Ģimene nav eksāmens, kurā dot uzdevumu. Intervija ar mūziķi Goran Goru jeb Jāni Holšteinu-Upmani

Tieši tāds ir Jānis - praktisks, dziļš mākslinieks ar labu humora izjūtu.
 

Vai tu atceries, kādas bija tavas pirmās sajūtas, kad uzzināji, ka būsi tēvs?
Es jau ļoti ilgi gribēju bērnus, tāpēc man tā bija ilgi gaidīta sajūta - beidzot! Bet, protams, ar katru nākamo bērnu tu saproti, uz ko esi iekritis (smejas), ar katru ķiparu tas ir pilnīgi cits emociju lidojums.
Ja mani atmiņa neviļ - tomēr pagājuši jau septiņi gadi - ar Ronju tas bija ļoti patīkams satraukums, tāda kā uzvaras sajūta. Mēs bijām fonda "Viegli" radošajā nometnē, tieši Māras dzimšanas dienā. Varēju viņai teikt: "Labi, tad es tev citu dāvanu varu nedāvināt (smejas)." 
 

Esmu dzirdējis dažādas versijas no daudzbērnu vecākiem - kādi saka: "Jo vairāk bērnu, jo vieglāk", tikmēr citi brīdina: "Jo vairāk bērnu, jo grūtāk." Kurā pusē esi tu?
Es noteikti iesaku vismaz divus bērnus. Tālāk dzīvē, ja ir arī brāļa vai māsas bērni, ģimenes koka sazarojums ir daudz tālāks. Arī mani vienaudži, kuri ir vienīgie bērni, atzīst, ka tomēr būtu gribējuši brāli vai māsu. 
Kad bērni vēl ir mazi un viņi visu laiku ir jāpieskata, tas, protams, ir grūtāk, jo katrs bērns ir kā jauns visums, kas ir jāiepazīst. Bērns pie tevis atnāk jau gatavs, un tad ir nopietns darbs viņu iepazīt, kas prasa daudz laika no vecākiem, tomēr tas ir ilgtermiņa ieguldījums. Noteikti iesaku vismaz divus bērnus, trīs jau ir ekskluzīvi - gluži kā gaisa kondicionētājs, ko vari pievienot automašīnas komplektācijā (smejas).

Kāda ir tava pieredze ar tēvu? Vai savā dzīvē redzi, kā viņš tevi ir ietekmējis?
Jā, redzu daudz paralēļu ar sevi, visu laiku notiek tāda kā vēstures atkārtošanās, piemēram, augstskolā esmu studējis līdzīgus priekšmetus, tagad arī es strādāju televīzijā. (red. piezīme - Jāņa tēvs Jānis Holšteins no 1978. līdz 2007. gadam bija LTV ģenerāldirektors), ar viņu arī dodamies kopā makšķerēt.
Bērns no vecākiem mācās un pārgūst, tomēr viņi nav kopijas. Tas ir kā iekšējais kods, kā informācijas nesējs ģenerējot fraktāļus - ir viens zars, no kura rodas vēl divi zari, no tiem vēl divi, līdz veidojas skaists raksts. 

Faktiski varu teikt, ka no sava tēva esmu daudz pārguvis un pārnesis uz savu dzīvi, piemēram, es ar saviem bērniem ļoti daudz jokojos. Tos sīkos dažreiz vajag iznest cauri, lai iemācītu viņiem atšķirt joku no patiesības, tas arī noderēs skolas laikā.
Vienīgā atšķirība ir tāda, ka laiki ir pilnīgi citādāki, piemēram, mēs daudz vairāk laika pavadām mājās. Es atceros savu tēvu kā cilvēku, kurš vienmēr ir kustībā. Brīžiem tur bija redzams kaut kas no Spaidermena, ātra un dinamiska kustība - teātri, televīzijas. Iespējams, ka bērni mani redz mierīgāku, esmu vairāk mājās sēdētājs. Daudz rosos mājās, pieļauju, ka viņi nemaz nesaprot, ko īsti es daru.

