Profesors Haralds Plaudis: “Jau tagad vajag sākt morāli noskaņoties, ka ir jāvakcinējas!”

Tie, kam bijusi nepieciešama ķirurga palīdzība un kas nokļuvuši profesora Haralda Plauža aprūpē, zina to īpašo sajūtu, kad vari būt drošs, jo esi nokļuvis izcila ārsta rokās. Un dziedē pat daktera mierinošais balss tembrs. Savukārt, ja kāds jautājums neskaidrs, atliek tikai pavaicāt pašam ārstam, kurš vienmēr, tā teikt, ar karotīti iebaro nepieciešamo informāciju. 

Arī tagad Haralds Plaudis turpina operēt un aprūpēt arī neiroendokrīno audzēju pacientus, kuri iekarojuši daļu viņa sirds, un viņš joprojām ir Latvijas Ķirurgu asociācijas viceprezidents. Taču jau vairākus gadus lielāko daļu sava laika profesors velta tam, lai RAKUS kļūtu arvien labāka. Lai tur labi justos gan mediķi un pārējie darbinieki, gan pacienti. Lai tur gribētu strādāt un veidot savu karjeru arvien vairāk jauno ārstu. Tieši tāpēc Haralds Plaudis kopš šā gada 4. janvāra ir stājies RAKUS valdes locekļa amatā, uzņemoties galvenās rūpes par medicīnas jomu.

Ko liecina novērojumi slimnīcā, vai šobrīd kaites ir ielaistas, jo cilvēki baidās iet pie ārstiem, baidās izmeklēties? Jo hroniskās slimības neviens nav atcēlis. 

Diemžēl nākas jums piekrist, jo informatīvā telpa pašlaik ir pilna ar ļoti sadrumstalotu informāciju. Ja es nebūtu ārsts un nebūtu šajā sistēmā iekšā, bet klausītos dažādos medijos pieejamās ziņas, tad man šķistu, ka pašlaik medicīnas sistēma Latvijā ir kolabējusi un vispār ne ar ko citu nenodarbojas kā tikai ar covid. Tas tā nav. Ir atcelta virkne plānveida palīdzības, bet, ja pacientam ir onkoloģija vai cita hroniska vaina, kas var novest pie smagām sekām, invaliditātes, tad viņam noteikti ir jāvēršas pie speciālistiem, un tiks palīdzēts. 

Ambulatorā palīdzība joprojām ir pieejama. Arī neatliekamā palīdzība tiek sniegta, tāpēc nevajag baidīties vai kautrēties meklēt palīdzību, lai atrisinātu problēmu, kamēr nav par vēlu.

Diemžēl mēs redzam, ka ļoti daudzi cilvēki, kas pašlaik nonāk pie mums, ir smagākā stāvoklī, nekā tas bija pirms pandēmijas.

Cilvēki baidās braukt uz slimnīcu, jo “tur inficējas ar covid” – pastāv arī šāds viedoklis. Ka nokļūsti slimnīcā ar kādu kaiti, bet tur dabū klāt šo vīrusu...

Kopš pagājušā gada oktobra epidemiologi un infektologi uzskata, ka covid izplatība ir nekontrolējama. Ja tas ir nekontrolējams tur, ārā uz ielas, kā mēs ārsti sakām, tad ir naivi iedomāties, ka šis vīruss ir labāk kontrolējams slimnīcā. Ārsti, māsas, apkopēji – jebkurš, kurš ienāk slimnīcā, atnāk no kaut kurienes. Mēs braucam ar sabiedrisko transportu, mums ir ģimenes locekļi, kuri iet uz darbu un arī slimo, mēs iepērkamies veikalā un tā tālāk. Kā zināms, šis vīruss var attīstīties līdz pat 14 dienām, un to mēs arī redzam. Pacients iestājas nodaļā bez Covid-19 pazīmēm, viņš jūtas labi, tests ir negatīvs, bet paiet trīs, četras vai piecas dienas, un cilvēkam parādās simptomi, arī tests nu jau ir pozitīvs. Viņš bijis vienā palātā ar citiem pacientiem, un tad sākas šī epidemioloģiskā problēma, ar kuru saskaras visā pasaulē, ne tikai mēs Latvijā. Mums ir noteikta kārtība, kā rīkojamies, kā risinām šīs situācijas, bet tāda ir jaunā realitāte. 

