Latvijas pirmā lēdija Andra Levite: "Latviskā atturība man pašai ir tuvāka"

Ja Latvija būtu cilvēks, kādus īpašības vārdus jūs šim cilvēkam veltītu?
Es novēlētu būt optimistiskam. Atvērtam. Un zinātkāram. Varbūt pat arī ziņkārīgam. Tās visas ir īpašības, kas vērstas uz nākotni. Zināt savu vēsturi, savas saknes, bet ar drošu skatu uz nākotni – tas man šķiet svarīgi gan cilvēkam, gan valstij. Ja satiek šādus cilvēkus, tad rodas viegla sajūta. Un vakarā domā – viss būs labi! Bet ir arī ar dzīvi neapmierināti, nākotni vispār neredzoši cilvēki. Taču vai nu patiešām tā tas ir, vai arī man ir paveicies – bet es noteikti vairāk esmu satikusi tos, kas ir optimisti. Un tas man dod cerību, ka nākotne būs laba.

Ilgi esat dzīvojusi ārzemēs. Mēs jau par sevi mēdzam teikt, ka latvieši ir nīgri, ka nesmaida. Vai jums arī tā šķiet?
Tam tomēr var būt sakars ar ziemu, tumšajiem un garajiem vakariem, tradicionālo latviešu dzīvesveidu viensētās. Cilvēki ir noslēgtāki un atturīgāki. Ko es neuzskatu par kaut ko sliktu. Mēs daudzus gadus nodzīvojām Luksemburgā. Tā ir vieta, kur satiekas cilvēki no visas Eiropas. Kad bija kādas tikšanās ar cilvēkiem no dienvidu zemēm, tās bija ārkārtīgi sirsnīgas. Un pat mazliet jau arī mulsinošas, jo, satiekot cilvēku pirmo reizi mūžā, viņš apkampj un sagaida kā tuvu ģimenes locekli. Es teiktu, ka man latviskā atturība tomēr pašai ir tuvāka. Un garie, tumšie rudens un ziemas vakari man netraucē, pat patīk – var mierīgi palasīt grāmatas, padomāt.

Kas Latvijā ir tāds, kā nav citur?
Tas, ka daudziem pilsētniekiem ir lauku mājas. Pajautājiet kādam cilvēkam Berlīnē vai Londonā, vai viņam ir lauku māja. Tā ir ļoti liela priekšrocība. Un īpaši to var novērtēt Covid-19 pandēmijas laikā. Daudzās tā saucamajās bagātajās Rietumu valstīs tādas iespējas nav.

Kas noteikti Latvijā ir unikāls: kapusvētki. Vienreizējs kultūras fenomens Eiropā. Tiesa, ir arī 1. novembris – Visu svēto diena –, un daudzviet, īpaši katoļu zemēs, tad atceras savus aizgājējus un aiziet uz kapiem. Bet Latvijā, protams, tam ir pavisam cits vēriens. Uz kapusvētkiem brauc arī satikt attālākus radus. Dzimtas satiekas, cilvēks pievēršas savām saknēm.

Jums ir lauku māja?
Vēsturiski ir, bet tā nav mana lauku māja, tā ir ģimenes māja. Taču jā – ja ir vēlēšanās, man ir, kurp aizbraukt.

Kā uzturat savu fizisko formu?
Man patīk staigāt. Tā ir mana galvenā fiziskā aktivitāte. No darbavietas eju kājām mājās. Sākumā bija doma braukt ar velosipēdu, bet tad tomēr jāpievērš uzmanība satiksmei. Kājām ejot, var mierīgāk domāt savas domas. Kas man vēl ļoti patīk – peldēšana.

Kurp jūs dodaties, kad gribat izbaudīt dabu?
Man ļoti patīk Latvijas dabas takas. Ķemeru purvs, Teiču purvs. Ja vēl tur nokļūst rudens dienā, kad migla, tad tiešām kā citā pasaulē. Un Latgales ezeri ir vienreizēji. Tāpat Vidzemes augstiene. Latvijā daba ir ļoti skaista, un tie nav tukši vārdi. Mēs mēdzam ar vīru brīvdienās izbraukt dabā, ārpus obligātajām vizītēm. Vienkārši izlemjam, kurp gribam doties, – un dodamies.

Jūs strādājat par ginekoloģi medicīnas centrā ARS. Pie jums nav izveidojies īpaši garš pieraksts? Un vai ir pacientes, kas nāk pie viena arī ziņkārību apmierināt?
Pacientu plūsmu regulē medicīnas centra recepcija. Pieļauju, ka daļa pie manis nonāk steidzamā kārtā, kad pastāvīgais ginekologs ir atvaļinājumā vai aizņemts. Pie dažām esmu jutusi, ka varbūt nāk arī cita iemesla – tās pašas ziņkārības – dēļ, bet tādu nav daudz.

