Profesore Zanda Rubene: “Vecākiem jāuztraucas ne vien par bērna, bet arī par saviem tehnoloģiju lietošanas paradumiem”

Viņa norāda, ka problēmas sākās tad, kad bija jāsāk arī mājās mācīties, tāpēc viedierīču lietošanas paradumi ģimenē ir tas temats, kurā ikvienam vecākam ir jāturpina pašizglītoties.  

Profesore Zanda Rubene raidījumā “Vecāku stunda”, kas skatāms attālinātās mācīšanās atbalsta vietnē www.macospats.lv, dalās deviņās atziņās par viedierīču lietošanu ģimenē.

Tehnoloģiju lietošanas noteikumi arī vecākiem! 
Tehnoloģiju lietošanas noteikumi ģimenē attiecas ne tikai uz bērniem – tie var darboties tikai tad, ja attiecas arī uz pieaugušajiem. Piemēram, nevar pieprasīt, lai bērns neēd, sēžot pie viedierīces, ja pats vecāks tā dara. Starp citu, arī citās dzīves jomās noteikumi ir jāievēro ne vien bērniem, bet arī vecākiem. 

Arī pieaugušajiem ir problēmas ar viedierīcēm. 
Mēs uztraucamies par bērnu tehnoloģiju lietošanas paradumiem, bet paši esam pārliecināti, ka ar mūsējiem viss ir kārtībā – ja vajadzēs, tad noliksim nost. Diemžēl tā nav. Arī pieaugušajiem viedierīču visbiežāk ir par daudz. Tik ļoti par daudz, ka ir pazaudēta spēja atpūsties. Internets ir laika zaglis. Noguruši pēc darba, paņemam viedierīci un tad pamanām, ka stunda ir jau paskrējusi. Vidēji mēs dienā telefonā ieskatāmies 85 reizes. Un ko mēs zaudētu, ja ieskatītos 35? Ieviesiet savā dzīvē digitālo minimālismu! Padariet šo savu gudro telefonu atkal dumju, izņemiet kādu sociālo tīklu no sava telefona, lai tas paliek tikai datorā. Un feisbuku datorā paskatieties tikai vienreiz dienā – jūs iegūsiet laiku, iegūsiet jēgu. Vēl pirms pandēmijas pasaulē sākās tāda kustība – kā atgūt savu ikdienu. Kovids mums šo savu ikdienas atgūšanu ir atgādinājis daudz spēcīgāk. 

Vidēji mēs dienā telefonā ieskatāmies 85 reizes. Un ko mēs zaudētu, ja ieskatītos 35? Ieviesiet savā dzīvē digitālo minimālismu!

Bērni nav sabojājušies, mēs dzīvojam citādā realitātē!
Visi grib no manis dzirdēt, kā tos bērnus salabot. Viņi tagad esot sabojājušies – tā kā ierīces, un nu vajag salabot; studentus arī. Nav stāsts par to, ka bērni ir sabojājušies. Mēs dzīvojam citādā sociālajā realitātē, un kovids ir milzīgs izaicinājums mums visiem. Tas laiks, kurā šobrīd dzīvojam un kurā mūsu bērnam ir trīs, septiņi, 12 vai 23 gadi, ir dots tikai vienreiz. Un, ja mēs izturēsimies pret šo laiku kā pret kaut ko “pagaidām”, nedarīsim neko un pagaidīsim, kad tas viss pāries... Nē, dzīve ir viena! Šis laiks ir jāizmanto! Mīļie vecāki, bērni izaug tik ārprātīgi ātri! Mēs pat nepamanām, kā tas notiek. Un labākais, ko varam darīt – varam ar saviem bērniem komunicēt.

Viedierīču lietošanā jānotiek fokusa maiņai. Bērnam viedierīču priekšā vajadzētu pavadīt trīs mācībstundas, tas ir, divas astronomiskās stundas. Tātad jāmazina laiks, ko bērns viedierīcēs pavada ārpus mācībām, lai šo rekomendēto laiku varētu veltīt mācībām. Kovida laikā tas ir liels izaicinājums, ņemot vērā, ka citas izklaides vietas joprojām ierobežojumu dēļ nav pieejamas. Tāpēc vecākiem mēdzu atgādināt par mūsu bērnību, kad spēlējām “Ričuraču”, “Cirku”, “Durakus” un klausījāmies plates. 

 Ja mēs izmantojam digitālo tehnoloģiju kā aukli bērnudārza vecuma bērnam, tad televizors varētu būt labāks – tur ir saturs, kas ir domāts bērniem, bērns ir pārāk mazs, lai varētu televizoru pārslēgt un nejauši nokļūt pie satura, kas uz viņu varētu neattiekties.

