Izglītības ministre Anita Muižniece atklāj, kā pati jutusies skolas vecumā, mammas lomā pandēmijas laikā un kādi ir plāni tagad, ministres amatā

Personas kartīte 
Vārds, uzvārds: Anita Muižniece.
Dzimšanas diena: 27. novembris.
Nodarbošanās: izglītības un zinātnes ministre.
Izglītība: augstākā izglītība uzņēmējdarbības vadībā, bakalaura grāds pedagoģijā, maģistra grāds izglītības zinātnēs.
Ģimene: precējusies, 3 bērni.
Vasarā visvairāk patika: siltie vakari pie jūras kopā ar tuvākajiem.
Šobrīd pietrūkst laika: bērniem, pastaigām ar suni mežā.
Grāmata, ko iesaka izlasīt skolēniem: Jānis Klīdzējs “Cilvēka bērns” – ieteicu to meitai, viņai ļoti patika.
Grāmata, ko iesaka izlasīt vecākiem: Ričards Bahs “Viens”.

Vai, stājoties ministres amatā, bija kādas konkrētas lietas, par kurām likās – jā, šo es apņemos, es to gribu paveikt?
Pirmā lieta pilnīgi noteikti bija atgriezt bērnus skolā. Kaut kādā mērā tas ir arī personiski, jo man pašai ir trīs bērni – divi pirmklasnieki pabeidza pirmo klasi; nezinu – viņi vai es (smaida). Meita pabeidza septīto, pilnīgi jaunā skolā, ģimnāzijā. Lēmumu pieņemšana no brīža, kad mani uzrunāja ministres amatam, līdz brīdim, lai es piekristu, bija burtiski dažas dienas. Un pagājušā gada norises un izpratne, cik tas bija grūti vecākiem un bērniem, un, domāju, arī visiem skolotājiem, nospēlēja lielu lomu, lai es amatam piekristu. Atgriezt bērnus skolā ir ļoti, ļoti svarīgi.
Otrā lieta – vēl pirms kandidēšanas Saeimas vēlēšanās viens no iemesliem, kāpēc nokļuvu politikā, bija skolotāju algas. Ne tik daudz algu apmērs, cik dažādie mīti par profesiju; mīti, kuros mēs dzīvojam, – par to, cik tad skolotājs pelna vai nepelna, strādā vai nestrādā. Man šķiet, man ir dota iespēja gan sistēmu sakārtot, gan panākt skaidrību, ko mēs saprotam ar to, kas ir skolotājs, ko viņš dara un kāpēc viņš dara.

7 FOTO

Izglītības ministre Anita Muižniece sarunājas ar Mammamuntetiem.lv

+ 3

Skatīt visus

Vai kādreiz iepriekš jau bija iezagusies šāda doma – ka gribētos būt izglītības un zinātnes ministrei? Ņemot vērā jūsu pašas izglītību, kas tomēr ir par un ap skolu?
Es kādreiz biju gribējusi būt skolotāja un augstskolā iestājos, kad man piedāvāja kļūt par skolotāju, nevis tāpēc, ka domāju par ministres amatu. Maģistrantūrā stājos, jo mani interesē un patīk izglītības zinātnes, un gribētu kādreiz iestāties arī doktorantūrā. 
Arī tajā brīdī, kad pateicu, ka gribu būt politikā un kandidēt Saeimas vēlēšanās, man nebija ienākusi prātā doma, ka es varētu būt un ka man varētu būt tādas ambīcijas – kļūt par ministri. Bet valdības veidošanas laikā partija mani nominēja kā vienu no ministra kandidātēm, un, protams, man bija jāapsver, vai es to varu vai nevaru; saprotot, cik man ir gadu [33 gadi – aut.] 

– esmu jaunākā izglītības ministre Latvijā un jaunākā ministre šajā nozarē arī Eiropā. 

Protams, daļā sabiedrības ir skepse – vai tiešām šis man ir īstais laiks šādam amatam? Covid-19 laiks lika man sev uzdot jautājumu, vai es varētu labāk, vai man sanāktu? Bet es nekad nedomāju, ka tas notiks šajā valdībā – domāju par nākotni, jo beidzamajos gados šīs ambīcijas bija parādījušās. 

