Juriste un ultramaratoniste Sigita Vāce: "Dēls draudēja, ka slēps manas botes"

Mammamuntetiem.lv Ziemassvētku interviju sēriju atbalsta 
YIT LATVIJA.
 

Lai arī pandēmija ieviesusi pamatīgas korekcijas Sigitas Vāces ģimenes ikdienā un atlikti ierastie ceļojumi ar mērķi arī noskriet kādu maratonu, tomēr viņas sportiskais gars joprojām ir uzdevumu augstumos un neļauj tā vienkārši iesēsties dīvānā ar našķu turziņu rokās. Sigita sev izvirzījusi kovidlaika apņemšanos skriet ik dienu un kopš aprīļa strikti to ievēro. Galu galā Spartatlonā noskrieti 246 kilometri no Atēnu Akropoles līdz Spartas karaļa Leonīda statujai, un tas viss paveikts 34 stundās, 54 minūtēs un 30 sekundēs. Bet ikdienā viņa ir juriste bankā un mamma 16 gadu vecam tīnim. Mūsu saruna pirms Ziemassvētkiem ir ne tikai par sportu, bet arī par to, kā pagājis šis pavisam citādais gads, kas ienesis izmaiņas gan ārējos, gan iekšējos procesos. 

20 FOTO

ФОТО: Семья Лауры. Фото: Лаура Аппена, Appenaphoto.com

+ 16

Skatīt visus

Mīļākā dziesma: “Circenīša Ziemassvētki”, kas dziedāta arī kā šūpuļdziesma.
Iecienītākais Ziemassvētku ēdiens: mammas gatavotās zirņu pikas.
Ziemassvētku aktivitāte: galda spēles, gada nogalē – skriešana kopā ar domubiedriem un draugiem, Vecgada vakara – garā pastaigā pa Mežaparku, kur skaisti izgaismotas mājas.
Mīļākie svētki: laiks, kas ir starp valsts svētkiem un Ziemassvētkiem. Tad beidzot iestājas miers gan no sportiskām aktivitātēm, gan ikdienas steigas.

Kā ir pagājis 2020. gads? Tas taču ļoti atšķiras no iespaidiem un sasniegumiem bagātā 2019. gada. 
Jā, šis gads ir pavisam citāds, bet, iespējams, tā tam arī bija jābūt. Pēc Spartatlona bija iestājusies tāda kā tukšuma sajūta. Jau pagājušā gada rudenī domāju – ko tagad? Man teica, ka tas ir normāli, jo, kad mērķis ir sasniegts, tā notiek. Sāku meklēt kaut kādas mazākas lietas, kurām pieķerties. 
Sportistiem viss tiek plānots uz priekšu ļoti laicīgi. Arī šis gads sportiskā ziņā bija saplānots. Mēs jau nevaram tā vienkārši aizceļot uz Itāliju vai Portugāli, lai tikai apskatītu valsti kā tūristi. Mums viss iet kopā ar sportošanu – atrodam, kur var nostartēt, un pēc tam izbaudām laisko atpūtu. 
Šajā septembrī bija plānā vīna maratons Medokā (Francija), kas nenotika. Vienreiz jau tur bijām. Patiesībā šim maratonam ar sportisko ir attāla saistība. Trase vijas caur vīna darītavām netālu no Bordo, un katrs vīna darītājs cenšas parādīt savu ražotni, palielīt savus vīnus. Katru gadu izziņo tēmu, kurai jāpielāgo skrējēja tērps. Kad mēs tur bijām pirmo reizi, vajadzēja attēlot slavenas personības. Toreiz nupat par zvaigzni bija kļuvis Kristaps Porziņģis, un mums bija doma iejusties viņa tēlā, bet nu neizdevās sazināties… Beigās bijām Čaplini ar ūsiņām, katliņiem galvā... Varēja noskriet klasisko maratonu, bet tas nav obligāti jādara, katram dalībniekam ir brīva izvēle. Tur blakus vīnam ir arī austeres un saldējums… 

 

Mēs jau nevaram tā vienkārši aizceļot uz Itāliju vai Portugāli, lai tikai apskatītu valsti kā tūristi. Mums viss iet kopā ar sportošanu – atrodam, kur var nostartēt, un pēc tam izbaudām laisko atpūtu. 

