"Bija bija zilas acis, deguns un pirksti salauzti." Inervija ar Nauri Miezi, olimpisko čempionu 3 x 3 basketbolā

Skolas laikā komandas biedri Nauri sauca par kenijiešu skrējēju – viņš bija ātrs un izturīgs… Kalsns un ass, kā adata precīzs un mērķtiecīgs – viņš varētu būt arī Gepards, ātrākais uz zemes. Nauris pasmejas – tāda iesauka viņam patiktu gan... Viņš uzauga bez šūpuļdziesmām, jo vecāki un arī vecvecāki bija kurlmēmi. Brīnumainā kārtā Nauris gan dzird, gan runā, bet viņa pirmā valoda bija zīmju. To aizmirst neesot iespējams, jo, tiekoties ar savējiem, tā joprojām tiek lietota. Reizēm nākas apsmieties, jo kurlmēmie, savā starpā sarunājoties, nezina, ka Nauris saprot. Savukārt komandas biedri lūdz, lai viņiem iemāca kādus rupjus vārdus ar zīmēm parādīt… Tāda puišu pasaule. Arī skarba un traumatiska. Septiņu gadu vecumā Purvciemā, ejot ar vecmammu uz tirgu, Nauri notrieca automašīna. Traumu dēļ viņš pirmajā klasē gāja divreiz.

Foto: Rojs Maizītis

Daudz, daudz bumbu bērnībā

Kāds ir bijis tavs ceļš – bērnībā kāds aiz rokas aizveda uz sporta skolu, treniņiem?

Tas bija mazliet citādi. Ar vecākiem dzīvoju Rīgā, bet, kad viņi izšķīrās, devos līdzi tēvam uz Ķekavu. Tur viss bija jāsāk no jauna – skola, jauni draugi jāatrod. Bija vasaras brīvlaiks, redzēju, ka puikas ir ārā. Tajā vecumā, pirmajā klasē, nav baigi grūti iepazīties, ne tā, kā tagad, kad ir jau ap 25… Sadraudzējos ar Nilu Meļķi, un viņš bija tas, kurš mudināja iet uz basketbola treniņiem. Devāmies kopā, un pirmajā reizē man viss ļoti iepatikās, turklāt arī labi sanāca, it kā es jau visu mācētu. Treneris to ievēroja un itin drīz lika trenēties pie divus gadus vecākiem džekiem. Tas bija mans sporta pamats. Vēlāk Nils izvēlējās florbolu, es paliku basketbolā, kurā biju nokļuvis, pateicoties draugam.
 

Augumam bija nozīme? Tu biji garš puisis?

Pat neatceros. Drīzāk tāds maziņš. Bet pirmajos soļos tam īpašas nozīmes nav, lai gan basketbolā vienmēr, ja esi garš un ar dotībām, uz tevi skatās kā uz perspektīvu spēlētāju. Biju ātrs, man patika skriet, varbūt bija labs dribls. Vecāki teica – kad biju mazs, gāju bērnudārzā, man mājās bija daudz bumbu: futbola, volejbola, basketbola. Bet katru reizi, kad gājām iepirkties, es prasīju, ka vajag jaunu. Tēvs un mamma mēģināja pārliecināt, ka ar bumbām ir pilna skapjaugša, bet es vienalga prasīju jaunu. Mājās driblēju un spārdīju, vecāki brīnījās, ka es savā vecumā jau tik labi pārvaldu bumbu.

Sports tev bija asinīs…

Jā, abi mani vecāki ir sportisti, acīmredzot tas bija gēnos. Virzienu, var teikt, izvēlējos pats. Mana mamma bija basketboliste, tētis – vieglatlēts un volejbolists, ļoti labs, pārstāvēja Latvijas izlasi. Abi mani vecāki ir kurlmēmi, viņi pārstāvēja katrs savu izlasi nedzirdīgo turnīros, ļoti daudz ceļoja apkārt, īpaši tētis bieži braukāja pa sacensībām. Mamma mazāk, bet ir ceļojusi ar basketbola komandu.

