Bērnu ķirurģe Zane Ābola: Mazākais manis operētais bērniņš svēra ap 500 gramu

Laikā, kad vairums cilvēku dzīvo tādā kā palēninātā režīmā pandēmijas ieviesto ierobežojumu dēļ, mediķiem gluži pretēji – darba ir vairāk nekā jebkad. Arī bērnu ķirurģei Zanei Ābolai netrūkst mazo pacientu, tāpat jāparūpējas par viņas atbildībā esošo ķirurģijas nodaļu, par saviem studentiem, tostarp rezidentiem, bet mājās viņu gaida trīs dēli, vīrs un suns. Rūpju daudz, taču Zanes acīs burtiski dzirksteļo prieks. Par pirmo sniegu, par atelpas brīdi, par tuvojošos svētku smaržu savās mājās, par katru mirkli, jo “tie mazie prieciņi patiesībā veido mūsu dzīvi”.

Profesija “dakteris” bieži vien automātiski nozīmē daudz negulētu nakšu, strādāšanu brīvdienās un svētkos, bet ķirurgiem – arī ilgas stundas operāciju zālē. Grūti? “Jā,” nenoliedz Zane, taču, ja tas ir sirdsdarbs, tad visas nedienas un smagumi ātri vien aizmirstas. Bērnu un viņu vecāku pateikts “paldies”, sveču smarža dēlu veidotajā adventes vainagā, vīra sarūpētas vakariņas vai suņa uzticīgo acu skatiens, kad Zane atgriežas mājās pēc dežūras, kas nereti bijusi gana spraiga, – tas viss veido miera ostu, kur atgūt spēkus, kur būt mīlētai. Vēl Zanei ir svarīgs godīgums, un viņas vārdu patiesumu apliecina atklātais acu skatiens visas sarunas laikā. Šoreiz kā nekad izprotu teicienu – acis ir dvēseles spogulis. Jo tiekamies ar divu metru distanci un maskām, kas nosedz vairāk nekā pusi sejas. Bet acis – tās runā, papildinot stāstu, ko veido no maskas apakšas skanošie vārdi. Un stāsts silts.

Uzziņai
Zane Ābola
Nodarbošanās: asociētā profesore Rīgas Stradiņa universitātē, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu ķirurģijas klīnikas virsārste, ķirurģe.
Vīrs: Agris.
Dēli: Eduards (12 gadi), Ernests un Rihards (10 gadi).
Ziemassvētku smarža: svētku eglīte, piparkūkas, pīrāgi.
Zem eglītes gribētu atrast: šķipsniņu drosmes un gabaliņu vieduma.
Ziemassvētku mielasts nav iedomājams bez: visas ģimenes pie galda.

Kā jūs izjūtat Covid laiku?
Vairāk to izjūtu darbā, jo saslimst arvien vairāk kolēģu vai viņi bijuši kontaktpersonas, kā dēļ viņiem jāpavada noteikts laiks pašizolācijā, tāpēc mums pārējiem paliek vairāk darba. Nupat izsludināts ārkārtējais stāvoklis veselības nozarē, mums, iespējams, būs jāatsakās no plānveida ķirurģijas, taču neatliekamo palīdzību, protams, turpināsim sniegt jebkurā situācijā.
Savukārt personīgajā dzīvē nekā īpaši nejūtu pandēmijas ietekmi, tāpēc noteikti nevaru spriest un līdz galam izprast, cik grūts kādam var būt šis laiks. Man ir darbs, mēs esam paēduši, mums ir dārzs, kur iziet ārā un paelpot svaigu gaisu, neuztraucoties par distancēšanos. Arī mani trīs skolēni, 6. un 4. klase, ir ļoti gudri bērni un paši tiek galā ar mācībām, man nav pēc darba vēl jāiesaistās uzdevumu pildīšanā. Vienīgi no socializēšanās viedokļa gribētos, lai puiši iet uz skolu, arī sporta aktivitātes ir ierobežotas, bet uz vispārējā fona mums viss ir labi. Jo pandēmijas dēļ ieviestās prasības ir jāievēro, lai mēs ātrāk varētu atgriezties normālā ritmā un visi būtu veseli.