Cilvēkam jāsaprot, ka inficēties var jebkur, pat daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā un slimnīcā.

No kā būtu jābaidās šobrīd un no kā noteikti ne?

Noteikti nevajadzētu baidīties braukt uz slimnīcu vai iet pie ārstiem un saņemt šobrīd pieejamo medicīnisko palīdzību. Tā ir jāsaņem, un mēs to turpinām sniegt, tostarp veicam dažādus izmeklējumus.

Vajag baidīties neievērot noteikumus un noteikti vajag sākt jau tagad morāli noskaņoties, ka ir jāvakcinējas. 

Potēšanās nav gadsimta notikums. Domāju, ka apprecēties, laist pasaulē bērnus vai iestāties augstskolā – šie lēmumi ir daudz, daudz nozīmīgāki nekā lēmums saņemt vakcīnu. 

Tikai starpība abos gadījumos ir tāda, ka, ja mēs izskolojamies vai mums piedzimst bērns, tas ir ļoti personīgi. Turpretī, saņemot vakcīnu, mēs patiešām palīdzam ne tikai sev, bet visai sabiedrībai un pat visai pasaulei, lai cik tas banāli izklausītos. Tāpēc es aicinu visus domāt par to, kā pēc iespējas ātrāk saņemt vakcīnu, tiklīdz tā būs pieejama. Jo sēdēt dīvānā un sūdzēties, ka viss ir slikti un visi ierobežojumi visiem apnikuši, bet tajā pašā laikā teikt, cik vakcīnas ir briesmīgas, – tas izklausās muļķīgi.

Ļoti daudzi seniori baidās vakcinēties, jo informācija ir pretrunīga. Jums ir kāds ieteikums, kā savus vecākus vai vecvecākus pārliecināt vakcinēties?

Ja cilvēks saka, ka nav pārliecināts vai baidās vakcinēties, tad varu teikt – tas nozīmē, ka mēs kā ārsti esam par maz skaidrojuši. Mēs esam par maz saprotamā valodā vērsušies pie konkrētas sabiedrības grupas. Jo tas, kā skaidrošu omītei, visticamāk, jaunietim būs nesaprotami vai pat šķitīs smieklīgi. Turklāt senioram man, iespējams, vajadzēs veltīt mazāk laika nekā jaunietim, lai izskaidrotu vakcīnas nozīmīgumu, taču domāju, ka vecāka gadagājuma cilvēki izvakcinēsies 99%. Sarežģītāk būs ar cilvēkiem, kuri savu ikdienu vada virtuālā pasaulē, kuri dzīvo tur un komunicē virtuāli, jo viņi katru dienu saņem tonnām drazas. 

Saprast, ar ko mana uzruna atšķiras no kāda profesionāla melu izplatītāja vai interneta troļļa uzrunas, ir sarežģīti. Jo arī viņi ir profesionāli savā jomā, lai gan izplata absolūtas muļķības un melus. 

Mums visiem kopā vajadzēs domāt, kā uzrunāsim sabiedrību, bet par senioriem gan esmu drošs, ka viņi saņems vakcīnas un savā izvēlē būs pirmrindnieki.

Kādi ir trakākie mīti par covid un vakcīnām, kurus esat dzirdējis?

Apzināti negribu tos minēt, lai nepopularizētu. Tie absurdi un muļķības, par kurām esmu dzirdējis un par kurām man prasījuši... Man mute neveras to visu stāstīt. Mums ir jārunā tikai un vienīgi par esošām, reālām lietām, nevis par to, kā nav.

Jūs esat saņēmis abas potes. Kā jutāties pēc vakcīnām?

Perfekti. Nedaudz pasāpēja plecs, bet nekādu citu blakņu nebija. Tieši tāpat kā ar citām standarta vakcīnām.

Latvijā joprojām ir augsti saslimstības rādītāji, lai gan jau apmēram trīs mēnešus dzīvojam ārkārtējās situācijas ierobežojumos. Kāpēc, jūsuprāt, nemazinās no jauna inficēto cilvēku skaits?