Opītis nodarbojās ar motokrosu, bet omīte, es teiktu, bija vistalantīgākā – ātrslidotāja, kurai bija ļoti labi rezultāti arī starp dzirdīgajiem. Taču omīti starptautiskajos mačos neiekļāva, jo viņa bija invalīde.

Domāju, ka dotības man ir no vecākiem un vecvecākiem. Arī tagad, brīvajā laikā nodarbojoties ar kādu citu sporta veidu – pludmales volejbolu, futbolu vai hokeju –, man viss padodas. Nevajag prasīt, kā jādara... Jā, sports ir mans stiprais lauciņš.
 

Kā es zvaigznes no troņa gāzu

Sākumā trenējies lielajā, zāles basketbolā?

Domāju, jebkuram 3x3 basketbolistam pamatos ir pieci pret pieci basketbols.
 

Tajā laikā jau kaut ko zināji par 3x3?

Kad biju maziņš, nē. Ārā pie groza savācāmies, cik nu bijām, četri pret četri vai trīs pret trīs, un spēlējām. Ar laiku uzzināju, ka vasarās notiek strītbola turnīri, sāku saprast, ka tas sporta veids atšķiras no pieci pret pieci basketbola kaut vai ar to, ka spēles laukumā ir tikai viens grozs. Ar laiku sāku iepazīt 3x3 virtuvi.

Foto: Fiba

No sākuma kā skatītājs? Aizgāji uz kādu spēli?

Kad vasarā braucu uz Jūrmalu, redzēju, ka tur to spēlē. Treneris Andris Eglītis bieži aicināja savākt komandu, bija ielu bumbas turnīri, braucām un spēlējām.

Cik augstu uzkāpi lielajā basketbolā? Tiki izlasē?

Iekļuvu U-18 izlases kandidātu sarakstā un pēc tam arī izlasē, pārstāvējām Latviju Eiropas čempionātā Francijā. Man bija labi panākumi arī lielajā basketbolā, taču U-20 netiku iekļauts. Pēc tam noslēdzu pirmo profesionālo līgumu ar klubu Barons, spēlēju augstākajā līgā.
 

Un tad Raimonds Elbakjans tevi pārvilināja uz Ghetto Games?

Varbūt ne gluži pārvilināja. Basketbola sezona parasti ilgst septiņus astoņus mēnešus, un vasarā ir pauze, tieši tad, kad ir 3x3 turnīri. Lai brīvajā laikā nedarītu muļķības, ar draugiem braucu uz Grīziņkalna Ghetto basketu. Cīnījos ar večiem, mēģināju apspēlēt.
 

Jauns puika pret rūdītiem spēlētājiem?

Jā. Redzēju, kas ir īstie strītbolisti. Kad radās iespēja spēlēt pret viņiem, tur, jāsaka, viss bija vienos vārtos. Taču arī es kļuvu vecāks, ieguvu rūdījumu, niknumu, neatlaidību, pieredzi un ar katru turnīru, spēli arī pa drusciņai pārliecību.

Jau pēc pāris gadiem lielās zvaigznes, kas valdīja Grīziņkalnā, gāzu no troņa. Protams, ne jau viens, bet ar komandu.

Patīkama sajūta, vai ne?

Redzi virsotni un lēnām, kā pa kāpnēm, ej uz augšu. Beigās esi tronī, un tas ir ļoti patīkami. Labi padarīta darba sajūta, kad beidzot esi nonācis augšā, esi čempions.

Foto: Rojs Maizītis

Vai tev bija arī jāmācās spēles noteikumi – tie nerakstītie, kas valda 3x3 spēlēs? Tur, piemēram, nav tiesnešu…

Protams. Grīziņkalnā ir savi noteikumi, tā ir kā sava pilsēta. Tur nevari atbraukt no Ķekavas un izvirzīt savējos. Es nerakstītos likumus tikai ar laiku iemācījos, līdz sapratu, kā ar cieņu izturēties citam pret citu. Kad esi to apguvis un izproti spēles noteikumus, ir forši; tad ir daudz vieglāk.
 

Dažus zilumus dabūji – tiešā un pārnestā nozīmē?

