Bezgala smags, bet brīnišķīgs stāsts par Ziediņu ģimeni un viņu nedziedināmi slimo puisēnu

Sanita intervijā portālam Jauns.lv atminas, ka pirmās dzemdības 18 gadu vecumā ar Kristiānu notika laikus un viegli. Gaidot dvīņus, viņai bija 33 gadi, bet visa grūtniecība likās kaut kas jauns un nezināms, jo no pirmajām dzemdībām bija pagājuši 14 gadi: "Man viss likās kā no jauna, jo, pirmkārt, nekad nebiju gaidījusi dvīņus. Otrkārt, no pirmajām dzemdībām bija pagājis ilgs laiks un es nezināju, kas un kā būs. Treškārt, man pateica, ka būs jātaisa ķeizars. Bet realitātē nebija ķeizars, bet gan jādzemdē pašai. Tas bija ļoti liels emocionāls pārdzīvojums. Es nebiju gatava ne dzemdēt, ne priekšlaicīgām dzemdībām. Es vispār nezināju, kas ir priekšlaicīgas dzemdības."
 

Izbauda dvīņu gaidīšanu 

Sākumā dvīņu grūtniecība noritēja mierīgi. "Kad uzzināju, ka zem sirds nēsāju nevis vienu, bet divus bērniņus, bija dubults prieks. Mēs ilgi plānojām otro bērniņu, bet Dievam bija citi plāni un bērniņi pieteicās vēlāk. Viss gaidīšanas periods bija ļoti harmonisks. Es beidzot izbaudīju grūtniecību. Ar pirmo puiku es pati biju jauna un tāpēc īstas izbaudīšanas nebija. Man nebija nekādu veselības problēmu, es apmeklēju grūtnieču aerobiku. Gribējās dot visu labāko, jo biju dzīves gudrāka. Es apmeklēju ginekologu un veicu visas obligātās pārbaudes."
 

33.grūtniecības nedēļā sākas priekšlaicīgas dzemdības

Sanitas ginekologs atradās Rīgā, un, kad viņa bija aizbraukusi uz kārtējo pārbaudi 33.grūtniecības nedēļā, speciālists uzreiz pamanīja mazliet noslīdējušo vēderu."Viņš teica: "Klau, mīļā! Tā jocīgi tu izskaties, iesim paskatīties." Apskatot viņš konstatēja, ka dzemdes kakla atvērums ir 2 cm. Bet man nebija sajūtas, ka es varētu dzemdēt. Es ļoti labi jutos, man nekas nesāpēja un nebija nekādu sūdzību. Drošības pēc dakteris teica, ka vajadzētu stāties slimnīcas nodaļā, jo tomēr gaidāmi dvīņi.

Es dakterim biju teikusi, ka vēlos dzemdēt savā Kurzemes pusē. Es pati esmu no Talsiem, bet vēlējos dzemdēt Ventspilī. Mūsu ceļš no Rīgas bija atpakaļ uz Talsiem, kur sakrāmējām somas un braucām uz Ventspili. Tur mūs pieņēma, bet konstatēja, ka atkal dzemdes kaklam ir neliels pavērums. Viņi saprata, ka tās būs priekšlaicīgas dzemdības, tāpēc Ventspilī nevar palikt, jo tur nav aprīkojuma priekšlaicīgi dzimušiem bērniņiem."

Sanita jutās diezgan labi, bet ārsts piedāvāja doties pie Liepājas vai Rīgas speciālistiem, kuriem ir aprīkojums un zināšanas darbā ar priekšlaicīgi dzimušiem bērniņiem. "Tad mēs tajā pašā dienā devāmies atpakaļ uz Rīgu."
 

Nākamajā dienā piedzimst abi dvīņi

Pēcpusdienā Sanita drošības labad iestājās Stradiņa slimnīcā, bet pašsajūta bija laba un nelikās, ka sākušās dzemdības. Viņa pat nezināja, ka tik ātri mēdz dzimt bērni.

"Dzīvoju tādā kā sapņu pasaulē un domāju, ka viss būs labi."

Pat ap pulksten trijiem naktī, kad sākās sāpes, Sanita vēl nedomāja par dzemdībām. Domājusi, ka vienkārši sāp, viņa naktī atrada medicīnas personālu un lūdza palīdzību, jo nesaprata, kas notiek. Bija liels apjukums un neziņa. "

Man zem sirds bija divi bērni un nesapratu, kāpēc man tā sāp, jo pirmajās dzemdībās pirms 14 gadiem viss bija citādāk - ātri un viegli."

