Mammu secinājums: kopš man piedzimis bērns, ir ļoti bail nomirt

Iveta Pole: Nujā, un par to nomiršanu... es par to nomiršanu domāju: ja man nebūtu Marta, mans bērns, tad iespējams, ka man nebūtu tādu izteiktu baiļu nomirt. Vienīgais iemesls, kāpēc varbūt man negribētos nomirt, ir tas, ka gribētos, lai Martai ir tāds cilvēks, kas bērnu mīl kaut kā pārpasaulīgi, un negribētos, lai viņš bez tevis ir. Lai gan es tāpat zinu, ka 18 gadus viņš būs tev tāds taustāms, mīļš, bet pēc tam viņš tāpat aizies. Un tu nevarēsi viņu tā apmīļot un sabučot. Bet dīvaini, ka, pirms Marta piedzima, man vairāk tā kā gribējās nomirt nekā negribējās, bet tagad tiešām... tās bailes no nāves ir vienīgi bērna dēļ un negribas nomirt.
Katrīna Neiburga: Man arī ir tāda sajūta, ka... ne sajūta, bet

es pilnīgi konkrēti zinu, ja nebūtu bijis Antons, no 25 gadiem līdz 30 tieši bija tāds izmisuma laiks, ka... ja viņš tur nebūtu bijis klāt, tad es visu laiku arī biju uz tāda izmisuma, kad liekas, ka gribas nomirt...

Pole: Pirms tev ir bērns, tev ir kaut kāda pavisam cita dzīvības izpratne. Tu sities kā tāds naktstauriņš pret gaismu, nesaproti, kas tā būšana vispār ir, kas tā eksistence ir, nesaproti to jēgu un mokies nemitīgi. 

Kaut kādas ciešanas visu laiku. Un, līdzko piedzimst bērns, tā būšana pieņem kaut kādu pavisam citu formu 

un liekas, ka viss fokuss uz sevi kā uz ego noņem visu svarīgumu un pāriet kaut kādā pavisam citā kvalitātē, citā līmenī, kad tev nav tik svarīgi, ka tu esi. Droši vien tas ir dabiski, kaut kāds dabas princips, ka tu caur savu būšanu vari palīdzēt kādam citam būt un ka tur ir tā jēga. Pat ne jēga, bet iemesls, kāpēc negribēt nomirt.
Neiburga: Jā. Es klausos to, ko tu saki par to būšanu–nebūšanu, miršanu–nemiršanu un to sajūtu, ka tu to ļoti viegli tver... Man tur uzreiz ir... 

man tā iedomu pasaule ir tik traka... Pēdējā laikā es saprotu, ka man ir tā kā mežonīgi zirgi, viņi visu laiku nesas, un viņi iedomājas visas vistrakākās lietas. 

