Pēteris Kļava: “No bailēm gandrīz pieliku bikses. Bet bailes vajag – tās liek attīstīties”

Ar pazīstamo bērnu ārstu, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) anesteziologu reanimatologu Pēteri Kļavu tiekamies svētku noskaņās – īsi pirms Ziemassvētkiem. Lai runātu par bailēm, kas dažādās formās mūs, sabiedrību, pavada visu pandēmijas laiku. Kā bailes nomierināt, un kā tikt pie miera? Ne tikai svētku laikam, bet visam jaunajam gadam. 

Sarunā viņš teiks: “Ir jāmācās nevis reflektēt, ka sūds smird, bet iestādīt puķīti. Šī puķes stādīšana nozīmē, ka tu spēj kontrolēt domu par to, kas ir, nevis seko izmisumam vai negācijai. Miers sākas ar šo smadzeņu prāta viļņu nomierināšanu.”

Kad sazvanījāmies, minēji, ka esat izglābuši trīsgadīgu bērnu, kas bija slims ar kovidu. Vai vari pastāstīt vairāk, kas notika? 

Pie mums bija trīsgadīgs bērniņš. Vienu dienu viņam palika arvien sliktāk un sliktāk, nevarēja paelpot. Aizveda uz reanimāciju. 

Tik smagā stāvoklī ar kovidu bija pirmais bērns Latvijā – parastais skābeklis vairs nelīdzēja. Bērns slīdēja projām. 

Skaists, balts bērniņš – nu eņģelītis. Visu laiku tajās ciešanās šis bērns bija skaists – nebija enerģētiski sabrucis; bērniņš bija gaišs. Tas deva cerību, ka bērnam ir lielas rezerves, dotas no augšas. 

Katru dienu mums bija konsīlijs, sazinājāmies ar Stokholmu. Mums gāja baigi. Taču izglābām. Ja mēs būtu dzērāji, piedzertos pēc šī. Bērniņš tagad ir jau mājās. Domāju, ka viņam būs labi – bērniem atveseļošanās notiek labāk. Šādiem bērniem, kam ir blakusslimības, pret Covid-19 noteikti būtu jāvakcinējas.

“ES DOMĀJU: NE PAR KĀDU NAUDU, MAN IR BAIL!”

Šie ir temati, kas raisa bailes. Vai savā darbā redzi, ka bailes ir pieaugušas? Es apkārt tās redzu. Piemēram, vecākiem cilvēkiem tās ir bailes nomirt nosmokot, jaunie baidās par saviem vecākiem. Es baidos par savu “Mammamuntetiem.lv” – vai un kādā formā tas varēs pastāvēt. Ko tādas ilgtermiņa bailes cilvēkam var nodarīt?

Bailes ir iestatītas, lai izdzīvotu kā suga. Pat akāciju lapas reaģē – ceļas uz augšu –, kad žirafe grib tās apēst. Arī koki negrib būt iznīcināti. Tātad bailes ir vajadzīgas. Bet jo vairāk cilvēks grib baudīt dzīvi, jo vairāk viņš ir pakļauts pretdarbībai – kā par to būs jāmaksā. Par bailēm ir jāmāca jau skolā – kā mūsu prātā, zemapziņā formatizējas algoritms, kas nosaka: ja rīkosies tā, būs tā.  
 

Nesen vecāku neapzinātu rīcību dēļ reanimācijā nokļuva kāds puisītis ar nopietnu galvas traumu; vecāki nebija spējuši aprēķināt, kā var nomenedžēt baudas riskus. Viens piemērs par baudu un risku no manas dzīves. 

Pirms daudziem gadiem bijām Slovākijā, Popradā, – vasara, apkārt kalni. 

 

Tur bija milzīgs akvaparks, un dēls ļoti gribēja, lai nošļūcam pa cauruli. Es domāju: ne par kādu naudu, man ir bail! Bet mazam puikam gribas šo adrenalīnu.

Es kā vecs padomju cilvēks pārmetu krustu, un kāpām augšā. Akvaparks ir ļoti bīstama vieta; mans prāts rēķināja riskus, bet ne jau vienmēr var visu aprēķināt. Beidzās tā, ka apķēru bērnu un laidāmies lejā – viedais reanimatologs, audzinātājs gandrīz pats pielika bikses! (Smejas.) 