Esat plaša spektra speciāliste: dzemdniecība, sonogrāfija, operēšana. Bet kas jums pašai sagādā lielāko gandarījumu?
Es vienmēr esmu strādājusi slimnīcā, kur veic operācijas. Bet, protams, vispriecīgākie brīži ir dzemdībās. Ja dzemdības bijušas bez problēmām, atmosfēra ir brīnišķīga: tur visi ir priecīgi – ārsts un vecmāte, vecāki raud aiz prieka, un bērns arī raud, pieņemu, aiz prieka. Arī tad, ja jāveic operācija, kas nav saistīta ar onkoloģiju, rezultātā aiziet izārstēts un vesels cilvēks.

Savukārt onkoloģija ir psiholoģiski grūta, bet zinātniski izaicinoša. Medicīna attīstījusies tiktāl, ka jau ir personalizētā medicīna. Nevis liet kā no lejkannas visiem to pašu terapiju, bet meklēt, kura konkrētajam cilvēkam būtu vispiemērotākā. Pirms tam, ja diagnoze bija vēzis, tad konsekvence bija ķīmijas terapija. Tagad pierādīts, ka daudziem pacientiem ķīmiju nemaz nevajag. Un dažiem tā pat var nākt par sliktu. Tāpēc visefektīvākā ir personalizētā terapija.

Bija arī kāda cita profesija, ko apsvērāt pirms medicīnas studijām?
Mācoties skolā, mans sapnis bija kļūt par meteorologu. Man patika un patīk novērot laiku un pat klausīties laika ziņas. Taču meteoroloģija ir daļa no fizikas studijām, tas mani nedaudz atbaidīja. Medicīnā fizikas tomēr bija mazāk.

Latvijas sievietes pietiekami rūpējas par savu veselību?
Tagad, strādājot Latvijas medicīnas sistēmā, es redzu, ka ir sievietes, kas nāk uz ikgadēju veselības pārbaudi bez sūdzībām. Tas ir brīnišķīgi. Taču ir bijušas arī pacientes, kurām jau ar pirmo acu uzmetienu redzēju – ļaundabīga slimība. Pārsvarā tās ir gados vecākas sievietes. Viņas bieži pārstāj iet pie ginekologa, uzskatot, ka pie ginekologa jāiet, kamēr var palikt stāvoklī, bet līdz ar menopauzi par to var aizmirst. Tajā dzīves posmā bieži iestājas hroniskas slimības, kas prasa uzmanību un ārstēšanu, – augsts asinsspiediens, diabēts –, un pie ģimenes ārsta dodas ar tām.

Ja ģimenes ārsts ir rūpīgs, viņš painteresēsies arī par tādām iespējamām kaitēm, par kurām sievietes akūti nesūdzas. Ja ne – slimība var tikt ielaista. Runājot ar kolēģiem, esmu sapratusi, ka Latvijā daudzi negrib vakcinēties. Es uzskatu, ka jaunām meitenēm būtu ļoti ieteicams vakcinēties pret dzemdes kakla vēzi. Un ne tikai veikt pirmo poti, bet atcerēties par visām trim. Diemžēl tas tā ir visur, ka, atklājot kādu vakcīnu, pirmajos gados ir samērā augsts pieprasījums, bet tad ar laiku piemirstas, un vakcinēšanās procents krītas. Tādēļ veselības iestādēm būtu pienākums atgādināt par vakcinēšanās nozīmi.

Kāpēc jums ir svarīgi arī tagad strādāt savā profesijā?
Lai nezaudētu zināšanas un iemaņas. Es pietiekami ilgi esmu nostrādājusi medicīnā, lai skaidri zinātu: tā ir mana profesionālā pasaule. Man patīk darbs ar pacientiem, ir interesanti sarunāties ar kolēģiem, man ir svarīgi turpināt izglītoties. Man mēdz jautāt, vai medicīna Latvijā ir savādāka, vai pacienti atšķiras. Nē. Pacienti visās pasaules malās ir vienādi – tātad dažādi. Ir patīkami, pieklājīgi pacienti, un ir psiholoģiski sarežģīti pacieni.

