Attālinātās mācības Bogustovu ģimenē – četri bērni, trīs dažādas skolas

Anša un Jolantas Bogustovu vecākā meita Marta zinības apgūst Rīgas 2. ģimnāzijas 10. klasē, Rita mācās Rīgas 3. ģimnāzijas 7. klasē, bet Dāvis un Sofija Anna ir Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolas attiecīgi 5. un 1. klases skolēni. “Mums ir ļoti paveicies, ka vecākie bērni lielā mērā paši tiek galā ar mācībām. Īpaši ģimnāzijā, jo abām skolām ir sava sistēma un vērtību skala, kas mūsu meitām palīdzēja ļoti ātri noorientēties attālinātajās mācībās, pielāgoties tām. Arī jaunāko bērnu skola ir forša un nerada lieku, nevajadzīgu stresu audzēkņiem,” atklāj Ansis.
 

Svarīgā online draudzība

Jau sarunas sākumā žurnālists uzsver, ka šis ir arī digitālo izaicinājumu laiks: “Cik esmu dzirdējis vecāku un skolotāju atsauksmes, nereti ir izmisums, jo pat 21. gadsimtā ne visiem ir šīs digitālās un visas citas prasmes, kas nepieciešamas attālināto mācību laikā. Nav tā, ka visi, kas piedzimuši lieliskajā digitālajā laikmetā, tiek galā. Piemēram, ja zupai ir divi pavāri un katrs, labu gribot, pieber sāli, virums kļūst neēdams. Ar digitālajām prasmēm ir tāpat.”
Ansis uzteic tos skolotājus, kuri saprot, ka socializēšanās ir pat svarīgāka nekā matemātika, un rīko tiešsaistē tādus kā klases vakarus. “Katrs var nolīst savā stūrī un draudzēties online, patarkšķot vai pildot kopā mājasdarbus. Tas ir ļoti svarīgs socializēšanās veids. Lai gan neatbalstu to sēdēšanu digitālajās iekārtās, taču laikā, kamēr ir pulcēšanās liegums, tā ir vienīgā iespēja jauniešiem satikties. Šādi viņiem saglabājas vai rodas no jauna interese par mācībām attālinātā režīmā, jo tur, otrā galā, ir arī draudzība,” uzsver žurnālists. Viņš uzskata, ka tieši nostiprinātās draudzības saites tiešsaistē ir palīdzošas septītklasniecei, kura arī šogad sāka mācības jaunā klasē: “Tagad, kad nostiprinājusies draudzība, var just, ka tusiņš ar mācīšanos uzņem apgriezienus. Ir draudzīga sāncensība, kas baro.” Savukārt vecākā meita Marta ir perfekcioniste un ļoti centīga. Kā saka Ansis, ja viņa izdomā sev grafiku, tad “tieši tikos arī ies gulēt, tieši to ēdīs utt. Viņa ļoti turas pie grafika, un tas pozitīvi ietekmē arī mācības.”

Ansis uzteic tos skolotājus, kuri saprot, ka socializēšanās ir pat svarīgāka nekā matemātika, un rīko tiešsaistē tādus kā klases vakarus. 

Aizmirstās grāmatas

Ansis atzīst, ka arī pašiem ar sievu tagad darbs lielākoties norit digitālajā vidē – online sapulces, tikšanās utt. “Būtībā mēs visa ģimene sēžam vienā lielā digitālā mākonī, tikai katrs savā mākoņa maliņā. Veselīgi tas nav, bet tāda ir pašreizējā realitāte,” viņš uzsver un piebilst, ka sarežģīti arī izsekot daudzajām platformām, kurām jāpieslēdzas: “Man kā skolotājam ir jābūt vienā kontā, bērniem katram citā, un gadās apjukt, kurā brīdī kur jābūt. Mēdzu neizsekot līdzi, ir vai nav izpildīts kāds uzdevums, mājasdarbs mūsu pirmklasniecei utt. Teikšu godīgi, esmu jau padevies. Labi, ka mana sieva lieliski ar to visu tiek galā, saplāno.” 
 