Pēdējā pagriezienā mūs kaut kā sameta, mēs abi nokritām uz mutes; bērns izmuka man no rokām, jo ir slapjš un slīd. Mūs “izspļāva” ārā ar zilumiem uz elkoņiem. Visādi citādi viss beidzās labi. Bet, lūk, šis ir tas maģiskais aplis – bauda, bailes, riski un ciešanas.

Vai visu laiku ir jādomā par bailēm? Piemēram, strādājot reanimācijā. Iepriekš minētais bērns bija smagā stāvoklī, tika turēts mākslīgā komā, mākslīgi elpināts, bija izdarītas smadzeņu trepanācijas (uzskaita virkni medicīnisku darbību, kas tika veiktas, lai uzturētu bērna dzīvību). Darījām visu, lai cilvēks nenomirtu, lai paliktu ar smadzenēm. Vienlaikus ārstos ir zināmas bailes – atbildība. Bērns ir milzīga atbildība. Automātiski ieslēdzas milzīgs intelekta baiļu, atbildības, rūpju moments.

Bailes pavada jebkuru profesiju, kurā jāpieņem stratēģiski lēmumi. Par šo konkrēto bērnu ļoti bažījāmies – lai visu laiku būtu pareizs smadzeņu spiediens, lai pareizs vidējais asinsspiediens, pareizs perfūzijas spiediens. Tu visu laiku spriego savu intelektu, manipulē, lai noturētu visus šos spiedienus; bailes kontrolē, lai būtu labs rezultāts. Mums izdevās. 
 

“CIEŠANAS RODAS, JO GRIBAM BŪT LAIMĪGI”

Cilvēki grib būt laimīgi, tāpēc ir daudz ciešanu. Ciešanas un bauda ir uz svariem. Taču – jo tu vairāk apzinies riskus, jo tu vairāk tos minimizē. Katra vecāku ienākšana reanimācijas nodaļā, kur ir ciešanas dienām, nedēļām vai pat gadiem, saistās ar bailēm – vecāki baidās, lai bērns nenomirtu. Tās ir hroniskas bailes. Tās ārkārtīgi izmaina veselību, imūnsistēmu, psihoķīmiju. Tāpēc mūsu slimnīcā ir dienesti, kas mēģina garīgi, psiholoģiski sniegt vecākiem atbalstu.

Ar Pēteri Kļavu sarunājas vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Vecāku informētība ir ļoti svarīga. Vecākiem ir jāmācās izpratni, kas ir bērns. Tā ir unikāla, dievišķa būtne. Tāpēc reanimācijā ar mammām runājam, kā apiet baiļu primitīvo refleksiju, kā mācīties to atstāt paralēli un pārkomplektēt realitātes programmēšanu virtuālā līmenī.

Nav mīlošākas būtnes par māti un tēvu, kas mīl savu bērnu. Es regulāri tiekos ar vecākiem, kuriem ir nomiruši bērni; gribu parādīt, ka cilvēks ir dievišķa būtne. 

Lai ciešanas, sēras, mīlestība, atmiņas, izmisums nav vienīgais, no kā šie cilvēki turpina dzīvot. Slimnīcā šobrīd ir kāds zīdainis, kuram priekšā mēnešiem, varbūt gadiem gara, grūta cīņa. Bērniņam ir fantastiski vecāki; viņiem ordenis jādod. 

Bailes ir signālsistēma, kas mums liek arī attīstīties. Pie bērniņa pārsvarā ir mamma, un redzu, cik daudz viņa dara virtuāli. Šī izcilā mamma apbrīnojami darbojas – tur nav asaru, ir milzīga mīlestība, līdzsvars un neiedomājams iekšējs darbs. Tāda virtuālā modelēšana, kā es to saucu. Mamma nevis raud un tikai pabaro bērnu, bet iekšēji strādā. Vizualizē – vizualizācijai ir milzīga nozīme! Tas ir milzīgs darbs. Ļoti daudzām mammām tas labi sanāk. Un viņas no mūsu sarunām uzķer, ka pašas nav tikai mātes zīdītājas un bērns nav tikai viņu zelta oliņa; tas ir daudz unikālāk, sarežģītāk.
 