Pēc 16 stundu mocībām nākamajā pēcpusdienā pulksten 15.05. dabīgās dzemdībās piedzima Valters. Viņš bija žiperīgs puika un svēra aptuveni 2,2 kg. Pēc 5 minūtēm viņam sekoja brālītis Artūrs, kurš svēra 2,3 kg. Puiši bija veselīgi un nekas neliecināja, ka gaidāmas problēmas. Arī viņu svars bija samērā labs - pirmais dēls Kristiāns, kas bija pilnībā iznēsāts, Sanitai piedzima 2,9 kg smags.

Tā kā Sanita ir smalkas miesas būves, arī viņas bērniņus negaidīja piedzimstam ar milzīgu svaru. "Bērni bļāva, un viss bija kārtībā."
 

Milzīga neziņa, kas notiks un ko darīt

Pēc dvīņu dzemdībām bērniņus satina un aiznesa prom, nepastāstot māmiņai neko sīkāk. "Es nezināju, uz kurieni viņus aiznesa, kā un kāpēc."

Kamēr viņa gulēja un gaidīja, telefons bija "uzkarsis", jo tuvinieki vēlējās uzzināt, kas noticis. Viņi jau bija "sacēluši kājās nodaļu".

"Tā es tur gulēju, neviens man neko neteica. Atnāca sanitāre, uzlika mani uz ratiņkrēsla, aizveda uz pēcdzemdību palātu, kas atrodas pie intensīvās terapijas nodaļas," viņa stāstīja un atzina, ka nesaņēma pietiekami daudz informācijas no personāla par notiekošo, piemēram, kur ir bērni, kas jādara, kā norit process. Labi, ka viņas palātā jau bija viena cita māmiņa, kurai bija veikts ķeizars. Viņa bija nedaudz vairāk pieredzējusi un pastāstīja arī Sanitai par situāciju. 

Notikušais iedragāja Sanitas priekšstatu pret dzemdībām. 18 gadu vecumā viņa tās neizbaudīja, jo bija pārāk jauna, bet arī nobriedušas sievietes vecumā neizdevās izbaudīt, jo bija liela neziņa. "Neviens mani neapgaismoja, kā būs, kas būs. Es pat nezināju, kur ir mani bērni."
 

Ķeizara vietā dabīgas dzemdības

Viņai arī bija šoks, ka solītā ķeizargrieziena vietā tomēr bija dabīgas dzemdības. "Psiholoģiski biju gatavojusies ķeizaram, bet tad man pateica, ka būs pašai jādzemdē. Ginekologs man iepriekš teica, ka vajadzēs ķeizaru, jo esmu smalkas miesas būves meitene, gaidāmi dvīņi, un vajadzētu izslēgt visādus riskus."

Bet guļot uz galda, viņai pateica, ka jādzemdē pašai, turklāt nebija neviena, kam paprasīt palīdzību, padomu vai konsultāciju.

Protams, mediķi dara visu, lai būtu labāk mātei un bērniem, bet Sanitu tomēr neapmierināja veids, kā process notika, un kāda bija komunikācija. Tas radīja emocionālu traumu, ko pēc tam vajadzēja pārrunāt arī ar psihologu. 

 

Pirmo reizi bērniņus ierauga tikai pēc diennakts

Pēc dzemdībām viņa mēģināja atslaukt pienu, lai gan neviens neapmācīja, kā tas darāms. Sākumā piena nebija vispār, bet priekšlaicīgi dzimušiem bērniem tas ir ļoti svarīgs, jo viņi vēl nav pilnībā attīstījušies. "Bet, kad es pirmo reizi ieraudzīju savus bērnus, man likās, ka viņi ir tādi paši kā parasti bērni. Tipiski jaundzimušie. Viņi bija tādi paši kā mans pirmais puika pēc dzemdībām. Viņi neatšķīrās."

Turklāt Sanitas dvīņi bija visžirgtākie bērniņi intensīvās terapijas nodaļā. Viņi nebija inkubatorā, ne arī pieslēgti pie kāda aparāta. Viņi paši elpoja, ēda un darīja visu pārējo. Viņi atradās siltuma gultiņā, un speciālisti viņus vēroja.

