Vecāku padomdevēja Mišelina Grīna: Katram vecākam ir jāpārdomā, kā viņš ir ticis audzināts

Personas kartīte
Vārds, uzvārds: Mišela Grīna (Micheline Green), M.Ed, PCC
Profesija: integrālā koučinga meistare
Dzīvo un strādā: ASV
Grāmata, ko iesaka vecākiem izlasīt: Izvēle ir ļoti liela! Taču pirms grāmatām es ieteiktu apmeklēt kādas nodarbības, kursus vai piedalīties kādā atbalsta grupā, kur var sarunāties, sadarboties un pārdomāt, izprotot trūkstošo prasmju apguvi. 
Vieslekcijas Latvijā notiek: Centrs cilvēka izaugsmei “Torņakalns”, skati www.izaugt.lv 

Kāpēc Jūs kā savu nodarbošanos izvēlējāties vecāku izglītošanu, iedvesmošanu bērnu audzināšanā?
Agrā jaunībā izvēlējos studēt sociālo darbu un mana pirmā darbavieta pēc universitātes absolvēšanas bija bērnu aizsardzības dienestā. Tas bija ļoti izaicinoši – redzēt bērnus, kas cietuši no savu pašu vecāku rokas. Es ļoti ātri spēju atpazīt vardarbības ciklisko dabu – jaunie vecāki atkārtoja to, ko ir piedzīvojuši savā bērnībā. Redzēju, cik ārkārtīgi svarīgi ir pārtraukt šo paternu, ieaudzināto, pārņemto modeli, un mācīt vecākiem jaunas prasmes. Tobrīd, protams, es vēl nezināju, kā to var izdarīt, taču šī bija vieta, kur tika iesēta sēkla manai turpmākajai darbībai. 

Redzēju, kā skolotājiem trūkst nepieciešamo prasmju, lai palīdzētu saviem izaicinošākajiem skolēniem, un diemžēl tā dēļ viņi bieži vien tika vainoti un šiem skolēniem tika uzlikts “zīmogs”.

Pēc tam sāku strādāt skolu sistēmā kā skolu padomnieks, un redzēju skolotāju grūtības, piedzīvojot bērnu dažādo uzvedību. Redzēju, kā skolotājiem trūkst nepieciešamo prasmju, lai palīdzētu saviem izaicinošākajiem skolēniem, un diemžēl tā dēļ viņi bieži vien tika vainoti un šiem skolēniem tika uzlikts “zīmogs”. Tas salauza manu sirdi, jo, protams, bērnu vajadzības man bija tik skaidri saprotamas un redzamas. Secināju, ka man ir jāiemācās palīdzēt vecākiem, skolotājiem un pieaugušajiem; jāiemācās viņiem iemācīt, kā saredzēt savus paternus un ka šie paterni ir galvenais nosacījums, kā bērns pieaugušajam atbildēs, kā, sadarbībā ar viņu, uzvedīsies. 

Kāda ir Jūsu pašas bērnības pieredze? Ko no tās esat paņēmusi līdzi darbā ar vecākiem?
Ģimenē mēs bijām pieci bērni. Es tik ļoti novērtēju savu vecāku pieeju bērnu audzināšanā, kas bija ar ļoti dziļām vērtībām, balstītas uz dabu un vērstas uz kopābūšanu. Es saredzu, cik šīs pieejas vienkāršība ir ieaudzinājusi manī ļoti stipras vērtības. Un galvenā vērtība ir uzticēšanās. Uzticēšanās tajā, ka bērns mācās no visa, ko dara un kas gadās pa ceļam – ieskaitot no neveiksmēm, kļūdām, kritieniem un sasitumiem. Šodien bērniem ļoti pietrūkst šādas dabiskā procesā gūtās pieredzes, secinājumu par dabisko lietu kārtību. Mēs, pieaugušie, kas šobrīd esam vecumā ap 40-50, esam pēdējā paaudze, kas bērnībā piedzīvojuši kokā kāpšanu un ārā skriešanu, lai pētītu un atklātu; mēs esam pēdējā paaudze, kas augusi bez datoriem un viedtālruņiem. Šīs piezemētās vērtības no maniem vecākiem, vienkāršā, mīlestības pilnā un vienlaikus stingrā audzināšana ir tā, ko es piedāvāju vecākiem. 

