Ieva un Oskars Florenci-Vīksnes: “Mēs daudz runājam par mīlestību, jo galvenais ir cilvēks cilvēkam”

Ģimeņu interviju sērija tapusi sadarbībā ar YIT LATVIJA.

Pārus, kas izpelnījušies influenceru statusu, bieži vien kritiski uzlūko – vai tiešām viņi ir tādi, kā Instagram stāstos un bildēs? Vai viņu ikdiena patiesi ir tik skaista? Mēs tur bijām, mēs to redzējām: Ieva un Oskars Florenci-Vīksnes ir tieši tādi, kā pašu bilžainajos stāstos. Tik skaisti un saliedēti. Tik enerģiski un dzirkstoši. Sarunas laikā viņi daudz smejas, viens otru papildina. Ievas cirtas grezni līgojas, un Oskars reizi pa reizei viņai saka: tu esi brīnišķīga. 

Viņi viens pēc otra mīļo Leonardu, un kādā brīdī pat visi trijatā sarīko mazu improvizētu koncertu, spēlējot katrs savu mūzikas instrumentu. Jā, arī 10 mēnešus vecais Leonards – viņš izvēlējies būt bundzinieks, un viņam ar tēti izdodas lieliska saspēle. “Leonards ir iemācījies celties kājās, spert soļus,” klāsta Ieva, un Oskars papildina: “Mēs tik ļoti šo kopā būšanu izbaudām!”
 

Tiekamies vecā gada izskaņā; ar kādām sajūtām šo gadu pavadāt? 
Ieva: Oi, šis gads ir bijis…
Oskars: …bagāts!
Ieva: Jā, bagāts. Mums ir piedzimis dēls. Sajūtās kā pa okeāna viļņiem – piedzīvotas ļoti lielas laimes, visādi pārbaudījumi, dažnedažādas grūtības. Ietekmi atstājušas arī valsts pieņemtās un nepieņemtās lietas. Piemēram, Oskaram ir izrāde, ko viņi gatavoja gadu – tad drīkstēja mēģināt, tad nedrīkstēja. Tā dēļ mēdza būt tā, ka tētis ir visu laiku mājās un tad pēkšņi nav mājās divas nedēļas. Tāpēc sajūtas vienā brīdī ir ļoti, ļoti spilgtas, citā – slīkstam melanholijā un depresijā, un liekas, ka viss ir slikti.
Oskars: Tu ļoti labi formulēji. Jo teikt, ka šis ir absolūtās laimes gads – tā īsti nav. Bagāts – piepildīts emocijām un piedzīvojumiem, ar saviem pozitīvajiem un negatīvajiem notikumiem. 
Ieva: Lielākā mūsu laime ir Leonards. 
Oskars: Viņš mums ir laimes, zelta puisis. 
Ieva: Kopš viņš piedzima, mums ir liela ņemšanās – gan ar viņu, gan pašiem ar sevi. 
 

Vai jūs mēdzat pārrunāt, ko sagaidāt no jaunā gada? Varbūt sarakstāt mērķus?
Oskars: Mēs par to tieši pirms pāris dienām runājām, un vispār jau decembrī, nē, oktobrī?
Ieva: Man jauns gads sākas līdz ar manu dzimšanas dienu, tas ir mans atskaites punkts. Bet mums kopā jaunais gads sāksies ar Leonarda pirmā gada jubileju, tas ir, 14. februārī. Tāpēc turpināsim rakstīt, zīmēt tās lietas, ko gribētu ieviest jaunajā gadā. 
 

Visticamāk, mēs vairāk vecajā gadā gribam atstāt, nekā jaunajā uzsākt – mums ir bijušas tādas pārrunas. Kā teicām, ir piedzīvoti dažādi notikumi, bijušas arī sāpīgas šķiršanās ne vien profesionālajā jomā, bet arī attiecībās ar saviem sabiedrotajiem. Gads ir nesis lielas pārmaiņas, tāpēc vēlamies to noslēgt uz pozitīvas nots, sāpīgas lietas atstājot 2021. gadā un 2022. gadā pāršķirot jaunu lapaspusi. 