Izstāstīšu vienu piemēru. Slimnīcā bija kāds piecgadīgs puisītis, kuram bija milzīgs smadzeņu audzējs – tā dēļ viņš bija zaudējis redzi, arī lielu daļu kustību. Viņš bija pie samaņas. Viens ir tas, kā jūtas vecāki, vecvecāki – jo viņi zina, ka bērns nomirs. Otrs – kā jūtas pats bērns? Visiem bailes, ciešanas, neviens negrib redzēt šo ārkārtīgo izmisumu. 

Šis puisītis ir mans skolotājs. Atceros mūsu izcilo dialogu. 

Mammīte vakarā aizgāja, un palika akls, mirstošs puisītis, kuram pēc datiem redzams, ka atlikusi nedēļa, divas. 

Viņš saņēma hospiss terapiju – atsāpināšanu un minimālu barošanu. Agresīva iejaukšanās ar ārstēšanu vairs nenotika. Nu ko tu pateiksi šim puisītim? Tādu, kas mazinātu viņa bailes, izmisumu un ciešanas. Es saņēmos, iegāju pie viņa – viņš vēl negulēja. Paņēmu viņa rociņu, teicu, ka gribu ar viņu mazliet parunāt. Teicu: “Tev ir ļoti grūti, redzu, ka tu kādreiz raudi asariņas. Bet gribu tevi iepriecināt.” 

Un tad mēģināju viņam saprotamā valodā stāstīt, ka tavas ciešanas beigsies un tu nekad nemirsi (vārds nāve ir jāizņem no apgrozības). Tu vienmēr esi, bet izmainīsies tev viss apkārt. Izmainīsies vieta, kur atradīsies. Tu iziesi no ķermeņa ārā un redzēsi, ka mēs tavu ķermenīti nomazgājam, noliekam, ka mammīte raud. Viņš man atbildēja: “Es jau to zinu”. Prasīju – kā? Viņš: “Man jau vienreiz tā bija.”

Piecgadīgs bērniņš man precīzi aprakstīja savu ārpusķermeņa pieredzi, par kādu esmu lasījis literatūrā. Ka ir bijis izgājis no ķermeņa ārā, iegājis ļoti skaistā dimensijā, un viņa vienīgais satraukums ir, ka mammīte raudās. Šo klausoties, ir jāraud. Bērns zina, ka beigsies šīs ciešanas, ka viņš nav tikai mirstošais piecgadīgais ķermenītis. Viņam nebija primitīvo, eksistenciālo baiļu; viņš no tām bija pasargāts.

“DZĪVE MUMS PRIEKŠĀ PIELIKA KĀJU”

Vienā brīdī pieminēji hroniskās bailes; un šā brīža stāvoklī sabiedrība tādas jau piedzīvo. Ko ar šādām bailēm iesākt?

Analizējot pats sevi un sabiedrību, vērtēju – kā tad mēs dzīvojām līdz šim? Bija ārprātīgs urā! Netika domāts ne par planētu, ne sabiedrību, ne par savu tuvāko – arī par savu valsti īsti ne. Katrs domāja tikai par savu sajūtu un baudu, ilgstošo, prognozētu nodrošinājumu. Protams, ne visi, tomēr vairākums. Šis mazais, vēsturiskais precedents uzrāda sabiedrības patieso vietu. Daudziem nepatiks, ko tagad teikšu, bet ar ko tad mēs nodarbojāmies? Uz kurieni gājām? Kas bija tās vērtības, ko gribējām piedāvāt saviem bērniem? Paši metām pa mašīnu logiem atkritumus un tad gājām uz talkām vākt. 

Un te pēkšņi dzīve pielika priekšā kāju. Es pat domāju, ka kovids ir ļoti maza sabiedrības paklupināšana. 

Sabiedrība un visa cilvēce domā, ka viņiem viss ir kārtībā, bet tas tā nav. Bailes, ko tagad piedzīvojam, – nāves bailes, nenodrošinātība – ir mazliet atgādinājums, kas liek apstāties kustēties. Vienīgi tagad cilvēki to izgāž agresijā, jo ir uzlikts dzīves baudu ierobežojums. 

Šī situācija ir arī filozofiska. Lai restartētu vērtības. Un šīs hroniskās bailes cilvēkus – diemžēl ne visus – tuvina analītiskai izpratnei par to, uz ko ir jātiecas. Cilvēkiem nebija atbildības pret šo zemi. Hroniskās bailes ir vienīgās, kas cilvēku mazliet moralizē. 

