Covid-19 aprūpes centrā “Mežciems”. Divu darbinieku – vīra un sievas – pieredzes stāsts

Vilnis (59) un Aneta (40) Gricaičuki-Puriņi daudzu gadu garumā snieguši palīdzīgu roku tiem, kam tā visvairāk nepieciešama, un nu jau vairākus gadus abi ir liels atbalsts arī Rīgas sociālās aprūpes centra “Mežciems” klientiem un personālam. Vilnis tur pilda sociālā rehabilitētāja pienākumus, bet Aneta ir Sociālā darba nodaļas vadītāja, taču tie, kas viņus pazīst, zina – abi ir gatavi steigties palīgā 24 stundas diennaktī. Arī tad, ja pašiem veselības problēmu dēļ nav spēka pat aiziet līdz veikalam. Tā tas bija arī nupat, Covid-19 dēļ.

5 FOTO

Anete un Vilnis Puriņi

+ 1

Skatīt visus

Nageti garšo kā salmi

“Sveiki! Šī gada nogale pilna ar vilšanos, arī Jūsu Ziemassvētku vecītis ir pievīlis. Diemžēl nevarēšu nosūtīt arī video sveicienus, kā biju solījis, jo mani ir skāris vīruss. Un diemžēl ar augstu temperatūru, klepu un apgrūtinātu elpošanu, kas liedz arī ko jauku nofilmēt. Tāpēc ar jums būšu vien domās un sapņos par nākamā gada sniegu un ziemas dāvināšanas priekiem, kā tas bijis iepriekšējos desmit gadus.

Mīļi pavadīt šī gada brīvās dienas ar saviem vistuvākajiem, un sargiet sevi!!” Šī vēsts joprojām lasāma Viļņa sociālā konta profilā, un lieki teikt, ka veselības un laba vēlējumi bira kā no pārpilnības raga. Ar Covid-19 saslimis taču iemīļotais Ziemassvētku vecītis!

Arī aizvadītais gads nebūtu izņēmums, lai gan ierobežojumu dēļ dāvanu dalīšana un pantiņu skaitīšana izpaliktu, – Ziemassvētku vecītim bija iecerēts aizbraukt uz bērnu slimnīcu un pie onkoloģijas nodaļas logiem pamāt mazajiem sveicienu, un tieši tāpat tiktu iepriecināti arī seniori aprūpes centrā. Šim nolūkam kā allaž tika audzēta bārda. Lai ir īsta, kā pieklājas īstam Ziemassvētku vecītim! Taču šoreiz tā “iegāza”.

Todien, kad Saeimā pieņēma lēmumu par vēl stingrākiem ierobežojumiem, Vilnim bija maiņa un viņš devās pie klientiem, kuri ar planšetes starpniecību vēlējās sazināties ar saviem radiniekiem. 

 

Viņi ieklepojās, un Vilnim jau šķita aizdomīgi, tāpēc viņš uzreiz pamatīgi dezinficēja bārdu, ko nevarēja noslēpt zem tērpa.

“Mums aprūpes centrā ir stingri iedalīti gaiteņi – covid gaitenī drīkst ieiet tikai speciālajos kombinezonos, savukārt tā sauktajos puskarantīnas gaiteņos var iet halātā, taču visur lietojam sejas maskas, cimdus, bahilas,” stāsta Aneta un piebilst, ka Vilnis ar planšeti devies pie klientiem, kas atradās karantīnā, jo bija kontaktpersonas: “Viņi ieklepojās, un Vilnim jau šķita aizdomīgi, tāpēc viņš uzreiz pamatīgi dezinficēja bārdu, ko nevarēja noslēpt zem tērpa,” stāsta Aneta. Nākamajā dienā abiem klepotājiem jau bijusi paaugstināta temperatūra, bet vēl pēc dienas pirmie simptomi parādījās arī Vilnim. Pirms došanās uz mežu pastaigā abi nopirkuši fritētus vistas nagetus un siera bumbiņas. Šoreiz Vilnis nejuta parasti tik izteikto nagetu garšu. Tie atgādinājuši salmus. Ožas problēmas Vilnim ir kopš bērnības, tāpēc par tās zudumu nevar spriest. “Reiz, braucot tramvajā, izsmidzināja piparu gāzi, un Vilnis nesaprata, kāpēc cilvēki metas ārā no vagona. Viņš pat ožamo spirtu nejūt,” pastāsta Aneta.  

Tomēr tajā sestdienā aizdomas par inficēšanos nevienam neradās, un garšas trūkums tika norakstīts uz nekvalitatīvi pagatavotu ēdienu. Jo vakarā mājās viss atkal garšojis kā parasti.

