Uldis un Arta pēc sešu gadu cīņas tika pie bērniņiem, turklāt dzemdēja viņus savās mājās

Arta iesāk savu stāstu: "Man vienmēr ir bijis bail no slimnīcām. Pat tad, kad man nebija nekāda slimnīcu pieredze. Es jau uzaugu ar domu, ka gribu ģimeni un bērnus. Es kaut kā vienmēr esmu domājusi par to, ka vēlos dzemdēt mājās jau kopš brīža, kad, manuprāt, padsmit gadu vecumā es izlasīju žurnālā vai avīzē par tādu iespēju - ka tas arī ir iespējams. Tā doma vienkārši kaut kur bija, jo loģiski, ka padsmit gadu vecumā neviens par bērniem nedomā.
 

Jācīnās, lai tiktu pie bērniņiem

Tad, kad mēs sākām par bērniem domāt, tad mums ne prātā nenāca, ka mūsu pirmā grūtniecība ilgs sešus gadus, nevis deviņus mēnešus, un ka tas būs milzīgs cīniņš, lai vispār tiktu pie grūtniecības. Bez milzīgas palīdzības no malas tas vispār nebūtu iespējams."

Artā nostiprinājās sajūta: ja viņa ir tik daudz izpētīta, izbakstīta, izdurstīta un visvisādi pārbaudīta, tad jāļauj bērniņam ienākt pasaulē tādā veidā, kā daba to ir paredzējusi. Viņai radības mājās šķita drošāks variants nekā dzemdības slimnīcā. "Es esmu viena no retajām, kam nav svarīgi: vienalga - kā, bet lai bērns būtu klāt. Protams, man ir svarīgi, lai viņš būtu vesels un ar viņu viss ir kārtībā. Es nekad neriskētu ar mājdzemdībām, ja ārsti un vecmāte nedotu zaļo gaismu tam. Man pašai sev ļoti svarīgs bija bērniņa piedzimšanas process, ka tur iejaucas pēc iespējas mazāk un ka es varu piedzīvot, kā tas notiek."

Lai tiktu līdz pirmajai grūtniecībai un panāktu, ka tā iestātos, bija vajadzīgas daudz un dažādas pārbaudes un manipulācijas, bet pati grūtniecības bija bez jebkādām komplikācijām vai riskiem. Tā bija pilnīgi normāla grūtniecība un pilnīgi normālas dzemdības.
 

Vajadzīga medicīniska palīdzība

Arta ir atklāta un saka, ka, cīnoties par pirmā bērniņa ieņemšanu vairāku gadu garumā, viņi jau bija arī paspējuši atmest ar roku.

 

"Mans vīrs laikam nē, bet es vienā brīdī teicu: "Viss, man pietiek, es vairs nevaru!"

Manai ģimenei ir raksturīgi tas, ka visas sievietes gandrīz paliek stāvoklī, kad vīrs uz viņām paskatās. Apmēram tik viegli tas notiek. Un es kaut kā dzīvoju ar pilnīgu pārliecību, ka ar mani būs tieši tāpat. Tad pēkšņi - nekā! Sākumā mums teica, ka tas viss ir galvā, bet beigās atklājās, ka tas nebija galvā.(..) Bez mūsdienu medicīnas attīstības un medicīniskās apaugļošanas iespējas man nav pilnīgi nekādu iespēju palikt stāvoklī. Tāpēc es esmu ārkārtīgi pateicīga valsts programmai neauglības ārstēšanai, jo tikai pateicoties tai mums ir bērniņi." Ar šīs programmas palīdzību pasaulē nākušas abas ģimenes atvases.
 

Par to nav jākaunas!

Strēļu ģimene neslēpj šīs programmas izmantošanu un nekaunas par to: "Mēs jau ļoti sen nospriedām, ka neslēpsim to un par to runāsim atklāti, jo pilnīgi iespējams, ka tas kādam palīdzēs. Es arī īsti nesaprotu, kas tur ir tik ļoti slēpjams, jo, manuprāt, par to nav jākaunas. Es neesmu izdarījusi neko sliktu, ka man būtu jākaunas, ka jāmeklē medicīniska palīdzība, lai iestātos grūtniecība.