Vai cilvēks tik ātri mācās? Pietiks ar pāris gadiem kovida?
Jā, cilvēks mēdz aizmirst. Atceros to dienu, kad veikalam “Maxima” iebruka jumts. Man bija izsaukums uz kādu Latvijas pilsētu – strādāju arī specializētajā medicīnas centrā. Braucām ārā no Rīgas. Traģēdija jau bija izsludināta. Braucām ar ātrās palīdzības auto. Līdz tam cilvēki ceļu deva mazliet, bet te pēkšņi visi apstājās – lūdzu, brauciet. Bailes cilvēkiem lika apstāties. Mēs aizbraucām bez bremzēšanas, jo visiem likās, ka braucam uz “Maximu”. Pagāja daži mēneši, un viss bija aizmirsies. Visa cilvēce ir viens liels karš un asinis, un diemžēl no tā mācās tikai retais.

Gribēju paturpināt tematu, vai un ko ir ietekmējusi pandēmija. Tev visu pandēmijas laiku turpinās lekciju cikli. Kā tu redzi – vai cilvēku jautājumi tagad ir pamainījušies?
Jā, nodarbības notiek, bet attālināti. Katram aktierim ir savi skatītāji (iesmejas), un manējie ir tie, kas nāk uz ļoti grūtām tēmām, un gadu gaitā ir arī atsijājušies atbilstoši vērtībām un virzienam. Palikuši ir tie, kurus pandēmija ļoti nav skārusi, ja neskaita finanses. Drīzāk viņi šo pandēmiju izmanto daudz augstākai vertikalizācijai. 

Bet jautājumi… Visi bija šokā, ka esmu sapotējies. Un ar potēšanos es gribēju parādīt, cik šis vīruss ir bīstams. To vienkārši vajag izdarīt. Tas bija galvenais jaunais jautājums – potēties vai nepotēties un ar ko?

Par ko mums kā sabiedrībai būtu pēc šīs pandēmijas jāaizdomājas? Idejiski kaut kas taču būtu mums, Latvijai, jāiemācās.
Jebkura krīze uzrāda visas vājās vietas. Visas kleitas tiek nomestas, valsts – atkailināta. Tiek uzrādīts, kāds ir tavs garīgais rentgens. Ir labi, ka ir pozīcija un opozīcija – pretmeti ir vajadzīgi. Citādi “pils” vienmēr domās, ka ir pareizi izdarījuši, ka viņiem ir vara. Taču, lai cik latviešu tauta ir mīļa, tā ir neizglītota, un tādi arī tie tautas dēli ir savēlēti. Šī patoloģija novērojama daudzās valstīs. Pietrūkst konkurences. Pietrūkst intelekta, lai izvērtētu. Problēmas tātad ir uzrādījušās, bet vai kas mainīsies? Mazliet noteikti.

Politiķi centās, kā nu viņi mācēja – ar visiem saviem kompleksiem. Bet valsts apkakājās. Tad nu tagad ejam visi kopā draudzīgi uz upi mazgāt bikses un pārrunāt – redz, kā mums sanāca. Es domāju, ka šis ir vajadzīgs – draudzīgā analīze. Kur katrs arī uzņemas atbildību par savām kļūdām. Manuprāt, tas ir morāli vīrišķīgi. Bet iekšā sēž tāds mazs iekšējais kroplītis, kas to nevar pateikt. Arī pašos vēlētājos tāds sēž.

Cilvēkiem jāiemācās disciplīna. Piemēram, esmu daudzkārt bijis Kanādā, tur neviens bērns nebrauc bez ķiveres. Kā viņi to iemācīja? Mums tas neizdodas. Acīmredzot cilvēki ir jāsoda un jākontrolē. Esmu diezgan pesimistisks šajā jomā. Pārāk pietrūkst ģimenes institūta, bērniem līdz septiņiem gadiem pietrūkst gudru vecāku. Cilvēkos nav filozofijas, nav vertikalitātes, ir tikai patērētāja komforta izmisums – ko viņi grib. Kā attīstīt valsti, lai šeit nav tikai vēlme pēc “Dejot ar zvaigzni”? 