Dārza darbi pie mājas Bauskā 

Tieši Jolanta atradusi praktiski vērtīgu lietotni – vecāku kontroles sistēmu. Pateicoties tai, Bogustovu ģimenes bērniem sociālie tīkli pieejami līdz pulksten desmitiem vakarā, lai sanāk pilnvērtīgs laiks miegam. “Šāds laika limits iedod režīmu, turklāt ir būtiski, ka zinām, ko mūsu bērni dara,” norāda Ansis un neslēpj, ka, protams, jaunā kārtība mājās nav guvusi atbalstu un sākumā bijusi kliegšana par cilvēktiesību neievērošanu, vecākiem tika veltīts arī kāds neglaimojošs epitets. Taču galu galā ieguvēji ir visi, jo “bērni vismaz izguļas un spēj normāli strādāt”. Ansis vēl piebilst: “Jāatzīst, ka šajā digitālajā laikmetā mēs esam aizmirsuši, ka skolēniem mājās ir mācību grāmatas. Lielākoties visi darbi, uzdevumi ir digitāli pildāmi, lasāmi, un skolēnam zūd gan lasītprasme, gan kāre lasīt. Es ļoti cienu tos savus skolēnus, kuri man atsūta ar roku rakstītu, nofotografētu darbu. Jā, man to izlasīt ir grūtāk, jo bildei ne vienmēr ir laba izšķirtspēja un rokraksti ir dažādi, bet tas liecina, ka šis bērns ir pats domājis, kaut ko svītrojis utt.”
 

Palīdz paši un privātskolotāji

Ansis ar dēlu dārza darbos Bauskā
 

Ansis stāsta, ka lielākoties ar attālināto mācību grūtībām saskaras pirmklasniece, kurai “iet kā pa celmiem. Gadās, ka mazā meita pamostas divas stundas agrāk un grib rotaļāties ar klasesbiedriem, tad viņai apnīk utt. Mēs ar sievu strādājam Rīgā, tāpēc nereti bērnus redzam no rīta un pēc tam vakarā. Gadās, ka tikai ap deviņiem, īsi pirms gulētiešanas, secinām, pirmklasniecei nav izdarīts kāds darbiņš. Tad sakopojam spēkus un visu darām kopā.”  
Ansis neslēpj, ka savam piektklasniekam dēlam vēl var paskaidrot, piemēram, daļskaitļus, arī ar 1. klases vielu problēmu neesot un varot palīdzēt, taču vecākajām meitām gan ne: “Man jau šādas tādas formulas ir aizmirsušās, turklāt neesmu talantīgs matemātikas vai latviešu valodas skaidrotājs. Jāteic, ka skolotāji apzinās šo realitāti un nemaz negaida, ka visi vecāki būs ideāli palīgi saviem bērniem. Es pats mācu vēsturi privātskolā “Patnis” un palīdzu saviem bērniem, jo viņiem neiet ideāli šajā jomā, taču matemātikā meklējām privātskolotāju. Bija vērts, jo uzreiz varēja just, kā pamatskolēniem uzlabojās prasmes.” 

Savukārt pirmklasniecei Sofijai Annai ir trīs galdi, no kuriem divi lielākie – pilni ar lego, bet skolas lietām un datoram atvēlēts mazākais. Kā skaidro Ansis, galdi, nokrauti ar meitu interesējošiem lego, simbolizē rotaļu pasauli, kas ideālā gadījumā būtu bijusi kopā ar draugiem un jaunajiem klasesbiedriem. “Šī rotaļu pasaule ir ļoti, ļoti svarīga, jo tā nomierina bērnu. Viņš nejūtas kā izstumtais vai iemests pilnīgi citā dimensijā, kur tikai jāsēž pie datora un kaut kas jādara, ko nemaz negribas. Atcerēsimies, ka pirmās klases uzdevums ir iemācīties mācīties, bet līdz oktobrim, kamēr vēl bija klātienes mācības, viņa vēl tā īsti nebija to apguvusi,” saka Bogustovs un piebilst, ka apbrīno skolotājus, kuri prot izveidot tik interesantus attālināti veicamus uzdevumus, piemēram, no plastilīna: “Strādājot mājās vienatnē, nevis bariņā kopā ar klasesbiedriem, nav iespēju nošpikot no kāda, un tiek darbināta sava fantāzija. Bērns redz un ataino pats savu pasauli. Tas ir liels pluss.” 
 