Tad Sanitai ierādīja, kā ar puikām apieties, un viņa domāja, ka jau pavisam drīz aizmirsīs nodaļā piedzīvoto un dosies uz mājām.

Visi kopā. (Foto: No personīgā arhīva)

Vispirms dvīņus redzēja Sanitas vīrs, kurš jau drīz apsveicinājās ar jaundzimušajiem, bet pati māmiņa mazulīšus ieraudzīja aptuveni tikai pēc diennakts, jo pēc dzemdībām nevarēja lāgā piecelties un parūpēties par sevi. Labi, ka istabā bija otra māmiņa, kas daudz palīdzēja gan fiziski, gan emocionāli, gan ar informāciju, pastāstot, kas notiek un sagaidāms turpmāk.

Pirmo reizi ieraugot savus bērniņus, bija liels prieks. Viņa centās norobežoties no apkārt notiekošā. Bija dzimuši ļoti mazi bērniņi, pat 700 gramus smagi, tāpēc viņiem noteica dažādas smagas diagnozes un paziņoja par operācijām. "Es centos no tā visa norobežoties, jo mums viss bija labi, mēs drīz brauksim mājās. Es jau iedevu vārdiņus."

 

Mammas sirsniņa apmet kūleni

Viss bija labi, līdz ceturtās dienas rītā pulksten 6, aizejot ar pieniņu, Sanita ieraudzīja, ka Artūram bija pielikti kaut kādi vadi. Viņa nobrīnījās, atdeva medmāsai pienu. Uz jautājumu, kas te notiek, medmāsa atbildējusi, ka neko nemāk komentēt, jāgaida, kad nāks ārsti.

"Tad jau iekšēji sirsniņa apmeta kūleni." 

Sanita daudz raudāja, jo bija liels satraukums. Pēc tam, aizejot uz intensīvās terapijas nodaļu, viņa redzēja daudz mediķu tajā telpas stūrī, kur gulēja viņas bērni. Pieejot pie gultiņām, viņa redzēja tikai Valteru, bet Artūru nē.

"Es nezināju, kur viņš ir. Man izkrita no rokām uz grīdas mazais piena trauciņš ar trīs pilītēm piena. Es tikai teicu: "Kur ir mans dēls?" Man neviens neteica, kur ir. Mediķi tikai uz mani paskatījās. Es redzēju ļoti lielu rosību blakus Valteram, tur tiešām bija ļoti daudz ārstu. Es nesapratu, kas notiek, jo neviens man arī neatbildēja."

Pēc brīža pienāca dežūrējošā ārste un parādīja, kur ir Artūrs - viņam Sanita bija pagājusi garām. Viņš bija gulējis ārstu ieskauts un pieslēgts pie vēl vairāk aparātiem. Viņa teica, ka patlaban profesors pārbauda Artūra sirsniņu, tiek ņemtas analīzes, lai saprastu, kas par lietu.

"Es tikai dzirdēju, ka profesors teica, ka tas nav pa viņa līniju."

Speciālisti mēģināja saprast, kas Artūram bija noticis, jo bija apstājusies elpošana un visi rādītāji kritās.

"Es stāvēju pa vidu starp abām gultiņām, kur viens žiperīgi kūņojās un čāpstināja mutīti, bet otrs bezspēcīgs gulēja un visu laiku stenēja, ieskauts aparātu juceklī. Es jutos kā pie kraujas malas un nezināju, pie kura iet un glāstīt. Abus gribējās. Kad glāstīju Artūru, viņš kliedza, jo viņam nepatika, ka es pieskaros, un viņam bija krampji."
 

Intensīva ārstēšanās vairākus mēnešus

Pēc laika ģimeni pārveda uz Bērnu slimnīcu, kur notika intensīvs aptuveni divu mēnešu ārstēšanās kurss. Ar Valteru bija labi, viņu varēja barot no krūts, un puiku uzreiz ielika mammas palātā. Viņš ātri attīstījās un dūšīgi ņēmās svarā.

Jānis un Sanita ar dvīņu puisīšiem slimnīcā. (Foto: No personīgā arhīva)

Taču Artūrs gulēja intensīvās terapijas nodaļā, pieslēgts pie dažādiem aparātiem. Viņa stāvoklis katru dienu pasliktinājās. Lai kā Sanita centās neraudāt, tomēr asaras bira, redzot savu dēliņu.

