Sieviete no Krievijas, kas apprecējusies ar latvieti: Man ir HIV, un pirms gada dzemdēju veselu bērniņu!

Lai gan pēdējos gados informācija par HIV ir gana plaši tiražēta dažādos masu saziņas līdzekļu kanālos, tomēr lielai sabiedrības daļai šī tēma joprojām ir tabu un satikts cilvēks ar diagnozi HIV viņos rada bailes, – ka paši var inficēties, pat tikai paspiežot roku tam otram, slimajam. Tāpēc stāstā mana sarunbiedre būs sieviete izdomātā vārdā – Marina.

Protams, pats stāsts ir īsts no sākuma līdz beigām, un, kā saka šī raksta galvenā varone, arī viņas dzīve tagad kļuvusi pat ļoti īsta. Jo tā ieguvusi jēgu: “Tagad mums ir dēliņš, kuram nesen nosvinējām gada jubileju!” Visā mūsu sarunas laikā Marinas balss ir silta un katrā vārdā, kas veltīts vīram vai dēlam, vai dakteriem, jaušama patiesa mīlestība un pateicība. Mēs sarunājamies krieviski, jo vēl nesen viņa sevi sauca par meiteni no lielās Krievijas metropoles – Sanktpēterburgs. Viņa joprojām ir Krievijas pilsone, taču Marinas sirds nu pieder Latvijai. Pamazām tiek apgūta arī mūsu valsts valoda, bet “man tā šķiet ļoti sarežģīta, tāpēc mācos lēnām”. 

Virtuālā iepazīšanās

Sieviete atklāj, ka ar HIV inficējusies laikā, kad viņai bijušas attiecības ar kādu puisi. Viņš zinājis par savu slimību, bet nav gājis pie ārsta, lai saņemtu terapiju, kas jālieto visu mūžu, lai slimību nomāktu un nevarētu inficēt citus. Un arī Marinai nav teicis par HIV. Diagnozi viņa uzzinājusi, kad kārtējo reizi nodevusi analīzes. Precīzāk – to viņai paziņoja slimnīcā, kurp vajadzēja doties uz sarunu ar ārstu infektologu. Sanktpēterburgā, protams. 

Viņš zinājis par savu slimību, bet nav gājis pie ārsta, lai saņemtu terapiju, kas jālieto visu mūžu, lai slimību nomāktu un nevarētu inficēt citus. Un arī Marinai nav teicis par HIV. 

“Kad uzzināju diagnozi, man, protams, sagriezās visa dzīve. Noskaņojos, ka visticamāk man nebūs bērnu, jo nezināju, ka var dzemdēt veselu mazuli. Krievijā neko nepaskaidro. Atbrauc uz slimnīcu, tev paziņo diagnozi, un dzīvo ar to, kā vēlies. Tikai izsniedz medikamentus, un viss. Tāpēc divus gadus līdz satiku savu vīru es pavadīju tādā kā vieglā depresijā – it kā apzinājos, ka dzīve nav beigusies, bet tajā pat laikā nebija intereses par to,” stāsta Marina. Savu nākamo vīru viņa vispirms satika virtuāli – ar HIV inficētu cilvēku iepazīšanās portālā. Pusgadu abi sarakstījušies, līdz puisis uzaicinājis Marinu atbraukt ciemos uz Latviju. “Satikāmies, pēc tam vēl divreiz atbraucu, un tad viņš mani bildināja,” stāsta sieviete. Drīz vien viņa atskārta, ka pieteicies bērniņš, tāpēc turpmākie notikumi risinājušies rekordātri – trīs mēnešu laikā viņa pārvācās uz dzīvi šeit, Latvijā. Tas notika 2019. gada vasarā, un jau oktobrī tika svinētas kāzas, bet vēl pēc četriem mēnešiem jaunlaulātie sagaidīja savu pirmdzimto puisēnu.  

Savu nākamo vīru viņa vispirms satika virtuāli – ar HIV inficētu cilvēku iepazīšanās portālā. 