Savukārt pirmklasniecei Sofijai Annai ir trīs galdi, no kuriem divi lielākie – pilni ar lego, bet skolas lietām un datoram atvēlēts mazākais. Kā skaidro Ansis, galdi, nokrauti ar meitu interesējošiem lego, simbolizē rotaļu pasauli, kas ideālā gadījumā būtu bijusi kopā ar draugiem un jaunajiem klasesbiedriem.
 

Ansis min vēl kādu attālināto mācību ieguvumu: “Man kā tētim ir prieks, kad pamanu, ka nu jau ceturto stundu ir nomētāts ekrāns, jo online mācību dēļ bērnam tas ir līdz brošai, un viņš pats bez mudināšanas izgājis ārā padzīvoties svaigā gaisā. Tas ir viens no attālināto mācību plusiem, ka bērns vairs nemēģina zaglīgi tikt pie tā ekrāna. Un vēl – mani bērni ir iemācījušies paši pagatavot ēdienu. Vairs nenotiek skriešana uz veikalu pēc aplejamām nūdelēm vai tamlīdzīgām lietām.”


 

Ar bērniem atpūtā


 

Glābiņš pie dabas

Bogustovu ģimenē šis gads ieviesis vēl kādas patiešām lielas pārmaiņas – no pilsētas dzīvokļa šaurības tagad visi bauda privātmājas priekšrocības mazpilsētā. “Esam pārvākušies uz Bausku, mums ir sava ģimenes māja ar dārzu, daudz braucam ar divriteņiem... Mums ir iespēja pārslēgties un izkustēties – darīt lietas, kuras Rīgā, dzīvoklī, diez vai varētu. Pārslēgt smadzenes uz kaut ko reālu, nedigitālu,” priecājas Ansis un piebilst, ka daudzbērnu ģimenei dzīvošana laukos ir pat ļoti piemērota, jo “ķīvēšanās ar brāļiem un māsām jau vienmēr ir, bet te katrs var nolīst savā stūrītī vai izvēdināt galvu, viens pats izbraucot ar divriteni. Mazpilsētā man ir mierīgāks prāts, kad bērns aizbrauc ārpus mājas robežām”. 
 

Vienīgais, kas krietni sarežģītu tagadējo idilli, būtu paziņojums, ka kādam no bērniem jāatsāk mācības klātienē, taču “šobrīd man nav nekādu ilūziju, ka viņi līdz maija beigām paspēs aiziet uz skolu. Saslimstības rādītāji pagaidām nemazinās.” 
 

Ansis atklāj, ka abi ar sievu salīdzinoši agri saņēmuši vakcīnas pret Covid-19, jo vienam no viņu bērniem ir astma, taču tik un tā mācības klātienē viņam kā skolotājam sagādātu raizes. “Ja man būtu mazo klašu dēļ jāvada stundas klātienē, bet lielajiem – attālināti, tas būtu ļoti sarežģīti, turklāt no daudziem skolotājiem dzirdētas pamatotas bažas par iespēju inficēties ar Covid-19, ja mācības atsāktos klātienē tagad, kamēr lielākā daļa pedagogu vēl nav potēti. Padomāsim, kā jūtas skolotāji, no kuriem liela daļa ir riska grupā vecuma dēļ. Tāpēc uzskatu, ka būtu trakulīga doma par atgriešanos skolās tagad, līdz maija beigām. Pasaules vēsturē šis mācību gads jau ir ierakstīts kā zudis, un to pieminēs tāpat kā, piemēram, melno mēri,” saka žurnālists.