“Līgo ir mūsu ģimenes vismīļākie svētki; tajos apvienojam tradicionālo un moderno,” par savas ģimenes bildi teic izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece. Foto no personīgā arhīva.

Skolotāja profesijas prestižs ir sliktā situācijā, tam es piekrītu. Bet vai ir kādas idejas par turpmākajiem soļiem, kas būtu šajā jomā veicami?
Vienmēr visās intervijās un citos formātos saku, ka gribu celt skolotāja profesijas prestižu. Ir dažādi attīstības procesi – kad ceļš iet augšā, pēc tam krīt lejā, un tad zinām, ka atkal kalns vedīs augšup. Šobrīd, manuprāt, izglītības jomā – ne tikai attiecībā uz skolotāja profesijas prestižu – mēs esam tajā punktā, kad tūlīt, tūlīt kāpsim uz augšu. Jo mums ir jaunais izglītības kompetenču saturs “Skola2030”, mums ir brīnišķīgas jaunās, pārskatītās skolotāju izglītības programmas, ļoti strādājam pie izmaiņām – gan attiecībā uz algām, gan to, kā skolotāju darbu novērtēt, gan pie tīkla efektivizācijas bez vardarbīgām metodēm, saprotot, ka maza skola ne vienmēr ir slikta un liela ne vienmēr būs laba. Mēs esam punktā, kad tūlīt, tūlīt būs tā gaisma, bet vēl ir tumsa, durvīm ir jāatveras, jāpaiet vismaz pirmajiem trim gadiem jaunajā saturā, jāsagaida pirmie absolventi, vecākiem jāsajūt, ka skolotājs ir sabiedrotais. Domāju, ka līdz ar to arī skolotāju prestižs pacelsies.

Ar izglītības un zinātnes ministri Anitu Muižnieci sarunājas Latvijas vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Mums ir ļoti daudz brīnišķīgu pasniedzēju. Jautājums ir par to, kas ar šādu skolotāju notiek, nonākot vidē, kurā nav pietiekama atbalsta, kur direktors nestāv stingrs kā mūris, nesaka – mans kolektīvs, mana komanda! Pat ja tajā ir kāds vājais posms. Jo arvien jāmeklē jauni veidi, kā savu kolektīvu stiprināt. Arī vecāki ir dažādi. Manā darba pieredzē bija gan tādi vecāki, kas pilnībā uzticas, un tādi, kas ne.

Izglītība ir jūtīga tēma, jo tai ir gājuši cauri visi, un līdz ar to visiem ir savs viedoklis. 

Un ir arī vecāku grupa, kas saka: bet manā laikā bija tā un tā, ko tas jaunais skolotājs tagad tur dara? Jautājums – ko šādā brīdī dara direktors? Vai nostājas sava skolotāja pusē, sakot, ka uzticas tam, ko pedagogs dara, vai arī atbild: es parunāšu ar to skolotāju, lai tā vairs nedara.
 

No šī man izriet jautājums, vai notiks atgriešanās pie idejas par direktoru terminēto līgumu? Nešķiet pareizi, ka ir direktori, kas savā amatā var atrasties 30 un vairāk gadu. 
Par terminēto līgumu esmu domājusi. No vienas puses, es atbalstu direktoru rotāciju un terminētus līgumus; piemēram, Somijā projekta veidā vairākas skolas savstarpēji rotēja direktorus – katrai skolai bija zināmi plusi un mīnusi, direktori rotēja, līdz visu sakārtoja. To var darīt, bet jautājums ir – kurā brīdī? Un vai varu uzņemties arī šo, ja man ministres amatam ir atvēlēts viens gads [līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām atlicis gads – aut.]? Vēl nezinu. Taču ir skaidrs, ka direktori izglītībā ir liela atslēga. 
Tātad direktoru lieta nav nolikta atvilktnē un tiek par to domāts?
Jā, tās divas aizrakstītās lapas pie sienas (rāda uz pierakstītām lapām) ir tieši par direktoriem. 