Zinu, ka ļoti daudzi slēpj šo faktu un nevar izdomāt, kā to visu noslēpt un kā ieplānot atvaļinājumu, jo visa procesa laikā ir diezgan biežas ārstu vizītes. Man tas vispār nebija aktuāli, jo tagad otrajā reizē, kad mēs visam gājām cauri, es priekšniekam atklāti pateicu, ko es daru un ka man katru otro dienu būs jābrauc uz Rīgu. Nekāda satraukuma par to vispār nebija." Arta zina, ka neauglības vai pazeminātas auglības jautājums ir aktuāls ļoti daudziem pāriem, kas cenšas dažādos veidos tikt pie bērniem.
 

Diemžēl ne ar pirmo reizi

Pāris bija pilnīgi pārliecināts, ka grūtniecība iestāsies ar pirmo medicīniskās apaugļošanas mēģinājumu, bet diemžēl tā nebija.

"Pirmais lauziens bija milzīgs, kad neizdevās. Neizdevās arī ar otro reizi. Izdevās ar trešo reizi."

Arta pirms tam bija pateikusi, ka vairs nemēģinās, ja arī šoreiz neizdosies. "Ir taču sievietes, kas iet trešo, ceturto, septīto reizi, kam neizdodas. Mēs vēl bijām ļoti laimīgi."

"Patiesībā tikai tad, kad es palaidu vaļā izmisīgu vēlmi, ka par visām varītēm bērniņu vajag, tad viņš arī atnāca. Kamēr esi tik ļoti ieciklējies uz to visu, tikmēr visa pasaule pārstāj eksistēt. Kaut kur starpposmā es sapratu, ka mēs taču esam ļoti forši arī bez bērniem, ka es esmu vērtība pati par sevi, vai man ir vai nav bērni. Tad viņš [bērniņš] arī atnāca."

Otrais bērniņš viņiem izdevās ar pirmo apaugļošanas mēģinājumu. Iespējams, meitiņa būtu ieņemta jau ātrāk, bet tam traucēja Covid-19 dēļ izsludinātā pirmā ārkārtējā situācija pagājušā gada pavasarī.
 

Domāja arī par pieņemtu bērniņu

Pirms Krišjāņa pieteikšanās vecāki bija domājuši arī par kādu bērniņu, kas nav viņu bioloģiskā atvase. Uldis bija tam gatavs,  bet Arta īsti nē. Viņai likās: ja nesanāktu pašiem ieņemt bērniņu, tas būtu jāizsāp.

"Man tas diezgan grāva pašapziņu. Es kā sieviete, kas pēc seno laiku priekšstatiem ir radīta, lai laistu pasaulē bērnus, nevarēju izpildīt vissenāko sievietes uzdevumu. Vispirms bija jātiek galā ar to un tikai pēc tam es varētu, jo citādāk mēs paņemtu bērniņu, bet es viņu nespētu pieņemt. Kāda no tā būtu jēga?"
 

Palīdzēja ticība un savstarpējas sarunas

Tikt pāri dzīves tumšākajiem brīžiem Artai palīdzēja ticība Dievam, un arī Uldis tic visam labajam. "Principā mēs vienkārši kūlāmies dzīvei cauri. Daudz runājām, apspriedām visādus variantus, atklāsmes, kas mums nāca. Daudz strīdējāmies. Katrs pa savai reizei iekritām depresijā, iekritām arī abi kopā depresijā. No katras krīzes iznācām nedaudz gudrāki un kaut ko par sevi un citiem sapratuši."
 

Labāk paklusēt, nevis bārstīt muļķīgas frāzes

"Trakākais visā šajā ir tas, ka tāpat kā paēdušais nesapratīs neēdušo, tā auglīgais nesapratīs neauglīgo." Visi līdzcilvēku labi domātie teksti: beidziet, viss būs labi, jūs vēl jauni, neauglīgā pārī vieš tikai dusmas un kaitina.

"Tas absolūti nepalīdz. Ja nav ko teikt, tad labāk neteikt neko nekā: "Beidz, viss būs labi!""