Kas vēl, ārpus medicīnas, ir jūsu interešu lokā?
Literatūra. Es lasu ļoti daudz, bet īpaši sekoju Nobela prēmijas laureātiem literatūrā, izlasot vismaz vienu darbu no katra. Šobrīd esmu izlasījusi visus no mūsdienām līdz 50. gadiem, bet esmu lasījusi arī daudzus no senāku gadu laureātiem, piemēram, Selmu Lāgerlēvu vai Knutu Hamsunu.

Un kas no jaunākā laika laureātiem īpaši uzrunāja?
Ļoti patika dienvidafrikāniete Nadine Gordimera. Viņa ieguva Nobela balvu 1991. gadā. Rakstīja par to, kā no jaunas meitenes attīstās pieredzējusi sieviete, kā pārvar lūzumus dzīvē. Arī par to, kā no idealizētas ģimenes tikt uz reālo. Pati būdama baltā, kritiski rakstīja par netaisnību aparteīda režīmā.

Vai lasījāt arī baltkrievu rakstnieces un Nobela prēmijas ieguvējas Svetlanas Aleksijevičas darbus?
Jā. Viņas grāmatu par sievietēm padomju armijā Otrā pasaules kara laikā lasīju. Viņa uzskatāmi parāda, kā cilvēka patriotismu izmanto. Domāju, ka daudzas sievietes iesaistījās aiz cēliem mērķiem, gribot palīdzēt savai valstij. Bet cik vienaldzīgi bija tie, kas noteica viņu tālāko likteni... Cik vienaldzīgi viņi izturējās, sūtot šīs sievietes uz fronti, un cik vienaldzīgi viņi bija arī pēc tam, kad karš bija beidzies.

Kad jūs pati kā cilvēks esat jutusies visnedrošāk savā dzīvē?
Politiskā ziņā: kad pienāca vēsts, ka Maskavā noticis pučs. Un tajās janvāra dienās, kad PSRS tanki brauca pa Rīgas un Viļņas ielām.

Un kurā dzīves notikumā ar vislabākajām atmiņām atgriežaties?
Atbildēšu konservatīvi un līdzīgi daudzām sievietēm: bērnu piedzimšana. Bet vēsturisku pasaules notikumu kontekstā: Berlīnes mūra krišana. Notikums, kas ļoti reāli uz labu izmainīja daudzu cilvēku dzīves. Un, protams, Latvijas neatkarības atgūšana.

Vai jūsu dzīvē tagad, kad esat prezidenta kundze, ir daudz vairāk noteikumu, reglamenta? Visu laiku jābūt pieklājīgai, ieturētai.
Es esmu samērā brīva. Man nav neviena pavadoņa. Uz darbu eju viena pati un visu ikdienu, kā vienmēr, kārtoju pati. Blakus tam ir nākuši klāt jauni pienākumi. Bet, runājot par pieklājību, domāju, ka tādam katram cilvēkam būtu jābūt pašsaprotami. Skaidrs, ka problēmas dzīvē mēdz būt visiem, bet tās nav jāizgāž uz klientu, pacientu, kolēģi vai kaimiņu.

Starp citu, vai, bērnus audzinot, pieturējāties pie kādas pedagoģijas metodes?
Kad strādāju dzemdību zālē, piedzīvoju topošās māmiņas, kas grūtniecības laikā bija izlasījušas desmitiem grāmatu. Viņas nāca uz dzemdību zāli, sakot: manas dzemdības būs tādas un šitādas, es dzemdēšu šādā pozā, un vispār mans bērns dzims dienas laikā... Un viss nogāja šķībi. Taču piedzīvoju arī relaksētas jaunās māmiņas, kuras teica: es uzticēšos sava ķermeņa bioloģijai, vecmātei un ārstei. Rezultātā dzemdības bija mierīgas, bez komplikācijām. Tā ka, ja cilvēks grib pārāk strikti pieturēties pie ieteikumiem, jārēķinās, ka daudz kas var noiet šķībi.

Bet ko tomēr cilvēks spēj ietekmēt?
Tie jau ir filozofiski un neirozinātniski jautājumi. Jo – vai cilvēkam vispār ir brīvā griba? Cik mūs ietekmē apkārtējā vide, un kas jau mūsos ir iekodēts? Cilvēks tiek ietekmēts, viņam pašam to pat nejūtot. Piemēram, pirms Ziemassvētkiem veikalā smaržo pēc kanēļa, un cilvēkiem tas patīk. Un veikals ir panācis savu: cilvēks tur uzkavējas ilgāk un nopērk vairāk. Bet vai tā ir viņa brīvā griba, ko un cik viņš veikalā nopērk? Cilvēks gan domā, ka tā ir viņa brīvā izšķiršanās, bet faktiski tā ir reklāma, kas strādā ar viņa jūtām un maņām.

