Latvietes, 4 bērnu mammas dzemdību pieredze Brazīlijā un Indonēzijā

Ziemassvētku interviju sērija tapusi sadarbībā ar YIT LATVIJA.

Arī pašlaik ģimene par savām mājām sauc Salvadoru Brazīlijā. Viņi ir pedagogi starptautiskā skolā – Artūrs mācību daļas vadītājs, bet Līga 11. klasei māca biznesa menedžmentu. Un abi ir vecāki Evai (12), Marianam (10), Viktorijai (7) un Danielam (2). Ar katru bērnu izdzīvojot tik dažādus dzemdību scenārijus, Līgai radusies pārliecība, ka sievietēm vajadzētu vairāk runāt par savām pieredzēm – kā viņai gājis, kā sieviete jutusies tajā laikā, kad bērniņš dzimis. 

“Es sākumā biju no tām, kas negrib zināt un dzirdēt neko tādu, jo katram ir atšķirīgs stāsts. Taču tagad uzskatu, ka ir jāzina pēc iespējas vairāk dažādi stāsti, lai zinātu, kas var notikt, kas ir normāli un kas ne. Mums ir jāizglītojas,” saka Līga un mūsu sarunā īsi pirms Ziemassvētkiem, kad kristieši svin Kristus piedzimšanu, atklāj satikšanās stāstus ar saviem četriem bērniem.

Foto no jaunākās fotosesijas.

Lai gan tagad dzīvojat Brazīlijā, jūsu ģimenes stāsts sākās Latvijā un arī vecākie bērni piedzimuši šeit.
Jā, kādreiz mums bija mājas Mārupē un gan Eva, gan Marians ir piedzimuši Jūrmalas slimnīcā, kas atradās aptuveni 20 minūšu brauciena attālumā. 
Pirmās dzemdības man pašai šķiet tādas savādas. Paredzētais dzemdību datums bija 30. augusts. 20. augustā draudzene man iedeva grūtnieču jostu, un man ir sajūta, ka es to uzliku pārāk cieši, kā dēļ arī sāka notikt dzemdību process. Daktere gan apšaubīja manu versiju un teica, ka nemaz tik priekšlaicīgas dzemdības nav. Atceros, ka man tā josta nepatika, tāpēc noņēmu, taču bija sākušās sāpes, kas nepārgāja.

Tu domā – kontrakciju sāpes? 
Man tā šķita, bet tās bija tādas dīvainas un ļoti nepatīkamas sāpes, kas atkārtojās ik pēc divām, trīs minūtēm. Biju lasījusi, ka nevar būt tik sāpīgi visu laiku pie tik maza starplaika. Biju apmeklējusi pirmsdzemdību kursus, it kā zināju, kā viss notiek, bet nebiju īpaši sagatavojusies garīgi šīm dzemdībām. 

Tagad es ņemtu dūlu un arī pati varētu kādai sievietei sniegt atbalstu dzemdībās, jo zinātu, ko pastāstīt, lai cilvēks vairāk ir gatavs šim procesam. 

Pēc apskates slimnīcā man pateica, ka ir tikai 1,5 cm liels atvērums. Man bija šoks, jo kontrakcijas bija tik biežas un sāpīgas. Tā es naktī grozījos no vieniem sāniem uz otriem, man nāca vēmiens, bet nekas nenotika. Arī medikamenta ievade dzemdību stimulēšanai nelīdzēja. No rīta atvērums bija tikai puse no vajadzīgā, bet es jau atrados tādā kā transā sāpju dēļ. Sāku kliegt, lai dod man epidurālo anestēziju. Daktere gan ieteica vispirms pārdurt augļūdeņus, kas – izrādās – jau bija zaļi. 

Personāls sāka rosīties, gaidīju, kad man dos atsāpinošo šprici, bet pārbaudot, atvērums jau bija 9 cm. Biju tik pārsteigta, ka man parādījās otrā elpa. Pilnīgi visas sāpes pagaisa, iesēdos dzemdību krēslā un pēc trīs spiešanas reizēm mazā Eva bija laukā. Precīzāk – viņas galviņa. Paskatoties lejā, redzēju meitas matiņus. Nodomāju – šito es izspiedīšu.