Sakiet, vai saredzat vēl kādu lietu, ko jūs varētu dēvēt par Latvijas izglītības zobu sāpēm? Proti, tādu, kas, mainoties paaudzēm un ministriem, arvien nav atrisināta. Piemēram, kad vedām savu pirmo bērnu uz 1. klasi, biju satriekta, cik maz ir mainījies no laikiem, kad es pati gāju skolā. Piemēram, vairāku skolotāju attieksme pret bērniem. Biju gaidījusi citu ainu. No tā man izveidojās priekšstats, ka vecākiem 1. klase ir ārkārtīgi liels izaicinājums – vecākiem tas ir pat lielāks nekā pašam bērnam. Spēt sadzīvot ar to, kas skolā notiek un kam tur nebūtu jānotiek. 
Man ir bijusi tā laime strādāt trīs skolās, ar trīs direktoriem un tieši ar jaunāko klašu bērniem. Viena skola bija super – šobrīd tur mācās arī mani bērni. Āra nodarbības, kompetences, draudzīga, atbalstoša vide, visiem nav jāsēž ierindā kā rūķīšiem. Bet otra skola, kur braucu reizi nedēļā mācīt pirmās klases, – arī man tas bija trieciens. Āra fasāde skaista un moderna, viss, kā vajag. Bet, kad stundās sākām ar bērniem darboties 

– jā, mūsu stundas bija skaļas, aizrautīgi darbojāmies, smējāmies, bija jautri un jauki –, tad iebrāzās klases audzinātāja un teica: “Tā! Kas te notiek? Klusumu! Būs pēcstundas!”. Šo saka pirmajai klasei! 

Ja skolas vadība ko tādu pieļauj, tad ir traki. Katrs kolektīvs savā ziņā ir direktora spogulis – gluži kā precoties (smejas), kad apprecamies ar sev līdzīgiem vai mūs papildinošiem cilvēkiem. 
Zobu sāpes ir arī manis pieminētie mīti skolotāju algu sakarā. Valsts dzīvo mītos, vecāki dzīvo mītos. Arī paši skolotāji dzīvo sajūtā, ka par viņiem neparūpējas. Varu piekrist: jā, vārdos mēs vienmēr izglītību esam izvirzījuši kā lielu prioritāti, bet darbos ne vienmēr. Un tas ir sāpīgi. Laikam kovidam ir jāsaka paldies par to, ka ir atvērtas acis – laba izglītība maksā, un maksā daudz. Tas ir nenovērtējams darbs, ko skolotājs dara ikdienā. Mēs izlēmīgi pasakām, ka renovēsim ēkas, celsim peldbaseinus un modernas sporta zāles, bet arvien ir skolas, kur skolotājs pats pērk flomāsterus. It kā niecīgas lietas, bet tie pilieni sapil, un tad var likties, ka algas būs mazas (un tas ir mīts), vecāki būs neapmierināti, bērni būs nepaklausīgi, nu ko tad es tur iešu mācīt? Es esmu skolotāja profesijas patriots – man atkal gribētos apsēsties skolā un mācīt bērnus. 
Galvenais, lai jaunie skolotāji, ienākot izglītības procesā, nesabīstas – lai ir blakus tas atbalstošais direktors. Mēs kā sabiedrība esam tādi, kam grūti paļauties, uzticēties, ka otrs nav ar ragiem un asti (smejas). Es visu mūžu būšu pateicīga savam pirmajam direktoram, kurš man ļāva darboties. Kad augustā atnācu uz klasi, skatījos – telpa kā manā laikā. Tad mēs nokrāsojām krāsainus krēslus, izdomājām, ka galdus var nelikt standarta rindās. Tas tik dzīvi iegājās! Es saņēmu atbalstu – lai jaunais mēģina. Un, šķita, “pavelkas” viss kolektīvs. 

“Jau piecus gadus motobraukšana ir mana sirdslieta, šovasar gan tam neatlika tik daudz laika, kā gribētos,” teic Anita Muižniece. Foto no personīgā arhīva.