Zilumi – tas ir maigi teikts. Tur bija zilas acis, deguns un pirksti salauzti. Tas ir niknums un cīņas spars. Sports uz asfalta, nobrāzti ceļi un rokas. Sportā no traumām neizbēgt, un 3x3 ir īpaši nežēlīgs. Var teikt, ka traumas man bija labi draugi (smejas).

Ķekava ir maiga ligzda salīdzinājumā ar lielpilsētas jaudu?

Tieši tā. Ķekavā esi uzaudzis, visus pazīsti, kā savējais draudzīgi uzspēlē. Taču, kad aizbrauc uz lielo pilsētu, gribi izcīnīt uzvaru, tev titulu neviens tik viegli neatdos. Bija jāēd zeme, tā teikt.

Spēle beidzas divpadsmitos, vienos naktī, brauc mājās ar saskrāpētiem ceļiem, pārsistām acīm, toties ar labi padarīta darba sajūtu.

Varbūt vēl neesi čempions, bet zini, ka esi jau ļoti tuvu, lai par tādu kļūtu. Un reiz tāda diena pienāks.
 

Kārtīgs Ghetto

Varbūt tajā niknumā, robustumā, skarbumā ir sava filozofija. Zināms, ka getiņā nedrīkst lietot alkoholu, smēķēt, bet večiem, puišiem kaut kur vajag izlikt iekšējo spriedzi.

Tā Raimonds Elbakjans ir pozicionējis visu Ghetto Games ielu kultūru – ka tas ir veselīgs sports, bez alkohola, cigaretēm, narkotikām. Izveidojis vietu, kur forši pavadīt laiku. Un ne tikai ar basketbolu – ir arī Ghetto florbols, futbols, Ghetto Dance, Ghetto Fitness, ielu vingrotāji… Nenormāli daudz iespēju. Raimonds tiešām ir liels malacis. Vari tur izlādēt enerģiju, visu, kas sakrājies, pavadīt laiku ar draugiem, satikt jaunus cilvēkus. Tā ir ļoti feina vieta.

Arī līdzjutēji ir tikpat azartiski kā jebkurās citās spēlēs, kurās ar alus bundžām iet iekšā.

Protams. Arī bez alkohola var uzmundrināt, atbalstīt. Getiņš parāda, ka nav jābūt kādām narkotiskām vielām, lai gūtu emocijas no tā, ko džeki dara laukumā. Tolaik vēl nespēlēju, bet esmu redzējis bildēs un video, ka pirmsākumos Ghetto basketbolam pat gaismu nebija. Spēles notika ar mašīnu starmešiem apgaismotā laukumā – nu, tas bija kārtīgs Ghetto! Es tos laikus neizbaudīju, bet stāstus esmu dzirdējis.

Vai arī tevi sports noturēja uz ceļa? Pusaudzim ir dažādi kārdinājumi...

Protams, bija tāds laiks. Ķekavā spēlēju pieci pret pieci basketbolu, pirmie soļi bija pie trenera Andra Eglīša, pēc tam aicināja Rīgā spēlēt. Tas bija nākamais solis – pilsētā pieci pret pieci basketbols ir daudz jaudīgāks. Izmantoju izdevību, bet vecāki nebija īpaši turīgi, nevarēju atļauties katru dienu braukt uz Rīgu. Ar treneri Jāni Rimbenieku bija vienošanās, ka man tur jābūt divas reizes nedēļā. Sākumā tā arī darīju, bet pēc tam... Zini, kā pusaudzis domā – ai, labāk ar draugiem iziešu ārā, krūmos uzpīpēšu. Tas liekas tik kruta. Šķiet, kaut kam tādam visi gājuši cauri. Tīņa gados svarīgāk ir darīt blēņas nekā kaut ko labu. Sāku tā kā likt basketbolu malā, bet vienu brīdi tomēr bija klikšķis, kad sapratu – tas nav mans, sports ir mans lauciņš. Saņēmos un braucu cīnīties par vietu Rīgas komandā. Viss atkal bija jāsāk no nulles, jo tur bija īstie veči. Ķekavā likās, ka esmu labs spēlētājs, metu daudz punktu, bet aizbrauc uz Rīgu, un tur ir jau nākamais līmenis. Sapratu – būs jāstrādā divreiz vairāk, lai minūtes spēles laukumā nopelnītu. Sāku no pašas apakšas, biju divpadsmitais, un man minūtes nedeva, bieži vien visu spēli nosēdēju malā. Bet ar laiku, ar darbu pierādīju, ka patiešām gribu spēlēt. Ar treniņiem izcīnīju vietu pamatsastāvā un tiku uzaicināts izlasē. Bet tikpat labi es varēju noiet no sportiskā ceļa, izvēloties darīt muļķības.