Aizvadītajam gadam esam pateicīgi par to, ka esam varējuši būt visi trīs kopā, jo nekur nebija jābūt, pasākumi nebija jāvada. Mums bija 19 gadi, kad iestājāmies Kultūras akadēmijā, un kopš tā laika – tie ir gandrīz 10 gadi – vienmēr esam bijuši kaut kur kustībā, bet kopā, jo esam vienā profesijā. 

Kad es sāku darboties Dailes teātrī, lai mani satiktu, Oskars man pēc izrādēm nāca pretī – tas bija ap desmitiem vakarā –, tad mēs gājām gulēt…
Oskars: Pa naktīm mēs bijām kopā!
Ieva: Līdz ar to mēs ļoti novērtējam, ka ir bijis tāds gads, kad esam varējuši būt kopā diendienā. Radīt kopā, darīt kopā un audzināt mazuli kopā.
Oskars: Oi, tas ir svētīgi! Īpaši man kā vīram, tēvam – ka varu šo viņa pirmo gadu būt līdzās, šo gadu, kas ir pamats visai mājai; to cementu maisīt kopā, liet pamatos kopā, piedzīvot mazās grumbiņas un izlīdzināt tās kopā. Tas ir brīnišķīgi.  

Ieva: Ja es būtu visu šo laiku viena ar bērnu, es nojūgtos – tas nav viegli. Bet mums tik ļoti patīk būt kopā ar bērnu, spēlēties. Kad Leonardam bija trīs mēneši, mums jautāja: nu, jaunie vecāki, vai jau esat bijuši randiņā? Mēs kautrīgi atbildējām: nu nē. Daudzi mums šo jautāja, un nesapratām: kāpēc jāiet uz randiņu? Mēs ļoti gribējām pavadīt laiku kopā ar bērnu! 

Mums nebija tādas sajūtas, ka gribam kaut kur izrauties no bērna, lai aizietu divatā. Bija kautrīgi atzīties, ka mēs gribam būt ar bērnu. 

Oskars: Pirmais randiņš mums bija nupat, kad Leonardam palika deviņi mēneši. 
Ieva: Viena draudzene man teica: vai dieniņ, tas gan nav veselīgi. Es teicu, ka katram ir citādi.

Interesanti, ka tu teici: kautrīgi atbildējām. Kāpēc kautrēties? Lai gan atceros – arī mēs ar vīru nerāvāmies uz randiņiem un bija līdzīga – kautrīga – sajūta par šo. 
Ieva: Es laikam neesmu bijusi tādā izmisušā situācijā, ka man vajadzētu kaut kur obligāti aiziet divatā. Mēs ar Oskaru savas attiecības esam ļoti spēcīgi uzbūvējuši, un tās šobrīd strādā pašas par sevi. Varam atļauties uz randiņu tagad nerauties, mums attiecībās nav šobrīd, piemēram, jārisina lietas, kas bija jāizdara jau pirms bērna. Attiecības ir jākopj, taču uzsvars šobrīd ir uz mums trijiem. Tas, kas varbūt mums tik labi neiet, – attiecības katram ar sevi pašu.

Cik ilgi esat kopā?
Oskars: Pilni astoņi gadi, ir sācies devītais. Mums liekas, ka esam jau mūžīgi precēti (smejas). 
Ieva: Taču nosvinējām tikai divu gadu kāzu jubileju (smejas). 
 

Kā jūs nolēmāt, ka gribat bērniņu? Pasaulē un tagad arī Latvijā var novērot, ka daudzi pāri ir ilgus gadus divatā, varbūt vēl ar mājdzīvnieku, un par bērniem tā arī nedomā. 
Ieva: Manai mammai ir trīs bērni – man ir viens vecāks un viens jaunāks brālis. Un es vienmēr esmu apbrīnojusi mammas būšanu – mana mamma man vienmēr ir bijusi elks. Viņa ir tāds cilvēks, kuram es vienmēr esmu gribējusi līdzināties. Šī viņas starojošā mammas sirds mani ir ļoti iedvesmojusi. Es bērnus vēlējos, vēl ļoti, ļoti jauna būdama – jau tad, kad mani bildināja pirmo reizi, un es vēl nebiju pilngadīga. Tobrīd domāju, ka manā šā brīža vecumā man jau būs daudz bērnu. 