Ja kāds tiešām vēlas palīdzēt neauglīgam pārim, tad Arta iesaka pavaicāt, vai un kā var palīdzēt. Var arī piedāvāt uzklausīt, ja pāris ir gatavs runāt.

"Saprotu, ka ļoti daudziem šī ir neērta tēma, un arī mums, kad prasīja, kad būs bērns, man beigās apnika un es vienkārši atklāti teicu: "Kad pienāks mana rinda, jo valsts rindā ir jāgaida uz finansējumu." Beigās jau man kļuva jautri vērot cilvēku apmulsušās sejas, kad tā atbildēju. Viņi saprata, ka ir iebraukuši neīstajā tēmā, tā kā gribētu zināt vairāk, bet tā kā bišķiņ bail. Esmu diezgan skarba pa dzīvi: ko domāju, to pasaku."
 

Labāk noskaidrot, kas īsti kaiš

Arta stāsta, ka savā ziņā viņas dzīvi atviegloja tas, ka viņai noteica diagnozi un viņi pārstāja muļķīgi cerēt. Kad viņai bija 25 gadi, pāris nosprieda, ka vēlas bērniņu. Viņi zināja, ka normāli grūtniecība var iestāties gada laikā un ka tas nenotiek uzreiz pēc pirmā mēģinājuma. Bet pēc pirmā pusgada, kad bērniņš nepieteicās, visbiežāk saņēma atbildi: "Jūs vēl esat jauni, jums nekas nekaiš, viss ir galvā."

"Man jau tad radās iekšēja intuīcija, ka kaut kas līdz galam tomēr nav labi."

Sākuma pārbaudēs nekādas vainas viņiem nekonstatēja, tāpēc viņi izmēģināja visdažādākās metodes: ceļojumu, atvaļinājumu, kaķēnu, kucēnu, pēc pulksteņa, ar kājām gaisā u.c. Vienalga nekā!

Tad Arta nonāca pie citas ginekoloģes, kas viņu kārtīgi uzklausīja un neteica, ka viņa vēl ir jauna un viss ir galvā. Cita iemesla dēļ viņai vajadzēja doties uz laparoskopiju, kur atklāja īsto vainu. Pirms tam citos izmeklējumos nekādu kaiti neredzēja. Bet pat toreiz deva cerību, ka bērniņš varētu pieteikties dabiski. Kad arī pēc pusgada tas nenotika, viņiem noteica diagnozi.

Pāris arī iesaka citiem, kas netiek pie bērniņa, uzreiz doties uz neauglības klīniku. "Labākajā gadījumā jums tiešām nekas nekaitēs, bet, ja kaut kas būs, tad jūs būsiet uzreiz nonākuši pie speciālista, kas ir specializējies tieši šajā jomā. Es domāju, ka tas ir vērtīgāk nekā izstaigāt vairākus parastos ārstus, kuri ir lieliski ārsti, bet nav specializējušies neauglības ārstēšanā."
 

Mājdzemdības nenozīmē dzemdēt ar sveci un Bībeli

Savukārt, runājot par dzemdībām, Arta norāda, ka viņai vienmēr ir bijušas bailes no ārstiem un slimnīcām, un ir pat ironiski, ka viņai nācās tik daudzus apmeklēt, līdz iestājās pirmā grūtniecība. "Man dzemdības neasociējas ne ar slimnīcu, ne ar kaut ko medicīnisku. Man dzemdības ir ļoti dabisks process, kam es ļoti vēlējos iziet cauri. Kad sapratu, ka, iespējams, man bērniņu vispār nebūs, jo neviens negarantēja izdošanos arī pie medicīniskās apaugļošanas, tad piedzimšanas brīdis un dzemdības man kļuva vēl jo vairāk svarīgas. Tā bija mūsu pirmā izvēle. Protams, mēs brauktu uz slimnīcu, ja vecmāte mums pateiktu, ka mājās nevaram dzemdēt kādu iemeslu pēc. Protams, ka mēs nestrīdētos pretī un divatā nekādā gadījumā nedzemdētu.

Sabiedrība ļoti bieži jauc plānotas ārpus stacionāra dzemdības, kas ir mājdzemdības, ar tām, kas vienkārši notiek bez sagatavošanās mājās, kur vispār nav klāt neviens mediķis un aprīkojums."

