Pauls Irbins: Bērni sev apkārt vēlas redzēt cilvēkus, kam patīk savs darbs

Cik nozīmīga ir skolotāja loma mācību procesā?

Manuprāt, skolotājs ir pats svarīgākais mācību procesa elements. Pašlaik, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, teorētiskās zināšanas ļoti viegli var atrast jebkurš interesents. Taču izaicinājums ir savienot šīs teorētiskās zināšanas ar praktiskiem uzdevumiem un reālo pielietojumu. Lai to izdarītu, vajadzīgs skolotājs. Skolotājs ir kā mentors vai konsultants, kas palīdz mācību procesā. Piemēram, ja skolēnu grupa kopā īsteno kādu praktisko uzdevumu vai projektu, ir jānosaka, kurš par ko atbildēs, jāorganizē darbs. Šeit talkā nāk skolotājs, kurš dod padomus, idejas, iesaka, kā labāk rīkoties, kā pielietot teorētiskās zināšanas.

Kas raksturo mūsdienīgu skolotāju?

Es domāju, ka mūsdienīga skolotāja pamatnosacījums ir izpratne par to, kāpēc viņš vēlas būt skolotājs. Proti, pašlaik mums ir ļoti plašas iespējas izvēlēties sev vēlamo profesiju, nesatraucoties par materiālo labklājību. Tāpēc ir svarīgi saprast sava darba jēgu un to, kāpēc tu dari to, ko dari. Skolotājam šī motivācija var būt tas, ka tu audzini nākamos zinātniekus, inženierus, izgudrotājus, izcilus māksliniekus vai rakstniekus. Motivācija var būt arī tas, ka tu pats šajā profesijā nemitīgi audz un attīsties. Tikpat labi motivācija var būt arī tas, ka tu palīdzi attīstīt valsti un veidot izglītotu sabiedrību. Šīs motivācijas var būt ļoti dažādas, bet pats svarīgākais ir atrast savu iekšējo pamatojumu tam, kāpēc tu dari to, ko dari.

 Skolotājs ir kā mentors vai konsultants, kas palīdz mācību procesā. Skolotājs ir tas, kurš dod padomus, idejas, iesaka, kā labāk rīkoties, kā pielietot teorētiskās zināšanas.

Vai mūsdienīgs skolotājs spēj iedvesmot bērnus un pamudināt viņus mācīties?

Lai iedvesmotu, iespējams, ir jābūt lieliem sasniegumiem, bet katrs skolotājs var būt aizrautīgs par to, ko viņš dara. Bērni vēlas sev apkārt redzēt cilvēkus, kuriem deg acis par savu darbu. Kas novērtē savu laiku, kas novērtē citu cilvēku laiku. Viņi grib sev apkārt redzēt aizrautīgus cilvēkus, un tas, es domāju, ir tas, kas var iedvesmot. Protams, būs cilvēki, ko, iespējams, iedvesmos kāds liels mākslinieks, dziedātājs, visā pasaulē zināms zinātnieks vai vienkārši savas jomas eksperts. Taču skolotājs tik un tā var būt kā paraugs tam, kā aizrautīgi pavadīt savu dzīvi, kas mūsdienās ir īpaši svarīgi. Ja mums apkārt ir cilvēki, kas ir gatavi riskēt, mēģināt, mēs to pārņemam. Ja apkārt ir cilvēki, kas meklēs kā nedarīt, mēs pārņemsim arī šo uzvedību. Tāpēc skolotājam ir vajadzīga interese par to, ko viņš dara. Skolotājs ir arī paraugs tam, kā sevi disciplinēt. Viņš ir piemērs tam, kā dzīvot, kā strādāt, kā pateikt “nē” konkrētās situācijās, kā pateikt “man nepatīk, ko Tu esi izdarījis, pacenties labāk.” Bet tajā pašā laikā pateikt to bez dusmām vai aizvainojumiem.

Vecākiem jāizrāda savas emocijas un jābūt ieinteresētiem. Tieši šis personiskais piemērs ir tas, kas vislabāk var pamudināt bērnus izmēģināt jaunas lietas. 

Kā skolās nodrošināt daudzpusīgu un mūsdienīgu izglītību?

Arī šeit vēlos uzsvērt skolotāja nozīmību. Lai ieinteresētu bērnus un nodrošinātu viņiem daudzpusīgu izglītību, jādomā par to, kā mēs sagatavojam jaunos skolotājus. Ir jādomā gan par to, kā mēs jaunos speciālistus sagatavojam psiholoģiski, gan arī to, kā nodot viņiem visas nepieciešamās zināšanas, lai tālāk šie skolotāji var ar bērniem strādāt pēc iespējas labāk. Protams, vienmēr būs nepieciešamas arī lietas, kam vajadzīgs finansiālais ieguldījums, – lielākas algas, nodrošinājums skolām. Taču skolotāju izglītošana un savstarpējā komunikācija ir lietas, ko varam uzlabot jau tagad. Turklāt ir svarīgi atcerēties to, ka nav vajadzības vienmēr izdomāt ko pilnīgi jaunu. Reizēm pietiek paskatīties uz citu valstu pieredzi, lai uzlabotu mūsu izglītības sistēmu. Piemēram, Somijas vai Igaunijas pieredze parāda, ka arī ar maziem resursiem var organizēt mācību procesu tā, lai tas būtu interesanti un lai nebūtu tā, ka katram skolotajam savā skolā jāizdomā pilnīgi jaunas nodarbības vai metodikas. Ļoti iespējams, ka kādam citam skolotājam jau ir bijusi līdzīga ideja vai izstrādāti materiāli. Atliek tikai veicināt to, lai skolotāji savā starpā ar izveidotajiem materiāliem dalītos un atbalstītu viens otru, ietaupot laiku visiem iesaistītajiem.

Vai arī vecāki var motivēt bērnus mācīties?

Noteikti. Savus bērnus es motivēju trijos veidos: mēģinu pavadīt kopīgi laiku interesantās un izzinošās aktivitātēs; ar savu piemēru rādu un stāstu par tām jaunajām un interesantajām lietām, ko pats esmu uzzinājis vai izdarījis, kā arī nepieciešamības gadījumā uzsveru, ka mācīšanās ir bērna pienākums pret vecākiem. Līdzīgi kā vecākiem ir pienākums nodrošināt bērniem ēdienu, apģērbu un citas lietas. 

Vislabākais piemērs vecāku iesaistes nozīmei ir zinātnes centra apmeklējums. Galvenokārt var novērot divu veidu ģimenes. Viena ir ģimene, kas vienkārši atved bērnu, pēc tam apsēžas krēslā, dīvānā un spaida telefonu. Bet tad ir citas ģimenes, kas kopā ar bērniem staigā apkārt, pēta un kopīgi izmēģina visu, ko šis centrs var piedāvāt. Šāda veidā vecāki rāda priekšzīmi saviem bērniem, parādot, cik jaunas zināšanas var būt interesantas vai arī to, ka pašiem vecākiem arī šīs lietas liekas interesantas un vērtīgas. Līdz ar to, ja vecāki izrādīs savu interesi, tad arī bērnam liksies, ka tas ir kas uzmanības vērts. Tāpēc, apmeklējot muzejus, zinātnes centrus, vecākiem vai skolotājiem ir ļoti svarīgi visu izmēģināt kopā ar bērniem un arī pašiem uzdot jautājumus un būt gataviem mācīties. Ir jāizrāda savas emocijas un jābūt ieinteresētiem. Tieši šis personiskais piemērs ir tas, kas vislabāk var pamudināt bērnus izmēģināt jaunas lietas.