Šajā haosā katram ir jāmācās daudzas vērtības, piemēram, cilvēks cilvēkam, viedums viedumam. Latvijā ir vajadzīgs folderis, kurā ir viedums, cilvēcība, ģimene, mīlestība, daba, līdzsvars, pašpietiekamība.

Mums tas raksts tāds pesimistisks gada nogalē sanāk. (Smejamies.)
 

“JAUNIEŠI GRIB SKAISTĀKU, GUDRĀKU PASAULI”

Labi, tad pie pozitīvākām lietām. Es redzu, ka apkārt ir daudz ģimeņu, kurās tieši šobrīd notiek vērtību meklējumi. Piemēram, zinu cilvēkus, kas aiziet no darba un saka, ka šo vairs nevar darīt, jo neredz vērtības. 
Jā, daudz ir tādu. Zinu studentus, kas ir bijuši lieli anglosakšu fani – par Angliju, Ameriku. Kad viņi šajās valstīs pamācījās, kļuva par tādiem Latvijas patriotiem! Tagad saka: cienījamie jaunieši, cik te ir forši! Kādas tur ir vērtības, par ko tur runā jaunieši – akadēmiskajā vidē, universitātēs; tās ir augstas, bet ārpusē… tur jākliedz “help”! Mūsējie mūk atpakaļ uz Latviju. Tā ir laime, un paldies vecākiem, kuri šādus bērnus izaudzinājuši.

Šiem jauniešiem pašiem ir jāveido šie jauno vērtību folderi. Viņi grib skaistāku, gudrāku pasauli; viņus neapmierina esošā perspektīva. Viņi redz šo verdzības sistēmu, taču grib būt brīvi, radoši un atbildīgi. Gribu pateikties un uzslavēt mūsu slimnīcas jaunos rezidentus, studentus, kas piestrādā arī par māsu palīgiem, – pie mums strādā fantastiskas meitenes! Ir sajūta, ka viņas ieceļojušas no cita gadsimta, pilnīgi neiederas vulgārajā, primitīvajā Latvijā. Viņu darbīgums, atbildība, attieksme ir apbrīnojama; arī trauslums, intelekts, ugunīgums. Latvijā aug pavisam cita tipa cilvēki, un tā ir Latvijas sāls.

Kādreiz eju pa Tērbatas ielu un vēroju – iet tētis ar mazu puisīti pie rokas, mazais priecīgs, ik pa brīdim palecas. Un visu laiku skan: “Tēti, kā tu domā? Tēti, un ko tu domā par šo?” 

Man nav lielākas dāvanas uz zemes, kā redzēt tādu laimīgu bērnu savam vecākam pie rokas un ka viņi sarunājas. 

Kad šo redzi, tad vairs neliekas tik pesimistiski (smejas).

Šī pasaule mainās. Tāpēc saku jauniešiem, lai taisa savus centrus, klubus, tusiņus; savus folderus – komunikāciju, ideju. Lai to darītu, ir vajadzīgi jaunie līderi, un tādi mums ir.

Jā, no šīs visas situācijas ir jāizlien ar jaunu ādu.

“KĀ BĒRNA DZĪVI VEIDOT GUDRĀKU, SATURĪGĀKU”

Tāds arī bija šīs sarunas mērķis – kā tad ar to savu jauno ādu pēc šīs pandēmijas izlīst; kā savas bailes nomierināt, kā iegūt mieru? 
Relaksācija ir bāze eksistencei. Miers. Šis miers nav pastāvīgs – jūrā ir arī viļņi un mežā lapas kustas. Ir jābūt emocionālajai inteliģencei un spējai vadīt prātu. Tas ir tas, ar ko mums ir jānodarbojas, jo īpaši tagad – kovida laikā. Ar sevis ģenerāltīrīšanu, marķēšanu jaunai pasaulei. Vajag arī kādas apņemšanās. Apņemšanās ir interesants akts – kā tu ar sevi komunicē. Piemēram, tu apņemies vienu stundu darīt to un to. 

Šie mazie soļi savā iekšējā darbā, par kuru tev neviens nemaksā, ir tavs dosjē, un no tā sastāv civilizācija. Vai tev iznāca mēneša laikā īstenot kādu savu apņemšanos? Cilvēki grib mainīt pasauli, nemainot sevi. Tas, protams, nav iespējams.