Un tā nomiršana man neliekas tā, kā, es nezinu, nobirst pēdējā sniegpārsliņa un es kaut kur tur pazūdu, bet tās būs šausmīgas ciešanas, un viss ir tik briesmīgi, viss ir tik melni. Un tad vēl ir visi tie spoki un visi tie gari, un viss tas, ar ko jātiek galā...
Pole: Tas ir tad, ja tu piešķir kaut kādu nozīmi esībai. Bet, ja tu to uztver kā tādu sniegpārsliņu, kas krīt, un tu neesi nekas tāds baigi sevišķs…
Neiburga: Nē, es ļoti labi saprotu, ko tu saki, bet es brīnos, ka ir cilvēki, kas... Un tad tu saki, ka es ļoti labi dzīvoju, nu tā forši... ka tā izskatās...
Pole: Tu ļoti viegli dzīvo.
Neiburga: Bet kāpēc tad es esmu tik ļoti pieķērusies un kāpēc es tik ļoti baidos no tās nāves, no slimībām? Tas ir fenomenāli! Kaut kas nesavienojams! Es vienkārši skatos un brīnos par to vieglo attieksmi, un tad es atceros mammas dienasgrāmatas, ko es lasīju. Cik ļoti viņa arī negribēja nomirt. Un es domāju, kāpēc viņa arī par to visu laiku ir rakstījusi. Par to negribēšanu nomirt. Tikai nenomirt, tikai nenomirt! Tā šausmīgā baile.
Pole: Bet kā var gribēt nenomirt, ja zini, ka vienalga nomirsi?! Kāda starpība, vai tu nomirsi 10 gadus šur vai tur? Kaut ko tu vari paspēt, bet ko tu tādā lielā mērogā vari izmainīt?
Neiburga: Zini, Pole, tu esi daudz gudrāka par mani. Nē, reāli, nē, nopietni. Es pilnīgi, es tagad sapratu, jo tieši šī te sajūta – tas, ko tu tagad pateici par to, vai tu tur nomirsi pēc 10 gadiem vai pēc... – tas ir tas, kam es netieku klāt. Jo man ir... Un es apbrīnoju vienkārši un fascinējos no Herca Franka, kur viņš filmē savu operāciju sirdij, ka viņš pieiet savām slimībām ar tādu dokumentālismu. Tā ieinteresētība. Es arī gribu it kā izmantot savu dzīvi tādā dokumentālista garā. Labprāt gribētu filmēt, kā es tur mokos ar savām trakumsērgas vai citām pazīmēm...
Pole: Tu jau to dari!
Neiburga: Es jau to daru, jā. Iespējams, ka viņš arī nebija tik perfekts un arī baidījās no kaut kā, ka nebija tā, ka viņš vienkārši filmēja un priecājās. Tāpēc, ka gribēja rādīt citiem to pieredzi, notikumu, cilvēka saskarsmi ar iespējamo nāvi un izmantoja to kā māksliniecisku metaforu. Tas ir riktīgi forši. Bet es, piemēram, atceros, kā biju uzaicināta piedalīties izstādē, Helēna Demakova kuratore. Un man bija kaut kāds darbs jātaisa, bet 

man bija tieši trīs mēnešus vecs Antons, un slimnīcā pēkšņi paziņoja, ka viņam ir kaut kāda drausmīga kaite. Tur visu laiku meklēja – sāka no kuņģa un beidza ar tūpli. Un tur esot kaut kas briesmīgs, un tas tūlīt pat ir jāgriež. 

Bet viņam ir trīs mēneši, es viņu esmu piedzemdējusi, tikko kļuvusi par māti, es vispār nesaprotu, kā tikt galā ar to situāciju. Es nespēju ne ēst, ne dzert, ne gulēt, bet man bija obligāti jādod viņam iespēja ēst manu mātes pienu. Jo tas viņu izglābtu. Varbūt. Bet kā lai tu to izdari, ja tu esi tik ļoti satraukusies? Tev ir tik slikti, un tu dzirdi, kā aiz durvīm dakteri saka: nu tā, tagad mēs iesim te iekšā, tas tur nedzīvos ilgi. Tas arī ir tas, kas ar mani gadās visu laiku. Visu laiku es dzirdu ne to, ko man vajag dzirdēt. Un tad man zvana Helēna un saka: nu, kā tur ar tiem darbiem? Bet es saprotu, ka mani vispār neinteresē nekādi darbi, manī nav nekā radoša, manī nav nekā, es esmu instinktīva izdzīvošanas krūts, kura mēģina ražot pienu, lai mans bērns tagad būtu dzīvs. Bet cik forši būtu, ja būtu savādāk, ja es to uzskatītu par eksperimentu. Ja es paskatītos uz to no malas. Atkāptos un paskatītos: okei, te ir tāda situācija, es to varētu izmantot, es varētu uztaisīt no tā...
Pole: Mākslu!

Neiburga: Mākslu! Tas, iespējams, palīdzētu daudziem citiem, kā tikt ar to galā, kā dzīvot, kā... nezinu... justies. Bet tad, kad ar mani notiek – tāpat bija, kad piedzima Antons. 