Foto: Fiba

Kādas tagad ir tavas izklaides?

Sports atņem baigi daudz no manas dzīves, un brīvo brīžu ir ļoti maz. 3x3 sezonā sanāk tā, ka vairāk redzu komandas biedrus, ne draudzeni. Tas ir traki, lidojam no turnīra uz turnīru, mājās ierodos uz dienu vai divām, nomainu mantas un dodos tālāk Posms starp vienas sezonas beigām un jaunas sākumu nav ilgs. Īsti nav pat laika atpūsties.

Kā profesionāls sportists būsi sapelnījis naudiņu?

Kā lai saka… Es noteikti nespēlētu 3x3 basketbolu, ja saprastu, ka ar to nevaru nopelnīt, pabarot sevi un ģimeni. Bija laiks, kad Aldarī strādāju par pārdošanas aģentu, bet, sākoties nopietnai sezonai, nācās izvēlēties, jo ļoti daudz kavēju darbu. Izvēlējos iet 3x3 profesionālo ceļu. Labi, ka viss aizgāja tik veiksmīgi, citādi būtu sanācis, ka muļķības dēļ esmu riskējis ar savu nākotni. Milzīgs paldies Latvijas Olimpiskajai vienībai, kas mūs atbalsta, maksā sportistu stipendiju. Ar to varu sevi nodrošināt, dzīvot normālu dzīvi, esmu paēdis. Ja tā nebūtu, domāju, būtu jāstrādā, un tad sports būtu otrajā plānā.
 

Cīnītāja sirds

Kādu laiku tiki atzīts par labāko 3x3 basketbolistu pasaulē.

Jā, noslēdzot sezonu, nokļuvu ranga virsotnē. Turējos pāris mēnešu, bet tad atkal nokritu uz otro vietu.

Kāda ir sajūta būt augšā?

Vienā turnīrā bija neveiksmīga situācija – mūsu komandas biedrs Kārlis Lasmanis guva traumu, nācās veikt operāciju. Pēdējos trīs turnīrus, lai arī tie bija diezgan nozīmīgi, nolēmām, ka viņš nestartēs. Skatījāmies tālredzīgi, lai Kārlis varētu piedalīties olimpisko spēļu kvalifikācijā, jo tas ir pats svarīgākais. Komandai pievienojās Artūrs Strēlnieks, un braucām izspēlēt sezonu līdz galam. Domāju, visi bija mūs jau norakstījuši, kad uzzināja, ka Kārlis nespēlēs, bet mēs pierādījām, ka arī bez labākā spēlētāja protam cīnīties. Labi nostartējām pasaules tūrēs un pirmspēdējā uzvarējām. Individuāli dabūju ļoti daudz punktu un nokļuvu pirmajā vietā. Tāds veiksmīgs stāsts – gan komanda uzvarēja, gan es kļuvu par spēlētāju numur viens pasaulē.
 

Jūsu menedžeris Jānis Āre uzskata, ka bez tevis nedabūšot zeltu olimpiskajās spēlēs.

Tagad diemžēl mūsu ceļi ir šķīrušies, Jānis vairs nav mūsu menedžeris. Bet tā ir taisnība, ka viņš vienmēr ir mani turējis augstā vērtē, teicis, ka bez manis būtu grūti. Taču nedrīkst aizmirst par pārējiem džekiem. Protams, ir patīkami, ka tevi novērtē, atzīst, ka esi svarīgs, labākais, bet jāatceras, ka ne jau viens tu uzvari to spēli. Tas ir komandas darbs. Ļoti liela loma panākumos ir Edgaram Krūmiņam, kurš pasaules čempionātā ir uzvarējis trīspunktu konkursā un tajā gadā tika atzīts par labāko metēju pasaulē. Agnis Čavars ir labākais atlēkušo bumbu savācējs sezonā. Kārlis Lasmanis ir viens no labākajiem punktu guvējiem. Katrs savā lauciņā esam starp labākajiem.