Ne šaubu, ne baiļu

Marina teic, ka visu grūtniecības laiku un arī pēc tam ne mirkli nav raizējusies par sava bērniņa veselību un iespējamo inficēšanos ar HIV: “Kad iepazinos ar savu nākamo vīru, viņš man ļoti daudz stāstīja par šo infekciju un dzīvi ar to, jo ir ļoti zinošs. Šeit, Latvijā, par to daudz runā, ir iespējas iegūt informāciju. Viņš mani nomierināja, tāpēc, kad paliku stāvoklī, man nebija nekādu bažu. Biju pārliecināta, ka viss būs kārtībā bērniņam.”  
Abi arī apmeklējuši atbalsta grupu, kur bijusi iespēja aprunāties ar HIV inficētu sievieti, kas arī dzemdējusi veselu bērniņu. “Ja sieviete visu laiku ir ārsta uzraudzībā, saņem medikamentus, un grūtniecēm paredzētie nekaitē bērniņam, tad bažām nav pamata,” uzsver Marina. Atbalsta grupā arī saņemts ieteikums stāties grūtnieču uzskaitē pie Rīgas Dzemdību nama vecmātes Agitas Lejnieces. “Sākumā viņa bija pārsteigta, uzzinot manu diagnozi, taču visu grūtniecības laiku lieliski mani aprūpēja. Ne mirkli nejutos ne mirkli kaut kā pazemota vai citādi aizskarta. Arī dzemdībās un pēc tam pēcdzemdību nodaļā viss bija labi. Neviens no manis nevairījās. Bija tikai viens starpgadījums: kā visi zīdainīši, arī mans bērns zaudēja svaru un pēc tam kādu laiku tas nenāca klāt. Tad man lika iet uz bērnistabu un barot savu dēliņu personāla uzraudzībā. Lai viņi redzētu, ka tiešām baroju savu bērnu, jo tādas kā es varot to nedarīt. Tad gan biju šokā, raudāju. It kā abi ar vīru izskatāmies labi, pieklājīgi, neesam narkomāni... Un te tāda frāze,” atminas Marina. Tomēr citādi viss bijis labi, un šo incidentu viņa neņem ļaunā, bet noraksta uz mediķu pārslodzi. 

Arī no ģimenes ārsta ne reizi neesot manīta kāda citāda attieksme un, kā saka sieviete, “mūs aprūpē labi – gan bērnu, gan arī es esmu šī ārsta paciente tagad”. Ja kādreiz viņa slēpusi diagnozi pat no ārstiem (likums atļauj to neatklāt), tad tagad Marina vienmēr informē visus mediķus, ar kuriem sanāk saskarsme, un dara to bez bažām. “Pēc dzemdībām man sākās asiņošana un nokļuvu Gaiļezerā, arī tur viss bija labi. Domāju, ka lielā mērā no paša cilvēka ir atkarīgs, kādu attieksmi viņš saņems. Ja viņš pats būs lecīgs, tad nav jāgaida laipnu attieksmi no citiem,” uzsver Marina. 

Ja kādreiz viņa slēpusi diagnozi pat no ārstiem (likums atļauj to neatklāt), tad tagad Marina vienmēr informē visus mediķus, ar kuriem sanāk saskarsme, un dara to bez bažām

Likstas ar zālēm

Arī Marinas vīrs ir HIV pozitīvs, un abi saņem terapiju, kas nomāc vīrusa šūnas, ka asinsanalīzēs tām ir nenosakāma slodze jeb, citiem vārdiem sakot, viņi nevar inficēt citus pat tad, ja kāda iemesla dēļ saskartos ar vaļējām brūcītēm. Tāpēc mūsdienās diagnoze HIV automātiski nenozīmē drīzu nāvi šīs slimības dēļ, taču ar nosacījumu, ka medikamenti tiek lietoti katru dienu un visu mūžu. 
Līdz pat pērnā gada februārim Marina savus medikamentus saņēma Krievijā, lai gan jau bija Latvijas iedzīvotāja, kas precējusies ar Latvijas pilsoni un pat piedzemdējusi bērnu, kurš arī ir Latvijas pilsonis. “Braukāju uz Krieviju pēc zālēm, kas pietika līdz pat pērnā gada septembrim. Kad jau pavasarī notika robežu slēgšana Covid-19 dēļ, sapratām, ka varu palikt bez zālēm, tāpēc meklējām risinājumu, lai es varētu saņemt medikamentus tepat, Latvijā. Man vajadzēja sākt strādāt un maksāt nodokļus valstij, tāpēc jūlijā sāku arī savas darba gaitas,” atklāj sieviete. Viņa čakli strādājusi līdz pat oktobrim, bet tad pandēmijas dēļ ieviesti jauni ierobežojumi, un Marina zaudēja darbu. “Trīs mēnešu laikā man vajadzēja atsākt maksāt nodokļus, citādi es nevarētu saņemt savus medikamentus, tāpēc vīrs nodibināja pats savu uzņēmumu, kurā strādāju arī es. Ļoti ceram, ka drīzumā būs atļauts atkal strādāt manas profesijas pārstāvjiem, citādi mēs vairs nevarēsim segt lielās izmaksas un uzņēmumu vajadzēs likvidēt, bet tas nozīmē, ka palikšu bez zālēm. Jo uz Krieviju arī nevaru brīvi aizbraukt vairs,” satraukta ir Marina un piebilst, ka pastāvīgā Latvijas iedzīvotāja statusu, kas atvieglotu šo situāciju, viņa var saņemt tikai pēc trīs ar pusi gadiem. 
Pirmajā dzīves mēnesī speciālu, saldu sīrupiņu vajadzēja lietot arī abu dēliņam. Profilaktiski. Un pirmajam dzīves gadam tiek izsniegts arī speciālais piena maisījums zīdaiņiem, ko apmaksā valsts. Nupat gada vecumā nodotās otrās analīzes atkal apliecināja – mazais ir pilnībā vesels! “Jā, es nevarēju viņu barot ar krūti, lai neinficētu, taču mums ir bērniņš. Gudrs, vesels cilvēks. Esmu patiešām laimīga, ka mana dzīve ieguvusi jēgu arī pēc uzzinātās diagnozes!”