Bija jaunu spēku pieplūdums?
Jā, noteikti. Agrāk profesionāli spēlēju basketbolu, un man vienmēr bijusi pārliecība, ka man ir spēks un izturība. Zināju, ka neesmu visātrākā, bet izturības treniņos biju līdere. Tā es izspiedu arī savu Evu. Tā kā process beigās bija ātrs, man bija arī šuves, taču tas viss ārprāts bija beidzies. Atceros, ka mamma man teica – lai cik grūti būtu, tev tas bērniņš piedzims un visas sāpes aizmirsīsies. Tā arī bija. Vienīgi uzskatu, ka pirmās dzemdības man bija mazliet traumatiskas. Nejutu tik lielu atbalstu no vecmātes, taču daktere gan bija diezgan atbalstoša.

16 FOTO

Piļkēviču ģimene

+ 12

Skatīt visus

Abiem vecākajiem bērniem ir maza gadu starpība.
Evai bija 9 mēneši, kad man atsākās mēnešreizes, un mēs ar vīru izlēmām, ka nākamo bērniņu gaidīsim uzreiz, lai turpinās pabalsts. Tā arī paliku stāvoklī. Man bija hematoma, tāpēc grūtniecības sākums bija mazliet satraucošs, bet tad atradu citu dakteri, kura mani novēroja visu grūtniecības laiku. Vajadzēja lietot arī medikamentus, taču viss bija labi. 

Šoreiz gāju uz grūtnieču vingrošanu, ar vīru arī aizgājām pie Klaudijas Hēlas, lai iemācītos pareizās dzemdību pozas, bet galvenais, ko viņa iemācīja – kā pareizi izelpot kontrakciju sāpes dzemdību laikā. Tā kā esam kristieši, šoreiz lūdzu Dievam, lai varu atpūsties starp kontrakcijām. 

Man pat bija vienalga, kādas ir pašas dzemdības, ka tikai sanāk atpūta starp sāpēm.

Kā sanāca?
Dzemdības atkal notika naktī, bija ļoti auksta ziema, bet Jūrmalas slimnīcas istabiņa šķita tik mājīga, silta. Vingrošanas un elpošanas dēļ biju tik mierīga. Vecmātei teicu, lai iet atpūsties, ka pasauksim, kad vajadzēs. Vīrs uzlika filmu, kuru iepauzēja, kamēr izelpoju kontrakciju, un tad skatījāmies tālāk.

Vai nebija doma par mājdzemdībām? Izklausās, ka tu varētu.
Zinu, ka tagad ļoti daudzas māmiņas dzemdē mājās, tostarp manas draudzenes, bet es esmu cilvēks, kam patīk būt slimnīcā, tā ir mana drošā vieta. Man tikai vajag savu mazo istabiņu, kambarīti, kur es varu būt mierā un reizē arī drošībā slimnīcā. 

Man tās bija gandrīz kā mājdzemdības. Vecmāte pati pieņēma dzemdības, pat ārsti nesauca.  Vienīgā nepatīkamā lieta bija, kad vajadzēja dzemdēt placentu. Vecmāte to parāva aiz nabassaites. Es to tiešām atceros un tas bija ļoti sāpīgi. Vēl brīnījos, kāpēc viņa tā darīja.  Placenta piedzima, viss bija labi, taču jau mājās, kādā ceturtajā dienā, man paaugstinājaš temperatūra, parādījās kaut kāda smaka... Domāju, ka man ir mastīts, bet krūtis nebija tik pilnas. Ar visu bēbi braucu pie dakteres. Pārbaudēs atklājās, ka dzemdē palicis gabaliņš placentas, kas sācis pūt. Bija jābrauc uz slimnīcu tīrīt, pēc tam sekoja antibiotiku kurss, kas tika arī mazajam caur manu pienu, bet nu – tāda ir mana otro dzemdību pieredze.  

Indonēzijas slimnīcā. 

Un tad jau sekoja eksotiskās dzemdības – Indonēzijā. 
Jā. Uzzinājām, ka vīram tur būs darbs, tāpēc izdomājām, ka vispirms aizbrauksim uz Indonēziju, paskatīsimies, kādas tur ir slimnīcas, iedzīvosimies un tad domāsim par trešo mazuli. Taču man kavējās mēnešreizes. Mājās bija tāds galīgi nobružājies testiņš, kuru es visur vadāju līdzi. Uztaisīju, ieliku jakas iekškabatā pie sirds, lai tas tur taisās piecas minūtes un pati aizgāju pastaigāt. 