Arta uzsver, ka mājdzemdības nenozīmē dzemdēt ar sveci un Bībeli, kā tas nereti daudziem šķiet. Mājdzemdībās piedalās augstas klases vecmātes, kas ir speciāli sagatavojušās pieņemt radības mājās. Viņām ir līdzi vairāki koferi ar visu nepieciešamo medicīnisko aprīkojumu. Profesionālās vecmātes veic visas nepieciešamās manipulācijas, izņemot ķeizargriezienu un epidurālo anestēziju.

Pirmajās mājdzemdībās Artai palīdzēja vecmāte no "Stārķa ligzdas", bet otrajās mājdzemdībās piedalījās divas vecmātes: liepājniece Agnese Dejus un no Rīgas atbraukusī profesionālā vecmāte Baiba Stikute.
 

Sasveicinās arī ar mazulīti puncī

Artai ir ļoti labas atsauksmes par visām mājdzemdību vecmātēm. Gaidot pirmo bērniņu, "Stārķa ligzdā" viņa saņēma ļoti mīļu un jauku aprūpi. Pret viņu un mazulīti izturējās ar cieņu. Viņai ļoti patika, ka pirms katras pārbaudes vecmāte sasveicinājās ne tikai ar māmiņu, bet arī bērniņu puncī.

"Man tas likās tik ļoti skaisti, ka bērniņš arī tiek uztverts kā persona. Mēs viņu tā arī uztvērām, bet katru reizi, kad gājām kaut kur citur, viņš bija tikai izmeklējumu objekts. Saprotu, ka tas nav nekas slikts, bet vecākiem bērniņš tomēr ir brīnumiņš."

Gaidot otro bērniņu, Arta vairs nestrādāja Rīgā, un "Stārķa ligzdā" teica, ka varētu uzraudzīt grūtniecību pēc pirmā skrīninga. Tāpēc topošā māmiņa nolēma izmantot valsts nodrošināto grūtnieču aprūpi. "Nevaru pateikt neviena slikta vārda, bet sistēma ir sistēma. Tas īsti nebija man. Valsts aprūpē man veica analīzes, ko valsts ir paredzējusi. Bet ir dažas tādas, ko, ja Agnese, kad aizgāju pie viņas tikai uz konsultāciju, nebūtu likusi uztaisīt, es, iespējams, būtu iedzīvojusies dzelzs deficītā. Tā kā mēs tās uztaisījām ātrāk, tad no tā izvairījāmies."
 

Mājdzemdību vecmātes palīdz arī emocionāli 

Kad grūtniecības vidussposmā Arta sāka meklēt iespējas otrām mājdzemdībām, "Stārķa ligzdā" viņai atteica, jo vairs neslēdz līgumus ar medicīniski apaugļotām sievietēm.

Artai tā tolaik likās liela traģēdija: bija puņķi, asaras, ka varētu būt jādzemdē slimnīcā.

Tad viņi uzzināja par vecmāti Agnesi turpat netālajā Liepājā. Pirmā konsultācija ar vecmāti ilga 1,5-2 stundas, kurās sīki un smalki visu izrunāja. "Galvenais, ka Agnese pievērsās arī emocionālai pusei. Pēc pirmajām dzemdībām es iekritu diezgan smagā pēcdzemdību depresijā. Laikam visvairāk bail man bija, ka tas pats notiks arī tagad. Es, goda vārds, nekad mūžā vairs negribu nokļūt tādā bedrē. Agnese uzreiz pievērsās arī emocionālai novērošanai. Pie viņas es vienmēr varēju aiziet un pateikt, ka man pēkšņi ir iracionāli bail no kaut kā, piemēram, ap 32.nedēļu abās grūtniecībās iestājās iracionālas bailes no priekšlaicīgām dzemdībām."