Mazliet ieminējāties, kā jums gāja kovida gadā – kā ģimenē tikāt galā? Vai mammai pedagoģei savus pirmklasniekus bija vieglāk atbalstīt nekā citiem?
Tās grūtības kovidlaikā mums bija kā visiem – ne tikai jāatbalsta bērni mācībās, bet arī pašam jāpaspēj strādāt, jāsēž “zūmos”. Mūsu māja pilnībā neatbilst tam, lai trīs bērni un viens pieaugušais strādātu un mācītos no mājām, internets pilnīgi “nevilka”. Tad vēl bija jāpaspēj uz veikalu aizbraukt, jāuztaisa ēst trīs reizes dienā – tas laiks bija traks visiem. 
Kad sākās pandēmija, sasaucām kopā visus vecākus – mums ir neliela klase –, kopīgi ar klases audzinātāju izdomājām savu ikdienu, vienojāmies par gana fleksiblu grafiku. Tas ļoti atviegloja dzīvi. Pirmā klase skolā ir laiks, kad bērns mācās nevis lasīt, rēķināt vai dabu pazīt, bet mācās mācīties. Tagad bērniem lielās grūtības būs atgriezties klātienē, jo pirmklasnieks ir iemācījies mācīties attālināti. Mācīties skolas vidē viņš joprojām nemāk.
Ja runājam par pirmklasniekiem, tad man bija vieglāk tāpēc, ka es zinu, ko mācās otrajā, trešajā un nākamajās klasēs – ja pirmajā kaut ko neiemācīsies, tad paspēs vēlāk, pat ja būs nedaudz grūtāk. 

Lai gan man vienalga ir satraukums, jo viens mūsu dvīņupuika ļoti labi lasa, bet otrs praktiski nelasa. Otram brālim tieši tas pats ir ar rēķināšu, un šogad viņi sāk iet otrajā klasē. 

Es kā sākumskolas pedagoģe neesmu varējusi dēliem šo iemācīt. Un dēli uz to ļoti labi spekulē, viens otram palīdz. 
Iespējams, liekas, ka lielākās grūtības ir ar jaunākajiem bērniem. Bet es teikšu, ka lielas grūtības ir arī ar pusaudžiem. Šis bija gads, kad bērnam, kurš ir pieradis stundās klausīties, iedziļināties, jautāt, mācīties ar interesi, nekā no tā nebija. Pusaudzis, kam pēc savas būtības ir jākomunicē, jāpļāpā, jābūt cilvēkos, jādraudzējas, ir savā istabā. Un viņš zina, ka mammai ir vēl divi, kuri iet pirmajā klasē, un arī darbs. To zinot, pat nenāk neko prasīt, un aizsēžas tik ilgi, ka no istabas vairs ārā nevar dabūt. Tāds traks laiks bija, jā.
Kā jums šķiet, cik šajā mācību gadā ilgi izdosies skolā bērnus noturēt?
Veselības ministram un citiem valdības ministriem saku, ka skolās mācībām klātienē ir jābūt no 1. septembra līdz 31. maijam, un neviens mani no šī plāna nepiespiedīs atteikties. Protams, es neesmu nesaprātīga būtne un nelidinos mākoņos – kaut kādā brīdī uz divām trim nedēļām, ja klasē kāds būs saslimis ar kovidu, notiks attālināta mācīšanās; ja būs valstī “lokdauns”, tad arī skolu kādā brīdī nāksies aizvērt. Man ir liels prieks, ka ar Veselības ministriju esam vienojušies par to, ka skola būs pēdējā vieta, ko aizvērs. Jo, ja visi veikali ir vaļā, bet skola ir ciet, tas ir pilnīgi nepieņemami! Tāpat skola būs pirmā, ko vērs vaļā. 
Man ir sajūta, ka mums izdosies. Domāju, ka valdībā visi saprot – vecāki ir ļoti pacietīgi klusējuši, un, ja vēl viens gads aizies šajā stāstā, būs pilnīgi vienalga par arodbiedrību piketiem un visu pārējo; ja vadzis lūzīs, valsts to var nepārdzīvot. 
 

“Šovasar pirmo reizi biju vedējmātes godā, izbaudīju katru minūti šajā īpašajā dienā!”. Foto no personīgā arhīva.