Kas ir tavējais?

Laikam jau komandas vadīšana, gūstu arī punktus, biju viens no labākajiem piespēļu devējiem. Varbūt biju tāds universālāks, kas visu komandu pavelk. Nezinu, grūti teikt... Abi ar Kārli bijām līderi. Forši, ja katrs savā jomā ir tāds spēcīgs, tad viens otru var papildināt. Beigās saliekas smuka puzlīte un sanāk laba bilde. Artūrs Strēlnieks ir cīnītājs, lauvas sirds mūsu komandā, bet pagaidām rezervē. Pamatčetrinieks esam tie, ko nosaucu, Artūrs ir nākamais. Sports ir nežēlīgs, un vajag veikt biežas rotācijas, jo ir traumas.
 

Vari teikt, ka visi esat draugi?

Mēs noteikti esam sadraudzējušies, bieži braucam ciemos cits pie cita. Mana draudzene ir ļoti labās attiecībās ar Agņa Čavara sievu Indru, arī viņas pavada laiku kopā.

Foto: Fiba

Zem Ņujorkas debesskrāpjiem

Pastāsti, lūdzu, par Biedriņa balvu – jūs kā labākie Latvijā to izcīnījāt trīs reizes.

Grīziņkalnā 3x3 basketbolistiem ir iespēja visas sezonas garumā krāt punktus, un uzvarētājam balvā tiek Andra Biedriņa apmaksāts ceļojums uz Ņujorku.
 

Visai komandai?

Jā, četriem cilvēkiem. Man liekas, tā ir superīga Andra Biedriņa iniciatīva, ka viņš nāk pretī, dāvājot jauniešiem tādu iespēju. Protams, kurš katrs nevar tā vienkārši baudīt Amerikas Savienotās Valstis. Mēs ar saviem spēlētājiem veselas trīs reizes izcīnījām šo ceļojumu. Pirmā bija vārdiem neaprakstāma. Kad redzēju visus tos debesskrāpjus, kultūru, likās – ir tieši kā filmās. Biju ļoti lielā sajūsmā. Arī nākamajā gadā devāmies uz Ņujorku, aizbraucām arī uz Vašingtonu un Filadelfiju. Trešajā reizē devāmies līdzi Ghetto Games komandai, viņi organizēja lielu pasākumu Filipīnās.

Vietējos iedzīvotājus iepazīstinot ar ielu basketbola kustību?

Tieši tā. Mēs devāmies atpūsties un pie reizes paskatīties, kā viņi tur strādā. Filipīnas bija kā diena pret nakti – neskarta daba, devāmies uz vulkānu un džungļos. Toties Ņujorkā bija debesskrāpji un NBA mačs.

Un Bruklina… Var teikt, ka tā ir ielu basketbola dzimtene?

Jā, Bruklinā bijām uz slavenāko 3x3 strītbola laukumu Rucker parkā, pabaudījām gaisotni, uzspēlējām ar jauniešiem.

 

Pirmajā gadā mums bija vakariņas ar Andri Biedriņu – arī neaizmirstams mirklis. Balva, ko sniedz Ghetto Baskets, ja esi vinnējis, ir milzīga. Tas ir neaprakstāmi, atcerēšos uz mūžu un vēl mazbērniem varēšu stāstīt.

Esi teicis, ka 3x3 basketbolā svarīga ir pašapziņa, bet to nevajag jaukt ar lepnību, tā kā sevi izcelt.

Atslēga ir pārliecība. Uzskatu, ka tas ir mans trumpis. Taču tu nedrīksti būt pašpārliecināts – tas bieži aizved ne tur, kur vajag. Ir jābūt balansā. Protams, jābūt niknumam, nedrīksti ļaut sev kāpt uz galvas. Sports man ir devis ļoti daudz īpašību, kas palīdz arī dzīvē, un tas ir super, man liekas. Es ieteiktu katram nodarboties ar sportu – tur var gūt emocijas, visu laiku saņemt kaut ko jaunu, daudz patīkamu lietu.

Foto: Fiba

Pat ja nodarbojies tikai sava prieka pēc?

Protams. Vispirms jau tā ir veselības, formas uzturēšana.

Ķekavā ir vietas, kur sportot?

Jā, Ķekava ir ļoti padomājusi par brīvā laika pavadīšanas iespējām. Mums ir sporta klubs, jauns stadions, baseins. Sportiskiem cilvēkiem tiešām šeit ir, ko darīt. Notiek fitnesa, TRX grupu treniņi, vari nākt, piedalīties, izvēlēties, ko gribi – peldēšanu, vieglatlētiku, futbolu... Ķekava ir zināma arī ar augstajiem sasniegumiem florbolā. Ļoti daudzi bērnu apmeklē futbola treniņus, arī basketbols ir augstā līmenī. Varbūt tāpēc izvēlējos šeit dzīvot – jo te ir viss, ko man vajag.
 

Vīruss nav apturējis mūsu mērķi

Nesen nodibināta 3x3 basketbola līga Top Gun. Ko tas nozīmē tev?

Līgu nodibināja Latvijas Basketbola savienība. Teikšu godīgi, man ir prieks, ka beidzot 3x3 attīstība Latvijā sper lielu soli uz priekšu, līgā aicinot iesaistīties arī profesionālos pieci pret pieci basketbola klubus. Domāju, konkurence būs interesanta. Tas ir iedvesmojošs projekts, cerams, ne viena gada, bet ilgtermiņā. Ne velti mūsu 3x3 basketbolisti – ne tikai vīrieši, bet arī sievietes un jaunieši – pasaules turnīros ir lieli spēlētāji.
 

Kādi ir tavi tuvākie plāni?

Joprojām esmu neziņā, kā būs. Pagaidām katru dienu cītīgi trenējamies, uz Igauniju braucām uzspēlēt, tā teikt, lai nepazaudētu spēles garšu. Bet par lielajiem turnīriem, FIBA organizētiem, esam pilnīgā neziņā, tos visu laiku pārceļ vai atceļ, un mēs gaidām paziņojumu, kad notiks sezona. Domāju, šogad tās nebūs un varam gatavoties nākamajai olimpiskajai kvalifikācijai.

Viss atbīdījās par gadu?

Situācija ar Covid-19 nopietni ierobežoja, daudzi sportisti nevarēja pilnvērtīgi gatavoties, jo atradās karantīnā, pašizolācijā. Cik nu mājas apstākļos spēja sevi minimāli uzturēt formā, tik arī darīja. Olimpiskās spēles ir viens no svarīgākajiem turnīriem sportistu dzīvē, bet mums visa treniņprogramma sagriezās kājām gaisā. Neziņa ir nepatīkama, taču kā ir, tā ir, visiem spēles noteikumi ir vienādi. Tagad vismaz ir zināms, ka olimpiskās kvalifikācijas turnīrs būs maijā, bet nav jau teikts, ka arī to nepārcels (smejas). Ja koronavīruss turpināsies izplatīties un nāks tie otrie, trešie viļņi…

Bet mērķis ir Tokijas olimpiskās spēles?

Viennozīmīgi. Vīruss nav apturējis mūsu mērķi, tam gatavojamies pilnā sparā.

Man ir tāda mīksta sirds

Esi teicis, ka domā par studijām Sporta pedagoģijas akadēmijā.