Taviem bērniem droši vien šķiet pats par sevi saprotams, ka mammu un tēti var regulāri redzēt televīzijā.
Jā, viņi to visu uztver pilnīgi citādāk. Ronja man reiz atnāca līdzi uz darbu, bijām lielajā, krāšņajā Latvijas Televīzijas foajē. Viņa pārsteigti teica: "Tad šādi izskatās mūsu televizorā!" Kaste ir viņas televizors, bet pēkšņi viņa tika iekšā kastē un saprata, ka tētis tur dodas katru vakaru. Viņa satika arī Lupi no "Kas te? Es te!", un bija pilnīgā šokā, jo izrādījās, ka viņa ir īsta. Tā bija ļoti skaista sakritība - Lupe pilnā kostīmā stāvēja pie grimētavām un kaut ko gaidīja. Es gribētu domāt, ka bērni mani redz kā interesantu personību.

 

Kāda, tavuprāt, ir tēva loma? Kādam ir jābūt tēvam, lai viņu varētu nosaukt par labu tēvu?
Jāsāk ar to, ka katrā ģimenē tas izpaužas citādi. Lai gan man nepatīk dejot, to varētu salīdzināt ar tango dejošanu - ir brīdis, kad tev ir jāvada deja, citā brīdī deju vada bērns. Tad ir jautājums - vai esi paspējis novilkt robežas līdz brīdim, kad viņš pats sāk izdarīt izvēles? Ja tās ir novilktas, tad vari droši ļauties plūsmai, iet līdzi bērnam, reizē arī pašam transformējoties.
Reizēm man ir jābūt stingrajam tētim, reizēm esmu mīļais tētis - lomas katrai epizodei ir ļoti atšķirīgas. Tu jūti, kāds bērns pamostas, kāds viņš atnāk mājās no dārziņa. Tad arī saproti - šodien svarīgākā nebūs stingrība, vajag vienkārši ļaut cilvēkam atpūsties, būt ar viņu un paspēlēties. 
Tomēr ir viena lieta par tēva lomu, kas nav apstrīdama. Tā nedrīkst būt sekundāra, tu nedrīksti būt pasīvais tētis, kad bērns vienkārši zina par tavu eksistenci. Es nerunāju par darbu, ka no rīta aizej vēl bērnam guļot, pārnāc mājās, kad viņš jau ir aizmidzis. Tādā gadījumā ir jāpieliek pūles nedēļas nogalēs.
Nebūšana klāt ir ļoti bīstama. Ja bērns redz, ka mamma mājās ir vairāk, tad tētim tas ir jākompensē brīvajos brīžos. Visbēdīgāk ir tad, ja bērns jūt tikai to, ka tēvs ir sapinies pats savā dzīves plūdumā. Bērnu klātbūtne pēc noklusējuma maina dzīvi, nevar vienkārši turpināt dragāt. Kļūstot par vecāku, cilvēkā notiek ļoti dziļi, pirmatnīgi impulsi - sāk vibrēt sajūtas un refleksi no alu laikmeta - un šīs izmaiņas ir evolūcijas process, arī dabā jebkura suga tiecas uz turpināšanos. Vissvarīgāk ir būt klātesošam. 
 

 Ir viena lieta par tēva lomu, kas nav apstrīdama. Tā nedrīkst būt sekundāra, tu nedrīksti būt pasīvais tētis, kad bērns vienkārši zina par tavu eksistenci. 

Vai vari pastātīt, ko jūs ģimenē darāt kā vecāki, lai būtu klātesoši, neiekrītot slazdā, kas rada vēlmi katru darbību pārveidot par izglītības procesu?
Vecāki faktiski ir paredzēti, lai sagatavotu bērnu individuālai dzīvei, lai viņi spētu pēc tam funkcionēt vieni paši. Tev bērnam ir jāiedod prasmju kopums, jāizskaidro lietu kārtība, kā darbojas šī pasaule. Es cenšos vairāk nodarboties ar lietu ierādīšanu. Nespiežu bērnus man palīdzēt taisīt ēst, jo Feisbukā redzēju ģimeni, kur visi kopā smaidīgi gatavo. Būsim godīgi, tā tas nenotiek - virtuvē var būt viens saimnieks. Es parādu, kā gatavoju ēst, atļauju sagriezt kartupeļus, lai mazais cilvēks būtu klātesošs arī šajā procesā. Nedomāju, ka ir pareizi spiest bērnam sagriezt sīpolus, lai viņš iemācītos, ka tie iekodīs acīs. Ģimene nav eksāmens, kurā dot uzdevumu: "Nākamreiz sagriez kartupeļus precīzos kubiņos, nevis atstāj vienu lielāku, otru mazāku!" 