Kur tomēr izmantojāt savu brīvo gribu?
Domāju, mana brīvā griba bija pieņemt lēmumu studēt medicīnu. Tā tiešām bija mana izšķiršanās.

Jūsu garderobē ir kāds tērps ilgdzīvotājs?
Man ir vairāki tādi. Cenšos pirkt kvalitatīvas drēbes, kurām jau no sākuma paredzēts garāks mūžs. Pirmkārt, audums: vilna, kokvilna, zīds, dažreiz lins, taču tas ar ierobežojumiem, jo burzās. Otrkārt, piegriezums: kleitā var brīvi kustēties, apģērbs ir kvalitatīvi nostrādāts.

Cik svarīgs jums pašai ir ārējais izskats?
Pieņemu, ka tas pieder pie pienākumiem. Izskatīties koptai. Kvalitatīvi audumi, piemēroti modeļi. Ar zīmoliem neaizraujos. Pērku to, kas man patīk. Man, piemēram, patīk krāsas. Dažreiz ar skumjām noraugos uz jaunām meitenēm, kas taču tieši tagad, jaunībā, varētu atļauties kaut visas krāsas, tomēr izvēlas melno un pelēko. Latvijā tas mazāk, Rietumos ļoti izteikti. Tiešām žēl. Bet ir dažas krāsas, ko apģērbā nelietošu. Piemēram, oranžu. Vai spilgti rozā.

Jaunībā varbūt bijāt ekscentriskāka tēla mīlētāja?
Mana jaunība bija 70. gadu beigās. Skatoties šodienas acīm, tas bija bezgaumības kalngals. Raibi krekli milzīgiem ziediem, kļošenes, sintētiski audumi, komiski biezas zoles. Un, protams, man arī bija kaut kas no tā visa.

Un arī bohēmas laiks bija?
Es katram jaunam cilvēkam novēlētu piedzīvot studentu brīvo dzīvi – ar dzīvi kopmītnēs, izdzīvot ar ļoti maz naudas, jo jāsaprot, ka mēnesis nebeidzas vis desmitajā, bet gan 31. datumā. Taču jāiemācās pašam sevi disciplinēt. Lai nebūtu tikai jautrā studentu dzīve vien, bet arī zinātniskās studijas izdotos pabeigt. Esmu izbaudījusi šīs studentu dzīves medaļas abas puses.

Ko jūs sauktu par stila ikonām?
Atkal būšu konservatīva: manā izpratnē ļoti skaistas sievietes bija Žaklīna Kenedija un Odrija Hepbērna. Ne ko pielikt, ne atņemt. Bet arī ikdienā kādreiz atnāk paciente, un nodomāju – tik skaista! Sieviete izstaro pašapziņu, glīti ģērbusies, bez pārspīlējumiem.

Jums vispār nepatīk ekscentriski ļaudis?
Vajag arī tādus. Ja visi būtu atturīgi, pasaule apklustu. Tāpēc vajag arī ekstravertus un ekscentriķus. Taču svarīgi, lai viņi paši jūtas labi ar savu ārišķību. Lai tā nav tikai ārējā čaula, kur iekšā tukšums. Jo, ja cilvēks ar sevi jūtas labi, viss ir kārtībā. Ekscentriķis bija, piemēram, Fredijs Merkūrijs. Un viņš man ļoti patīk. Taču viņš bija ne tikai ārišķīgs, viņam bija arī saturs, pat misija.

Kas jūs aizkustina līdz asarām?
Dzemdību zālē ir tādi brīži bijuši. Kad jaunais tēvs sāk raudāt aiz laimes. Mātes bieži ir tik nomocītas, ka vairs pat īsti nespēj paraudāt. Bet tās tēvu asaras ir spējušas mani saraudināt. Kad bērns dzimst – tas ir brīnums. Esmu to piedzīvojusi neskaitāmas reizes, bet vienalga katru reizi tas ir brīnums.

Cik bērnus mūsdienās ģimenē vajadzētu?
Ideāla bērnu skaita ģimenē nav. Tas atkarīgs no individuāliem apstākļiem – pašu vecāku vēlēšanās un iespējām. Taču jebkurā gadījumā sievietei šo lēmumu pieņemt bieži vien nav vienkārši. Franču filozofe un feministe Elizabete Badintēra ir pētījusi mītu par māti. Ir sievietes, kuras ir izšķīrušās dzīvot pilnvērtīgu dzīvi bez bērniem. Taču viņām jāsastopas ar sabiedrības pārmetumu, ka nepilda savu mātes misiju.