Vēl šogad manam dzīvesdraugam Matīsam bija paredzēts Spartatlons, kas arī, protams, nenotika. Toties šajā vasarā katrās brīvdienās kaut kur braucām un sportojām. Latvijā katru nedēļas nogali notiek triatloni, “Stirnu buka” skrējieni, pusmaratoni. Tāpēc sakām, ka mums māju nemaz nevajag. Mums tur nebūtu laika kaut ko darīt, tikai pārnakšņot, lai atkal dotos tālāk. Toties mašīnā mums vienmēr ir telts, lai varam pie kāda ezera apstāties, atpūsties un doties tālāk.

Foto no pasākuma "Taku skrējiens"

Vai šobrīd kaut ko plāno nākamajam gadam? Turpini skriet, trenēties?
Šobrīd visi ir piesardzīgi. Lai saplānotu nākamo gadu, dalības maksas un pieteikšanās ir jāveic jau tagad. Bet kurš tad to var? Organizatori vēl nav tikuši galā ar šogad atceltajām un nenotikušajām sacensību saistībām. 
Pavasarī, kad visi sēdēja mājās un motivācija kustēties samazinājās, izdomāju sev Covid izaicinājumu – skriet katru dienu. Sāku 2. aprīlī un daru to joprojām. Ceru, ka es gadu šādi noturēšos. Kā man teica viena trenere – aktivitātēm jābūt tik ikdienišķi ierastām kā iztīrīt zobus. 

Visur vairāk par tevi stāsta kā par skrējēju, bet kas tu vēl esi bez skriešanas? Kas ir tava ģimene?
Parastajā dzīvē strādāju bankā un esmu juriste. Iespējams, mūsu ģimenei šobrīd ir vieglāk runāt par Covid pozitīvā gaisotnē, jo nevienu no mūsējiem krīze nav skārusi un finansiāli nekas nav mainījies. Ir vieglāk, ja nav jādomā, ko ēst un kā samaksāt rēķinus. 
Mans dzīvesdraugs Matīss strādā skolā par skolotāju un pasniedz arī privātstundas, kas šobrīd ir uz izķeršanu. 16 gadu vecais dēls Rūdolfs mācās 10. klasē. Pēc viņa redzu, cik grūti saņemties, rast motivāciju mācībām un pašam visu saprast – matemātiku, fiziku. 

Kā šo laiku iztur pusaudzis? 
Rūdolfam ir draugi. Pavasara ierobežojumu laikā viņš ar draugu grupiņu nedēļu dzīvoja ārpus Rīgas, kopā mācījās un kopā ārā brauca ar skrejriteni, tāpēc socializācijas trūkumu pārāk neizjuta. Tagad redzu, ka jau iestājies pieradums. Ja ir jāpaliek mājās, tad tas jādara. Tas, kas mūs patīkami pārsteidza, – viņš sāka mājās gatavot ēst. Es savukārt mājās sāku strādāt tikai tagad. Pavasarī braucu uz darbu bankā un nemaz nejutu, kas te notiek. Kad vienu dienu paliku pastrādāt no mājām, sapratu, ka maniem vīriešiem te jau ir sava kārtība, ka es tikai traucēju. Mums ir trīs telpas, kuras sadalām, un katrs strādājam tā, lai cits citu netraucētu.

Tad ir arī kādi labumi no tā, ka jāpaliek mājās...
Protams, ir lielāka patstāvība. Man pašai patīk, ka pusdienlaikā varu izskriet pa Mežaparku un atgriezties pie datora ar izvēdinātu galvu un plaušām. 

Fotomoments no triatlona cīņas 2020. gada vasarā

Atgriežoties pie skriešanas. Pastāsti, kā tu sāki skriet. 
Viss sākās pirms 12 gadiem, kad Rūdolfam bija tikai četri gadiņi. Es regulāri pirku abonementu, lai dotos uz sporta zāli, taču nevarēju to izmantot, jo mazais sajauca visu dienas ritmu, ko biju ieplānojusi iepriekš. Tā bija vējā izmesta nauda. Bet, uzvelkot kedas un izejot ārā tad, kad man radās tāda iespēja, varēju skriet sev ērtā laikā. Tā tas arī sākās.
 

Lai paveiktu kaut ko fiziski, ir jābūt psiholoģiskajai noturībai un pirms tam paveiktām konkrētām lietām. 