Pirmā pandēmijas viļņa laikā ļoti aktīvi katru dienu gājām ārā un rosījāmies dārzā. Mēģinājām ieviest dobītes, apgriezt kokiem zariņus, visu laiku ir kādi darbi, kas ir jāizdara. Tomēr bērns nav tā uzbūvēts, viņš nejautā: "Kuru darbiņu mēs šodien darīsim?" Viņam tā ir izklaide. 

Pēc ieciklēšanās uz to, ka visam ir jābūt ar izglītojošu ievirzi, es sāku saprast, ka es ar savu piemēru varu bērniem kādas lietas iemācīt daudz labāk. Skrūvēju mazos futbola vārtiņus, viņi man riņķo apkārt un prasa, kāpēc es to daru tieši tā: “Kāpēc tur jābūt tieši tādam leņķim?”, un es varu pastāstīt par 90 grādu leņķiem. Vienkārši turpinu darīt to, kas ir vajadzīgs, un procesā arī viņi iemācās kaut ko jaunu.
Kad pajautā bērniem sakārtot istabu, reizēm viņi to dara ar entuziasmu, reizēm pilnīgi bez, tomēr kaut nedaudz kaut ko saliekot īstajās vietās. Galvenais nav perfekts rezultāts - tas ar bērniem vienkārši nav iespējams, jo viņi nevar pēkšņi perfekti pārzināt visu lauku. Ir svarīgi, ka bērns izdara kaut vai mazumiņu, jo mācīšana ir ilgtermiņa projekts. 
Vienā brīdī ļoti dziļi sapratu, ka bērni piedzimst jau gatavi, viņi visu jau zina, bet ir kaut kādas elementāras lietas, kas viņiem ir jāapgūst no jauna. Tās ir zemes lietas - jāiemācās ēst, gulta ir jāsaklāj, rokas ir jānomazgā. Vecāku loma ir to iemācīt ar pacietību, nevis pātagu. 
Mums nav īpaši izteiktu rituālu, mēs esam vairāk plūstošie vecāki, bieži vien ļaujam pašiem bērniem izvēlēties, ko viņi grib darīt. 

 

No personīgā arhīva. Koncertā 

Tu minēji, ka bērns piedzimst jau gatavs. Kāda ir tava pieredze ar trīs bērniem, vai viņi ir ļoti atšķirīgi? Cik ļoti bērna audzināšana mainās atkarībā no bērna?
Tā ir absolūti atšķirīga, jo katram ir pilnīgi cita pieeja un pasaules uztvere. Te arī ir redzama plūsma, spēja mainīties un iet līdzi, jo nevar visiem pielāgot vienus noteikumus. Tās nav atkāpes, ka viens kaut ko drīkst, otrs nedrīkst. Ir lietas, par ko tu zini, ka viens darīs ar prieku, otrs ar riebumu, bet trešais atliks atpakaļ visu, kas ir sakārtots.

Mums nav īpaši izteiktu rituālu, mēs esam vairāk plūstošie vecāki, bieži vien ļaujam pašiem bērniem izvēlēties, ko viņi grib darīt. 

Ir lietas, ko ar katru no bērniem es varu darīt individuāli, jo es viņus pazīstu. Nav jēgas visus bērnus vilkt līdzi pļaujot zāli, jo vienīgā, kurai to patīk darīt, ir vecākā meita. Viņai ir neliels, viegli lietojams mehānisks zāles pļāvējs, viņa vienmēr nāk man palīgā. Būtu negodīgi piespiest to darīt arī dēlu un jaunāko meitu. Viņus tas nesaista, viņi tajā laikā dara pilnīgi kaut ko citu. Dēls meklē gliemezīšus un taisa viņiem mājiņas. Tā kā es arī bērnībā to esmu darījis, zinu, cik tas ir svarīgi - kur tad tie gliemeži dzīvos? 
Svarīgi saprast, ka bērnu nevar izmainīt. Katrs bērniņš nāk ar gatavu informāciju, ar savu raksturu. Tu redzi, kurš spēj uzņemties iniciatīvu, kurš ir vairāk blakus stāvētājs. Tās ir lietas, ko mājās var trenēt. Tu vari tikai ierādīt prasmes, veikt apmācību fiziskajai pasaulei, savukārt mentālo pasauli vari tikai bagātināt. Tu nevari bērnam pateikt: "Mēs tā nedomājam," jo viņam ir pašam savas domas.