Covid-19 izraisītās halucinācijas

Aneta atklāj, ka visi sociālās aprūpes centra darbinieki divreiz nedēļā nodod siekalu testu, un tas darīts arī pirmdienā, taču vēl pirms rezultātu saņemšanas bijis skaidrs, ka Vilnis ir inficējies. “Man parādījās temperatūra 37,5, bet jau nākamajās dienās tā visu laiku svārstījās starp 38,5–39,5, un tā apmēram desmit dienas. Pret covid zāļu nav, tāpēc dzēru tikai tējas,” stāsta Vilnis, bet Aneta papildina: “Interesanti, ka, piemēram, paracetamols vispār nepalīdzēja pazemināt temperatūru, bet ibumetīns iedarbojās tikai uz pusstundu, tad temperatūra atkal uzkāpa.”

Visu laiku bijušas arī spēcīgas galvassāpes, acis izdevies atvērt ar grūtībām, sāpējusi miesa un bijušas izmēru halucinācijas – pēkšņi šķitis, ka krēsls ir milzīgi liels, tad atkal durvis tik mazas kā Alisei brīnumzemē... Abi spriež, ka tas augstās temperatūras un trako galvassāpju dēļ. Iespējams, arī skābekļa trūkums organismā darīja savu, jo pēc vairākām slimošanas dienām sadabūtais oksimetrs uzrādījis, ka skābekļa saturācija asinīs ir tikai 92.

Pēkšņi šķitis, ka krēsls ir milzīgi liels, tad atkal durvis tik mazas kā Alisei brīnumzemē...

Aneta norāda, ka parasti slimošanas laikā ķermeņa temperatūra paaugstinās vakarpusē, bet rītos ir zemāka vai ir normas robežās. Covid-19 gadījumā tā esot nemainīgi augsta visu diennakti. Dažbrīd ap pusdienlaiku varot nedaudz samazināties, taču ne uz ilgu laiku. Tāpēc, kad astotās dienas rītā Vilnim ķermeņa temperatūra bija vēl vairāk paaugstinājusies, Aneta nolēma, ka jāzvana ātrajai palīdzībai, turklāt vīrs jau dzīvojis tādā kā miglā, kā citā dimensijā. Vilnis aizvests uz Latvijas Infektoloģijas centru (LIC), kur pavadīja deviņas dienas. Pirmās divas no tām temperatūra spītīgi turējusies pie ierastās atzīmes grādu skalā, arī apziņa bijusi aizmiglota, dienas saplūdušas ar naktīm, joprojām nav bijusi ēstgriba. Tomēr intravenozās sistēmas un visu laiku pieejamais skābeklis beigu beigās izrādījās spēcīgāki par vīrusu. “Lejuplādēju meditācijas aplikāciju un pildīju arī elpošanas vingrinājumus,” atklāj Vilnis.

Savas dzimšanas dienas priekšvakarā vīrietis izrakstīts. Diagnoze – Covid-19 izraisīta abpusēja pneimonija ar aptumšojumiem abās plaušās. Sekas esot jūtamas vēl tagad. “Tas, ko agrāk neuzskatīju par slodzi vispār, tagad šķiet kā maratonu noskriet. Pie slodzes skābekļa saturācija asinīs vēl tagad nokrīt uz 90, ik pa laikam klepoju. Pēc izrakstīšanās no slimnīcas bija labi, bet tad atgriezās gan klepus, gan galvas reiboņi... Tikai pēc elpošanas vingrinājumiem oksimetrā parādās cipars 95,” atklāj Vilnis.

Glāba gulēšana uz vēdera un kazas piens ar sodu

Aneta kā kontaktpersona atlikušās trīs dienas līdz Ziemassvētku brīvdienām strādājusi attālināti un arī izolējusies otrā istabā. “Sākumā visur, kur var, lēju dezinfekcijas līdzekļus, bet tad pārstāju. Neesmu ļoti alerģiska, bet no šiem spirtotajiem dezinfekcijas līdzekļiem man pietūka elpceļi, visu laiku biju aizsmakusi. Sapratu, ka spirtu nevaru vairs liet, citādi tas mani nobeigs,” viņa smej un piebilst, ka minētie piesardzības pasākumi nav līdzējuši un 25. decembrī arī viņai parādījušies pirmie simptomi – temperatūra: “Tā es laimīgi atgriezos savā ērtajā gultā blakus vīram, un slimojām abi. Viens otram gatavojām tējas, kazas pienu ar sodu. Kazas pienam piedēvē ārstnieciskas īpašības pret pneimoniju, bet soda mīkstina klepu.”

Neesmu ļoti alerģiska, bet no šiem spirtotajiem dezinfekcijas līdzekļiem man pietūka elpceļi, visu laiku biju aizsmakusi.