"Es nespēju! Man bija ļoti grūti. Es bezspēcīga stāvēju, nevarēju ne samīļot, ne pieskarties. Tiklīdz es to darīju, viņš kliedza.

Viņam nepatika mani pieskārieni Es sāku vainot sevi, Dievu, biju dusmīga uz visu pasauli, jo likās tik netaisnīgi: viņam visa dzīve ir priekšā, bet viņš jau pārcieš tik smagas ciešanas. "

Artūra ārstēšana bija ilga un sarežģīta. Viņam deva spēcīgus medikamentus. Jaundzimušajam galvā bija izveidojies strutainais meningoencefalīts. Viņš bija piedzimis vesels un brašs bērns, bet pēc dažām dienām bija saķēris šo slimību. Tā strauji izpletās un "vienkāršā valodā runājot, saēda viņam smadzenes", Sanita pastāstīja un piebilda, ka puisītis cieta ļoti lielas sāpes.

Dzirdot dēliņa kliegšanu, viņa naktīs negulēja. Savukārt citās naktīs pārdzīvojumi bija tik spēcīgi, ka viņa "vienkārši atslēdzās" un pat nepabaroja otru dēliņu Valteru. Viņš gan bija ļoti pacietīgs un neprotestēja, ja mamma kādreiz neiedeva ēst. Toties Sanitai pastiprinājās vainas sajūta, ka viņa nav pabarojusi savu otru bērnu.
 

Beidzot visi kopā vienā palātā

Tikmēr Artūram veica dažādas procedūras un operācijas. Pirms gadu mijas svētkiem daktere teica, ka puikas stāvoklis ir smags, bet stabils. Viņa piedāvāja arī slimo dēliņu pārvest uz mammas palātu.

Sanitai bija ļoti bail, bet, protams, viņa uzreiz piekrita.

Viņa gribēja apgūt iemaņas palīdzēt dēlam, lai arī mājās varētu par viņu parūpēties.

Mazie svin Jāņus. (Foto: No personīgā arhīva)

Tad arī vīrs atstāja visus darbus un mājas lietas, atbrauca uz Rīgu un palīdzēja sievai aprūpēt dēlus. Vecākais puika palika mājās kopā ar omu. "Mēs dzīvojāmies visi četri vienā palātā un apguvām visas iemaņas, kā Artūru barot, celt.

Viņš bija ļoti nemierīgs, viņš kliedza, viņam nepatika, viņam bija krampji, galvu pleta lielāku. Viņš pat actiņas nevarēja atvērt, jo piere bija izvalvējusies uz āru pāri actiņām. Viņam bija dažādas problēmas. Mums kā vecākiem bija ļoti grūti, bet mēs priecājāmies, ka esam kopā. Mums pat bija bērnišķīga, muļķīga cerība, ka viss būs labi, jo mums ne rados, ne draugos nebija bērniņš ar īpašām vajadzībām. Mums nebija bijusi nekāda saistība ar kaut ko tādu."

Vēl uzturoties Stradiņa slimnīcā, Sanita bija palasījusi internetā par līdzīgām situācijām, bet tad saprata, ka nevajag lasīt, jo tādā veidā tikai "uzvilksies". "Likās, ka ar mūsu bērnu tā nebūs, mēs kaut kā dzīvojām gubu mākoņos un ticējām, ka būs labi."
 

Artūrs nomirst uz mammas rokām

Kad mediķi konstatēja, ka ģimene ir ļoti izdegusi un Valteram vairs pat nevajadzētu atrasties slimnīcā, viņi ieteica uz svētkiem aizbraukt mājās un nedaudz atpūsties. Viņi solīja Artūru pieskatīt.

"Tas bija ļoti grūts lēmums. Beigās mēs tā kā piekritām, bet pēc tam es nožēloju. Kad es ārstiem biju pateikusi, ka piekrītu braukt uz mājām un mēs ar vīru bijām aizraukuši līdz "Spicei" sapirkt visu nepieciešamo, Artūrs man uz rokām aizgāja, nomira. Tas bija sekunžu mirklis. Pirms brīža viņš vēl knapi, knapi atvēra acis, kas viņam bija ļoti grūti, paskatījās uz mani un viss. Viņš tā kā termometrs manās rokās palika zilganpelēks. Visi aparāti sāka pīkstēt, vīrs izskrēja koridorā un sauca palīdzību. Ieskrēja mediķi un mūsu klātbūtnē sāka reanimēt un paralēli veda gultiņu uz ratiņiem prom.