Mirklis no darba dzīves. 

Protams, nevaram ceļot un ciemoties tik, cik gribam, taču uzskatu, ka pirms šī visa mūsu sociālā dzīve bija pārāk intensīva – visu laiku vajadzēja kaut kur braukt, skriet... Tāpēc patiesībā šis laiks ir arī ar savu labumu. Lai cik tas banāli izklausītos, bet varam apstāties un ieklausīties sevī, padomāt, izvērtēt lietas, kas ir apkārt, – kuras no tām ir svarīgas un kuras ne tik ļoti.  

Lai cik tas banāli izklausītos, bet varam apstāties un ieklausīties sevī, padomāt, izvērtēt lietas, kas ir apkārt, – kuras no tām ir svarīgas un kuras ne tik ļoti.  

Pieminējāt ceļošanu, tā jums tāda ģimenes tradīcija?
Mēs nekad neesam bijuši tādi pārspīlēti ceļotāji, kas uzskata, ka ikkatrā skolēnu brīvlaikā jādodas uz Havaju vai Kanāriju salām, vai vēl kur citur. Taču centāmies kaut kur aizbraukt. Darba sakarā vajadzēja braukt uz dažādām konferencēm, bet ar ģimeni apceļojām gan Latviju, gan citas tuvākas un mazliet tālākas valstis, taču netrakojām ar to. (Smejas.)

Teicāt arī, ka jums ir dārzs, – dzīvojat ārpus Rīgas?
Esmu no Cēsīm, bet tagad ar ģimeni dzīvojam Mārupē. Mūsu pašvaldība ir viena no tām, kurā pandēmijas dēļ ieviesti īpaši stingri noteikumi, tāpēc māja ar dārzu ir viens no glābjošiem faktoriem saistībā ar ierobežojošo komunicēšanu. Bērni droši iziet ārā pamētāt bumbu basketbola grozā, varam būt svaigā gaisā, dzert tēju laukā. Pat ja būtu ierobežojumi neiziet no savas dzīvesvietas, tas mūs glābtu. Arī turpat esošais mežs, daba...

Jums ir arī dvīņu puikas. Droši vien prasīja daudz enerģijas...
Jā, un tagad, kad skatos uz mammām, kurām ir dvīņi, liekas – kā es to varēju? Bet domāju, ka grūtāk ir tad, ja dvīņi ir pirmie bērni. Ja viņi ir nākamie – otrie, trešie –, tad ir citādi. Psiholoģiski vecāki ir daudz brīvāki, nekā ar pirmo bērnu, kad uztraucas par katru pumpiņu.

Tagad, kad skatos uz mammām, kurām ir dvīņi, liekas – kā es to varēju? Bet domāju, ka grūtāk ir tad, ja dvīņi ir pirmie bērni. 

Esat vienīgā meitene starp četriem puišiem, viņi jūs lutina? Brokastis gultā un tā...
Lutina, jā, un netrūkst arī brokastu gultā. Protams, kā jebkurā ģimenē mums ir arī domstarpības, bet tas pieder pie lietas. Viss, kas ir pārāk ideāls, vienmēr liekas aizdomīgs.

Un kā jūsu ģimene gaida, svin Ziemassvētkus?
Mums ir adventes kalendārs, mazākie puiši uztaisīja adventes vainagu, un tas nebija obligātais projekts skolā. Paši gribēja. Šogad arī esam vienojušies, kurš kuram sagādā dāvanu, tāpēc mums izpaliks tā trakā skriešana pēc daudzajām dāvanām. Man tas vienmēr licies tik absurdi – stresā skriet un meklēt kaut ko vēl un vēl... Gribas jau iepriecināt savus mīļos cilvēkus, bet tas laiks decembrī līdz Ziemassvētkiem tik ātri paiet, ka pat nepaspēj sākt gaidīt svētkus! Šogad ir citādi – nekur neskrienam, vienkārši baudām katru dienu mierīgā ritmā.
Arī Ziemassvētkos šogad nevarēs nekur braukt. Parasti Ziemassvētku vakarā mēs ejam uz dievkalpojumu, tad pastaigājamies pa pilsētu un braucam mājās, saklājam galdu, ir dāvanas. Kādreiz pie mums ciemos ir mamma, bet tāda apkārt braukāšana pie radiem un draugiem vairāk notika nākamajās divās svētku dienās. Šogad tas viss izpaliks, svinēsim tikai savā lokā. Ja Ziemassvētki būs balti, labi, bet, ja ne, nekas. Jābauda, kā ir.