Vecmāte atbildēja uz visiem māmiņas jautājumiem un reaģēja uz visām viņas bailēm. "Vienā teikumā var pateikt, ka mājdzemdību vecmātes aprūpe ir daudz personīgāka, uzmanīgāka. Mājdzemdību vecmātes ir ļoti labi sagatavotas, viņas pašas visu laiku gatavojas un seko līdzi visam jaunākajam. Viņām nav ārstu, uz ko paļauties. Viņām visi lēmumi jāpieņem pašām un jāzina, kā reaģēt katrā brīdī. Man ir ļoti liela uzticība mājdzemdību vecmātēm par to, ka viņas tiešām zina, ko dara."
 

Var dzemdēt arī parastā dzīvoklī

Dažkārt izskan, ka mājdzemdībām vajadzīga īpaši iekārtota un plaša māja, bet patiesībā tā nav. Arta un daudzas citas māmiņas ir laidušas pasaulē savus bērnus arī parastos dzīvokļos daudzdzīvokļu māja. Protams, mājdzemdības neplāno, ja vide ir nelabvēlīga.

"Mājdzemdību vide ir tā vide, kurā normāli sieviete dzīvo. Tur nevajag neko īpašu," Arta saka un uzsver, ka dzemdību darbība parasti pārsvarā notiek vienā sievietes izvēlētā vietā, tāpēc nevajag arī ļoti plašas telpas. Lai plānotu mājdzemdības, nav nepieciešams svaigi remontēts dzīvoklis. Kad dzima Krišjānis, tad Strēļu ģimenes dzīvoklis bija neremontēts, bet Austriņai par godu viņi bija daļēji izremontējuši mājvietu.
 

Vecmāte neinspicē putekļus uz skapjaugšām

Grūtniecības laikā vecmāte ierodas arī mājvizītē, bet nevis tāpēc, lai inspicētu putekļus, bet tādēļ, lai iepazītos ar telpām un izkārtojumu, piemēram, zinātu, kur ir vannas istaba, siltais ūdens, krūzītes. Mājvizītē vecmāte un dzemdētāja arī pārrunā, kā un kur māmiņa vēlētos dzemdēt. "Stārķa ligzdas" vecmātei bija saraksts, kādām lietām vajadzētu būt mājās, piemēram, dvieļiem, bļodai, bet kopumā nebija nekādas īpašas lietas, kas ģimenei būtu jāsagatavo un jāpērk. 

 

Ja sieviete vēlas dzemdēt ūdenī, to var darīt savas mājvietas vannā vai arī speciālā dzemdību baseinā, ko vecmātes atved.

Pat, ja tiek plānotas mājdzemdības, dzemdību somai tomēr būtu jābūt pilnīgi sakrāmētai, lai vajadzības gadījumā varētu to ātri paņemt un doties uz tuvāko stacionāru. Mājdzemdību vietai jāatrodas ne vairāk kā 30 minūšu brauciena attālumā no slimnīcas.

Abas Artas mājdzemdības notika viesistabā. "Pirmajās dzemdībās es visu laiku gribēju staigāt, es pilnīgi nebiju noliekama guļus, jo tad man kaut kā likās, ka es nosmakšu, bet otrajā reizē es lielu kontrakciju posmu gulēju vannā. Biju savā vannā, savā vidē, ar sevis izvēlētu mūziku, pustumsā."
 

Mājdzemdības - pāra lēmums

Arta norāda, ka mājdzemdībām vajadzētu būt pāra kopīgam lēmumam. "Mans vīrs sākumā pateica, ka viņam ir vienalga, galvenais, lai man ir labi. Viņš pats jokojās, bet katrā jokā ir daļa taisnības: "Ja man nekur nav jābrauc un nekas nav jādara, tad kāpēc lai es iebilstu?"" Kā jebkurās radībās, arī mājdzemdībās vīrietis var dažādos veidos atbalstīt sievu, palīdzēt viņai un gādāt par drošības sajūtu.
 

Nepārtraukta saziņa ar vecmāti

Plānojot mājdzemdības, ļoti svarīgi vienoties ar vecmāti, kad viņa ieradīsies. "Katrs gadījums ir individuāls, bet principā komunikācija ar vecmāti, īpaši pēdējās nedēļās, ir nepārtraukta. Ja es neuzrakstu reizi dienā, kā mums iet un kā jūtos, tad Agnese man uzraksta un pajautā.