Es pirmo reizi redzēju vīru, kā viņš spēj mobilizēties. Parasti es esmu tā, kas ņem iniciatīvu un varu parādīt stipro stāju. Bet šoreiz tas bija vīrs. Kad mums uzdeva jautājumu, vai reanimēt, es sastingu, sabruku un raudāju, bet vīrs atbildēja, ka viennozīmīgi jā. Artūru izdevās reanimēt, viņš atgriezās intensīvajā nodaļā, mēs aizgājām viņu sabučot, jo drīz braucām prom. Man bija ļoti grūti. Es domāju: viņš tikko no mums aizgāja, viņu reanimēja, bet es tomēr braukšu mājās? Cik ļoti negodīgi tas likās!

Mana sirds rāvās uz trim daļām: mājās pie vecākā dēla, pie Valtera un pie Artūra. Man kā mātei bija ļoti grūti. Bet mēs aizbraucām mājās. Tie bija vieni no Ziemassvētkiem, ko es atcerēšos nelabprāt, lai gan Ziemassvētki ir mūsu mīļākie svētki un mēs vienmēr cenšamies uzburt mājās pasakainu atmosfēru, lai bērniem un pašiem prieks. Bet tajos svētkos es sēdēju un skatījos un vienā punktā, un svētku sajūtas nebija vispār. Manas domas bija pie Artūra. Man likās, ja nu es viņu vairs nesatikšu? Visu laiku dzīvoju vainas sajūtā."

Pirms vecāku prombraukšanas viņam atkal bija uznākusi krīze un sirsniņa apstājās otrreiz. Viņiem atkal bija jānoskatās, kā ārsti reanimē viņu dēlu. Sanita sāka domāt, kāpēc tā notiek, un uzdeva jautājumus, uz kuriem tobrīd neatrada atbildes. Tās atnāca tikai gadu gaitā. "Tas viss iedeva ļoti lielu dzīves mācību stundu saprast, izvērtēt, paskatīties mazlietiņ no cita skatu punkta. Tajā brīdī es ļoti egoistiski domāju par savu mātišķo instinktu: man vajag, viņš ir mans bērns. Es nepadomāju, kāpēc tā notiek."
 

"Dzīvojām kā uz pulvera mucas"

Kopumā Artūrs slimnīcā pavadīja 2,5 mēnešus, tostarp viens viņš pavadīja nedēļu. Sanitai radās pārliecība, ka visai ģimenei jābūt kopā mājās, lai kas arī notiktu un cik grūti būtu. Sadabūjuši visu nepieciešamo aparatūru, kas nepieciešama, lai uzturētu Artūra dzīvību, viņi pārbijušies devās mājās.

"Dzīvojām kā uz pulvera mucas," Sanita sacīja un atzina, ka tolaik bija ļoti daudz izaicinājumu.

Artūra veselība pasliktinājās, parādījās jaunas izpausmes, piemēram, nestrādāja termoregulācija. Istabā bija vairāk par 30 grādu karstumu, pieaugušie "cepas ārā", bet puika saģērbts kombinezonā, aplikts ar karstā ūdens pudelēm, tomēr sala. Viņi ieguva papildus aparātu un centās izprast viņa vajadzības.

"Krīzes pa šiem gadiem mums ir bijušas ļoti daudzas. Arī operācijas tāpat. Stāvoklis šobrīd ir stabils, bet ilgdzīve ir ierobežota, esam paliatīvā aprūpē. Reizēm puisītis pats nečurā, man jāveic kateterizācija. Viņš pats neēd, viņam vēderā ir gastrostoma. Viņš neveļas, nerāpo, nestaigā, nerunā un praktiski tikai guļ. Viņš pat nevar pavelties uz sāniem, un man ik pēc trim stundām ir jāpozicionē arī naktī. Viņš ir kopjams. Galviņa ir izstaipījusies liela un smaga, līdz ar to viņš nevar to pats noturēt."
 