Vai nākat no ārstu ģimenes?
Nē. Tas ir interesanti, ka tajā nodaļā, kur tagad esmu virsārste, es pati ārstējos piecu gadu vecumā. Mani operēja mūsu visu uzticamais kolēģis – dakteris Jānis Krasts, kurš joprojām te strādā. Atceros, ka slimnīcā pavadīju kādus divus mēnešus un pēc tam man bija skaidrs, ka būšu ārste. Bet es to nevis izdomāju, man tas vienkārši bija skaidrs, un viss. Turklāt pēc tam nevienu brīdi nebija šaubu par šo lēmumu.
Tas ir ļoti dinamisks darbs, viss strauji attīstās, sākot ar vienkāršākajām lietām un beidzot ar sarežģītām tehnoloģijām.

Nodaļā, kur tagad esmu virsārste, es pati ārstējos piecu gadu vecumā. Mani operēja mūsu visu uzticamais kolēģis – dakteris Jānis Krasts, kurš joprojām te strādā. Atceros, ka slimnīcā pavadīju kādus divus mēnešus un pēc tam man bija skaidrs, ka būšu ārste.

Tagad jūs mācāt arī jaunos ķirurgus.
Esmu asociētā profesore Stradiņa universitātē, kur mācu gan studentus, gan rezidentus. Praktiskais darbs slimnīcā un akadēmiskais universitātē viens otru papildina. Darbs universitātē ar studējošajiem arī man ir liels ieguvums. Tas palīdz sastrukturēt savas domas un saprotamā veidā paust viedokli citiem. Ja ir iespēja izvēlēties, es noteikti negribētu tikai vienu vai otru pusi – tikai teorija vai tikai praktiskais darbs. No šīs kombinācijas ieguvēji ir visi – slimnīca, jo lielākā daļa kolēģu strādā gan praktiski, gan apmācībā, līdz ar to ieguvēji noteikti ir arī pacienti; universitāte, jo studējošos apmāca ikdienā praktizējoši savas jomas speciālisti.  

Operējat arī pavisam, pavisam mazus bērniņus. Tāds juveliera darbs...
Mans mazākais pacients svēra ap 500 gramu. Jā, arī tik mazu bērniņu ir iespējams operēt, un man ļoti patīk savs darbs tieši tā iemesla dēļ, ka tas ir fiziski smalks darbs. Un pie visa jau pierod. Ilgāk operējot mazos, neiznēsātos bērniņus, pēc tam, kad ir lielāks bērns, es brīnos – kur tik liels. Un māsiņas man saka – dakter, tas ir normāls standarta bērns, nevis priekšlaikus dzimis mazulītis!

Vai jūsu bērni nav izteikuši vēlmi iet mammas pēdās?
Periodiski viņiem ir bijušas domas par veterināro medicīnu, bet vienīgais, ko es viņiem saku – lai atrod nodarbošanos, kas viņiem patiešām patīk. Tā var nebūt medicīna. Es noteikti apzināti nevirzīšu savus bērnus kādā profesijā, šī izvēle jāizdara viņiem pašiem. Tā ir ļoti liela laime, ja var darīt darbu, kas tiešām patīk. Par sevi varu tā teikt.
Dēli man ir jautājuši – ko tu darītu, ja dabūtu 20 miljonus? Vai tad tu neietu uz darbu? Es ietu! Protams, alga ir patīkama un vajadzīga, bet ne tikai tāpēc es strādāju. Man patīk savs darbs. Un tad arī daudzas lietas var uztvert citādi, jo grūtības būs jebkurā vietā. Vai man gribas pa nakti strādāt? Negribas, bet to var ilgstoši darīt tāpēc, ka patīk sava profesija. Protams, ir arī tādas operācijas, kas ir garas, grūtas, sarežģītas un pat ievelkas vēlu naktī. Tas nav viegli, bet, ja darbs patīk, to var paveikt. Tā nav izturēšana, bet vienkārši darba sastāvdaļa. Pretējā gadījumā, ja viss jāpaveic tikai pienākuma pēc, tad grūtību pārvarēšana ir tikai laika jautājums – cilvēks aizies no tāda darba, jo nespēs izturēt spriedzi.
Tāpēc savus bērnus cenšos iedrošināt meklēt savu ceļu, un laiks rādīs, kas tas būs.