Oža un garša Anetai saglabājās visu slimošanas laiku, taču temperatūrai pamazām pievienojās klepus, sāka sāpēt āda visam ķermenim un miesa. “Nevarēju iedomāties, ka pienāks diena, kad sarežģītākā lieta dzīvē būs uzvilkt apakšveļu. Bez veļas grūti, jo ejot miesa kustas un sāp, bet uzvilkt arī grūti – tāpat sāp,” saka Aneta. Pazudusi arī ēstgriba, taču par to sieviete priecājās: “Diēta bez maksas un bez piepūles! Slimošanas laikā pārtiku no mandarīniem, kurus ēdu tikai tāpēc, ka bija jādzer antibiotikas, un tukšā dūšā to nevar darīt.” Medikamentu izrakstījis ārsts klepus dēļ, kas varētu liecināt par pneimoniju. Tiesa gan, pārliecināties par plaušu veselības stāvokli izdevies vien tad, kad arī Aneta nokļuvusi slimnīcā, jo pirms tam pamest dzīvesvietu ir stingri aizliegts, tāpēc nav iespēju arī veikt pārbaudes vai kaut tikai plaušu izklausīšanu ar stetoskopu. Tā teikt, ārstējusies uz aklo. “Man vienreiz dzīvē ir bijis plaušu karsonis. Pasen, bet atceros, ka toreiz klepoju visu laiku, turklāt visvairāk naktī. Šoreiz gan nakti mierīgi izgulēju, bet uz vēdera. Man kopš bērnības patīk šādi gulēt, un izrādās, covid pneimonijas gadījumā iesaka gulēt uz vēdera, lai atbrīvotu plaušas,” atklāj Aneta un piebilst, ka lielas sāpes bijušas arī krūšu apvidū, tāpēc visu laiku piedomājusi, lai elpotu sekli: “Dziļa ieelpa radīja sāpes.”

Smakšana

Dienā, kad Vilnis aizvests uz slimnīcu, dažas stundas pirms tam Anetai bijusi saruna ar ģimenes ārstu, kurš teicis, ka parasti ap slimības desmito dienu ir paasinājums, var sākties pat smakšana... “Ar prātu uztvēru to kā parastu informāciju, jo nebaidos no nāves. Reiz jau esmu sevi redzējusi no malas, tāpēc zinu, ka ar to viss nebeidzas. Esmu arī redzējusi mirstošus cilvēkus, kas vairākas stundas smok un nevar aiziet... Iespējams, ģimenes ārsta teiktais kaut kur zemapziņā man nosēdās, jo, kad Vilni aizveda uz slimnīcu un paliku viena, nebija forši. Parasti, kad vienam gāja sliktāk, otrs uzvārīja un pienesa tēju, varējām parunāt, bet tagad...” nosaka Aneta.

Esmu arī redzējusi mirstošus cilvēkus, kas vairākas stundas smok un nevar aiziet... 

Tas notika vēlā pēcpusdienā, kad parasti bijis visgrūtāk – saasinājušās sāpes un klepus. Arī todien pēc sarunas ar kolēģi uznācis pamatīgs klepus, taču tas nav mitējies, līdz Anetai šķitis, ka viņa smok. Turklāt panikas dēļ smakšana vēl vairāk saasinājusies. “Kaut kā piezvanīju ātrajai palīdzībai, nosaucu adresi un pateicu, ka man ir covid un es smoku, tad uzreiz gāju atslēgt durvis. Man teica, lai dzeru aukstu ūdeni, kamēr atbrauc mediķi, un tā arī darīju. Tas palīdz nomierināties un ievilkt elpu,” viņa atminas gada nogales dramatiskos notikumus un atklāj vēl kādu pārsteidzošu faktu – mediķi brīdinājuši, ka vispirms viņu vedīs uz Sauriešiem, taču, ja nebūs vietas, vajadzēšot braukt uz Liepājas slimnīcu. “Tā kā biju jau nomierinājusies un elpoju, gribēju atteikties no hospitalizācijas, jo braukt no Rīgas uz Liepāju nemaz negribējās, taču baiļojos, ka pēc mediķu aizbraukšanas man atkal var kļūt slikti, un ko tad? Gribēju arī, lai man uztaisa rentgenu un redz, ir vai nav plaušu karsonis.”

Uznācis pamatīgs klepus, taču tas nav mitējies, līdz Anetai šķitis, ka viņa smok. Turklāt panikas dēļ smakšana vēl vairāk saasinājusies. 