Medusmaize - Artūra sulīgie smiekli

Sanita norāda, ka laika gaitā kļūst arvien vairāk tādu lietu, ko bērns nevar, neprot, nemāk. Ir brīži, kad pazūd elpošana, skābekļa saturācija. Lai gan ik pa laikam ir krīzes brīži, kopumā Artūrs tagad ir harmonisks un mierīgs bērns.

Valters un Artūrs. (Foto: No personīgā arhīva)

Mammas medusmaize ir brīži, kad Artūrs smejas savus sirsnīgos, sulīgos smieklus.

"Tā ir vienīgā viņa izpausme. Ja ir kādas sāpes, ko viņš pārcieš, bērns tikai pukst un sten kā mazs ezītis. Man ir jānolasa, kas par lietu, kāpēc viņš tā dara un kas notiek ar ķermeni. Pa šiem gadiem ir apgūts daudz un bērns ir iepazīts." Mamma iemācījusies veikt dažādas sarežģītas manipulācijas, lai gan viņa nav mediķis.
 

Kā cimdiņš ar rociņu

"Sākumā notikušais bija izjaucis mūsu ģimeni, jo katrs mēģināja saprast, kas notiek, kā būs un kāda ir mana vieta dzīvē, bet lēnām sešu gadu laikā mēs esam kļuvuši kā cimdiņš ar rociņu vai podiņš ar vāciņu. Mēs esam visi kopā. Viens par visiem, visi par vienu. Artūrs mums ir epicentrā, bet tas nenozīmē, ka pārējiem netiek uzmanība. Mēs esam iekārtojuši, lai arī pārējiem bērniem būtu nedalīta uzmanība." Ģimenes superkomandā ir arī vecvecāki, īpaši Sanitas mamma. Daudz palīdz arī lielais dēls, piemēram, aizvedam Valteru uz bērnudārzu.

"Kopā mēs esam piedzīvojuši kaut ko tādu, kas mums nebija pirms tam gan sasniedzams gan emociju ziņā, gan dzīves vērtības un kvalitātes ziņā.

Caur sāpēm ir dzimis kaut kas ļoti, ļoti skaists.

Mēs to pieņēmām, nevis atgrūdām un pretojāmies. Mēs tiešām tā līdz kaulam to pieņēmām un mums pavērās pavisam cits skatījums uz dzīvi pilnīgi visai ģimenei un arī kā pārim."

Ziediņu ģimene Ziemassvētkos. (Foto: No personīgā arhīva)

Kopā ar vīru kāpj attiecību kalnā

Sanita neslēpj, ka sākumā viņiem ar vīru bija problēmas. "Es emocijas laidu uz āru, bet viņš turēja iekšā. Man vajadzēja, lai kāds ar mani runā, bet viņš nerunāja." Bet laika gaitā viņi, daudz strādājot pie savstarpējām attiecībām, lēnām uzlabojuši savu kopā būšanu.

"Vēl neesam kalna augšgalā, bet mēs ejam un kāpjam pa maziem solīšiem. Mēs esam skaļi viens otram pateikuši, ka gribam būt kopā, un darīsim, lai tā būtu. Mēs saprotam, ka ir jāstrādā pie attiecībām, jo šī dzīves situācija ļoti sapurināja mūsu laulību. Ļoti. Bet mēs nepadevāmies. Mēs zinājām mērķi: gribam būt kopā. Bet, ja grib kopā, tad kaut kas ir jādara un no malas neviens mums nepalīdzēs. Mums bija sajūta, ka sākām no sākuma viens otru iepazīt, iemīlēt. Arī no citām īpašo bērnu ģimenēm esmu dzirdējusi, ka šāds notikums ļoti pārbauda, vai pāris paliks kopā vai nē."

Līdz ar Artūra saslimšanu Sanita aizgāja no darba, jo to nevarēja apvienot. Savukārt vīrs turpināja strādāt, lai uzturētu visu ģimeni. Pirmos gadus Sanita ļoti daudz domāja un rūpējās par Artūru, bet pēc tam sāka daudz domāt un lasīt arī par attiecībām ar vīru, kā arī par savu izaugsmi.