Krišjānis bija ļoti precīzs un tiešam dzima datumā, kas viņam bija prognozēts. Ar viņu bija tā, ka, sākot ar 38.nedēļu, es katru vakaru sūtīju vecmātei īsziņu, kā mēs abi jūtamies un kas ir noticis. Kad sākās sāpes, mēs uzreiz ziņojām vecmātei, aprunājāmies, viņa sīki un smalki izjautāja un teica, ka vēl ir laiks, viņa vēl stundu pagulēs un tad skatīsimies. Pēc stundas mēs viņai zvanījām, lai brauc šurp. Toreiz braucamais gabals bija tālāks, tāpēc tas bija jādara laicīgāk.
 

Nebūs tik gludi, kā vecāki bija iedomājušies

Savukārt šoreiz Austriņa mums mācīja, ka nebūs tā, kā mēs esam iedomājušies. Viņa kavējās, bet priekšvēstneši bija jau kādu nedēļu. Es jau smējos, ka dzemdēju vairāk kā nedēļu pa pāris stundām katru dienu. No pirmās reizes, kad Agnesei ziņoju, ka ir kontrakcijas, un viņa man atbildēja, lai ieeju vannā un paskatos, vai nepāriet, līdz tādām kontrakcijām, kas tiešām nepāriet, pagāja pusotra nedēļa." Arī pirms otrajām dzemdībām māmiņa un vecmāte regulāri sazinājās.

Ja Austriņa nebūtu dzimusi tajā datumā, tad nākamajā rītā būtu jādodas uz slimnīcu, lai ierosinātu dzemdības, jo vairs nevarēja ilgāk gaidīt. "Mēs visādi mēģinājām viņu pierunāt, piemēram, ar kāpšanu pa trepēm augšā, lejā, ar ātru pastaigu, kas robežojās ar skriešanu, visādām sentēvu metodēm, kā ierosināt dzemdības. Pa dienu es biju pie Agneses, viņa teica: "Izskatās, ka kaut kas varētu notikt, bet īsti nekas nenotiek."  Tad es pamazām sāku pieņemt domu, ka, iespējams, mums nebūs mājdzemdības, bet būs jābrauc uz slimnīcu."
 

Pirmā miga sev un bērniņam

Aizbraukusi mājās, Arta ņēma palīgā "YouTube" video par dažādu pozu ieņemšu, lai veicinātu dzemdību sākumu. "Es gan teikšu tā - ja dzemdībām nav lemts sākties, maz ticams, ka jūs kaut kā panāksiet, ka tās sāksies, jo citādi es pa nedēļu būtu paspējusi trīs reizes piedzemdēt. Bet tajā vakarā tas tiešām nostrādāja un, manuprāt, galvenais bija tas, ka es sapratu, ka tā ir pirmā reize visā manas otrās grūtniecības laikā, kad es aiztaisīju guļamistabas durvis, uztaisīju sev migu un veltīju laiku tikai sev un viņai."

Gaidot Krišjāni, Arta apmeklēja grūtnieču vingrošanas nodarbības, un tas bija viņu kopīgais laiks. Otrajā grūtniecībā pandēmijas dēļ tas nebija iespējams. "Es kaut kā nemācēju mājās bez otra cilvēka teikšanas pievērsties tikai sev un bērniņam, apstāties, pārstāt skriet un kaut vai pusstundu veltīt nedalītu uzmanību tikai sev un meitai. Tajā vakarā es to beidzot izdarīju." Jau pavisam drīz sākās spēcīgas kontrakcijas un mazulīte agri no rīta nāca pasaulē.

Kad kontrakcijas sākās, tās uzreiz bija spēcīgas un ar īsiem intervāliem.

"Man bija svarīgi, lai vecmāte ir klāt, nevis teiktu, ka te nekas vēl ilgi nenotiks."

Vecmātes klātbūtne dzemdētājā iedvesa drošības sajūtu. "Kad viņa ienāca pa durvīm, es atslābu, ka viss ir kārtībā, ka nu mēs varam dzemdēt."
 