Vai var uzskatīt, ka esi viena no izturīgākajām sievietēm Latvijā?
Pati par sevi tā teikt jau nevar, bet tā laikam sanāk. Ātri sapratu, ka izturības sporta veidi man padodas labāk. Skolas laikā, kad bija jāskrien mazie gabali, likās – tikko esmu iesilusi, lai skrietu, kad viss jau beidzies. 

Nereti dzirdu, ka sportisti runā par psiholoģisko gatavību. Ko tā nozīmē šādos skrējienos?
Psiholoģiskajam stāvoklim ir pat lielāka nozīme nekā fiziskajam. Lai paveiktu kaut ko fiziski, ir jābūt psiholoģiskajai noturībai un pirms tam paveiktām konkrētām lietām. Ja esi noskrējis noteiktu daudzumu kilometru, tas dod bāzes sajūtu, ka esi sagatavojies arī psiholoģiski. Gatavojoties Spartatlonam, man bija mērķis noskriet treniņos trīs tūkstošus kilometru. Zināju – ja būšu noskrējusi 2999 kilometrus, kaut kas man galvā signalizēs, ka neesmu izdarījusi visu, kas man bija jāizdara. Tas ietekmēs arī manu rīcību. Līdz ar to psiholoģisko gatavību dod sagatavošanās plāna izpilde. Vēl psiholoģisko noturību dod pārbaudīti apavi, apģērbs. Nedrīkst būt nekādi jauni eksperimenti, kas rada satraukumu, šaubas. Visi šie sīkumi ir svarīgi. Pēdējā nedēļā pirms lielā starta ir labi jāguļ, pareizi jāēd. 
 

Vai bija brīži, kad šķita – varētu izstāties? 
Spartatlonā, sasniedzot atpūtas punktus, varēja rasties doma, ka tagad varu izstāties un tad atbraukt vēlreiz un noskriet, bet es negribēju atkal iet cauri sagatavošanās posmam. Tas bija tik garš un atbildīgs, tik daudz no kā bija jāatsakās. Tāpēc grūtos brīžos domāju, ka labāk es to izdaru tagad, jo atkal tam gatavoties negribu. 

Kad ir grūti un gribas izstāties, tu ieraugi tālo mērķi un skrien vai sadali ceļu pa posmiem? 
Man galvā ir lielais mērķis, bet tad tas tiek sadalīts posmiņos. Puse no 246 kilometriem, tad atkal puse. Kad izeju noskriet astoņus kilometrus, arī tos sadalu pa četri. Tagad sociālajos tīklos pieejami dažādi zīmētie skrējienu maršruti. Pēdējais bija “Stirnu buka” sagatavotais 44 kilometrus garais skrējiens pa Rīgu. Tad sev galvā sadalīju, ka jānoskrien 22 kilometri un pēc tam tikpat, ko atkal
sadalīju uz pusēm...  

Vai dzīvē arī grūtos uzdevumus sadali uz pusēm un tad atkal uz pusēm?
Dzīve vispār ir interesanta. Pirms tam es biju perfekta plānotāja. Man bija skaidrs, kas būs pēc mēneša, diviem, gads bija saplānots jau janvārī. Zināju, kur braukšu skriet, ko skatīšos… Tagad, ja kāds man kaut ko saka, kas būs pēc mēneša, atbildu, ka tik tālu neko neplānoju. Maksimums, ar ko rēķinos, ir lietas, kas notiks pēc nedēļas. Pati esmu mazliet pārsteigta par sevi, ka tik viegli izdevies ļauties notikumiem.  

Sigita ar dēlu pirms 7 gadiem

Kā tev liekas, vai cilvēkiem, kas nemīl skriet, tas būtu jādara? Tagad daudzi mēģina skriet, arī aktīvā dzīvesveida popularizētāji aicina to darīt. 
Nav jau obligāti jāskrien. Var arī soļot, taču pēdējā laikā esmu redzējusi daudz sieviešu, kas tikai ap 40 vai 50 sāk skriet. Viņas noalgo trenerus un sasniedz tiešām labus rezultātus. Ap 50 gadiem bērni ir izauguši, ir vairāk laika sev, varbūt pat sieviete ir vientuļa un var visu savu brīvo laiku veltīt šai nodarbei – skriešanai. Tas ir veselīgi un ir iespēja arī socializēties. Bet jāskrien pareizi. Svarīgi ir satikt īstos cilvēkus īstajā laikā, lai process būtu aizraujošs. Piemēram, vēl pirms pandēmijas populāri bija tā sauktie koptreniņi, uz kuriem aizejot varēja satikt dažādus cilvēkus dažādās trenētības pakāpēs. 