Zane Ābola (otrā no kreisās) šā gada februārī kopā ar kolēģiem Ģirtu Aleksejevu, viesķirurgu no ASV Džordžu Drugasu (George Drugas) un Kseniju Soldatenkovu.

Jums sanāk arī garas dežūras, šodien, kad tiekamies, jums ir diennakts maiņa. Ko saka bērni?
Gribētos vairāk būt kopā ar bērniem, ar ģimeni, bet tajā pašā laikā zinu, ka mani bērni arī lepojas ar manu darbu.
Atceros, kad dēli gāja bērnudārzā, audzinātājas mainījās pusdienlaikā – pusi dienas bija viena, tad nāca otra. Un kādā reizē bērni man teica – būtu labi, ja tu būtu bērnudārza audzinātāja, tad tu pēc pusdienām ietu mājās! Vēl viņi gribējuši, lai esmu pārdevēja kasē, jo veikali naktī ir slēgti un man nebūtu pa nakti jāstrādā. (Smejas.) Bet es saku, ka citiem bērniem mamma ir spiesta braukt uz ārzemēm strādāt un ir prom pusgadu vai ilgāk. Mēs visi esam tepat.
Lielais dēls iegājis pusaudžu periodā ar visām no tā izrietošajām sekām, bet visi mani dēli ir ļoti atšķirīgi. Arī dvīņi katrs dažāds, un tas reizē ir gan interesanti, gan arī prasa piedomāt par to, kādas katram ir vajadzības. Domāju, ka nevienam strādājošam vecākam nesanāk visu paveikt pēc priekšrakstiem. Tā, kā raksta, kā būtu jābūt. Man šķiet, ka galvenais, lai viss notiek tā dzīvi, īsti un godīgi. Patiesībā godīgums man vienmēr bijis svarīgs. Arī attiecībās ar bērniem, lai nav tā, ka viņiem mācām vienu, bet paši darām citādi. Pats vērtīgākais, ko var darīt, ir godīgi dzīvot ar jebko, kas cilvēkam ir, arī ar nogurumu. Ir reizes, kad sakrīt visa kā daudz, tad ir jāapsēžas un jāsaliek plāns, ar ko sākt. Nevajadzētu, nedrīkstētu savu nogurumu, saspringumu izgāzt uz citiem, jo īpaši uz bērniem.

Vērtīgākais, ko var darīt, ir godīgi dzīvot ar jebko, kas cilvēkam ir, arī ar nogurumu.

Kur jūs smeļaties spēku savākties, īpaši pēc diennakts maiņas vai grūtas operācijas?
Es pat nezinu. Man nav burvju metodes – piecreiz izelpo vai divreiz nostājies uz vienas kājas... (Smejas.) Es aizeju mājās, mani sagaida suns, vīrs un bērni. Vide pati par sevi. Pagalms, ko vīrs skaisti nopļāvis, vasarā ziedošās puķes, bērni ar savām ņigu ņegu darīšanām. Tā ir mana miera osta, tas man dod to spēku.
Atceros, kad biju mazāka, ciemos nāca radu tantes un teica – galvenais, meitiņ, lai tev veselība! Un man likās – kāda veselība, es gribu to un šito. Tagad es pati tā saku. Smejos, ka tantes vecums sasniegts. Bet, redzot cilvēkus, kuriem ir daudz dots, taču viņi sāk stāstīt, cik grūti, man gribas, lai viņi atnāk un paskatās šeit, ko pārdzīvo smagi slimi bērni un viņu vecāki. Tas ir prātam neaptverami, kam šīs ģimenes iet cauri. Tāpēc ar to teicienu – man ir ļoti grūti – esmu uzmanīga.

