Lai Elīna kļūtu par Latvijas pirmo sievieti ugunsdzēsēju, viņu iedvesmoja filmas un seriāli

Arī pilota darbs savulaik bija uzskatīts par vīrišķīgu, un pirmā sieviete pie pasažieru lidmašīnas stūres nokļuva tikai sešdesmito gadu beigās. Tagad starp pilotiem jau katra divdesmitā ir sieviete, un kas zina, kā šī proporcija ar laiku var manīties arī ugunsdzēsēju profesijā.

Kā jums ienāca prātā kļūt par ugunsdzēsēju – glābēju? Līdz šīm neviena sieviete to Latvijā vēl nav darījusi.

Es pat tā īsti neatceros to brīdi, kad šo izvēli izdarīju, bet sapnis bija jau diezgan sen. Iedvesmojos no vairākām filmām un seriāliem – sevišķi spēcīgi mani ietekmēja filmas par 11. septembri un seriāls "Čikāga liesmās". Redzēju, ka filmās ir sievietes, kas ar to nodarbojas, un tad sapratu, ka nākotnē to gribētu darīt arī pati. Protams, saprotu, ka seriāli un dzīve nav viens un tas pats, bet redzētais mani tomēr iedvesmoja.

Tad sagadījās, ka pēc devītās klases beigšanas mamma man pati pēkšņi teica – Saldus tehnikumā ir iespēja mācīties par ugunsdzēsēju – glābēju, varbūt gribi pamēģināt? Interesanti, ka viņa pat iepriekš nezināja, ka man šāda ideja jau pašai ir prātā – un tad arī nolēmu, ka šī man būs vienīgā izvēle. Man pat īsti nebija tāda B plāna, ko darīšu, ja ugunsdzēsējos netikšu, jo iestājeksāmeni bija jānokārto.

Cik jums kursā bija cilvēku, un vai bijāt vienīgā meitene?

Kursā mēs bijām pavisam 35 un no visiem tikai trīs meitenes. Protams, dienestā ir iespēja strādāt dažādus darbus, taču man jau no paša sākuma bija skaidrs, ka negribu sēdēt pie rakstāmgalda. Ja jau saucos ugunsdzēsējs – glābējs, tad tieši to arī gribu darīt.

Vai jau zināt savu konkrēto vietu komandā?

Katrā izbraukumā darba pienākumi var mainīties, un gan jau vada komandieris izsecinās, kas tieši man padodas labāk, taču ir jābūt gatavai darīt jebkuru darbu.

Mācoties jau praksē bijāt un reāli dzēšanas darbos esat piedalījusies?

Jā, ceturtajā kursā mums bija pusgadu gara prakse ugunsdzēsības depo, un tās laikā es jau esmu visu pieredzējusi. Bija ļoti atsaucīgi komandieri, kas ļāva piedzīvot šo darbu pilnīgi no visām pusēm – viņi bija ļoti atbalstoši mana sapņa īstenošanā, tāpēc ieguvu lielisku pieredzi.

Nebaida darbs tādā īstā vīriešu kolektīvā – droši vien neizbēgt no kādas īpašas uzmanības izrādīšanas vai pat draudzīgas izjokošanas?

Īsti nē, jo tehnikumā, apgūstot profesiju kopā ar trīsdesmit puišiem, pie tā jau ir pierasts. Arī humora izjūta man ir līdzīga kā viņiem – māku arī diezgan labi uz viņu jokiem atbildēt. Parasti satikām labi.

Vai nodarbojāties arī ar kādu sporta veidu – ir arī ugunsdzēsības sports, kas ir visai tuvs reālam darbam?

Latvijā ir vairākas meiteņu komandas ugunsdzēsības sportā, un arī mums tehnikumā tāda bija. Bijām diezgan labā līmenī un gandrīz vienmēr esam izcīnījušas godalgotas vietas. Zinu, ka arī manā jaunajā daļā tāda komanda ir, bet, vai tur man atradīsies vieta, skatīsimies, jo jauktajām komandām mainās noteikumi.

Ar kādām sajūtām dosieties savā pirmajā īstajā izsaukumā?

Domāju, ka noteikti būs liels uztraukums, jo kopš pēdējā prakses izbraukuma kāds laiciņš jau ir pagājis. Centīšos būt apņēmīga un ar katru izsaukumu pierādīt sevi arvien labāk – domāju, ka izdosies.

Jau esat izpētījusi, kas jūs tur gaida – cik vidēji izsaukumu dienā 2. daļa saņem?

Esmu skatījusies, bet tādu vidējo rādītāju ir grūti noteikt – ir dienas, kas paiet ļoti mierīgi, bet ir arī tādas, kad ir seši vai septiņi izsaukumi. Daudz kas atkarīgs no gadalaika, bet jebkurā gadījumā – divu vienādu darba dienu faktiski nav.

Vai esat jau saņēmusi formu?

Vēl neesmu, jo pēc noteikumiem darba uniformu izsniedz desmit dienu laikā, un katram tā ir individuāla. Pagaidām iepazīšos ar kolektīvu un darba apstākļiem. Man ir prieks, ka varēšu strādāt pavisam svaigi uzbūvētā jaunā ugunsdzēsēju depo telpās, jo zinu, ka daudziem kolēģiem darba apstākļi joprojām ir daudz skarbāki.

Vai vecāki neuztrauksies? Būsiet diezgan tālu no viņiem, un arī darbs visai ekstremāls.

Mamma izteica zināmas bažas, bet domāju, ka viņa man uzticas un zina, ka nekas slikts nenotiks – gan jau arī kolēģi man palīdzēs un par to parūpēsies, vismaz pirmajā laikā. Esmu tepat netālu no depo atradusi arī dzīvesvietu. Ņemot vērā, ka pēc katras diennakts dežūras trīs dienas būs brīvas, domāju, ka mēģināšu sevi vēl pilnveidot un turpināt mācības, tāpēc pārāk daudz brīva laika man nebūs.