 

Domāju, ārprāts, ja es tagad esmu stāvoklī, man taču būs jādzemdē Indonēzijā. Kas tā vispār ir par valsti?

Pārnākot mājās, testa rezultātu skatījāmies kopā ar vīru, un – divas svītriņas! Viktorija bija pieteikusies. Pazinām ģimeni ar četriem bērniem, mūsu priekšgājēju. Viņiem bija dzemdību pieredze Āzijā, Bangladešā. Mums pastāstīja par grūtnieču aprūpi, dzemdībām utt. Sapratām, ka būs labi. 

Uz Indonēziju aizbraucām jūlijā, man jau bija piektais grūtniecības mēnesis, vajadzēja atrast dakteri, slimnīcu. Par laimi, netālu no skolas, kur strādāja vīrs, nesen bija uzcelta jauna slimnīca, kuras īpašnieks bija viens no skolas vecākiem. Ļoti glauna slimnīca ar lielām marmora flīzēm. 

Slimnīca Indonēzijā. 

Tik greznu vairs neesmu redzējusi. Ieejot vestibilā, bija sajūta, ka esi atnācis uz banku vai  “Starbuck”. Palātām bija nosaukumi “Dimants”, “Briljants” un kas tik vēl ne. Dzemdību krēsliem dažādas fīčas, tostarp masāža. Ko – nopietni?! Turklāt absurds ir tāds, ka šādās slimnīcās dzemdē tikai turīgas dāmas, bet Āzijā šāda ranga sievietes labprātīgi izvēlas ķeizargriezienu. Ļoti reta sieviete dzemdē dabīgi. 

Savukārt man bija svarīgi, lai dakterim ir pieredze, pieņemot dabīgas dzemdības. Tajā laikā izlasīju arī grāmatu par dabīgām dzemdībām “Gaidības un radības ar prieku”. Jutos tā, it kā gatavotos dzemdēt pirmo reizi. 

Man bija dakteris – pēc pases indonēzietis, bet pēc izcelsmes ķīnietis. Biju dzirdējusi, ka viņš dzīvojis džungļos, un, izrādījās, visi viņa trīs bērni bija piedzimuši bez jebkādas stimulēšanas un citas iejaukšanās. 

Manas dzemdības noritēja dabīgi un mierīgi, biju vienīgā dzemdētāja visā stāvā. Vienīgais, par ko dakteris jutās nedrošs, bija pārāk īsas kontrakcijas. Lūdzu Dievu un koncentrējos uz elpošanu. Tā es tur pūtu un elsoju līdz brīdim, kad jutu – tagad jādzemdē. Vīrs pasauca dakteri, bet viņš nepaspēja cimdus uzvilkt, kad bērniņš jau nāca. Ārsts gan teica, lai nespiežu tik ātri, un te parādās tas, ka tomēr ir vajadzīga vecmāte blakus.  
Vēl zinu, bet pati neprotu izdarīt – īstenībā bēbīti nemaz nevajagot stumt ārā. Ja ir kontrakcija un pareiza elpošana, tad viņš pats smuki izspiežas un nav nekādu plīsumu. Man vēl nav sanācis šādi, tātad esmu spiedēja, un šuves bijušas katru reizi (smejas).

Un kāda ir pēcdzemdību aprūpe Indonēzijā? 
Augstā līmenī. Ārsts un medmāsiņas uzreiz ir klāt, apčubina. Protams, Viktoriju paturēju pie sevis, neļāvu uzreiz mazgāt. Arī to man stāstīja, ka vispirms bēbītim mierīgi pie mammas jāpaēd pupiņš, un to visu mums ļāva darīt.  
Pirmajā naktī medmāsiņas visu laiku nāca palīdzēt. Tiklīdz bēbis sāka raudāt, istabiņā ieskrēja  divas medmāsiņas, ieslēdza gaismu un uzreiz izjautāja – vai mums ir par aukstu, par karstu, kāpēc bērniņš raud, piedāvāja nomainīt autiņu utt. Jā, Indonēzijā bērnus ietin autiņā, tas ir interesanti.

Augsta līmeņa serviss arī maksā bargu naudu, vai ne? 
Mums bija internacionālā apdrošināšana, kas tiek nodrošināta visiem ārzemju skolotājiem un viņu ģimenēm. Es, protams, netiku dimanta zālē ar masāžas krēslu, bet ērtības bija lielas.