Viss sākas ar to, kā tu redzi pasauli, kā tu apstrādā informāciju, kas tev ir apkārt. Vai tu uzbudināti rezonē uz to, vai atspoguļo un reflektē, vai arī spēj radīt kaut ko savu? Ir jāmācās nevis reflektēt, ka sūds smird, bet iestādīt puķīti. Šī puķes stādīšana nozīmē, ka tu spēj kontrolēt domu par to, kas ir, nevis seko izmisumam vai negācijai. Miers sākas ar šo smadzeņu prāta viļņu nomierināšanu. Tā ir pirmā uzvara, te sākas attīstība. Tāpēc ir jāmācās meditēt; to var darīt kopā ar bērniem.

Mans novēlējums mīļajām mammām un tētiem ir: izglītojieties! Izglītība visa mūža garumā rada tik dziļu, tik visaptverošu redzējumu, ka sava bērna klātbūtnē jūtaties pavisam citādi – vienmēr intuitīvi atradīsiet domas, ko viņam pateikt, jūs būsiet interesantākie vecāki saviem bērniem, arī saviem mazbērniem! Šī izziņa un studijas par sevi ir tas, kas var nodrošināt kvalitāti nākotnei. 

Mēs izdalām to, ar ko barojamies. Kādus teikumus varam izdalīt uz bērnu psihi, ja paši nebarojamies? Es uzskatu, ka mūža izglītība ir vecāku pienākums pret saviem bērniem. Bērni uzdod ārkārtīgi sarežģītus jautājumus – viņi ir zinātnieki – , un, ja vecāki atbild, iesaistās diskusijās, viņi būs sava bērna autoritātes, un bērna dzīve veidosies gudrāka, saturīgāka. 
 

“BŪT ĻOTI UZMANĪGIEM ŠAJĀ BRĪNIŠĶĪGAJĀ DZĪVĒ”

Tāpat ir svarīgi mācīties jūtu un emociju analīzes. Bērnam ir jāpalīdz iemācīties analizēt savas jūtas, emocijas, pārdzīvojumus. Lai mācās saprast, kāpēc kļūst nelaimīgs, kāpēc dusmīgs. Ja to mācās, bērns kļūs veselāks, gudrāks, atslābušāks. Kā Mahātma Gandijs [Indijas garīgais un politiskais līderis – aut.] teica: visas izmaiņas, ko vēlies izdarīt pasaulē, izdari sevī. Jo pasaule esi tu. Ir jābeidz meklēt vainīgos.

Ziemassvētkos bērniem vajag arī dāvanas un svecītes. Es kā tagad atceros, ka sešos gados Salatētim vēstulē biju uzrakstījis, ka gribu vienu konkrētu mašīnu – kas brauca un līgojās. Un Salatētis man to uzdāvināja! Joprojām atceros to laimes stāvokli, saņemot šo dāvanu, teicu: “Mammu, es tieši to gribēju…”. Arī šis Ziemassvētkos ir vajadzīgs – kad bērns mācās komunicēt ar virtuālo pasauli.

Es domāju, ka ir jāmodernizē reliģija, Dievs, garīgums, Jēzus Kristus. Modernizēt nevis brutāli, bet moderni gudri, lai neuztver to kā vēsturisku atavismu, bet absolūtu eksistenciālu fenomenu. Dzīvības brīnumu. Parādīt katra bērna šo dievišķo pašpietiekamību. Izpakot šo jautājumu – ko nozīmē, ka tu esi pilnīgi dievišķs? Lai bērns ir relaksēts tajā.

Tāpat svētku laikā novēlu drošību. Tā joprojām Latvijā ir kriminālā stāvoklī. Atceros kādu gadījumu Latvijā. Ģimene pušķoja Ziemassvētku eglīti, maziņš bērniņš – kādi desmit mēneši – rāpoja uz vēdera, un pēkšņi mazais mirst, palika zils. 

Nomira Ziemassvētkos. Mazais rīklē bija iebāzis mazu, nepiepūstu gumijas baloniņu.

Tāpēc visā šajā trauslumā vēlu nevis baidīties no dzīves, bet būt ļoti uzmanīgiem šajā brīnišķīgajā dzīvē.