Pirms nākšanas uz sarunu vecākiem apjautājos, ko gribētu pajautāt jaunajai ministrei. Viens bija šis, ko nupat izstāstījāt, – par redzējumu nākamajam mācību gadam. Otrs savukārt no jūsu privātās dzīves – medijos ir pieejama informācija, ka esat savulaik būtiski izmainījusi savu dzīvi; daudz darījusi, lai jūsu ģimenei tā būtu pilnīgi citāda nekā jums jūsu bērnībā. Ko jūs izdarījāt?
Tas, kas notika ar mani, – nonācu līdz aizas malai, kur sapratu: vai nu es tagad krītu, vai arī atrodu kaut kādu spēku citādai dzīvei. Kādā intervijā teicu: droši vien, apsēžoties dīvānā un izdomājot, ka no rītdienas man būs cita dzīve, to nav iespējams izdarīt. Es ticu zinātnei, bet šajā gadījumā ticu arī, ka kāds ārējs spēks ir ļāvis tam notikt – citādi nezinu, kā 15 gados cilvēkam var būt spēja nolemt tik stingri. Varbūt tas ir kāds izmisums, kas liek rīkoties. Laikam ir jāsasniedz kāds kritiskais punkts, kur atveras acis un jāizvēlas – vai nu, vai nu. 

Jā, arī man ir daudz kļūdu, jo īpaši tagad, kad meitai pusaudža vecums, taču ir viena lieta, pie kā es pieturos ar saviem bērniem un ko iesaku darīt arī citiem: runājiet ar saviem bērniem! 

Es tūdaļ palikšu emocionāla (acīs riešas asaras) – tas sliktākais, kas var notikt, ir pārstāt runāt ar savu bērnu. Pārstāt jautāt. Arī es savu meitu citreiz nesaprotu. Tad apsēžos apdomāt – no agras bērnības mums ir iedibināta tradīcija paņemt pauzi brīdī, kad jūtam, ka nebūs labi, kad var pateikt ko lieku. Un tad domāju – es tā reaģēju, jo esmu daudz kam izgājusi cauri, man ir pieredze. Taču tas bērns jau vēl nezina. Vecākam jābūt stipram, jāpieņem, ka bērns var kļūdīties, viņam var sāpēt, bet, kamēr tas nav kaut kas nelabojams, ir jāļauj bērnam izdzīvot pašam. Galvenais ir runāt, runāt un runāt ar savu bērnu. Droši vien tas, kāpēc man līdz zināmam punktam savā dzīvē bija jānonāk, bija iztrūkstošo sarunu dēļ. Kā tev iet? Labi. Un katrs uz savu istabu. Man nebija iespēju pajautāt vai pateikt, kā man klājas. 
 

Jūs jutāties kā pamests pusaudzis?
Par savu māti negribētu ieslīgt detaļās. Mūsu ģimenei bija divi posmi, un kaut kādā ziņā saprotu, kāpēc viss notika, kā notika. 
Agrā bērnībā mēs dzīvojām ne visai labā vidē. Nē, tur nebija alkohola, nekā tāda. Taču arī visiem kaimiņbērniem tas bija normāli, ka, piemēram, vakarā dabū pērienu. Bet tad manas mātes dzīve sāka mainīties – viņa izkāpa no turienes. Māte sāka būvēt savu karjeru, sākām labi dzīvot, bijām labi situēta ģimene, mācījos labā skolā. Un ziepes sākās tieši līdz ar skolas nomaiņu. Tu esi jaunā vidē, vecākam jāpelna nauda – un daudz naudas, jo vairāk, jo labāk; vajag arī pirmo mašīnu. Un bērns paliek kā tāda lieta. Kā es jutos? Neatceros, kā jutos pārmaiņu sākumā, bet atceros, ka bija tāds punkts, kad 

sapratu – ir taču pilnīgi vienalga, piemēram, ka es nemācos (lai gan es līdz tam ļoti labi mācījos). Vienalga arī, ka vienu dienu neatnāku mājās, ka trīs dienas neatnāku mājās. 