Par laimi, Anetai atradās vieta Tuberkulozes un plaušu slimību centrā Sauriešos. Tur veikts rentgens un datortomogrāfija, abos izmeklējumos apstiprināta abpusēja pneimonija, bet bez aptumšojumiem. Arī skābekļa saturācija asinīs visu laiku bijusi ap 96 vai 97, tāpēc trešajā dienā Aneta pēc pašas lūguma izrakstīta no slimnīcas. “Man nedeva zāles, nelika sistēmas – kāda jēga palikt slimnīcā? Tēvs atveda manu mašīnu, un pati pie stūres braucu mājās, jo no slimnīcas piedāvātā auto atteicos. Pirmo reizi, esot pašai pie stūres, man nācās vairākas reizes stāties, jo metās slikta dūša,” saka Aneta.

Ja seniori ievērotu norādījumus, nāvju būtu mazāk

“Pret Covid-19 zāļu nav,” saka Vilnis, “ja vien nav kāds iemesls, kā dēļ to nevar darīt, visiem covid pacientiem dod asins šķīdinātājus, lai nerastos trombi. Ar intravenozajām sistēmām skalo organismu un dod temperatūru pazeminošus medikamentus, bet galvenais – katram uzmana skābekļa saturāciju asinīs. LIC pacientiem skābeklis pieejams visu laiku.”

Lai gan tūlīt būs 40 dienas kopš inficēšanās, gan Vilnis, gan Aneta teic, ka joprojām jūtas slikti. Arī nupat veiktās analīzes uzrāda – viņi vairs nav bīstami apkārtējiem, jo nevar inficēt citus, taču vīruss nekur nav pazudis un turpina dzīvoties abu organismos. Aneta atklāj: “Sāku justies labi, šķita – nu būšu vesela, taču pēc kādām trīs dienām atkal atgriezās temperatūra 37,5. Arī āda un miesa sāka sāpēt. Ārsts gan teica, ka pēc covid tā var būt, ka atgriežas tās īpatnējās sāpes, bet elpošanas grūtības var saglabāties vēl ilgu laiku. Man bija attālinātā konsultācija ar pneimonologu, kurš ieteica neiet ārā, ja gaisa temperatūra ir zemāka par mīnus 5 grādiem.”

Tagad abi ir ģimenes ārsta uzraudzībā, kam par katrām veselības stāvokļa izmaiņām ir jāziņo uzreiz. Vilnis turpina lietot asins šķīdinātājus, kā arī līdzekli pret galvas reiboņiem un organisma stiprināšanai.

Kā saka Aneta, ļoti gribas tikt uz darbu, taču pagaidām nedrīkst: “Lai gan esmu uz slimības lapas, tāpat visu laiku paralēli kaut ko strādāju, jo otram būtu grūti izstāstīt, ko un kā darīt.” Tāpat viņa atzīst – lai gan Rīgas sociālās aprūpes centrs “Mežciems” ilgi noturējās brīvs no Covid-19, tomēr tas bija tikai laika jautājums: “Citos aprūpes centros un pansionātos vīruss jau plosījās, tāpēc mēs tiešām ļoti stingri skatījāmies, lai tiktu ievēroti visi piesardzības pasākumi. Mums ir vairāk nekā 200 klientu, un pirmais saslimšanas gadījums mūsu aprūpes centrā bija tikai oktobra beigās. Visu vasaru izdevās noturēties.”

Viens večuks regulāri rāva nost skābekļa masku. To varēja uzlikt tikai tad, kad viņš gulēja nekustīgs skābekļa trūkuma dēļ.

Abi ir pārliecināti – ja seniori ievērotu visus medpersonāla norādījumus slimnīcā, vīrusa izraisīto nāvju būtu mazāk. “Palātā bijām četri, un viens večuks regulāri rāva nost skābekļa masku. To varēja uzlikt tikai tad, kad viņš gulēja nekustīgs skābekļa trūkuma dēļ. Tiklīdz atelpojās un skābeklis uzkāpa, tā maska bija nost un večuks kaut ko rosījās. Otrs vecītis strīdējās, ka viņam nevajag tika daudz skābekļa, lai no 12 liekot uz 4. Man izdevās ar viņu vienoties, ka uzliekam 8,” par pieredzēto slimnīcā stāsta Vilnis. “Vēl, tiklīdz medmāsa pagriezās, tā viņš izrāva sistēmu. Vai cits atkal atsakās ēst, jo ēdiens esot bezgaršīgs. Viņam jau nevar iestāstīt, ka slimības dēļ pazudusi garša, tāpēc tā šķiet.” Aneta piebilst: no vienas puses, humors iz dzīves, bet, no otras – “tu saproti, kāpēc daļa aiziet, un saproti arī personālu... Gandrīz vai labāk būtu, ka skābekļa aparātu iedotu uz mājām, kur gādīgā sieva vai bērni visu laiku uzmanītu, kā viņš elpo. Citādi slimnīca iznāk tāds bezjēdzīgs pasākums”.