Man nevajag nekādus milzu sasniegumus, bet būšu priecīga, ja man paliks viss, kas man ir šobrīd.

Vai ar dzīvesbiedru Matīsu iepazinies skrienot?
Kad iepazināmies, mēs jau bijām skrējēji. Matīss mani vairāk iedvesmo uz garajām distancēm, jo sākumā tik garas neskrēju. Viņš mani ievilka. Laikam redzēja manu potenciālu un pamazām mudināja pamēģināt vēl un vēl.

Jums ir noturīgs kopīgs ģimenes hobijs. 
Jā, tagad kopā organizējam skrējienu Rīga–Valmiera. Tas ir vēsturisks skrējiens, kas aizsākās 90. gados, tad bija pārtraukums, līdz Matīss to atjaunoja pirms septiņiem gadiem. Matīss ir galvenais organizētājs, manā pārziņā ir juridiskā daļa, saskaņojumi. Šogad tajā datumā, kad skrējiens bija plānots, to rīkot nevarēja. Tad radās mazs starpposms, kad atkal bija ļauts, un mēs paspējām. Sapratām, ka cilvēkiem to vajag. Rīga–Valmiera jau neizdomā skriet pēdējā mēnesī. Cilvēki gada sākumā piesakās, trenējas. Viņiem šo mērķi vajag! Tas ir svarīgs arī daudziem brīvprātīgajiem, kas gūst pozitīvas emocijas, palīdzot skrējējiem. Turklāt tas reizē ir arī labdarības pasākums, jo vācam naudu kādam bērnam no Vidzemes. Tad vispār ir īpaša sajūta. 
Šogad skrējiens bija tik pārsteidzošs! Kāds vīrs šo posmu visātrāk bija noskrējis 90. gados, un līdz šim neviens nevarēja pārspēt šo rekordu. Lai arī tagad ir tehnoloģijas, gudrie pulksteņi, kas saka priekšā tempu, ir apavi ar uzlabotām zolēm, dzeršanas sistēmas, bet tik un tā šo daudzo gadu laikā neviens nav spējis pārsniegt šā vīra rezultātu. Un šogad vienam dalībniekam izdevās noskriet posmu Rīga–Valmiera mazāk nekā astoņās stundās! Pati esmu skrējusi trīs reizes, un mans ātrākais laiks ir 10 stundas un 31 minūte. Tomēr kā organizatore bieži skriet nevaru. Atbildība par pasākumu ir augstāka par vēlmi skriet tajā.

Vai tavs dēls arī ir iesaistījies skriešanas aktivitātēs? 
Līdz apmēram desmit gadu vecumam viņš bija piespiedu brīvprātīgais skrējējs, jo visur tika ņemts līdzi. Kādu laiku viņš brauca man līdzi ar riteni, un tad sāka protestēt. Viņš noliedza visu, teica, ka slēps manas botes... Iespējams, viņš to darīja tāpēc, ka skrēju pārāk bieži un par maz laika veltīju viņam. Sapratu, ka jāatrod balanss. Izvēlējos skriet no rītiem, kad dēls guļ. Un tagad, Covid laikā, Rūdolfs paziņoja, ka skries. Ilgi gan tas nebija, tomēr sapratu, ka bērni ļoti ietekmējas no vecāku parauga. Ja tas nenotiek uzreiz, tad noteikti parādīsies vēlāk.
 

Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Kā ir būt tīņa mammai? 
Šogad jau piedzīvotas četru veidu un krāsu frizūras. Skolas izlaidumā puisim bija rozā krekls un tādas pašas krāsas kedas. Bet, kad redzēju bildēs, ka meitenes pie greznām kleitām uzvilkušas “Nike” sporta apavus, sapratu, ka laikam jau viss mums ir normāli. Esmu no tām mammām, kas ļauj eksperimentēt. Ja es kaut ko apspiedīšu, tad daudz kas izlīdīs ārā vēlāk. Ļauju iet ar draugiem arī tagad, bet telefonam vienmēr jābūt ieslēgtam un vienmēr jāpaziņo, ka ir atnācis mājās, ja pati neesmu. 
 