Un tad sekoja Brazīlija?
Jā. Bija pagājuši pieci gadi kopš dzemdībām Indonēzijā, taču pa vidu man bija piedzīvojumi arī Latvijā – ārpusdzemdes grūtniecība. Sanāca diezgan riskanti, jo daktere neredzēja, ka apaugļotā olšūna ir ārpus dzemdes. Man bija plīsums un iekšējā asiņošana, kā rezultātā man izoperēja vienu olvadu. 
Tad atbraucām uz Brazīliju un atkal kaut kā netīšām paliku stāvoklī. 

 

Tā bija tāda dīvaina grūtniecība, kuru zaudēju. Es pat redzēju, kā bērniņš tādas mazas pupiņas veidā iznāca ārā... 

Un tad pēc diviem gadiem pieteicās Daniels. Abi strādājam skolā, kur liela daļa vecāku ir dakteri, tāpēc nebija problēmu atrast angliski runājošu ārstu. Te gan ir tāda sistēma, ka dakteri paši neveic sonogrāfiju un ir jādodas uz citu klīniku to veikt. Savukārt ārstu prakses iekārtotas  ofisa ēkās, un katrs specializējas tikai uz viena veida sonogrāfiju. Tāpēc pa visu pilsētu ofisa ēkās ir ārstu prakses, un katrs no tiem ir speciālists tikai savā jomā, nevis plaša profila kā pierasts Latvijā.  

Noslēdzot līgumu ar konkrēto dakteri, viņš pasaka, kurā slimnīca strādā, un tur man arī jāplāno savas dzemdības. Mana ārste strādāja vienā no slavenākajām slimnīcām un viņa arī pieņēma dabīgas dzemdības. Devos uz šo stacionāru noslēgt līgumu, kas ir obligāti. Sanāk, ka jānoslēdz divi līgumi – ar ārstu un slimnīcu. Protams, tie ir maksas, taču mums atkal bija apdrošināšana.

Un kā tev gāja ar šo grūtniecību?
Pirmajā sonogrāfijā man pateica, ka ir cista vai dvīņi – viens pieķēries pie olnīcas, otrs dzemdē. Arī pašsajūta bija ļoti slikta. Man bija vājums, grūti un sāpīgi. Rezultātā ik pēc divām dienām gāju uz sonogrāfiju, lai redzētu, vai tas ir embrijs, vai tomēr cista. Embrijs augtu ļoti ātri, savukārt cista nekļūtu lielāka. Paldies Dievam pie olnīcas bija cista un dzemdē bērniņš, kurš normāli attīstījās un auga. 
Grūtniecība noritēja normāli, bet mūsu skolā dzirdēju visādus stāstus no darbiniecēm, kuras papildus bija arī dūlas. Viņas ieteica neuzticēties dakteriem, ja vēlos dabīgas dzemdības, jo šeit ārsti nevēlas ilgi ņemties un taisa ķeizargriezienu. Arī manā glaunajā slimnīcā statistika parādīja, ka 88% gadījumu tiek veikts ķeizargrieziens. 

Izrādās, arī šeit sievietes pašas nemaz nevēlas dabīgas dzemdības, turklāt katrā šādā slimnīcā ir īpaša ķeizargriezienu telpa ar stikla sienu, aiz kuras ir vestibils radiem. Notiek operācija un aiz loga stāv ģimene, radi, draugi, ir ziedi, dāvanas – tur jau notiek ballīte.

Grūtniecei ir make up, safrizēti mati un visu procesu iemūžina fotogrāfs. Arī mana vīra sekretāre dzemdēja šādā veidā, un uzreiz tiek izsūtītas melnbaltas fotogrāfijas kolēģiem. Ķeizargriezienā skaisti izņemts bērniņš ar sapucētu mammu. Jau apmazgāta un savīstīta bērniņa seju pieliek pie mammas sejas, un top šādas fotogrāfijas. Pēc tam mazulis tiek aiznests pie stikla un parādīts ģimenei. 
Kamēr biju slimnīcā pēc savām dzemdībām, redzēju, ka visas istabas ir izdekorētas, uz durvīm jau uzlikta bērniņa bildīte – viss saplānots, sataisīts.

Vai arī jums bija ballīte turpat nodaļā?
Ballītes mums nebija gan, taču sarunāju savu draudzeni Džūliju, kura ir brazīliete un ļoti labi runā angļu valodā, ka viņa piedalīsies manās dzemdībās. Pēc protokola varēja būt klāt vīrs un fotogrāfs. Tā kā daudzi tur nerunā īpaši labi angliski, gribēju, lai Džūlija vajadzības gadījumā ir kā tilts starp mums. 