Laika gaitā viņa saprata, ka darbā atgriezties nevarēs, ka veselie dēli izaugs un aizies savā dzīvē, ka Artūrs ir smagi un nedziedināmi slims un nedzīvos ļoti ilgi. Skarbi skan, bet viņa saprata, ka pēc Artūra aiziešanas mūžībā pārējie ģimenes locekļi paliks, tāpēc par viņiem jārūpējas un attiecības jāuzlabo jau tagad. Tāpēc viņa centās atrast laiku arī veselajiem bērniem, jo negribēja, ka viņi uzaug ar sajūtu, ka mamma visu laiku rūpējās tikai par slimo brālīti.

Ziediņu ģimene. (Foto: No personīgā arhīva)

Tāpat viņi daudz domāja par attiecībām ar vīru, piemēram, vai gribēs pavadīt kopīgas vecumdienas, vai varēs sarunāties arī pēc tam, kad būs palikuši mājās tikai divi vien utt. Sanita aicināja vīru uz sarunām par viņu attiecībām un turpmāko dzīvi. Viņi daudz interesējās un lasīja par pāru attiecībām un bērnu audzināšanu.

Sanita arī sāka apmeklēt baznīcu svētdienās, lai gūtu garīgo stiprinājumu. "Bez tā galīgi nekādi nevarēju. Es biju tas kausiņš, kas uzpildījās, un varēju dot katram savam ģimenes loceklim." Kopīgas sarunas un darbs palīdzēja viņiem uzlabot savstarpējās attiecības un audzēt mīlestību, sieviete sacīja, bet uzsvēra, ka tas nenotika uzreiz un ātri. Pacietība vajadzīga ne tikai pāra attiecībās, bet arī ar citiem cilvēkiem. Piemēram, Sanita dod laiku arī apkārtējiem pierast pie viņu ģimenes īpašās situācijas un neuzspiež palīdzēt. 
 

Reanimēts četras reizes

Sarunas gaitā Sanita arī atklāj, ka šo gadu laikā Artūram ir bijušas vairākas lielas krīzes. Viņš ir reanimēts četras reizes. Reiz reanimācijā viņai bija ļoti vērtīga saruna ar bērnu reanimatologu Pēteri Kļavu par aiziešanu mūžībā.

Viņš uzdeva jautājumu, kāpēc Artūrs ir tik bieži devies prom no šīs pasaules.

Viņa saprata, ka pirmajās divās reizēs ļoti spilgtas bija viņas egoistiskās mammas jūtas: viņš ir mans bērns, un viņam ir jādzīvo.

Pēc katras reanimēšanas Artūra veselības stāvoklis pasliktinājās. Viņa sāka domāt, ka pastāv iespēja nemocīt savu bērnu un ļaut viņam mierīgi aizmigt, aiziet, ja ķermenis pilnībā atsakās darboties.

"Vienmēr tas bija ļoti viegli. Vienmēr viņš uz mani paskatījās un iemiga. Tāda sajūta, ka atvadījās un aizgāja."

Ģimene ir pieņēmusi ļoti grūtu lēmumu, uzrakstījusi iesniegumu - ja Artūram atkal uznāk liela krīze, tad tajā brīdī vairāk nevajag reanimēt. Vienlaikus māmiņa uzsver, ka šajā gadījumā nav runa par veselu bērnu, bet gan nedziedināmi slimu cilvēku, kuram jālieto daudz medikamentu, vajadzīga īpaša aprūpe un kurš jau četras reizes ir reanimēts.

No iesnieguma uzrakstīšanas brīža Artūram vairs nav bijušas tik lielas krīzes, lai vajadzētu reanimēt.

"No tā brīža es esmu kļuvusi ļoti mierīga un vienmēr saku, ka visu viņa dzīvi ielieku Dieva rokās."

Tikmēr mediķi dara savu darbu, un arī pārējie līdzcilvēki rūpējas, lai viņš neciestu sāpes un saņemtu cieņpilnu izturēšanos.
 

Arī no citiem cilvēkiem sagaida cieņpilnu izturēšanos

Ziediņu ģimene ņem līdzi Artūru uz dažādiem pasākumiem ārpus mājas, lai arī viņš neredz un knapi dzird. No apkārtējiem dzirdēts: "Kam tev to vajag? Viņš ne redz, ne dzird. Viņš tāpat neko nesaprot!" Bet Sanitai ir sava nostāja:

Ģimenei ir svarīgi, ka Artūrs piedalās kopīgos izbraucienos un pasākumos. Tie viņa bērnību dara laimīgu. (Foto: No personīgā arhīva)

 

"Viņš ir cilvēkbērns, mans miesīgs bērns, un kāpēc es viņam nevaru iedot to, ko dod tipiskiem bērniem? Ja mēs visi braucam uz kādu pasākumu, kāpēc man viņš ir kaut kur jāstumj nost?"