16 FOTO

Ieva un Oskars Florenci-Vīksnes

+ 12

Skatīt visus

Un tad tas pienāca – kādā posmā sapratām, ka vēlamies radīt, ka tas ir solis nākamībā, dziļā mīlestībā. Mēs ar Oskaru par mīlestību esam daudz runājuši, filozofējuši. Piedzīvot šo laimes un mīlestības sajūtu un to, ka tu vari, – tas ir tik skaisti. Un te ir Leonards – arī viņš varēs šo dzīvi dzīvot, mīlēt. 

Oskars: Tas ir skaisti. Es vienmēr esmu vēlējies bērnus, es mīlu bērnus. Esmu gribējis būt tētis. Bet jaunam pieņemt šādu lēmumu – tas ir grūts lēmums. Ka tu varēsi apgādāt, parūpēties, lai gan nezini, kas būs rīt. Taču šādu lēmumu – par labu bērnam –  racionāli izsvērt, pieņemt, manuprāt, ir ļoti grūti. Tā tomēr ir sajūta. Un mēs sajutām. 
Ieva: Mums bija tāda sajūta, ka vēlamies šos vārtus atvērt vaļā. Un ilgi nebija jāgaida (smejas).

Ar Ievu un Oskaru Florenciem-Vīksnēm sarunājas vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Oskar, vai grūtniecības laikā tu cīnījies ar kādām iekšējām bailēm?
Oskars: Jā (smejas). Es esmu mākslinieks – manā jomā nav stabilitātes jēdziena. Un tad tu domā – mēs divatā varam par sevi parūpēties. Bet trešais – tā ir tava jaunā atbildības nasta. Tad tu rēķini, cik viņam ir vajadzīgs, cik tas maksās. Taču, paldies Dievam, man ir brīnišķīga sieva, kas mani nomierina. Tāpat bija ar kāzām – es viņu bildināju, un Ieva teica, lai noliekam datumu precīzi pēc gada. Es teicu, ka nebūs, tā nevar, mēs nesakrāsim. Taču Ieva teica – darīsim, un redzēsi, ka būs. Tā arī bija. Vienkārši jādara, un viss sakārtojas. 

Mēs par nākotni spriežam, par pamatu ņemot šo mirkli. Taču mēs nezinām, kas būs.

Bērns ir arī tāda papildu motivācija; ja tev ir bērns, man šķiet, cilvēkam rodas tādas neaprakstāmas iekšējās rezerves. 

Ieva: Noteikti! Bērns iedod to, ka tev nav vairs iespēju padoties. Vairs nevari gulēt un trīs dienas meditēt, kā labāk darīt. Ir jārīkojas ātri, jādomā ātri un jācer, ka tas, ko tajā brīdī darīsi, būs okei. 
Oskars: Man tas ir jāmācās.
Ieva: Oskaram bija ļoti grūti ar to. 
Oskars: Es paskaidrošu vīrieša domāšanu (smejas). Klasiski ir tā: tu aizej uz darbu, paveic to un tad esi nopelnījis atpūtu. Nopelnījis pasēdēt, nopelnījis vakariņas. 
Ieva: Tas nav manā domāšanā. 
Oskars: Bet vīrietim tā ir! Kad tev ir bērns, tu neko neesi nopelnījis – pārnāc no darba un turpini strādāt ar bērnu. Un tas ir jāiemācās. Ka jebkura tava rīcība pēc tam rezonēsies, jo ir šī jaunā atbildība. 
Ieva: Vairāk jāpaļaujas uz sevi. Man šķiet, ja cilvēkam ir bijušas uzliktas dažādas maskas, tad līdz ar bērnu daudzas krīt. Jo vairs nav laika pietēlot un būt kādā noteiktā veidolā, tu esi tu pats.

Vai jums ir vēl kādi pārsteigumi, ko bērna ienākšana ir atnesusi? Jo man šķiet: lai cik mēģinātu cilvēkam, kuram nav bērnu, izstāstīt, ieskicēt to burvību, to maģisko, ko bērns atnes, tas nav iespējams. 
Oskars: Ja tev nav bērnu un tu saki, ka esi noguris, tad tu neesi noguris (smejamies). 
Ieva: Man atvērās – es sāku rakstīt dzeju.
Oskars: Tu ļoti skaisti, poētiski un dziļi raksti. 
Ieva: Kādreiz kaut ko biju rakstījusi, bet tagad – tas ir interesanti. 
 