Nevaru iedomāties Rūdolfam labāku tēti. Mans dzīvesdraugs Matīss viņam vairāk ir kā draugs. 

Rūdolfa hobijs ir lēkšana ar skrejriteni pa rampām. Kad bijām Spartatlonā, viņš ļoti smagi sasitās, bija lauztas abas rokas, izsisti zobi. Viņa tētis bija Latvijā un zvanīja manai draudzenei, kura bija ar mani Atēnās. Abi izlēma, ka man tajā brīdī par nelaimi neteiks. Es varēju pieņemt lēmumu izstāties un traukties uz mājām. Man to pateica jau pēc finiša, kad biju tik ļoti nogurusi, ka pat nespēju loģiski uztvert informāciju. Atgriežoties Latvijā, sapratu, ka viss risināts labi arī bez manas iejaukšanās. Ja dēls ir kopā ar tēti, es varu neuztraukties – viņi ar visu tiek galā paši. Nav tā, ka mammām par visu jāuzņemas vienpersoniska atbildība.

Kā veidojas attiecības jūsu ģimenē, kur tētis dzīvo atsevišķi un mammai ir cits dzīvesdraugs?
Man sākumā bija grūti paļauties, likās, ka visa atbildība ir jāuzņemas tikai man. Tad ļoti palīdzēja viens domubiedrs skrējējs, arī šķirts tētis. Braucām kopā uz kādu maratonu un runājāmies. Viņš teica, ka arī grib piedalīties sava bērna audzināšanā, tāpēc skaidri un gaiši pateicis savai šķirtajai sievai, ka viņš būs tikpat blakus saviem bērniem kā viņa. Tas man bija tāds kā grūdies aizdomāties – kāpēc mammām vienām jāuzņemas atbildība? Mēs jau pašas bieži sakām, ka bērnam pie mammas ir ērtāk utt. Ērtāk, bet – vai labāk? Protams, plānot lietas, mācību materiālus, laiku, ja bērns ir gan pie mammas, gan pie tēta, ir sarežģītāk, bet tas ir tā vērts. 
Nevaru iedomāties Rūdolfam labāku tēti. Mans dzīvesdraugs Matīss viņam vairāk ir kā draugs. Mums pat ir kopīgs čats “WhatsApp”, kur ir Rūdolfs, viņa tētis un es, lai visi kopā kaut ko varam izlemt un atrisināt un lai tētis nejūtas atstumts un ir lietas kursā par to, kas notiek. 

Parunāsim par jūsu ģimenes tradīcijām. Varbūt jums ir savas skrējēju tradīcijas? 
Skrējējiem kā kopienai tradīcijas ir dažādas. Piedalāmies Ziemassvētku vecīšu skrējienā, kas notiek svētku rītā. Ir, kas pēdējā gada dienā, 31. decembrī, izvēlas skriet 31 kilometru. Vēl bija traka tradīcija Vecgada vakarā braukt uz Igauniju, kur notika pēdējās nakts skrējiens – visi skrien pa apli 12 stundas līdz pat pusnaktij, un tad ir šampanietis, salūts. Visas šīs aktivitātes tiek organizētas portālā “noskrien.lv”, kur virtuāli pulcējas Latvijas skrējēji. Šogad gan izpaliks šīs tradīcijas. Svētkus atzīmēsim mājās. Parasti sanācām kopā kādas četras ģimenes ar visām vecmammām, un katrreiz tikāmies citās mājās. Šogad būsim tikai paši. Sagādāsim eglīti. 

Ko tu sev un savai ģimenei novēlētu nākamajā gadā? 
Man patika, kā nesen teica jaunais Rīgas mērs: “Lai paliek tā, kā ir, un lai neko nenoņem nost.”
Lai ir ģimene, lai ir hobiji. Man nevajag nekādus milzu sasniegumus, bet būšu priecīga, ja man paliks viss, kas man ir šobrīd. Lai ir darbs, lai mēs varam katru dienu skriet, lai visi ir veseli. 
Šā brīža apstākļi ir mainījuši manu uztveri. Saprotu, ka ir labi ar to, kas ir. 
Protams, būšu priecīga, ja varēs kaut kur aizceļot, bet pieņemu, ka ir labi arī tagad. Izbaudām kopīgu televīzijas skatīšanos, nopērkam našķus un esam visi kopā. 

Foto: No personīgā arhīva un Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv