Lindas un Martas neparastais mīlasstāsts: "Es vienkārši iemīlējos šajā sievietē"

Tagad viņas ir ģimene, audzina divas meitas un kopā veido slaveno Džemmas Sudrabas podkāstu "Starp mums, meitenēm, runājot". Viņām ir laulības gredzeni, bet svētki būs tad, kad Latvijā tiks pieņemts likums, kas atbalstīs visas ģimenes.

Bija grūti pieņemt lēmumu nākt uz interviju?

Linda: – Nē, bijām runājušas, ka trūkst sieviešu balsu. Medijos partnerattiecību jautājumu bieži ilustrē ar Roberta Putņa bildi, katrā ziņā – vīrieša geja. Tad visi metas virsū ar jautājumiem “Kur tiem vīriešiem var rasties bērni?”, tāpēc gaidīt, ka cilvēki nāks ārā no skapja, nevar.

Marta: – Mums ir pārliecība – jo vairāk cilvēku runās par to, kāda ir viņu dzīve, jo labāk sabiedrība izpratīs, ka pārmetumi par nenoturīgām attiecībām un to, ka guļam visi ar visiem, kā arī bērnu izmantošanu, ir murgi.

Daudziem būsiet kā skabarga acī. Cilvēki saka: “Lai dara, ko grib, tikai lai nedemonstrē.” Ja meitene ar puisi bučojas uz ielas – viņiem tauriņi vēderā, ja divas meitenes, tad...

Linda: – Sievietēm mūsu sabiedrībā ir vieglāk. Divu sieviešu attiecības arī, protams, tiek šausmīgi seksualizētas, bet, ja divi vīrieši sadodas rokās, viņi var piedzīvot arī fizisku vardarbību. Par divām sievietēm tomēr domā – ir varianti.

Draudzenītes varbūt...

Linda: – Vai arī – ah, vīriešu Latvijā tāpat nav, tas jau aiz izmisuma! (Smejas.)
 

Sabiedrība vārās par Saeimas balsojumu. Domājat, ka tomēr rāpsimies uz gaismas pusi?

Marta: – Marija Golubeva teica, ka piecu gadu laikā viss sakārtosies. Rīgas Stradiņa universitātē audiovizuālo komunikāciju pasniedzu desmit gadus un redzu, ka studenti ir kļuvuši atvērtāki, cerība ir. Redzot balsojumu Saeimā, tā cerība sašķobās.

Vai kādu revolūciju piedzīvojāt arī sevī?

Linda: – Abas ilgu laiku identificējāmies kā heteroseksuālas sievietes. Es biju precējusies, un nevar teikt, ka biju nelaimīga vai laulībā slēpos. Pētījumi liecina, ka sievietes savu seksualitāti bieži sāk apzināties pēc trīsdesmit. Mēs uzaugam ar pasakām, vēlāk tev nemitīgi taujā, kurš puisis klasē tev patīk... Kolīdz parādījās boifrends, mana vērtība uzreiz pieauga. Kad pieaudz, sāc domāt, kas īsti ar tevi notiek.

Pēc trīsdesmit saprati, ka tev patīk sievietes?

Linda: – Jā, domāju, ka esmu biseksuāla. Nevis sapratu, ka man patīk sievietes, es vienkārši iemīlējos šajā sievietē.

Marta: – Pazinām viena otru diezgan ilgi.

Linda: – Septiņus gadus bijām kopā nostrādājušas kopā.

Marta: – Bijām draudzenes.

Kratījāt sirdi, runājāt par puišiem?

Marta: – Nu, man nekādu puišu nebija. Gāju baznīcā, dzīvoju tādā kā noliegumā. Arī es domāju, ka esmu heteroseksuāla, lūdzu Dievam pēc vīra. Baznīcā ir ļoti ideālistisks skatījums uz laulību. Kad sāc tur iet jauniešu vecumā, tev ieliek tādu pamatu, ka jāgaida laulība, nevajag citas attiecības, neko nevajag izmēģināt. Tad, kad satiksi īsto cilvēku... Bet tas notika. Liekas, tāpēc, ka abas ar Lindu bijām ļoti lielā noliegumā un domājām, cik ļoti heteroseksuālas esam, tās robežas vienā brīdī pārkāpām.
 

Cilvēki satiekas ballītēs, festivālos, bet, ja pazīst viens otru tik ilgi, saiet kopā ir grūtāk. Varat atklāt, kāds bija impulss?

Linda: – Vairāk laika sākām pavadīt kopā. Man bija domas par šķiršanos, Marta mēģināja atrunāt...

Marta: – Tas nav kristīgi (iesmejas). Es meklēju Lindai psihoterapeitu.

Linda: – Sēdējām uz balkona, dzērām vīnu, pīpējām un runājām par garīgām lietām.

Marta: – Vairākus gadus.

Linda: – Tad vienā brīdī sāku piefiksēt, ka, šķiet, esmu iemīlējusies. Kad to pateicu, Marta sacīja: “Nesatraucies, tas pāries!” (Smejas.)

Marta (smejas): – Ka neesi pirmā meitene, kura manī iemīlas.

Linda: – Viņa bija sašutusi, jo nesaprata, kāpēc tās ir meitenes, nevis zēni. Viņa gaidīja vīru, bet es bāžos virsū: “Esmu tevī iemīlējusies.”

Foto: Oļegs Zernovs

Jums abām bija pāri trīsdesmit?

Marta: – Tikko pāri.

Vai tevī bija iekšēja drāma, kad saprati, ka esi iemīlējusies Lindā?

Marta: – Ne tikai iekšēji, arī ārēji. Uzreiz nolēmu, ka neslēpšos, un visiem pateicu. Baznīcā esmu kopš vidusskolas, draugi lielākoties kristieši, tāpēc man tas bija diezgan dramatiski.

Pieļauju, ka sagruva tava pasaule, nākotnes vīzija.

Marta: – Jā, biju diezgan bezcerīgā punktā. Man bija 30, eksistenciālas pārdomas, ticības krīze. Man nebija grūti kaut ko mainīt, jo tā dzīve, ko dzīvoju, bija apnikusi, bet tā bija sociāla pašnāvība, jo zaudēju daudz draugu, kontaktu, arī vecākus.
 

Un neesi atguvusi?

Marta: – Nē.
 

Jo viņi ir kristieši?

Marta: – Nē, bet vienalga nespēj pieņemt. Domāju, tāpēc arī tik ilgi dzīvoju noliegumā – zināju, ko vecāki domā, ko darīs...
 

Nonākšana uz naža asmens attiecībās ar tuviniekiem drāmu izraisa daudziem.

Marta: – Tāpēc visiem, kas sēž skapī, jānāk laukā un jārunā. Nezinu, vai to paaudzi var izmainīt, vai varu mainīt savus vecākus. Šķiet, viņi savas domas nemainīs, un tā arī paliks.
 

Tā ir traģēdija – zaudēt tik tuvus cilvēkus. Tev ir Linda un viņas bērni, esat ģimene?

Linda: – Jā.

Marta: – Lindas mamma ir ļoti atbalstoša, pieņemoša. Runājam, ka viņa ir mūsu vienīgā mamma.

Linda: – Viņa ir no tās pašas paaudzes, bet izturas citādāk. Varbūt tāpēc, ka no Rīgas, vienmēr uzskatījusi – kāda citiem darīšana, kas notiek manā dzīvē. To var atļauties, ja dzīvo mājā ar 70 dzīvokļiem, nevis mazpilsētā. Lielāku žēlastību izrāda cilvēki, kuri paši ir drusku nepareizi. Mamma bija šķīrusies, mani dzemdēja tiem laikiem ļoti vēlu – 27 gados, ak, šausmas! Sākumā viņa nebija diez ko priecīga par manām jaunajām attiecībām, jo bija iedomājusies, ka man būs bagāts vīrs, kurš visu atrisinās, nevis jauns problēmu līmenis. Viņa zināja, ka tā nav viegla izvēle, taču gribēja, lai esmu laimīga, un to pieņēma ļoti ātri.

Marta: – Mums uzradās mašīna...
 

Ar to mammu sirdis var atkausēt.

Linda: – Marta aizved, palīdz. Mamma ļoti novērtē atbalstu praktiskās lietās.

Tagad jaunieši tik agri neprecas, ir laiks sevi iepazīt.

Linda: – Attiecības, ko varu veidot ar Martu, ir kvalitatīvākas nekā tās, kuras biju spējīga veidot ar vīru. Ar viņu sākām dzīvot kopā, kad man bija 19, un tā īsti nepazinu sevi. Šīs attiecības mums abām maksājušas ļoti dārgi. Šķirties nav viegli, tas bija radikāls lēmums, bērni mazi. Visi tevi pazīst kā sievu un tas ir...

Marta: – … downgrade.

Linda: – Riktīgs pazeminājums. Kādreiz man nāca prasīt attiecību padomus, tagad to neviens vairs nedara.

Uzskata, ka esi izgāzusies?

Linda: – Varbūt ne apzināti, bet – jā. Man, protams, bija milzīgas bailes, ko tas nodarīs bērniem.

Marta: – Bija cilvēki, kas neslēpa viedokli, ka tu izposti bērnu dzīvi. Pat ārsti.

Linda: – Jā, kad sāpēja žoklis, pie algologa dabūju lekciju, ka sāp tāpēc, ka jūtos vainīga, jo esmu sagrāvusi bērnu dzīvi.

Varbūt nevajadzēja precēties.

Linda: – Tā ir. Paziņojot, ka esi viendzimuma attiecībās, tu neapzinies, ka iznākšana no skapja turpināsies visu laiku. Satiec vecus klasesbiedrus, viņi jautā, kā iet... Un tu “iznācini” no skapja arī vecākus. Tas ir grūti, to nebiju gaidījusi. Mamma teica: ja viņai uzdod jautājumus, viņa atbild, ka Marta ir brīnišķīga, un es esmu ļoti laimīga.

Varbūt mesidžs sabiedrībai varētu būt tāds, ka mēs visi esam biseksuāli, atšķiras tikai procenti?

Marta: – Mums ir šāda teorija. Pirmoreiz šo ideju dzirdēju diskusijā pēc filmas Kerola. Psihoterapeits Māris Siliņš teica, ka neviens nav tīra monēta, visi esam kaut kur tajā spektrā, lielākā daļa – pa vidu.

Tas var mainīties, vai arī kods ir ielikts ģenētiski?

Linda: – Domāju, tas mainās, grūti noteikt, kur beidzas ģenētiskais un sākas sociālais. Sievietes ar seksualitāti eksperimentē biežāk, vīrieši stingrāk turas normās. Mūsdienu sabiedrībā vīrišķība ir augstākais Homo sapiens punkts, esot augšā, nevari riskēt. Sievietes ir drusku zemākā statusā, līdz ar to nav baigais downgrade, tu tāpat esi pie suņiem un bērniem (smejas), galvenais – dzemdē.

Marta: – Tā kā cilvēki visur atrodas uz šīs taisnes, viņu izvēle lielā mērā ir atkarīga no vides, no tā, vai auguši konservatīvā ģimenē, vai gājuši baznīcā, kādā baznīcā, kāds ir viņu sociālais loks. Tas ietekmē nevis to, ar kuru tu izvēlēsies būt kopā, bet gan to, cik ilgs un mokošs būs ceļš, līdz nonāksi pie lēmuma, kas lielai daļai sabiedrības nav pieņemams.

Linda: – TikTok ir pilns ar LGBT kontiem, bērns skatās un saprot sevi jaunos veidos, spēj nosaukt vārdā, kas viņš ir, kā viņš jūtas. Vecākiem varbūt liekas, ka meita saskatījās TikTok un tāpēc saka, ka grib būt zēns, pati līdz tam nekad nenonāktu. Ja paskatāmies, tad agrāk meitenes bieži gribēja būt zēni, tas bija upgrade, jo zēni var būt brīvāki, trakāki. Tagad cilvēki to uztver jūtīgāk.

Cik veci bija bērni, kad sākāt dzīvot kopā?

Marta: – Trīs un pieci. Es neteiktu, ka bērniem to bija grūti sagremot. Drīzāk problēmas bija ar pieaugušajiem – kolīdz viņi kaut kur aizbrauc, tā viņiem uzdod visādus jautājumus.

Linda: – Mums bija sāpīgs gadījums. Sofijai 1. klasē bija ļoti tuva draudzība ar kādu meiteni, viņas viena pie otras bieži palika pa nakti. Reiz viņas vecvecāki mūs uzaicināja ciemos uz kafiju un pankūkām. Vecmāmiņa saka: “Jūs esat māte, bet kas ir Marta – māsīca vai kas?” Marta saka, ka dzīvojam kopā. Tajā brīdī nodomāju, ka vajadzētu melot, jo labi tas nebeigsies. Vecmāmiņai sāka drebēt rokas. Pēc tās reizes tai meitenei vairs nebija laika satikties. Sofijai viņa bija teikusi: “Vectētiņš saka, ka šāda ģimene nav normāla.” Ja klasesbiedriem vecāki saka, ka tava ģimene nav normāla – nu, tas, sorry, nav normāli.
 

Bērniem stāstāt, ka jums ir attiecības, mīlat viena otru, ir normāli būt kopā?

Marta: – Protams!

Linda: – Septiņus gadus ar viņām dzīvojam kopā, bērniem nekas tā baigi nav jāskaidro. 12 un 10 gadi. Viņas redz arī citas šādas ģimenes. Viņām ir draudzene, kuru mamma audzina viena – šķīrusies. Mums ir draudzenes, kurām pēc mākslīgās apaugļošanas piedzimis bērniņš. Ir geju ģimene bez bērniem. Tētim ir jauna sieva un bērniņš. Viņas redz dažādību, un tā viņas nesatrauc. Tas, ka ir izdzēsts TikTok konts un viņas zaudē savus sešus followerus (sekotājus) – lūk, tā ir īsta traģēdija (smejas), par ko runāt stundām.
 

Vai divas sievietes saprot viena otras seksualitāti labāk nekā vīrietis?

Marta: – Domāju, tas nav saistīts ar dzimumu, bet ar cilvēku – vai tevi interesē, lai otram ir labi, vai runā ar to cilvēku. Varu spriest tikai teorētiski.

Linda: – Es uzaugu ar Cosmopolitan, kur bija tādi raksti kā “200 veidi, kā apmierināt vīrieti”; tu uzaudz ar to, ka tava funkcija ir seksuāli kalpot vīrietim. Daudz tiek runāts, cik trausls ir viņa ego, cik uzmanīgi jākritizē, ja viņam kaut kas nesanāk. Sāc domāt, vai to pratīsi, varbūt labāk nekritizēt. Sievietes izliekas, ka viņām ir orgasms, jo socializācijas procesā pieradušas vairāk rūpēties par vīrieti. Viņam forši – visu laiku beidz, sieviete notēlo orgasmu, visi laimīgi. Sievietes ir empātiskākas, jūt, ko otrs domā, pavaicā: “Kā šobrīd jūties? Vai viss kārtībā, vai tev ir labi?”

Foto: Oļegs Zernovs

Jums nebija pieredzes dzīvot ar sievieti – varējāt palikt attālinātā variantā, braukt ciemos, skatīties, kas no tā iznāk, cerēties...

Linda: – Mēs gribējām – ja esam attiecībās, lai uzreiz ir nopietni. Ļoti gribējām dzīvot kopā.

Marta: – Gājām kristīgo ceļu. Vēl nebijām pat bučojušās, kad viņai teicu: “Tā nenotiks, ka tev būs vīrs, bērni un tad kaut kur – es.” Vienojāmies, ka vajag laiku pārdomām. Viss notika lēni, tad Linda teica: “Viss, eju prom no vīra un pārvācos pie mammas!” Kopš tā brīža sākām domāt, kur dzīvosim.
 

Nezinājāt, vai jums ir saderība.

Linda: – Es skatījos diezgan fatāli...

Marta (smejas): – Es jau patiesībā arī... Skatoties atpakaļ, domāju, kur mēs ņēmām drosmi, lai tādu lēmumu pieņemtu.

Linda: – Tās savā ziņā bija rozā brilles. Traks lēmums.
 

Izrunājāt arī plānu B – ja nesanāks, šķirsieties kā draugi?

Linda: – Neizrunājām.

Marta: – Mēs nerunājām par šķiršanos.

Linda: – Baigi daudz domājām par to, kā būsim kopā. Izrunājām katras sliktās īpašības, visbriesmīgākās. Tu liki man atzīties, kas ir vissliktākais, ko daru. Mēs tiešām gatavojāmies, un tad abas pieņēmām lēmumu, ka gribam būt kopā. Godīgi sakot, tas arī šīs attiecības radikāli atšķir no citām, kas man bijušas – esmu 100% pārliecināta, ka Marta grib būt kopā ar mani. Marta var būt 100% pārliecināta, ka es gribu būt ar viņu. Agrāk nebiju tik pārliecināta par savu attiecību ilgtspēju.
 

Esat izrunājušās arī par monogāmiju?

Marta: – Jā.
 

Ja kādai ir impulss un gribas izmēģināt... Īpaši Martai, kurai bijušas tikai vienas attiecības.

Linda: – Ja kādai ir crush (simpātija), mēdzam to pārrunāt. Tā gadās ik pa brīdim.

Marta: – Var būt abām uz vienu cilvēku.

Linda: – Tad pārrunājam: “Paskaties, cik skaists ir šis cilvēks.” Abas apbrīnojam, ieguglējam bildes.
 

Lesbiešu pāriem tikt pie bērniem ir vieglāk, homoseksuāli vīrieši bieži vien nodzīvo bezbērnu laulībā. Linda Freimane no Mozaīkas teica, ka viņām ar sievu smagākais jautājums ir tas, ka bioloģiski nevar būt kopīgu bērnu. Esat par to runājušas?

Marta: – Jā, arī par dažādām opcijām – varbūt man vajadzētu dzemdēt vai Lindai... Sapratām, ka nevienai no mums pēc tā nav lielas vajadzības.

Linda: – Es jau esmu dzemdējusi.

Marta: – Man pilnīgi pietiek ar tiem diviem, kas mums jau ir. Finansiāli, emocionāli un visādi citādi viņi paņem ļoti daudz. Liekas, ka tiekam galā labi, bet, vai vajag vēl trešo, īsti nezinu.

Linda: – Daudz esam runājušas par adopciju.

Marta: – Domājām, kad bērni paaugsies, varētu paņemt kādu bērniņu. Tāpēc izgāju cauri tam, lai saņemtu viesģimenes statusu. To, protams, varēja iedot tikai man.
 

Kā ģimenei ne, jo Latvijā oficiāli tāda neskaitāties.

Marta: – Tieši tā. Bāriņtiesa bija ļoti pretimnākoša, intervēja mūs kopā, arī bērnus, saprata – šī ir ģimene, kurā bērniņš ienāks. Viņi negāja formālu ceļu, bet skatījās reālo situāciju.
 

Tas bija cerīgi un forši?

Linda: – Jā, pārbijušās bijām šausmīgi, bet tā bija laba pieredze.
 

Jums ir laulības gredzeni. Laulājāties ārpus Latvijas?

(Abas smejas.)

Marta: – Vienkārši nopirkām gredzenus.

Foto: Oļegs Zernovs

Uzrīkojat mazus svētkus?

Marta: – Svētki mums būs, kad tiks pieņemts partnerattiecību vai dzīvesbiedru likums.
 

Braukt ārpus Latvijas sarakstīties...?

Marta: – Mums ir cerība, ka Latvijā tas notiks drīz. Ceram to izdarīt šeit, ar draugiem, nevis kaut kur divatā braukt.

Linda: – Laulību ceremonijā piedalās draugi un tuvinieki, līdz ar to kļūstot par daļu no jaunās ģimenes. Kā to var darīt valstī, ar kuru mums nav nekādu emocionālu saikņu? 
 

Itin kā paslepus.

Linda: – Tieši tā – puslegāli. Tas vēl vairāk citiem parāda, cik nenormāli tas ir. Un visdrīzāk – par to papildus maksāt. Vienu brīdi par to domājām...

Marta: – … bet nolēmām gaidīt.
 

Visi piesauc reanimācijas un mantojuma situāciju, jums ir savi argumenti, kāpēc jāļauj attiecības reģistrēt oficiāli?

Linda: – Ar to saskaramies visu laiku. Viens no bērniem bija pazaudējis e-talonu, man nebija laika, Martai jāpalīdz nokārtot jaunu, jātēlo mani. Smieklīgi, it kā sīkums.

Marta: – Jāpiesaka bērnam: “Tikai nesauc mani par Martu, saki – mamma.”

Sapratu – milzums situāciju, ko nav iespējams uzskaitīt.

Linda: – Tās aizmirstas. Mēs dzīvojam kā ģimene, visu risinām abas. Vajag izņemt zāles – nevar, vajag saorganizēt ērču vakcīnu... Aizgājām pie ģimenes ārsta, pastāstījām, ka esam ģimene. Viss bija ļoti labi. Arī skolā ir dažādas vajadzības. Visu laiku aizmirstas, ka tas statusa jautājums nav atrisināts, un tu esi atkarīgs no cilvēku žēlsirdības. Tas nav forši.
 

Varētu nokārtot lietišķi, neiesaistot emocijas.

Linda: – Lūgties ir baigi nepatīkami. Bija arī kreizī gadījums – devāmies atpūtas braucienā uz Londonu, sanāca, ka man jābrauc ātrāk. Gaidu metro Martu ar bērniem, atnāk viens vilciens, otrs, trešais, zinu, ka lidmašīna ir nolaidusies, bet viņu nav. Man telefons izslēdzies, atrodu rozeti, pieslēdzu, sāku zvanīties. Robežkontrole paņēmusi Martu ar bērnu, domā, ka tā ir cilvēku tirdzniecība. Pirms tam zvanīju uz vēstniecību, lidsabiedrību – meita jau bija pietiekoši veca, lai lidotu viena un problēmām nebija jābūt. Protams, daudzko var noformēt ar līgumiem, bet visgrūtāk - bērnu jautājumu.

Marta: – Arī mantojumu.

Linda: – Vienmēr būs neatraidāmie mantinieki. Novēlot kaut ko no mums piederošās mantas, tāpat viņiem jāizmaksā viņu daļa. Lielā mērā esi atkarīgs no viņu labdabības, žēlastības. Reducējot šīs problēmas līdz īpašumiem, rodas iespaids, ka gejiem Latvijā to ir līdz kaklam, aktuālākais – kā norakstīt savas savrupmājas. Bet tas, ka nevar atrisināt bērnu jautājumu, ir nepiedodami. Ja mēs radītu bērnu, viena no mums viņam nebūtu pilnīgi nekas. Ja ar radiniekiem ir sliktas attiecības un ar tevi kaut kas notiek... Grūtākais laiks ir līdz 10 gadu vecumam, kamēr bērns ir pilnīgā bāriņtiesas un radu varā. To nevar atrisināt nekādā veidā, ne ar līgumiem, ne ar ko.
 

Atvainojiet, bet jūsu pārī Linda izskatās sievišķīgā puse, Marta vīrišķīgā.

Marta: – Tas ir stereotips, ka viendzimuma attiecībās viens ir sieviete, otrs - vīrietis.
 

Saprotu. Cerēju to neieraudzīt, tomēr pamanīju – ko man ar to darīt? Linda ir uzkrāsojusies, tu neesi, arī pēc psihofizikas… Lai gan tevī, Marta, jūtu arī ļoti daudz sievišķības, bet dziļākā slānī.

Marta: – Kāpēc tas ir svarīgi?
 

Gribu zināt, kas lācītim vēderā. Vai tā ir parasti?

Marta: – To mēs nezinām. Kā runājot par spektru – ļoti maz ir tādu, kas ir galēji homoseksuāli vai heteroseksuāli, bet, ja esi kaut kur uz taisnes, tevī ir abu dzimumu pazīmes, kas ir stereotipiskas. Vai tas, kā uzvedos, ir vīrišķīgi? Kāpēc tā domājam? Viss, ko daru, ir sievišķīgi, jo esmu sieviete. Man liekas, esam ielikuši kastē: kājas kopā, uzkrāsojusies, nadziņi sataisīti – tas ir sievišķīgi. Tiklīdz bišķi krīti laukā – kas ar tevi nav kārtībā? Manuprāt, tā nevajag.

Linda: – Varbūt sievišķība vairāk ir kā loma, rotaļa, un man patīk to performēt.

Marta: – Nezinu. Ja tā būtu loma, es noteikti to izvēlētos. Bērnībā man bieži jautāja: “Tu esi puika vai meitene?” Šādi komentāri mani pavadīja visu skolas laiku. Esmu kilometriem gājusi, mēģinot iet tā, kā pareizi jāiet meitenēm.

Linda: – Ja tu varētu, tu to nospēlētu?

Marta: – Protams. Tagad ne, bet tad, kad augu. Tā ir milzīga trauma, ja tevi apceļ par to, ka neatbilsti dzimumu normām.

Jaunieši eksperimentē, meitenei patīk tēlot puisi, puisim – meiteni, iekāpt citās kurpēs.

Linda: – Viņiem patīk izskatīties tā, lai to īsti nevar noteikt.

Tā viņi paplašina robežas?

Linda: – Man liekas, viņi par to vairs baigi nedomā, varbūt pat skatās uz to sievišķību un vīrišķību kā uz nevajadzīgu slogu.
 

Tas, ko Linda stāsta podkāstā par sliekām virtuvē, ir taisnība?

Marta: – Jā, tās gan vairs nav virtuvē, bet ārā.
 

Jums vēl ir slieku bizness?!

Marta: – Tas nekad nav bijis bizness (smejas). Ar to nevar pelnīt.

Bet kam jums sliekas?

Marta: – Ko darīt – nogalināt?

Palaidiet dārzā, Mežaparkā...
Linda: – Ar Kalifornijas sliekām tā nevarot, esot plēsīgas, pārņemšot Latviju.

Marta: – Ik pa brīdim iemetam barību, viņas pārstrādā, tad izmantojam to puķēs, mums pie mājas ir dārziņš.
 

Jūs esat trakas.

Linda: – Es ātri aizraujos. Likās – o, sliekas, uzreiz grandiozi plāni, un Marta pavelkas. Pēc tam paliec ar 20 kilogramiem slieku, kas stāv virtuvē cukura maisā...

Marta: – Mums ir diezgan daudz traku ideju, podkāsts ir viena no tām.
 

Tā ir kā sociāla misija, tev labi padodas, tevi sadzird.

Linda: – Protams, tā ir sociāla misija.

Tu strādā arī kaut ko citu?

Linda: – Jā, komunikācijas jomā, daudz rakstu.

Džemma podkāstu parasti beidz ar jautājumu par notizlošanos. Jūs esat kopā notizlojušās?

Marta (klusiņām): – Visu laiku.

Linda: – Ik pa brīdim. Atceries, tu bankomātā atstāji 50 eiro...

Marta: – Ā... bet padomājam, kur abas kopā.

Linda: – Lūk, labs notizlošanās piemērs – pirms martā sākās lokdauns, mums vannas istabā nolūza krāns. Marta to aizskočoja ar makgaivereni, bet pēc laika nolūza arī dušas klausule un palika tāda kā dārza šļūtene. Bet vai lokdaunā iesi uz Depo? Tur saka “izvērtējiet, vai jums jābūt veikalā” – nu, tā kā kauns. Nolēmām pagaidīt, tad sākās vasara, un mēs to aizmirsām. Tu pierodi, ka dušas vietā ir dārza šļūtene. Rudenī – vajadzētu saņemties un to krānu nopirkt... Draugi, kas nāca ciemos, smējās – šausmas, kā tas krāns izskatās. Pirms pilnīgā lokdauna decembrī beidzot aizbraucām un nopirkām.

Marta: – Pa to laiku esam dārzā uztaisījušas terasi, mammai vasarnīcu izremontējušas, bet mums pašām vannā – dārza šļūtene (smejas). Nevarējām savākties.

Linda: – Kad to nokārtojām, Sofija ieiet vannā un sauc: “Tikai gribēju pateikt, cik forši, ka nedur, kad mazgājas!” Tā strūkla tomēr bija ļoti asa (smejas).
 

Par tālu nākotni runājot – būsiet divas foršas vecenītes...

Marta: – Ā, par to mēs arī fantazējam.

Linda: – Kā varētu ceļot...

Marta: – Nē, par pansionātu. Dzīvojam mazliet prom no civilizācijas, bet ne pārāk tālu, lai ātrie var sasniegt. Vēl tur dzīvo pāris mūsu draugu, arī veci, un ir visas iespējamās ekstras.
 

Burbuļvanna?

Linda: – Jā! Vienā istabiņā dzīvo medmāsa, lai var uzlikt sistēmu vai ko nu mums tajā brīdī vajag.

Marta: – Par visu, ko foršu ieraugām, sakām: “Tas mums būs pansionātā.” Kādā brīdī saproti, ka visi reizē jau nenomirsim. Tā pamazām, tāpēc būtu labi...
 

... tādā čupiņā?

Linda: – Nu jā – ko mēs par apgrūtinājumu bērniem... Labāk sākt dzert šampanieti jau divpadsmitos.