Ideālais tehnoloģiju lietošanas ritms 10–12 gadu veciem bērniem. 
Ideālais ritms būtu tāds: skolotāji izveidojuši mācību nodarbības tā, lai visas piecas vai sešas mācību stundas, kas ir, nebūtu jāskatās ekrānā. Ir svarīgi, lai ik pēc stundas bērns būtu piecēlies, pastaigājis, padzēries ūdeni. Tāpat svarīgi, lai bērns katru dienu iziet ārā svaigā gaisā un izkustas. Jā, arī pieaugušajiem ir grūti to īstenot, tomēr tas ir būtiski vispārējai veselībai! Un tad ļaujam pavadīt laiku arī tehnoloģijās. Jo šis ir vecums, kad pamazām tehnoloģijas vairs nav tikai spēļu vieta, tā ir socializācijas vieta, paraugu meklēšanas un identitātes veidošanas vieta. Sākas fanošana, sekošana paraugiem. Taču atceramies, ka vecāku aktīvu iesaisti bērna audzināšanā neviens nav atcēlis arī bērna 10–12 gadu vecumā! Runājam ar viņiem par to, jautājam ne vien to, kā gāja skolā, bet arī – kā viņiem gāja onlainā? Mēs diemžēl bieži vien nezinām, ko bērns tur dara. Reizēm mānīgi šķiet – ja bērns ir mājās, tad viss ir labi. Taču, ja viņš ir mājās un pie ekrāna, tad viņš ir plašajā pasaulē. 

Kas ir labāka bērnaukle – TV vai viedierīce? Ja mēs izmantojam digitālo tehnoloģiju kā aukli bērnudārza vecuma bērnam, tad televizors varētu būt labāks – tur ir saturs, kas ir domāts bērniem, bērns ir pārāk mazs, lai varētu televizoru pārslēgt un nejauši nokļūt pie satura, kas uz viņu varētu neattiekties. Tāpat televīzijā rādīto ir vieglāk “pamest”, jo tajā ir mazāka interaktivitāte, iesaiste. Televīzija kā tāda bērna audzināšanā ir pētīta jau kopš 20. gadsimta otrās puses, un bija laiks, kad televīzijai ļoti neuzticējāmies. Tagad ir internets, un televīzijai uzticamies. Ja jūs man jautātu, kur bērns var vairāk iemācīties – skatoties televīziju vai lietojot internetā atrodamās bērniem domātās lietotnes, es izvēlētos otro. Taču, ja viedierīci izmanto kā aukli, tad labāk lai tas ir televizors. 

Bērnudārznieks viedierīcē – nepieļauj vecās kļūdas! Cik labi tiem, kam šobrīd ir bērnudārza vecuma bērns – var izvairīties no tām kļūdām, kas tika pieļautas iepriekš. Jo tagad ir izpētīts un zināms, ka bērnam līdz divu gadu vecumam īsti attīstošas jēgas izmantot ekrānmediju nav. Trīs līdz četrus gadus veci bērni viedierīci var izmantot kopā ar vecāku divas reizes pa 15 minūtēm dienām. Varbūt kāds teiks – skaisti vārdi, bet kā tos īstenot? Jā, bet mēs varam tiekties uz to. Ideja ir tajā, ka pirmsskolas vecuma bērnam bez vecāka uzraudzības vispār nevajadzētu atrasties ekrāna priekšā. Ja Latvijas likumdošana paredz, ka bērns līdz septiņu gadu vecumam nedrīkst atrasties nepieskatīts ne publiskā, ne privātā telpā, tad kāpēc domājam, ka internetā viņš drīkst atrasties viens pats?

Cik stundu pirms gulēšanas jānoliek viedierīces? Ir pētījumi, kas rāda – ja lieto viedierīci līdz pat aizmigšanai, tas miegam ir kaitējoši. Bet ir arī pētījumi, ka tehnoloģijas ļoti labi ieaijā! Iedomājieties visus tos daudzos sev pazīstamos cilvēkus, kuri aizmieg pie televizora! Garos ceļojumos, kad neesmu varējusi aizmigt, speciāli esmu atradusi video, kurā pa skaistu Alpu ainavu no priekšpuses tiek filmēts braucošs vilciens. Nu, ļoti skaisti var aizmigt! Tāpat, ja pusaudzis sarakstās ar savu meiteni vai puisi īsi pirms aizmigšanas, tad ļaujiet, lai viņš to dara! Taču, ja jaunietis telefonā tup tik ilgi, ka no rīta nāk miegs un nevar koncentrēties mācībām, tad paradumos ir kaut kas jāmaina. 
Vai draudēt ar viedierīču atņemšanu? Latvijā vecākiem ir tradīcija bērniem dot tehnoloģijas, nedomājot par to izmantošanas jēgu. Un mēs manipulējam ar saviem bērniem, atļaujot vai aizliedzot to lietošanu. No pedagoģijas un psiholoģijas viedokļa tas noteikti nav atbalstāms veids. Ko mēs panākam noņemot? Vēl lielāku interesi par šo aizliegto augli. 


Ar mērķi sniegt vecākiem emocionālu atbalstu attālināto mācību laikā vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv” sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju izveidojusi septiņu raidījumu sēriju “Vecāku stunda”. Tie skatāmi vietnē www.macospats.lv, kā arī klausāmi “Podkāsti mammām un tētiem” mūzikas straumēšanas vietnē “Spotify”.