Nedurs ūdeņus bez vajadzības

Mājdzemdību vecmātes ļoti ieklausās sievietes vajadzībās un sajūtās. Piemēram, ja sievietei rodas spēja vēlme apgulties, viņa to uzreiz var darīt. Arī dzemdību pozu, cik vien iespējams, var izvēlēties sieviete pati. Vecmāte cenšas neiejaukties, ja tas nav nepieciešams. Arī Arta dzemdībās varēja darīt, just un teikt visu, ko grib, protams, nenodarot pāri sev un bērniņam.

"Mājdzemdībās nedurs augļūdeņus tikai tāpēc, ka tā varētu. Bez vajadzības neko nedarīs. Nevienu medicīnisku manipulāciju bez vajadzības neveiks. Ja to darīs, tad iepriekš sīki un smalki paskaidros, kāpēc tā jādara. Man bija liela uzticība, ka tā arī būs, līdz ar to es tā nemaz diži nedomāju, ka vajadzētu iebilst." Mājdzemdības notiek tā, kā sieviete jūtas ērti un vēlas.
 

Nav jāsatiek sveši cilvēki

Arta uzsver, ka mājdzemdībām ir ļoti liela priekšrocība īpaši šajā epidemioloģiskajā situācijā. "Nekur nav jābrauc un jāsastopas ar svešu vidi, svešiem cilvēkiem. Es personīgi esmu ļoti jutīga uz vides maiņu. Man pat nepatīk nakšņot citur. Es nejūtos komfortabli, ja vien tas nav tā, ka tikai mana mazā ģimenīte tur nakšņo." Sieviete aicina domāt arī par bērniņu, kurš no punča vides pēkšņi ienāk spilgtā slimnīcas vidē, bet tiklīdz viņš ir apradis ar to, pavisam drīz viņu pārved uz citu vidi mājās. Bet mājdzemdībās mazulītis ienāk pasaulē tajā vidē, kur viņš turpmāk dzīvos.

 

"Mums suns ar dēlu dauzās tādā troksnī, ka man reizēm liekas par skaļu, bet Austriņa mierīgi guļ. Viņai ne silts, ne auksts, jo viņa vienkārši ir pie tā pieradusi, vēderā uzaugusi. Mājas vide uzreiz ir bērniņa un manējā vide."

Mājās tikko dzemdējušā māmiņa var palūgt pagatavot savus iecienītos ēdienus un baudīt tos, ātri atgūstot spēkus. Arī Arta labi atminas, kā pēc Krišjāņa dzimšanas ēda savu biešu zupu. Arī piedzimstot Austriņai, viņas pirmā doma bija par ēšanu. Tā kā meitiņa piedzima ļoti agri no rīta, viņai uzreiz pagatavoja brokastis.
 

Ja tu būtu mans dēls, es tev nebūtu atļāvusi!

Arta piekrīt, ka par mājdzemdībām sabiedrībā ir ļoti daudz mītu un aizspriedumu.

"Visgrūtākais, dzemdējot mājās, ir cilvēku aizspriedumi, ar kuriem sastopamies pirms un pēc tam."

Pirms Krišjāņa dzimšanas ģimene apkārtējiem neteica par plānotajām mājdzemdībām, bet pēc tam ļaudis jau pierada, ka viņi ir "ar putniem galvā", tāpēc nevienam neradās jautājumi.

Kad viņi pēc Krišjāņa piedzimšanas pavēstīja apkārtējiem par mājdzemdībām, tad pieauguši cilvēki viņu vecāku vecumā nāca klāt un teica vīram: "Ja tu būtu mans dēls, es tev nebūtu atļāvusi!" Vecākai paaudzei būtu jāsaprot, ka 30 gadus vecs vīrietis un viņa sieva paši var izlemt, kur un kā laist pasaulē savu bērnu. Daudzi domāja, ka mājdzemdības notika tā, ka Uldis piezvanīja kādam pa telefonu un tad konsultējoties pats pieņēma dzemdības.

"Man šķiet mazliet muļķīgi, ka mūsdienu attīstītajā laikmetā var tam ticēt, bet acīmredzot tāds priekšstats ir radies. Ja piemin mājdzemdības, cilvēki neiedomājas, ka tur tiešām piedalās augstas raudzes profesionāļi ar visu iespējamo aprīkojumu." Mājdzemdību vecmātes prot pat tādas lietas, ko citi mediķi neprot.
 