Tāpēc, ka vīruss sabiedrībā turpina cirkulēt. Nav tā, ka tas pēkšņi mums pielavās un uzbrūk caur aizvērtām durvīm. Tas nozīmē, ka mēs kontaktējamies cits ar citu, savukārt tas liecina, ka daļa sabiedrības neievēro ieviestos noteikumus. Katru dienu redzam sižetus televīzijā, dzirdam radio un lasām citos medijos, ka cilvēki turpina tikties. Tātad tie, kas ir slimi, turpina staigāt apkārt un inficēt citus, tāpat dara kontaktpersonas. Tas mūs, mediķus, skumdina. Šī noteiktas sabiedrības daļas nedisciplinētība ir pagarinājusi ierobežojumus. Ļoti vienkārši. Jautājums, vai pēkšņi Latvijā nesāk cirkulēt kāds no šiem agresīvajiem vīrusiem, kas ir Lielbritānijā, Brazīlijā vai Dienvidāfrikā. Tad situācija var izvērsties vēl dramatiskāka.

Daudz dzirdēts, ka pēc izārstēšanās no Covid-19 vēl ilgi jūtamas sekas, un īpaši, ja slimība noritējusi smagi. Esot plaušu bojājumi... Vai vispār ir iespējams izārstēties pilnībā no tā visa?

Jūs man uzdevāt neatbildamu jautājumu. Ar covid mēs dzīvojam nedaudz vairāk nekā gadu. Sākumā vīruss visvairāk skāra Ķīnu, pēc kāda pusgada parādījās pirmās nopietnās publikācijas, kurās teikts, ka cilvēkiem, kas pārslimojuši šo vīrusu, rodas hroniski plaušu bojājumi. Kā tas ietekmē elpošanas funkciju ilgtermiņā, pašlaik nav skaidrs.

Latvijā Valsts Covid-19 pētījuma programmas ietvaros tika analizētas covid sekas. Detalizēti rezultāti vēl tikai būs; skaidrs ir viens – šis vīruss ir ļoti, ļoti nejauks. 

Sākotnējie dati rāda, ka šis vīruss atstāj noteiktas sekas uz organismu. Kādas tieši un cik dziļas tās ir, kāda būs to ietekme pēc pieciem, desmit un vairāk gadiem – tas viss vēl būs jāpēta.

Vai kāds no jūsu tuviniekiem ir slimojis ar Covid-19?

Kaut kā ir veicies, ka no ģimenes neviens nav slimojis, bet tuvu paziņu un draugu lokā gan ir saslimšanas gadījumi un pat ļoti smagi. Paldies Dievam, visi ir izķepurojušies, bet tas vēl vairāk veido apziņu, ka šis vīruss ir tepat blakus.

Jums mājās ir trīs skolēni, kā tiekat galā?

Viens mans skolēns mācās Rīgas Doma kora skolas 2. kursā, tad ir 8. klase, un meita iet 5. klasē. Par saviem skolēniem daudz nevaru izstāstīt, jo līdz vakaram esmu darbā un ar ikdienas rūpēm, tostarp mūsu skolēniem, tiek galā sieva. Protams, iet grūti. Kaut gan – kas ir grūti? Droši vien kara laikā gadu vai pat divus nebija mācību, nekas jau briesmīgs nenotika. Šobrīd ir dažādas inteliģentās tehnoloģijas, taču domāju, ka bērniem pat vairāk nekā mums, pieaugušajiem, ir ārkārtīgi svarīgi komunicēt, kontaktēties, socializēties, piedalīties pulciņos... Redzēsim, kā būs turpmāk.

Šis gads jums sācies ar jauniem pienākumiem – esat ievēlēts RAKUS valdē. Kā jums tur sokas?

Jā, tie ir jauni izaicinājumi, pienākumi, bet nav jau tā, ka tas viss radies tukšā vietā. Iepriekš vairāk nekā gadu biju RAKUS ārstniecības direktors, tāpēc visi procesi, mērķi un ambīcijas, kas mums ir nākamajiem pieciem un pat desmit gadiem, man ir ļoti labi zināmi. Esmu mērķtiecīgi uz to gājis. Protams, Covid-19 ir papildu šķērslis vai drīzāk uzdevums, lai dzīve šķistu pavisam interesanta. (Smejas.) Bet galā tiekam.  

Kādi ir tuvākie mērķi?

Tie ir skaidri definēti un vienkārši, bet tajā pašā laikā ne tik vienkārši. Pirmkārt, RAKUS ir ļoti sadrumstalota infrastruktūra. Mēs sastāvam no pieciem dažādiem stacionāriem, bet, lai cik dažādi tie būtu, mūsu uzdevums ir elpot vienā ritmā, skatīties vienā virzienā, nojaukt barjeras un runāt par to, ka esam viena slimnīca, nevis piecas dažādas. Šajā sadrumstalotajā infrastruktūrā katram sevi jāredz kā nozīmīgu punktu. Ja cilvēks sevi tā redz, tad ir arī skaidrība par to, ko viņš darīs nākotnē un kā mēs kopā veidosim slimnīcu.