Tuvojas 1. septembris, tava vecākā meita uzsāks skolas gaitas. Cik daudz vecākiem ir jāiesaistās izglītības procesā, cik daudz varam palīdzēt ar nākotnes izvēlēm?
Nākotnes izvēles bērnībā, protams, mainās regulāri, tomēr tās norāda uz kaut kādām tendencēm. Piemēram, meita visu laiku saka, ka viņa būs fermotāja, ar to saprotot - fermere. Viņai būšot zirgi, vistas, cūkas, aitas, zaķīši, kaķīši, zosis un pīles. Pirmajā brīdī domāju - labi, viņai patīk daba. No otras puses, varbūt viņai patīk dzīvnieki, jo viņa, piemēram, baidās no mušām un zirnekļiem. Īsti neiet kopā, ka cilvēks, kurš fano par dabu, baidās no kukaiņiem. 
Mūsu paaudze jau piedzīvo to, ka vienā profesijā nav jāpaliek visu mūžu, vari mainīt profesijas kaut vai katru gadu. Tas, protams, neattiecas uz ļoti nopietnām profesijām kā ārstiem, kur tas ir dzīvības un nāves jautājums, cena būtu pārāk augsta.
Faktiski skola ir kaut kas ļoti līdzīgs vecākiem. Mums ir jāiemāca kaut kādas prasmes līdz skolai, kur viņš apgūs zinības. Lai man piedod mana matemātikas skolotāja, bet es šo priekšmetu bērnam iemācīt nespētu. Man prātā nepaliek nekas no skaitlīšiem, es viņus redzu kā ģeometriskas figūras, kuras var saskaitīt un atņemt. Tagad man jaukties kāda skolotāja darbā, viņu metodēs, lai iemācītu reizināšanu? Nu nē, man to nevajag, skolotājiem to nevajag, un beigu beigās tas traucētu bērnam apgūt nepieciešamo.
Es ļoti ceru, ka mums būs saprātīgs vecāku kolektīvs. Ir dzirdēti visādi brīnumi par vecākiem ar pirkstiem gaisā, kuri pasaka, no kurām grāmatām ir jāmācās. Šķiet, ka tur prātā ir noticis kāds dīvains pagrieziens. Lai arī tas ir tavs bērns, viņš tev nepieder, viņam ir sava dzīve. Viņi ir jālaiž lielajā dzīvē, tajā pašā laikā esot bērnu emocionālajam balstam. Es pieļauju, ka mainīsies funkcija - tagad tētis un mamma ir vairāk kā “apkalpotāji”, kuri palīdz ar to, ko bērni vēl nav iemācījušies atrisināt. Domāju, ka skolas laikā galvenā loma būs emocionālā līdzsvara noturēšana. Paskaidrot, ka daži bērni ir arī citādāki, uz pasaules ir daudz bērnu, tavā skolā vien kādi astoņi simti. 
Mēs arī esam daudz meklējuši, kā būtu pareizāk, kā jārunā par kaut kādām lietām, bet galu galā atbilde slēpjas tevī pašā, jo, tieši tāpat kā bērns, arī tu esi jau gatavs. 
Ar pirmo bērnu mēs gājām uz visām iespējamām vecāku nodarbībām - kā pareizi jātur, kā pareizi jāmaina autiņbiksītes. Ar trešo tas ir kā "Super Mario" nākamais līmenis, kurā tu ar vienu roku vari bērnu pacelt, nomazgāt un saģērbt, tu saproti, ka bērns nav no kristāla. Pirmajam bērnam uz nobrāzta ceļa uzreiz virsū plāksteris, bet vēlāk saproti, ka visi zilumi taču sadzīst.

 

Ar pirmo bērnu mēs gājām uz visām iespējamām vecāku nodarbībām - kā pareizi jātur, kā pareizi jāmaina autiņbiksītes. Ar trešo tas ir kā "Super Mario" nākamais līmenis, kurā tu ar vienu roku vari bērnu pacelt, nomazgāt un saģērbt, tu saproti, ka bērns nav no kristāla. Pirmajam bērnam uz nobrāzta ceļa uzreiz virsū plāksteris, bet vēlāk saproti, ka visi zilumi taču sadzīst.
 