Pašapziņa vienmēr ir atslēga izaicinājumu priekšā. Bez tās pārmaiņas nav iespējamas. 

Kādas ir bērnu audzināšanas problēmas, parasti labāk ir redzams no malas. Kā vecākam iemācīties paskatīties uz sevi no malas?
Pašapziņa vienmēr ir atslēga izaicinājumu priekšā. Bez tās pārmaiņas nav iespējamas. Prasme pārslēgties no subjektīvā uz objektīvo skatpunktu, lai situāciju izvērtētu šādā perspektīvā, ir mana darba pamata bāze un tieši šo prasmi es mācu vecākiem. No kouča, pasniedzēja vai grupas, kura vēlas kopā praktizēties, tas prasa būt atbalstošiem, līdzi jūtošiem un izprotošiem, kā arī ar lielu vēlmi un centību darīt, praktizēt. Ieraudzīt sevi objektīvi, izgaismot savus domāšanas, uzvedības un sajūtu modeļus – tas ne vienmēr sakrīt ar cilvēka līdzšinējo pašidentitāti, tāpēc tas ir liels izaicinājums nenoliegt saskatīto, pieņemt un izprast to, un būt gatavam mainīties. 

Latvijā izplatīta problēma ir balss pacelšana uz bērniem. Kas vecākiem par balss pacelšanu, kliegšanu uz bērnu, arī pusaudzi, būtu jāzina?
Tas ir ļoti vienkārši: vai tu gribētu būt tas, uz kuru kliedz? Vai kādam vispār patīk, ja uz viņu kliedz? Vai kādam gribas, lai viņam norāda, ko un kā darīt, būt kontrolētam? Vai kādam patīk, ja viņu kaut ko spiež darīt, ja manipulē ar viņu? Mana nojauta saka “nē”, nevienam tas nepatīk. Tai pat laikā vairums vecāku ir uzauguši, piedzīvojot šāda veida audzināšanu, un tad var likties: “hei, bet ar mani viss ir kārtībā”, tāpēc šāda audzināšana ir pieņemama. Un tā tas var turpināties no paaudzes paaudzē, šādu uzvedības modeli saglabājot. Šis ir vecās audzināšanas paradigmas kolektīvais uzvedības modelis, kas ir balstīts bailēs. Apzināta un tuvības pilna audzināšana ir balstīta mīlestībā. 

Prasmes, kas mums ir nepieciešamas, lai laipotu cauri dažādajām grūtībām, nav tās, ar kurām audzināja mūs. 
 

Kāpēc ikvienam vecākam būtu jāpārskata tas, kā viņam veicas bērna audzināšanā?
Katram vecākam ir jāpārdomā, kā viņš ir ticis audzināts, jo pasaule ir krasi mainījusies. Mēs dzīvojam nenoteiktā, nepastāvīgā, haotiskā, neviennozīmīgā un nemiera pilnā pasaulē. Tāpēc prasmes, kas mums ir nepieciešamas, lai laipotu cauri dažādajām grūtībām, nav tās, ar kurām audzināja mūs. Mums ir nepieciešams attīstīt holistiskāka, apzināta, atšķirīga domāšana, jāattīsta radošas, emocionāli inteliģentas sadarbības prasmes, lai mēs varētu sanākt kopā un risināt mūsdienu problēmas. Līderiem visā pasaulē ļoti trūkst šo prasmju un daudzi līderi tērē lielas naudas summas, lai iemācītos apzināta līdera prasmes; mums kā vecākiem jāiemācās redzēt, ka veids, kā audzinām savus bērnus, tiešā veidā nosaka, kādi būs mūsu nākotnes līderi. 

Kādas ir pazīmes, ka ar maniem bērniem, manām un bērna attiecībām viss ir kārtībā?
Vai visā, ko dari, priekšplānā ir mīlestība, saikne un drošība? Ja atbilde ir “jā”, tad tu dari sava bērna labā visu iespējamo un arī no bērna pretī tad tu sajutīsi mīlestību, saikni un drošību, jo jūs abi esat sinerģiskās attiecībās, mācoties un augot kopā.