Otrs svarīgais mērķis ir apvienot un tuvināt līdzīgās jomas. Daudz jau ir paveikts, piemēram, izveidota vienota RAKUS anestezioloģijas klīnika, bet jārunā arī par vienotu radioloģiju un tā tālāk.

Trešā lieta – ir jāpārskata, kā katra konkrētā klīnika funkcionē. Ja ārsts nāk uz darbu, viņam jāsaprot, cik pacientu ir jāārstē, cik ir konsultāciju stundu nedēļā, vai ārsts piedalās vai nepiedalās to pacientu aprūpē, kuriem nepieciešama neatliekamā palīdzība... To visu var skaidri izrēķināt un saprast.

Šodien mums ļoti palīdz un mūsu nākotni nodrošinās jaunie ārsti, un viņi ļoti grib skaidrību un noteiktību – kur es strādāšu, cik daudz strādāšu, kādas ir manas karjeras izaugsmes iespējas. Mūsu uzdevums ir skaidri definēt kritērijus, kā šis jaunais ārsts uzsāk savas darba gaitas, ko viņš dara, kurā klīnikā un kādiem jābūt sasniegumiem, piemēram, pēc pieciem gadiem. Arī kādi nosacījumi, lai attīstītu karjeru un kļūtu, piemēram, par klīnikas vadītāju vai varbūt pat par stacionāra galveno ārstu, vai par ārstniecības direktoru, valdes locekli...

Te jau ir ceturtais punkts – mums ir maksimāli jāpiesaista jaunie mediķi, jaunā vilkme.

Tie ir galvenie uzdevumi, kas transformēs medicīnas sistēmu, un no tā iegūs arī pacients, kuram ir svarīgi atnākt uz skaidri sakārtotu vidi, ar skaidri saprotamiem un pēctecīgiem ārstēšanas algoritmiem. Pacientam ir jābūt pārliecinātam, ka vajadzības gadījumā viņš saņems gan ambulatoru, gan neatliekamu palīdzību un, ja nepieciešams, tiks arī stacionēts, bet pēc izrakstīšanas no slimnīcas vai pabeidzot ārstēšanos ambulatori viņš zinās, ka netiek “izmests” ārā no sistēmas un jebkurā brīdī var atgriezties. Tā ir multidisciplināra pieeja, integrācija ar pacientu un viņa piederīgajiem.

Jā, tie ir diezgan ambiciozi uzdevumi, bet uzskatu, ka mums komanda ir ļoti laba un tie nav nesasniedzami mērķi.

Profesors pie Igvasu ūdenskrituma Brazīlijā. 

Vai joprojām arī operējat un vadāt neiroendokrīno audzēju reģistru jeb NET?

Protams, turpinu operēt, taču ne tik daudz kā līdz šim. Manā profesionālajā karjerā ir brīdis, kad vairs nav nevienam jāpierāda, ka varu un protu kaut ko izoperēt. Līdz ar to esmu saglabājis šo medicīnisko segmentu. Sēdēt labi iekārtotā kabinetā un veidot nākotnes medicīnu nav iespējams, ja neesi iesaistīts procesos ļoti tieši. Tas bija viens no maniem uzstādījumiem ministrijai un slimnīcas padomei – ja stājos šajā amatā, tad noteikti gribu turpināt būt arī ārsts, nevis tikai administrators.

Runājot par NET, ir panāktas ļoti nozīmīgas lietas. 2019. gadā, apvienojot RAKUS un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas reģistru datus, tika izveidota ļoti nopietna publikācija, kas lasāma pasaules ķirurģijas žurnālā (World Journal of Surgery). Tajā stāstīts par Latvijas pieredzi, bet šī ir vienīgā pieredze un vienīgais apkopojums Baltijas mērogā par NET pacientiem.

Tas ir mans mazais dārgakmenītis, kuru turu kabatā un turpinu pulēt, jo tas man iekritis sirdī. Droši vien to es neatlaidīšu. Šo pacientu nav daudz, jo tā ir ļoti specifiska sfēra, bet turpinām darboties.