Bet katram jau sava grūtība arī šķiet grūta...
Jā, protams, taču daudz atkarīgs no tā, kā mēs uztveram lietas. Katrs grūtums ir relatīvs.
Mums visiem gadās kādas grūtāk izdarāmas lietas, bet – visi ir veseli! Tas ir galvenais, jo pārējais kaut kā sakārtosies. Tie, kas piedzīvojuši nopietnas veselības problēmas sev vai tuviniekiem un īpaši bērniem, zina labāk nekā es, par ko ir stāsts. Tas viss – gan labais, gan sliktais – radikāli maina skatu uz dzīvi.

Paradoksāli, bet vienīgā skaidrā lieta, ko mēs visi tiešām zinām, ir tā, ka reiz nomirsim. Taču visi domājam – uz mani tas neattiecas.

Gada nogalē ierasts pārdomāt savus sapņus, nākotnes vīzijas. Ko jūs ļoti vēlētos?
Tas noteikti nav stāsts par to, ka ļoti, ļoti gribu aizbraukt uz Jaunzēlandi vai kur citur. Es priecātos tur paceļot, jo droši vien tā ir skaista vieta, bet tādās kategorijās nedomāju. Tas vairāk saistīts ar globālām lietām, jo pārējais viss ir skaisti mirkļi. Ja tie ir, es priecājos un baudu, ja nav, būtu muļķīgi pārdzīvot, ka to nav. Iecentrēties uz ko tādu kā aizbraukt vai nopirkt – tas nav par mani.
Kaut kad beigsies šis tā sauktais kovidlaiks. Nekas nav mūžīgs, tostarp pandēmija. Un pēc laika būs nākamais vīruss vai baktērija, kas bojās dzīvi cilvēkiem, jo laiku pa laikam tādas lietas notiek. Man šķiet, ka šādas situācijas parāda, cik svarīgi ir katram pašam un sabiedrībai kopumā stiprināt nespecifisko imunitāti. Elementāras lietas, ko katrs varam darīt, – veselīgs ēšanas režīms, sportiskās aktivitātes, iespējami lielāks miers ikdienā... Tas viss, protams, nepasargā no kādām slimībām, tā nav garantija, tāpat kā tas nav stāsts par pārspīlējumiem, bet saprātīgs veselīgs dzīvesveids būs noderīgi un palīdzēs. Kaut vai pašam labi justies.
Jā, šā vīrusa dēļ miruši arī jauni cilvēki. Ir skumji, ka tā notiek, bet nav jau panacejas. Tāpēc jānovērtē šodiena, kamēr dzīve turpina notikt.
Paradoksāli, bet vienīgā skaidrā lieta, ko mēs visi tiešām zinām, ir tā, ka reiz nomirsim. Taču visi domājam – uz mani tas neattiecas. (Smejas.) Bet dzīve var mainīties vienā mirklī. Arī uz labu.

Ko jūs gribētu vēl profesionāli sasniegt?
Es gribētu, lai mēs vairāk attīstītu komandas principu, lai pilnveidojam tieši savu iekšējo komunikāciju nodaļās – gan ārsti, gan medmāsas. Patiesībā tas ir ļoti grūts darbs, bet man gribas cerēt, ka mēs to varam sasniegt. Jo cilvēciskai komunikācijai un darbam komandā ir milzīga nozīme. Mēs esam šā ceļa sākumā! Es gribētu, lai arvien vairāk strādājam dinamiskā, dzīvā, tādā foršā komandā. Darbā mēs pavadām ļoti daudz laika, tāpēc ir vērts pilnveidot arī šīs attiecības, lai mēs paši labi justos un, galvenais, lai to justu pacienti un viņu ģimenes.
Veselība nav stāsts par pakalpojumu, kad veikalā izvēlamies kleitu vai ko citu. Un tie, kas strādā medicīnā, zina, ka vari darīt visiem vienādi, bet vienam var rasties kāda blakne, neprognozējama reakcija. Ārsts nav Dievs, viņš izdara to, ko var un prot, un pārējais ir citu, augstāku spēku ziņā. Taču laba rezultāta sasniegšanā komunikācijai ir liela loma. Un to es novēlu mums visiem – iemācīties sarunāties!