Man pašam ļoti patika skolas laiks, jo es vienmēr esmu bijis komunikabls. Man ir nepieciešama sabiedrība, uz kuras fona es varu izcelties un novērtēt, kur es esmu. Es ticu, ka jebkuram, kurš ir uz skatuves, ir kaut kāds neatrisināts iekšējais komplekss, kāpēc tas viņam ir vajadzīgs (smejas). Skolas laikā vienmēr arī gribēju būt pirmajās rindās. Skola katram atstāj kādu nospiedumu turpmākajai dzīvei. 
 

Jūsu ģimenei COVID laiks ir bijis izaicinošāks nekā daudziem citiem, dēla Ezras cīņa ar leikēmiju. Vai vari pastāstīt, kā jums šobrīd iet?
Cīņa ir galā, un tā ir iemācījusi jaunas prasmes. Tas ir tieši tāpat kā ar katru bērnu - viņš ienāk un izmaina ierastās lietas, katrs bērns pārveido ģimenes mikroklimatu. Tāpat arī katra lielā lieta, kas reizēm ir atkarīga no tevis, bet reizēm nav. Arī mājas iegāde var izmainīt pilnībā visu. Arī ilgāka padzīvošanās pa slimnīcu atstāj nospiedumus, padara maķenīt stiprākus. Mums nebija aktuāli cepties par Covid laiku. Katram tas ir citādāk, jo leikēmija ir ļoti individuāla - tas nav kā salauzt kāju, kur var prognozēt, ka pēc mēneša jau viss būs labi un varēs atkal lēkāt pa batutu. Te katram ir pilnīgi cits ceļš, individuāla ārstēšana. Mēs trāpījāmies tādā vieglākā variantā, grūtākais bija pats pēdējais posms pēc astoņiem mēnešiem, pēdējais ķīmijterapijas kurss, bet kaut kā tikām tam cauri.

Gluži kā airu laivā - tu airē, nevis gaidi, ka tevi kaut kur aizpūtīs. Ja airis ir pa rokai, lieliski. Ja nav, tad airējies ar rokām, jo vienmēr ir jāturpina kustēties uz priekšu, tu nevari ļauties, ka tevi izsistu no līdzsvara. Nāk grūtības, pakāpes, šķēršļi. Gluži kā videospēle - sākumā to nevar uzvarēt, bet tad apgūsti kādas prasmes, saproti, kur ir pretinieka vājā vieta, tad palecies un trāpi ar ugunsbumbu, līdz superboss ir uzvarēts.
Nevar pieļaut, ka katra lieta tevi noliek nokdaunā (tulk.- notriec). Tev kā vecākam ir jābūt tam, kurš stūrē mašīnu un neaizmieg pie stūres, visu laiku jābūt modram un spējīgam funkcionēt. Ģimene balstās uz vecākiem, kuriem jābūt stabilam pamatam bērniem, lai viņi zinātu, ka mamma un tētis atrisinās situāciju. Viņiem, protams, neviens neprasa: “Kā atrisināsiet šo situāciju, dārgie draugi?” Vienkārši ar mācīšanās metodi, ar lēnu darīšanu - pamēģiniet šādi, ja nesanāk, tad pamēģiniet citādāk. 
Tā, protams, nav unikāla formula visiem pārējiem, kuri lasa un varbūt ir līdzīgā situācijā - tas ir tieši par mūsu gadījumu. Tagad varam brīvi uzelpot, atskatīties un sajust vieglumu. 
 