Mamma novērojusi, ka pēc jaukiem pasākumiem vai kopīgiem izbraucieniem uz viņu vasaras mājiņu Artūrs jūtas laimīgs. Nav tā, ka pēc ģimeniskām aktivitātēm viņa veselība krasi uzlabotos un viņš sāktu staigāt un skriet, bet puiša emocijas liecina, ka viņam ir laimīga bērnība. "Tik, cik viņam būs lemts dzīvot, viņš būs laimīgs. Man ir ļoti svarīgi, lai viņam nesāp un viņš ir laimīgs. Redzu viņā laimes sajūtu, kad esam pasākumos, brāļa izlaidumā, jubilejās. Viņš vienmēr ir ar mums. Ar visiem aparātiem. Mēs smaidam un priecājamies, ka esam visa ģimene kopā."

Apkārtējo cilvēku attieksme iedalāma trīs daļās: izprotoša, noraidoša un klusējoša.

Sanita atzīst, ka viņiem nākas izglītot cilvēkus par bērniem ar īpašām vajadzībām. "Tie, kas teica, kam man to vajag, bija attālāki paziņas. Tad es sapratu: jā, vēl kāds cilvēks izkrīt cauri mūsu dzīves sietiņam. Mēs centāmies sev apkārt turēt tikai pozitīvi domājošus cilvēkus. Es nesaku, ka vajag dzīvot gubu mākoņos un celt zelta pilis, bet jābūt reāliem un jāpieņem to, kā ir. Ja mēs esam ieradušies svētkos, tad man ir svarīgi, lai to akceptē un pasaka, ka nav pretenziju, ka Artūrs tur ir." Ģimenei ļoti būtiski, lai pret viņu īpašo bērnu izrādītu cieņu.

Kopumā Sanita novērojusi, ka sabiedrībai vēl ir jāaug un jāizglītojas, lai arī bērni ar īpašām vajadzībām justos pieņemti.
 

Ģimene ir pateicīga, ka viņiem ir Artūrs

Rezumējumā Sanita saka, ka līdz ar Artūru viņu ģimenes dzīve ir kļuvusi bagātāka, labāka, piepildītāka un mīlošāka. Lai gan apkārtējie mēdz šausmināties par ikdienu ar tik īpašu bērniņu, Sanita uzsver: "Mēs caur visiem aparātiem redzam cilvēku, smaidīgo puiku un to, ko viņš mums ir iedevis".

Līdz ar dvīņu piedzimšanu ģimenes dzīve caur sāpīgiem notikumiem kļuvusi daudz pilnvērtīgāka. No acīm nokritušas tādas kā klapes, ļaujot ieraudzīt un novērtēt lietas, ko iepriekš pat nepamanīja. Tagad pasaule viņu acīs izskatās daudz skaistāka un krāsaināka. Artūra slimība viņus sapurināja un aicināja paskatīties uz pasauli plašāk, baudīt dzīvi, uzdrošināties, riskēt un nebaidīties, ļauties un priecāties. "Mēs neviens nezinām, kas var notikt rīt."

Artūra klātbūtne pārējos ģimenes locekļus, tostarp bērnus, ir darījusi iejūtīgākus un izprotošākus, kaut arī kopā nācies iet cauri dažādām grūtībām. Piemēram, kādreiz vidējais brālītis lūdzās, lai būtu labi laika apstākļi, bet tagad viņa lūgšanas ir par bērnu veselību. Valters arī labprāt un ar lepnumu stāsta apkārtējiem par savu īpašo brāli.

Lai palīdzētu citiem priekšlaicīgi dzimušo bērnu vecākiem un viņu ģimenēm, Sanita nodibinājusi biedrību "Esmu klāt", kā arī sarakstījusi grāmatu "Pieneņpūka", kas drīzumā nāks klajā. Tāpat viņa daudz palīdz ar padomiem un informāciju vecākiem, kuriem ir bērni ar īpašām vajadzībām.