Man bija doma, ka es filmēšu filmu par dzemdībām. Tāpēc, ka mums rādīja tajos kursos visādas briesmīgas filmas sliktā kvalitātē un boring, un, nē, man likās, es uzfilmēšu tādu riktīgi foršo filmu. 

Samontēšu tā, lai ir ko rādīt mātēm, kas gatavojas dzemdēt. Un tanī brīdī, kad man tas viss sākās, man vienkārši bija tāds – atkāpies, kamera, viss, es negribu, es gribu būt viena pati. Kā kaķene – vienkārši ielien savā kaktā, vienkārši cīnies.
Pole: Viens mākslinieks bija nofilmējis bērna dzimšanu, tieši to, kā bērns iznāk no mātes klēpja, un tajā pašā laikā blakus viņš bija nofilmējis laikam savas mātes nāvi. Respektīvi, tev ir dzimšanas brīdis un nāves brīdis. Nofilmēti un iet paralēli. Es neesmu redzējusi to darbu, bet kaut kur skolas gaiteņos tika pieminēts kā viens no iespaidīgākajiem darbiem.
Neiburga: Jā, bet iedomājies, kā tu vari nofilmēt mātes nāvi? Kā?
Pole: Es arī tieši par to domāju, kā tu kā mākslinieks tagad saproti – ā, tagad man jāiet un jāfilmē tā mirstošā mamma – un tu viņu filmē, lai pēc tam viņu ieliktu...
Neiburga: Tu skaties kamerā, nevis esi klāt.
Pole: Nuja. Un tad ir jautājums, vai tu īstenībā piedzīvo mātes nāvi vai tu piedzīvo savu nākamo mākslas darbu.
Neiburga: Es domāju, katram tas ir... Es nepiesietos un neteiktu, ka tas ir slikti, ja kāds to spēj izdarīt, bet vienkārši es to nekad nevarētu. Nekad mūžā.
Pole: Nu labi, tu kā dzemdējoša māte nevari nofilmēt savu bērnu, bet vai tu kā mākslinieks varētu iet un nofilmēt dzemdējošu māti, kas neesi tu? Kādu citu mirstošu māti, kas nav tava māte?
Neiburga: Filmēt kādas citas sievietes dzemdības un viņas mātes nāvi – tas ir jau tāds reāls mākslas projekts, bet man liekas, ka tas nav īsti patiesi. Man nekad nav gribējies strādāt ar to, ka tu izmanto kāda cita cilvēka vājumu.

Pole: Ja tev būtu jāizvēlas, būt par mākslinieci vai par mammu, tev nebūtu jautājumu?
Neiburga: Es pilnīgi un absolūti varu pateikt, ka 

vispriecīgākais, laimi nesošākais un visnomierinošākais man ir tas, ka man ir divi bērni, ar kuriem es varu ik pa brīdim satikties tādā mīlestības saiknē, laimes saiknē. 

Saprašanās saiknē. Es domāju, ka es nevienā darbā nekad tādu nedabūšu. Bet tā ir mana pieredze – ar bērniem. Sievietes, kurām nav šādas pieredzes, iespējams, viss ir pilnīgi savādāk. Nav viennozīmīgi, ka sievietei jābūt mātei. Bet tādu ikdienišķu laimi es diez vai dabūju no saviem mākslas darbiem. To es dabūju no bērniem.
Pole: Viņus var apķert, samīļot…
Neiburga: Jā, jā, jā – apķert, samīļot, sabužināt, saošņāt.
Pole: Ar mākslas darbiem tā nevar.
Neiburga: Nu, nav īsti. (Smejas.)

Fragments no mākslinieces Katrīnas Neiburgas un aktrises Ivetas Poles sarunas žurnāla “Rīgas Laiks” 2021. gada maija numurā.