Kad pabeidzu skolu, treneris Jānis Rimbenieks, kurš ir arī lektors akadēmijā, mudināja, lai nāku mācīties. Biju tam nobriedis un iesniedzu dokumentus, bet tajā pašā laikā man tika piedāvāts arī pirmais profesionālais līgums. Domāju, ja visu mūžu esmu spēlējis basketbolu, būtu muļķīgi šādu iespēju neizmantot, vienmēr taču esmu to gribējis. Izvēlējos mācības pat neiesākt un spēlēju profesionālo pieci pret pieci basketbolu. Protams, Rimbenieks nebija īpaši apmierināts, bet gan jau saprata… Lai gan tikai pēc laika jutu, ka ir piedevis. Jā, viņš bija nedaudz apvainojies, ka es tā uzgriezu muguru… Profesionāli nospēlēju trīs sezonas, bet visu laiku tāpat domāju, ka vajadzētu arī mācīties. Taču grūti saņemties, ja esi paņēmis pauzi. Lai gan mācīties nekad nav par vēlu – kas zina, varbūt saņemšos un kādu dienu iestāšos.
 

Redzi sevi kā basketbola treneri?

Mana sieva ir basketbola trenere bērniem. Viņa pati ir basketboliste un arī fitnesa trenere, vada grupu treniņus Ķekavā. Pie viņas nāk vingrot mammas, tēti, jaunieši. Tā ka viņa arī ir ļoti sportiska.
 

Getiņā iepazināties?

Maritu pazinu jau pirms tam. Iepazināmies citādi, ne basketbola laukumā. Šad tad aizeju paskatīties, kā viņai sokas ar mazajiem bērniem, un redzu, ka nav tik viegli. Teicu – šaubos, vai es varētu būt basketbola treneris. Varbūt tāpēc, ka esmu nepacietīgs, visu gribu ātri, man būtu grūti. Bet kas zina, ar laiku… Viens gan – es noteikti gribētu darboties sporta jomā, ar menedžmentu vai ko tādu.
 

Varbūt tu varētu būt nedzirdīgo bērnu treneris, jo proti zīmju valodu?

Tāds piedāvājums ir bijis ne reizi vien. Man diemžēl nav izglītības, bet viņi mudina iestāties augstskolā. Tajā brīdī, kad es sāktu studēt, es arī varētu oficiāli strādāt. Viņi cer, ka es varētu pacelt nedzirdīgo sporta līmeni Latvijā.
 

Tevi kā vienu no labākajiem grib pārpirkt arī citu valstu komandas?

Ir tā, ka pēdējos divus gadus komandas spēlēja savu valstu klubos, lai vāktu punktus olimpiādei. Esmu bijis pāris turnīros, mani aicināja Ķīnas komanda. Domāju, pēc nākamās olimpiādes daudzi spēlēs ne savu valstu klubos, 3x3 būs internacionāls sporta veids. Latvijas komandā, piemēram, būs viens amerikānis, viens zviedrs un divi latvieši. Arī Kārlim Lasmanim ir piedāvājums pārstāvēt citu valsti.
 

Tu principā būtu atvērts, būtu interese?

Uz Ķīnu varbūt ne... Daudzreiz esmu teicis, ka man tā valsts ir kā otrās mājas, jo tur bieži notiek turnīri, esmu bijis ļoti daudzas reizes, bet ne man viņu ēdieni garšo, ne saista kas cits. Protams, es izskatītu visus piedāvājumus, kāpēc ne. Galvenais – es apspriestos ar ģimeni.
 

Ja būtu kas saistošs, tu mēģinātu sievu pierunāt, lai brauc līdzi?

Tā kā 3x3 sezona ilgst sešus mēnešus, ja Marita paliktu Latvijā, gan jau man būtu grūti. 

Līdzās izturībai un niknumam spēles laukumā tevī ir arī emocionālā puse?

Teikšu godīgi – esmu emocionāls. Tāds dedzīgs – ja kaut kas nesanāk, ātri uzvelkos. Neesmu agresīvs, bet vairāk pārmetu sev. Jā, emociju man ir ļoti daudz un dažādas (smejas).

Kas tevi spēj aizkustināt?

Labie darbi. Mums mājās ir kaķītis, bet ļoti gribam sunīti. Daudz par to runājam, bet nevaram ņemt, jo uzskatu, ka dzīvoklī viņam nebūtu labi. Kad aizbraucam uz patversmi, lai izvestu pastaigā suņus, manī katru reizi ir tāds žēlums, ka gribas visus ņemt līdzi. Nu, man ir tāda mīksta sirds, ja kādam grūti iet.