Lai gan tās man bija ceturtās dzemdības, tomēr ne tik ātras kā daktere domāja, un viņa sāka satraukties. Mans vīrs centās nomierināt ārsti sakot, ka viss ir kārtībā. Man vēl bija līdzi ēterisko eļļu difūzeris, biju izpētījusi, kādas eļļas katrā dzemdību fāzē labāk izmantot, bija mūzikas liste, dzemdību zālē izslēdza lielās gaismas – tā forši un romantiski. Ik pa laikam ienāca kāds no personāla, brīnījās, kā es bez zālēm te dzemdēju. Arī bērnu ārsts ielūkojās gaidot, kad tad nu būs  bēbis klāt. Visi bija gatavībā. Tad Džūlija man teica, ka otra daktere grib man pamasēt dzemdes kaklu. Biju lasījusi pētījumu, ka tas nestrādā, ka nevajag masēt dzemdes kaklu, un to arī pateicu dakterei ar Džūlijas palīdzību. Taču jutu, ka otra daktere dara to tik un tā. 

Daniels piedzima, pieliku viņu pie pupiņa, arī placenta piedzima mierīgi un nesāpīgi, taču atkal bija plīsums, ko vajadzēja sašūt. 
Bērnu ārsts vēl pārjautāja manam vīram, vai es tiešām piedzemdēju dabīgi, pat bez epidurālās anestēzijas. Sajutos kā varone (smejas). 

Man pat bija sajūta, ka esmu piepildījusi kaut kādu misiju šeit. Parādījusi tiem brazīļu dakteriem, ka ir iespējams dzemdēt dabīgi un ka tas ir normāli.    

Vēl Brazīlijā pirmās potes bērns nesaņem slimnīcā, jo te viss ir par maksu. Jāmaksā ir par katru mazāko pārbaudi.

Kāda Danielam ir pilsonība? 
Brazīlija ir viena no retajām valstīm, kur uzreiz pēc piedzimšanas bērnam ir tās valsts pilsonība, tāpēc uz Latviju pēc mūsu valsts pases Daniels ceļoja kā brazīlietis, ar Brazīlijas pasi. Viņam ir dubultā pilsonība. Ar Viktoriju bija pilnīgi cits stāsts.  

Tu stāstīji par slimnīcām, kur dzemdē turīgas sievietes, bet kā ir ar pārējām? Cik zināms, Brazīlijā vairums ļaužu nav turīgi.
Ja nav naudas, tāpat ir iespēja dzemdēt stacionārā, kur pieejams dakteris, tās visas ir publiskās slimnīcas un tur nav izvēles – viņas piedzemdē dabīgi. Tomēr tendence ir veikt ķeizargrieziena operācijas. Tas ir ērtāk arī dakteriem, bet viņi nesaprot, ka var nodarīt pāri bērnam. Nākot pasaulē dabīgā veidā, bēbis saņem tik nepieciešamās labās baktērijas no mātes maksts, ķeizargriezienā tas nenotiek. Tāpat ir veikti kognitīvie pētījumi par to, cik inteliģenti ir dažādi dzimušie bērni. 

Arī veselības ziņā, piemēram, astma biežāk ir ķeizarotiem bērniem. Nemaz nerunājot par garīgo pusi – mums, sievietēm, ir pagodinājums izciest šīs dzemdību sāpes, tas ir tāds kā šķīstīšanās process, turklāt tu zini, ka tās sāpes beigsies. 

Brazīlijā sievietēm ļoti svarīgs ir skaistums. Viņas uzskata, ka dzemdējot ir nesmuki skati, ka tas ir pazemojums, ka pēc tam nevarēs sportot, jo būs urīna nesaturēšana u. tml. Daudz maldu.

Skaidrs, ka dzemdības būs sāpīgas, kādai būs ļoti grūti, citai vieglāk, tāpat var rasties dažādi sarežģījumi, taču galvenais ir ieklausīties sevī, savā ķermenī, un ticēt, ka viss būs labi, ka tu spēsi paveikt skaistāko uzdevumu, kas mums, sievietēm uzticēts – dot dzīvību. 

Titulbildes un galerijas pēdējā foto autore: Laura Šūlmeistere.