Arī slimnīcā var notikt vis kaut kas

Vienlaikus Arta uzsver, ka ne visiem ir jādzemdē mājās. "Ja tu labāk un drošāk jūties slimnīcā, tad mājdzemdības nav tavējās. Man slimnīca būtu galējais variants. Mums arī teica, ka mājdzemdības ir riskantas, var viss kaut kas notikt. Bet tas var notikt arī slimnīcā."

Arta atceras, ka tad, kad viņa bija valsts aprūpē otrajā grūtniecībā, viņa reiz gaidīja vizīti pie dakteres, kurai vienlaikus bija jāapskata pacientes un jāskrien uz dzemdību nodaļu pieņemt dzemdības. Artai tieši bija jāiet iekšā pie dakteres, bet ārste iznāca ārā un teica: "Ziniet, man ir jāskrien uz dzemdību zāli, pēc 40 minūtēm es būšu atpakaļ." Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka nabaga dzemdētājai 40 minūšu laikā ir jāpiedzemdē. Tas nav godīgi ne pret dakteri, kura ir tik šausmīgi saraustīta, uz visām pusēm skrienot, ne pret dzemdētāju, kura gaida dakteri." Turklāt pacienšu pieņemšanas telpa un dzemdību zāle neatrodas blakus telpās vai vienā stāvā - ārstei paiet laiks, kamēr viņa nokļūst līdz dzemdētājai. "Līdz ar to 30 minūtes, kas man būtu jābrauc līdz slimnīcai, būtu līdzīgs laiks."
 

Tas ir to vērts

Latvijā mājdzemdības ir maksas pakalpojums. "Vienu brīdi gan šajā, gan pirmajā reizē mēs domājām, ka varbūt nav vērts tērēt lielo naudu, jo mums tā nav maza nauda. Bet tad mēs sapratām, ka mēs nedzemdējam katru gadu, mēs to nedarām bieži, tas tomēr ir ārkārtīgi īpašs notikums, tā ir pirmā satikšanās ar savu bērniņu, un mums ir ārkārtīgi svarīgi, lai tā būtu tāda, kā mēs gribētu. Mums liekas, ka visa aprūpe gan pirms, gan pēc dzemdībām, gan grūtniecības laikā, gan dzemdību laikā ir tā vērta. Abas reizes es biju apčubināta no galvas līdz kājām."

Turklāt mājdzemdībās vecmātes aprūpe nebeidzas dažas stundas vai dienas pēc radībām, kā tas ir slimnīcā. Vecmāte paliek pie dzemdētājas vēl vairākas stundas pēc dzemdībām, pārliecinoties par bērniņa un mammas stāvokli, veicot vajadzīgos mērījumus un sarakstot visus dokumentus. Vecmāte atbrauc arī nākamajā dienā un pēc tam vairākkārt. Vecmātes ne tikai apskata mammu un mazulīti, bet arī sīki un smalki tiek pārrunāts dzemdību process, īpaši mammas sajūtas. Turklāt 24 stundu laikā pēc dzimšanas bērniņu apskata jaundzimušo ārsts. Bērniņš tiek pārbaudīts, bet nekur netiek stiepts. Pārbaude notiek turpat pie mammas.

"Ar vecmāti ir sajūta, ka viņa ir vēl viens tavas ģimenes loceklis vai tuvs draugs. Pirmajai vecmātei es mēdzu piezvanīt arī pēc gada vai diviem, kad Krišjānis bija saslimis vai tāpat parunāties." Arī ar Agnesi viņa pēc dzemdībām kontaktējās par dažādiem jautājumiem.

Rezumējumā Arta saka, ka arī no mediķiem dzirdēti nepatīkami un nepatiesi vārdi par mājdzemdībām, un priekšstats, ka tās nozīmē dzemdēt ar sveci un Bībeli. Patiesībā tas ir aplams mīts, jo mājdzemdības ir rūpīgi plānots pasākums ar profesionāļu klātbūtni un visu vajadzīgo medicīnisko aprīkojumu.