Un ir arī pretējs stāsts: sievietei nevar būt bērns, bet viņa ļoti grib un dara visu, lai pie tā tiktu. Bet arī tad apkārtne viņu vērtē, sakot: “Samierinies, tava cenšanās tikt pie bērna jau ir slimīga!” Badintēra ļoti precīzi apraksta, kā sievietei, vienalga, kādu lēmumu viņa pieņemtu, ar šo jēdzienu “māte” dzīves laikā ir jātiek galā.

Vieta pasaulē, kur ilgojaties atgriezties vai ko gribētu iepazīt?
Interesantas ir visas pasaules metropoles. Tur viss notiek: kultūras dzīve, sports, tur satiekas cilvēki no visām pasaules malām. Bet, ja man tagad vajadzētu izvēlēties vietu, kur vēl neesmu bijusi, bet gribētu nokļūt, – tā ir Grenlande. Redzēt, vai visi ledāji jau nav izkusuši. Pieņemu, ka tur ir īpaša gaisma. Tikai diena vai tikai nakts.

Jūsu luksuss?
Pirms Covid-19 mans luksuss bija ceļojumi. Cits mans luksuss ir nopirkt grāmatu, ko gribu lasīt. Un kad vairs nav kā studiju gados jādomā, vai varu to atļauties. Es gan visas grāmatas, ko gribētu lasīt, nepērku, esmu bibliotēkas apmeklētāja. Jo ne visas grāmatas gribēsies lasīt otrreiz, un žēl, ka vienreiz izlasīta grāmata ieguļas plauktā. Nobela prēmijas laureātu darbus gan turu savā bibliotēkā.

Nepajautāju par mūsdienu latviešu rakstniekiem – ko jūs īpaši izceltu?
Man patīk Arno Jundzes Putekļi smilšu pulkstenī un Sarkanais dzīvsudrabs. Ko arī vienā rāvienā izlasīju: Rasas Bugavičutes-Pēces Puika, kurš redzēja tumsā. Iesaku.

Ar ko pārrunājat redzēto, dzirdēto, dalāties iespaidos?
Visbiežāk tas ir Egils. Ir labi, ja ir kāds cilvēks, ar ko pārrunāt, jo dažreiz sižets satrauc un saruna ar otru to saliek pa vietām.

Kuras īpašības savā vīrā visaugstāk novērtējat?
Viņā ir miers. Liels miers. Tas man dod ļoti daudz.

Šis darbs, šis laiks – būt prezidenta sievai – jums nāk viegli, vai jūs labprātāk būtu bez tā iztikusi?
Ir labi atcerēties, ka šī pozīcija ir uz laiku. Tā ir viena no demokrātijas priekšrocībām: viss ir uz laiku. Pretēji diktatūrai, autokrātijai, monarhijai. Demokrātijā nav jāgaida, kamēr diktators nomirst vai notiek revolūcija. Valdības un prezidenti mainās vēlēšanu rezultātā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es cienu demokrātiju.

Kas jums tomēr sevī bija jāmaina?
Es labi saprotu, ka visi cilvēki nekad nebūs apmierināti ar prezidentu un arī ne ar viņa sievu. Tāpēc man ir jābūt ar sevi mierā. Un tas vispirms nozīmē skaidri saprast: visiem nekad neizpatiksi. Pirms nonācu šodienas pozīcijā, neviens mani uz ielas neatpazina. Jutos brīva. Tagad jau atpazīst. Un tā nu es tagad, jāatzīst, mēdzu vairāk izvērtēt, vai vispār uz kādu vietu vai pasākumu iet. Vairāk domāju: vai man tur obligāti jāiet, varbūt varu iztikt? Bet šos ierobežojumus man neviens neuzliek. Tos uzliek cilvēks pats sev.

Atziņa “viss pāries” ļoti palīdz dzīvot. Bet kāds ir jūsu dzīves moto?
Man patīk doma “viens pēc otra”.

Kā tas ir?
Darīt visu secīgi. Vienu pēc otra. Nevis censties visus darbus, vispār dzīvē visu, izdarīt un atrisināt reizē. Man to iemācīja medicīna: darīt vispirms akūtāko, svarīgāko. Un iemācīties izšķirt, kas ir svarīgākais. Tagad daudzās slimnīcu uzgaidāmajās telpās ir pielikta zīme, ka pacientus aprūpēs nevis rindas kārtībā, bet pēc steidzamības. Ka ārsts var pieņemt lēmumu: kurš pacients var pagaidīt, bet kurš nevar, kurš jāpieņem pirmais. Un tā var sakārtot visu un paveikt lielas lietas – atceroties, ka “viens pēc otra”.