Vēl – sajūta par pasauli ir pilnīgi citāda. Tik dziļa, tik smalkjūtīga, tik tālredzīga. Mums ir dots šis dabas brīnums – radīt pēcnācējus. Tas tev kā cilvēkam dod šo padziļināto vērtību. Jo tad saproti, apzinies, kas ir šīs pasaules fenomens. Kad bērns ir bijis tavā ķermenī, tu viņu esi radījis, apvienojot vīrieša un sievietes enerģiju, – tas ir kaut kas! Man šķiet, šo piedzīvojot, kaut kādā ziņā pazūd barjera, ka kaut kas nav iespējams. Mēdz teikt, ka sievietes kļūst drosmīgākas, vīrieši vīrišķīgāki – man ir sajūta, ka lielākoties tie cilvēki, kam ir bērni, dzīvē kopumā ir veiksmīgāki. 

Oskars: Es domāju, ka šī pārliecība rodas no tā, ka tu pasauli vairs neskati no citu cilvēku skatpunkta. Pasaule sākas no tavas iekšējās pasaules, no tavas ģimenes, kas ir bērni un tavi mīļotie cilvēki. No turienes rodas šis spēks. Savā ziņā tev ir aizmugure, tu vari darīt jebko, jo zini, ka šī aizmugure tev ir. No tā rodas iekšējā pārliecība. 
Ieva: Tā ir mīlestība. Mīlestība, manuprāt, ir visspēcīgākā enerģija uz pasaules. Mīlestība jau nav tikai rožu lapiņas – nepārprotiet mani. Mīlestība ir kas dziļāks, spēcīgāks. Tie, kas ir sajutuši mīlestību pret bērnu…. Jā, dažreiz tu gribi viņu kaut kur aizmest prom (smejas), bet tu viņu tik ļoti, ļoti mīli! Bērns un mamma – tas ir tik skaisti.
Oskars: Ja tu par šo ierunājies, tad vakar bija tāda situācija. Leonards pa miegam sauca mammu, mamma atnāca. Tad viņš pa miegam viņu meklēja, rāpoja pa gultu. 

Ieva viņam apgūlās blakus, viņš mammu atrada, tāpat ar acīm ciet nogūlās viņai blakus un nogūlās tur, kur gulēja, kad vēl nebija piedzimis. Tas bija tik skaisti. 

Ieva: Tas bija tik skaisti, ka es raudāju. 
 

Vai varat padalīties arī ar dzemdību dienas stāstu? 
Ieva: Man bija tik liels vēders, kā gaidītu dvīņus. Leonards pieteicās dabīgi, 14. februārī agri no rīta – jau plkst. 4.00 no rīta bijām Rīgas Dzemdību namā. Un tad ap plkst. 7.00 nogāja ūdeņi – viss bija labi, kā grāmatās. Izņemot to, ka Leonards neslīdēja lejā. Tika veikts akūts ķeizars. 

Tāpēc mana dzemdību pieredze ir duāla – es dzemdēju, līdz varēju, un tad ar vecmāti Ritu pieņēmām lēmumu par ķeizargriezienu. Leonards nāca pasaulē liels. 

Viņš bija tiešām liels! Mana pirmā reakcija, Leonardu ieraugot, bija: ārprāts, cik liela kāja! 

Tas atstāja uz mani dažādas sekas – diastāzi, nabas trūci –, ar šo joprojām mēģinu tikt galā, un tas nav viegls ceļš. Un, tā kā bērns bija liels, arī ķeizargrieziena rēta nav maza. Galīgi nav maza!

Tad Leonards piedzima – viņš kliedza, vēl vēderā esot, es pilnīgi dzirdēju (smejas). Ārprāts, kā viņš kliedza! Māsiņas teica, ka pēdējā desmitgadē nav dzirdējušas tādu kliedzienu. 
Oskars: O, jā!

Viņš taču ir Leonards!
Ieva: Jā, viņš ir Leo, viņš ir lauva! 
Mums bija līguma vecmāte – bija ļoti silti, droši un mīļi. Oskars piedalījās dzemdībās, mēs bijām lieliska komanda, un mūs iesauca par improvizatoriem, jo izmēģinājām visas iespējamās pozas. Mana fizioterapeite var būt lepna, jo nekas nav gājis secen (smejas). Viss, ko mēs trenējām, tika izdarīts. 
Oskars: Es biju vairāk nobijies nekā tu. Biju blakus, darīju visu, lai palīdzētu, bet es pats jau nevaru piedzemdēt. Visu cieņu, un paldies tev (saka Ievai) – tu esi brīnišķīga. 
Ieva: Man ir forša vecmāte – uzreiz, kā bērniņu izcēla no manis, uzlika man uz krūtīm, Leonards tajā pašā sekundē pārstāja raudāt. Tas bija tik mīļi un tik patīkami. Vecmāte aiznesa un uzlika bērniņu arī Oskaram uz krūtīm.
Oskars: Tas bija brīnišķīgi, paldies vecmātei! Viņa ienāca istabiņā, teica: velc nost kreklu un sēdies! (Smejas.) Tas bija tik…
Ieva: Viņš raudāja. 
Oskars: Man bija tāds saviļņojums un bailes.
Ieva: Kamēr atgāja anestēzija, man bija jāpaliek palātā bez bērniņa, un tas bija visgrūtākais. Turklāt ilgi – kādas trīs četras stundas. Man viena kāja neatgāja visu nakti! Es nevarēju pagriezties ne uz viena sāna.
Oskars: Un man bija ielauzta roka. 
Ieva: Divas nedēļas pirms dzemdību datuma Oskars izdomāja ar draugiem aizbraukt uz kalnu pasnovot. Atbrauca mājās un teica: man nekas nav, mīļā, tikai mazliet sāpīgāk sāp. 
Rezultātā ar visu ielauzto roku viņam bija jāmazgā Leonarda pirmā kaka, mekonijs, viņš bija panikā (smejas). Bija pieejamas Oskara rokas un mans prāts, tā to dibenu nomazgājām. 

Rīgas Dzemdību namā ir lielisks kolektīvs, pieredzējuši ārsti un māsiņas – sakām lielu paldies! Viņi dara tādu darbu – pašu svarīgāko pasaulē! To vajadzētu novērtēt vairāk.

Vai tu, Ieva, pārdzīvoji lietas, kas notika citādi, nekā biji iztēlojusies?
Ieva: Man bija teikuši, ka vajag iztēloties savas dzemdības, un tādas tās arī būs. Taču es baigi neiztēlojos. Vairāk iztēlojos sajūtu, kādu gribētu dzemdībās, un tāda tā arī bija. Mierpilna, nopietna, veselīga. Un vairāk par visu – lai mēs abi ar bērniņu esam veseli. 
Arī pēc kāzām man jautāja: vai viss izdevās? Man nebija izdomātu kāzu. Kad tās notika, tas bija visskaistākais, kas varēja notikt. 

Man vienmēr ir bijusi tāda domāšana. 

Man bija kādi astoņi deviņi gadi, kad mani ļoti traģiski sakoda suns – uz vienas rokas man ir kārtām rētas. Gandrīz paliku bez rokas. 

Mani operēja uz adrenalīna bāzes, operāciju atceros – māsiņai bija tādas biezas, burku tipa brilles, kur atspulgā redzēju savu roku, un es visu laiku skatījos operācijas procesu. Kad pamodos no narkozes, atceros vecāku sejas – viņi bija ļoti noskumuši. Jo īpaši pārdzīvoja tētis – rēta bija pa visu roku un drausmīgi sašūta. Kamēr tētis pārdzīvodams runāja, es tikai smaidīju, teicu, ka nesaprotu, kāpēc viņi ir tik nelaimīgi, es taču jūtos labi un roka ir salabota.

Vecākiem noteikti sāpēja sirds – ir grūti redzēt bērnu šādā situācijā.
Oskars: Jā, šausmas! Tas ir kā būt līdzās sievai dzemdībās – tu jūti par viņu, par mammu. 
Ieva: Protams, es negribēju, lai man pēc dzemdībām ir šādas sekas – diastāze, trūce, lielā rēta; ārstēšana ir ilga, un grūti ar to sadzīvot. Taču mana ierastā nostāja ir: it is, what it is (ir tā, kā ir – tulk.). 