Minēji, ka jūs pārvācāties. Kāds bija šis process kopā ar bērniem?
Process bija ļoti lēns. Atceros sajūtu kad 1997. gadā pārvācos no Rīgas uz Baldoni. Sēdēju mašīnas aizmugurējā beņķī, aplicis roku ap papagaiļu būrīti, skatījos uz savu Purvciema divpadsmit stāvu māju, kurā mēs dzīvojām 11. stāvā. Viss, priekškars ciet, likām jaunu bildi iekšā un braucām uz nezināmo. Māju pirms tam biju izstaigājis vienu reizi, bet pārvācoties neviens bērnus līdzi neņem, lai ļautu pieaugušajiem strādāt. Beigās mūs noliek gatavā mājā un pasaka: "Tā tagad ir tava istaba." Tā kā esmu vienmēr bijis aktīvs un atraktīvs, es tur lecu iekšā ar entuziasmu.
Savukārt mūsu gadījumā bija labi, ka pārvākšanās varēja notikt lēnām un nesteidzīgi. Palikām vienu nakti jaunajā mājā, tad braucām atpakaļ uz vecajām mājām. Mazie ķipari ir jāpieradina pie domas, ka tagad būs jauna mājvieta, jo tas tomēr ir šoks, nevar vienā dienā nomainīt visu vidi.
Mēs braucām šeit remonta laikā, skatījāmies, kāds ir progress, nopirkām burgerus un sēdējām dārzā piknikā. Varējām lēnām māju ievilkt savās un bērnu dzīvēs. Visticamāk, tas bija pareizi, jo tagad māja ir ļoti mīļa un tuva, esam labi iedzīvojušies. 
Nav jāņem vērā viss, ko bērni saka, tomēr ir svarīgi, ka viņi var piedalīties procesā. “Kādas krāsas jūs gribētu istabā?” Mums bija remonts, un bija svarīgi dot viņiem iespēju pieņemt lēmumus. Braucām uz IKEA nopirkt lampas, bērni bija līdzi un varēja izvēlēties krēslus. Tādas mazās lietiņas, kas tev neko nemaina, bet bērniem tas ir ārkārtīgi svarīgi.
Svarīgi arī bērnam izskaidrot, kas tieši notiek, nevis pārvācamies uz jaunām mājām vienkārši tāpēc, ka gribam. Mums dzīvoklī bija divas istabas un piedzima Hanna. Pieci cilvēki vienā guļamistabā - vajag vairāk telpu, arī vannas istaba palikusi pavisam maza! Kad bērns dzird pārvākšanās iemeslu piemērus, viņš saprot, ka pārvācamies ne jau tāpēc, ka mums apnika, bet tam ir racionāli iemesli.
Palīdz arī lietas, kas rada māju sajūtu - paņemt kaut ko no vecās mājas uz jauno un atrast tam vietu. Mums vecajā dzīvoklī visu gadu bija Ziemassvētku lampiņas, kas pildīja nakts apgaismojuma funkciju. Tā arī bija pirmā lieta, ko mēs izdarījām - bērnu istabā pielikām tās pašas lampiņas, un tas nostrādāja - tas pats krāsu kods, tā pati funkcija, lai arī iekārtojums drusku citādāks. Tādi mazi, svarīgi sadzīves elementi, ko var pārcelt līdzi čemodānā.
 

Pagājušajā gadā iznāca tavs jaunākais albums "Renesanse". Vai tev ir kādas nākotnes aktualitātes mūzikā, par ko vari pastāstīt?
Nākotne ir miglā tīta (smejas). Šobrīd "Goran Gorā" esmu ārštatā - tādā izpratnē, ka es pats neko neplānoju, nav gaidāmas izrādes, koncerti un albumi. Notiek liela transformācija mākslā kopumā. Paņemot tik ilgu pauzi no mākslas un kultūras, sāk ļoti izkristalizēties, kas patiešām ir nepieciešams cilvēkiem, kas nē, kas dod pienesumu dzīvei, un kas neatstāj pilnīgi nekādu iespaidu. Skatoties daudzu gadu griezumā, mūzika gāja uz marginalizāciju - viss kļūst vienāds. Rokgrupas skan kā popgrupas, hiphops skan kā roks vai pops. Covid laikā es pats sevi pieķēru pie sajūtām, ka pat manu iemīļotāko mākslinieku jaunie albumi ar mani ierezonē pavisam vāji. Kāpēc tev ir jāizdod mūzika laikā, kad visi sēž mājās, kad tu nevari spēlēt koncertos, nav pat disks ar fizisku vērtību? Vienkārši saražo mūziku pa dārgu naudu un ieliec "Spotify", lai visi bez maksas to klausās. 