Pusaudža galvā taču visādi velni dzīvo, un tad izdomāju – nu labi, tad lai iet “pa trako”! Un tad tu nonāc tik tālu, ka ar vecāku īsti sarunājies neesi vairākus gadus un arī viņš vairs nezina, kā to atsākt. Kad to mēģināja, tad kā jau pusaudzis reaģēju ar visasākajām izpausmēm. Nobloķēšanās notika vēl vairāk. Nerunāšana, nerunāšana. 

Bērns – tā ir liela atbildība! Meita man piedzima 19 gadu vecumā. Es to gribēju un zināju – tas ir uz visu dzīvi, mēs turpmāk būsim cieši kopā. Lai vai kas notiek, lai vai kādas ziepes gadās, pirmais cilvēks ir tava mamma, pie kura atnākt un vienkārši izstāstīt, jo kopā izdomāsim, ko darīt, – es to saku savai meitai. Man šķiet, ka ir ļoti svarīgi iedot bērnam šo sajūtu, ka tā var atnākt. Tās ir it kā vienkāršas bērna audzināšanas lietas, bet par tām var aizmirst, jo īpaši tagad, kad ir kovida noguruma laiks. Bērnam vajag just, ka esi blakus, ka ik dienu gan mamma, gan tētis viņam atrod laiku. 
Reiz bija tāda situācija, kad meita man teica: man gribas parunāties ar kādu, bet... ne ar tevi. Mēs ļoti atklāti varam par visu runāt, un viņa raizējās, kā tas būs – stāstīt citam. Iedrošināju. Un arī manī pamodās velniņš, kas dīdīja – ko viņa tagad tur ies stāstīt? Kaut ko laikam par mani. Tomēr teicu, lai iet runāt. Mēs abas aizgājām uz Pusaudžu resursu centru, izrunājāmies. Viņa dabūja savas atbildes, es – savas. Dabūjām savu mieru, ka viss ir kārtībā. Tas ir ļoti svarīgi, jo arī vecākam ir bail kļūdīties. 

Ja vecāki varētu atmest savas bailes prasīt padomu! Varētu aiziet pie ģimenes psihologa, pajautāt, vai tas ir normāli, kā jūtos un kā daru. 
 

Ko vispār ģimene saka par mammu ministri? Iztēlojos, ka pusaudzim tas varētu būt traks piedzīvojums – atvērt internetu un izlasīt komentārus par mammu.
Kad gāju Saeimā, manuprāt, ne es, ne mans vīrs nesapratām, uz ko mēs parakstāmies. Vīrs mani ļoti atbalsta – bez viņa, šķiet, es šo nevarētu izturēt. Ir gan atbalsts, gan izpratne par to, ko tas nozīmē – ka ir jāstrādā arī sestdienās un svētdienās, arī darbdienu vakaros tevis fiziski nav. 

Savukārt pirms ministrēšanas laika vienojāmies, ka neviens – ne mans vīrs, ne meita – pie ziņām par mani nelasīs nevienu komentāru. Teicu: lūdzu, lūdzu, nē. 

Mājās cenšamies par politiku daudz nerunāt, taču nesanāk – meitu brīnumainā kārtā interesē politiskie procesi, ko es par sevi 14 gadu vecumā nevarētu teikt. Viņai veidojas arī savs politiskais viedoklis. 
Meitai ir laba interneta higiēna. Līdz 13 gadiem, kā to paredz šo vietņu politika, neļāvu ne feisbuku, ne tviteri, ne instagramu. Tagad viņai tas viss ir – feisbuku gan atzinusi par nekam nederīgu (smejas). Taču tviteri labprāt lasa, un tas viņu interesē, savukārt, runājot par instagramu, esam vienojušās, ka mans amats tomēr prasa mazliet padomāt, kādas bildes var publicēt. 
 

Bet arī pašai izdodas komentārus internetā nelasīt?
Pirmās nedēļas komentārus nelasīju, jo zināju, ka būs dažādi viedokļi. Tagad pārlasu, bet man neķeras klāt rupjības un nejēdzības – tās palaižu garām un nereaģēju. Taču citus komentārus lasu ar lielu interesi, jo arī dzīvē man ir tāds princips – katra kritika, ja tā ir ar argumentāciju, ir jāuzklausa. Man ir interesanti, ko cilvēki domā, un man nav grūti ar to. Varbūt tajā palīdzējusi Saeimas pieredze, jo visu laiku esmu dzīvojusi debašu lokā, uzklausot opozīcijas viedokli. Katram ir veselīgi palūkoties uz to, ko viņš var darīt labāk. 
 