Cepuri nost maniem kolēģiem, kuri cīnās un taisa jaunu mūziku, man patīk, ka cilvēki rosās. Es pats neredzu motivāciju radīt mūziku, kurai nav tālejoša plāna, piepildot ēteru ar vēl vienu singlu, kas potenciāli tev šķiet fantastisks varoņdarbs. Tomēr jebkurš var paskatīties uz sevi objektīvi un saprast, vai dziesma ir laba. Ja tu mēģini izlikties, ka tev ir A klases dziesma, lai gan tā nav ne tuvu pat B klasei, sāk izgaismoties mākslīgums un pašnovērtējuma problēmas. Rakstīt preses relīzes ar lielajiem burtiem, jo tas taču ir tik svarīgi visiem. Nu nav, būsim reāli. 
Kultūra ir lieliski pierādījusi, ka iepriekšējie sabiedrības apkalpošanas apgriezieni Latvijā patiesībā nav vajadzīgi un neatstāj nekādu nospiedumu. Varbūt, ka tā ir visa šī gadsimta, šī laikmeta iezīme un tendence. 
Būt šokējošiem, skaļiem, bet nepateikt neko - vienkārši pūlī skaļi nokliedzies kaut kādu vārdu un tas ir flešmobs. Var jau būt, bet tādā gadījumā es sevi tajā neredzu. Lai arī man patīk būt uzmanības centrā, nekad neesmu gribējis sev piesaistīt uzmanību lieki. 
Pagaidām ir kādas piecas dziesmas, kas man šķiet labas un būtiskas, bet es nespēju izdot minialbumu vai singlu, man ir jākrāj albumam. Es gribu izdot albumu tajā brīdī, kad par katru dziesmu varu atbildēt, kāpēc tā ir iekļauta, kāpēc skan tieši tā. Kad tāds krājumiņš būs sakrājies, tad arī izdošu. Pagaidām esmu pilnīgā mierā, nejūtu arī vajadzību pēc koncertiem.
Bet tas ir pozitīvi. Zinu, ka ir viens brīdis, kur vecākā gadagājuma mūziķiem sāk riebties viss, ko dara jaunie, jo viņiem liekas, ka tikai viņu laikā bija īstas vērtības. Šis nav tas gadījums, es runāju par mākslu kopumā. Ir ļoti daudz jauno mūziķu, kuru veikums man ļoti patīk. Jēziņ, es to pateicu - daudz jauno mūziķu (smejas). Mūsu paaudzei bija tāds kā lāsts, ka mēs būsim mūžīgie jaunie mūziķi. Laikam jau mēs esam iegājuši nākamajā kategorijā.
 

Šķiet, ka Covid laiks ir arī paātrinājis procesus. Kā jau teici, modelis, kurā visi cenšas viens otru pārkliegt, nav ilgtspējīgs.
Jā, tas būtībā bija bezmērķīgi. Varam to salīdzināt ar pārtiku - atveras "McDonald's", tad visiem tur ir jātiek ēst. Ar laiku tu saproti, ka fastfood tevi nepabaro, tikai iedod tādu tūlītēju, spēcīgu garšu. Bet, ja nopērc tādu burgeru no rīta, saglabā līdz vakaram un mēģini to apēst, tad maize jau ir sausa, garša ir pazudusi, tas ir garšīgs tikai uzsildīts. Tad paiet laiks un redzi, ka cilvēki labprātāk izvēlas kaut ko kvalitatīvu.
Mūzikā ir ļoti līdzīgi. Tika atrasti ļoti precīzi šabloni, kas strādā. Visiem patīk bass drop, pa vidu jāieliek hiphops, meitene, kura dzied augstas notis. Tu, protams, vari to ielikt jebkurā dziesmā ar domu, ka tas strādās, bet dziesma, tieši tāpat kā bērns, arī piedzimst gatava, tā nav Frankenšteina lellīte no neskaitāmiem gabaliņiem. Ja dziesmai nav dvēseles un tās radītāja pievienotā vērtība, tad var likt kādu bītu vien gribi, tas tāpat tur neskanēs. Tāpēc ir gadījumi, kad redzi, ka elementi ir tie paši, bet vienā gadījumā tie tiešām strādā, jo ir pilnīgi cita līmeņa dziesma. Tā ir patiesa, nevis mākslīgi sagatavota radošajās sesijās.
Es domāju, ka mēs ejam uz to, ka sabiedrība, klausītāji izvēlēsies daudz gudrāk. Ja tev ir 50 eiro, tad tu izdomāsi, kā tos iztērēt vērtīgāk. Ir reizes, kad jāaiziet uz vienkāršu zaļumballi, nevar iet tikai uz “lielo mākslu”. Lai saprastu, kas ir labs un slikts, ir vajadzīgs kontrasts.
Protams, tās ir tikai vīzijas un novērojumi, tirgus tomēr nosaka tendences. Vēlamā sabiedrība pēc Covid ir draudzīga un veselīga. Realitāte, iespējams, ir pilnīgi cita - visi kaujās par to, kas ir labs un slikts, lai arī runā par vienu un to pašu. Mums atliek vienkārši dzīvot un darīt to, kas ir mūsu iespējās un rocībā.
 