Vēl gribēju pajautāt par jūsu pedagoga pieredzi. Saprotu, ka tā nebija ļoti gara?
Vidusskolā klases audzinātājai ieminējos, ka gribētu būt skolotāja – klasesbiedri vienmēr teica, ka man labi sanāk izskaidrot. Tad šis aizmirsās; sāku strādāt auditorfirmā, viesnīcā, tad uztaisīju nelielu savu uzņēmumu, kas bija saistīts ar bērnu pieskatīšanu un lai risinātu bērnudārzu rindas. Kad meitai vajadzēja iet pirmajā klasē un nupat bija piedzimuši dvīņi, mani uzrunāja vietējās skolas direktors – viņiem trūkstot angļu valodas skolotāja; viņš zināja, ka man ir labas angļu valodas zināšanas. Teicu: kāpēc ne? Mani tas interesē, patīk, darbs pie mājām. Iestājos pedagoģijas fakultātē. Septembrī, kad sākās mācības, sapratu – ārprāts, kur es esmu iepinusies! Kā man viņiem kaut ko iemācīt? Domāju – nabaga bērni! Jo ko gan students, kas nav bijis vēl nevienā lekcijā, var saprast? Kopumā es neatbalstu to, ka pedagoģijas studenti uzreiz var iet strādāt. Manā gadījumā – man jau bija darba pieredze, arī vadības izglītība, kas skolotājam ir noderīga. Tāpat man bija lieliska situācija tajā ziņā, ka vienmēr varēju konsultēties ar saviem studiju pasniedzējiem. Mācījos pie profesionāļiem ar lielo burtu, piemēram, pie Lindas Danielas, Ritas Skaras-Mincānes, Lilitas Lindes. Šajā laikā – skolā nostrādāju piecus gadus – es pati ļoti izaugu; kā skolotāja izaugu kopā ar saviem skolēniem. Tolaik svešvalodām sākās “Skola2030” aprobācija – mācības ar citu pieeju –, un es sajutu, ka kolēģiem varu ko dot arī no savas pieredzes. Piedalījāmies daudzos projektos, izveidojām debašu klubu. Krāšņs laiks. Biju angļu valodas skolotāja no 1. līdz 9. klasei. Iegūtā pieredze tagad lieti noder – ministriem ir vērtīgi, ka esi pabijis visās pusēs.
 

Noslēgumā gribēju lūgt vēlējumu skolēniem, skolotājiem un arī ģimenēm.
Skolēniem vēlu izbaudīt visu to laiku, kas būs klātienē. Izdzīvojiet skolu kā vietu, kur ne tikai saņemt zināšanas, bet arī iemācīties daudz cita, kas dzīvē noderēs! Skolotājiem – ļauties! Arī šajā gadā kovids nepazudīs, tāpēc būs apgrūtinājumi (tomēr noteikti būs vieglāk nekā pērn!). Ļaujamies un neaizmirstam, ka viss, ko darām, ir bērniem. Savulaik savam direktoram teicu: ja ir vismaz viens skolēns, kura dzīvē es varu ko izmainīt uz labu – varbūt ne iemācīt angļu valodu, bet pasēdēt un parunāties –, tad ir vērts nākt uz darbu. Skolotājam skolā ir jābūt tam cilvēkam, pie kura bērns var nākt un sajust, ka arī viņš skolā ir vajadzīgs. Esam blakus! Vecākiem savukārt vēlu – esiet saprotoši, jo īpaši pret skolotājiem, kas ir noguruši tāpat kā jūs un negaidiet no bērniem pašus augstākos rezultātus. Uzticieties, ka skolotājs ir profesionālis, ka viņš zina, kā darīt, un vienlaikus pieņemiet, ka arī skolotājs drīkst kļūdīties. Ļausim skolotājiem darīt savu darbu.