Noslēgumā gribu pajautāt, vai ir kāda doma, ko tu gribētu lai zinātu pilnīgi visi vecāki?
Visam ir jābūt līdzsvarā. Es nepiekrītu tiem vecākiem, kuri ļauj bērniem skatīties televizoru, sēdēt planšetēs un multenēs visu dienu. Bet es domāju, ka pilnīgi nepareizi dara arī tie vecāki, kuri ļauj paspēlēt planšeti vienu stundu dienā, tikai vienu dienu nedēļā. Pareiza nav ne viena, ne otra metode. Nepietiek ar to, ka izlasi visas pasaules grāmatas par to, kā pareizi audzināt bērnus - ir jāatstāj pagātnē doma, ka visi ir jāaudzina vienādi. Katram bērnam ir vajadzīgas pilnīgi citas metodes, pilnīgi cita pieeja. Ar saviem bērniem esmu novērojis, ka brīžos, kad ir ieslēgta multene, tā pēc brīža jau ir tikai fons, viņi to vairs neskatās un dara savas lietas. Nevajag ar hronometru noteikt, ka tagad tieši 15 minūtes ir jāskatās multene, lai pēc tam ietu griezt papīrīšus. Bērni paši atrod īsto brīdi. Vēlme pēc multenes var tikt apmierināta jau pēc tām pašām 15 minūtēm un viņi paši organiski pāriet uz kaut ko citu. Un tad ir svarīgi arī pašam uz mirklīti pievienoties, darīt to pašu, jo viņus motivē, ka arī tētim šī darbība šķiet interesanta. 
Ir vakari, kad ir jāļauj arī ilgāk palikt nomodā, jo bērns ir ļoti priecīgs vai gaida zobu feju. Bērns nav cietuma režīmā, kur katru vakaru mēs ejam gulēt tieši pulksten 21.30, un, aizejot gulēt nedaudz vēlāk, tas izjauc iedomāto sistēmu un plānus. Jo lielākus ierobežojumus pats sev iedod, jo grūtāk ir pašam pielāgoties. 
Mums ir bijuši gadījumi, kad deviņos vakarā aizbraucam uz maķīti un pa ceļam vēl aizvedam izmest šķirotos atkritumus. Ir vajadzīgas atkāpes dienas, tieši tās arī bērniem paliks atmiņā. Viņi neatcerēsies konkrētus faktus, konkrētas darbības, bet atcerēsies piedzīvojuma sajūtu. Sajūtas ārpus ierastā iedod stimulu attīstīties un meklēt pozitīvo. Ir nepieciešama plūsma - nevis izveido dambi un kontrolēti izlaid ūdeni tik, cik tev vajag, bet esi krāčaina upe, kurā krasti mēdz būt dažādi. Būs mierīgas peldvietas, būs krāčainas vietas, bet, jo vairāk pa šo upi peldēsi, jo gatavāks būsi jebkam un spēsi adekvāti reaģēt. Problēmas sākas tad, kad tu kā vecāks domā, ka visu zini, bet praksē pierādās, ka patiesībā neko nezini. Esi izlasījis grāmatas un esi uzstādījis aitām barjeru, bet vienā brīdī tās žogam pārlēks pāri - nebūt iesprostotam ir evolucionāri un dabiski. Ja viņi ganīsies pa kalnu visu bērnību, tad arī nekur nebēgs un zinās, ka viss ir kārtībā. Vissvarīgākais ir līdzsvars pašiem sevī. Ja pieņem, ka mēdz būt gan labās, gan sliktās dienas, tad tas tevi neizsitīs no līdzsvara. Jābūt atvērtām acīm.
 

Paldies par sarunu!