Sevis žēl man paliek tikai tad, ja speciāli par šo domāju, ja man sāk jautāt, piemēram: kā tas ir – pieņemt sevi ar savu jauno svaru? Tad domāju: patiešām! Kā tad ir, Ieva? 

(Smejas.) Jo man taču vairs nekad nebūs tāds vēders, kā bija. Un tad reizēm man sāk mesties virsū sliktās domas. Taču kopumā es domāju uz priekšu – mēs esam dzīvi, veseli, un varu nopirkt vienu izmēru lielākas bikses, ja ir tāda nepieciešamība. Kas bijis, bijis, tagad ir tagad.

Jūs esat ļoti skaists pāris; vai kādreiz saskaraties ar greizsirdību?
(Viens uz otru skatās un zīmīgi smejas.)
Oskars: Kauns atzīties, bet nē. 
Ieva: Kad mēs ar Oskaru sākām tikties, regulāri ballītēs viens otru atradām, koķetējot ar citiem. Tā tas bija, bet mēs mīlam viens otru (smejas). 
Oskars: Mēs esam uzticīgi viens otram, mēs mīlam viens otru. Šī greizsirdības sajūta nāk no tevis paša – ja par sevi neesi pārliecināts, tad arī par otru neesi pārliecināts. 
Ieva: Mēs kādreiz viens otru paķeram uz zoba. Kad nesen aizbraucām uz Vīni, visi mani aicināja uz randiņiem. Tad Oskars teica: kas tas ir, es tevi nekur nedrīkstu laist! (Smejas.)
Oskars: Tas gan bija traki! (Smejas.) Taču mēs tik ļoti mīlam viens otru, ka greizsirdība attiecībās neiezogas. 
Ieva: Mēs strādājam ar sevi. Kad viens redz otru slīkstam nebūtībā, tad palīdz celties. Turpinām strādāt ar sevi, lai esam interesanti gan sev, gan otram. 

Mums ir tā dziņa, vēlme kopā piedzīvot, un šī vēlme ir liela. Mēs skatāmies vienā virzienā, tajā mīt kaislība, un mēs to turam. 

Man gan ļoti patīk, kad sievietes Oskaram pievērš uzmanību – tas man ir kompliments (smejas). Droši vien ir arī otrādi.
Oskars: Jā, jā, arī man tas ir kompliments, kad vīrieši Vīnē gribēja Ievu precēt. 
Mūsu attiecībās ir liela atklātība vienam pret otru – mēs neslēpjam, ko domājam, neslēpjam savas vēlmes. Tas tā bija jau pirmajā randiņā – ziema, auksts, stāvam pie kanāla Kronvalda parkā. Mēs tur stāvam piecas desmit minūtes, nezinām, ko darīt. Un tad es saku: “Man nepatīk, kā tu ģērbies.” 
Ieva: Mirklis bija tāds – viens otru grib pirmo reizi noskūpstīt, bet vēl nevar saņemties. Iestājas gara klusuma pauze. Un tad viņš pateica šo (abi smejas). Es domāju: nopietni? Atbildēju ar ko līdzīgu. Un tad sekoja skūpsts. 
Oskars: Tieši tā – tu atklājies, un tad seko skūpsts. 
 

Tas laikam ir tas, kas veido stipras jūsu attiecības, – jūs sarunājaties par tām.
Ieva: Jā. Man šķiet, cilvēki pārāk maz pievērš uzmanību tam, kā viens ar otru sarunājas; tas attiecas ne tikai uz pāriem. Oskars sākumā nerunāja par attiecībām.
Oskars: Ļauj man pastāstīt! 
Emociju izpausme vīrietim vēsturiski zināma kā vājuma izpausme. Runāt par savām emocijām un jūtām vīrietim nav raksturīgi, daudzās ģimenēs tas tā ieaudzināts. Ieva mani ļoti mācīja – teikt, kas man sāp, teikt, kas man nepatīk, ko es gribētu mainīt. 

Izteikt savas jūtas. Tas ir ļoti veselīgi, ja vīrietis to dara. Man sākumā bija grūti, tu no manis ņēmi, cēli ārā. 

Ieva: Es varēju sienā skriet no tā, ka ar mani nerunā. Attiecību sākumā esmu raudājusi, uz ceļiem lūgusies, lai pasaka, ko tagad jūt vai domā. Tā mēs mācījāmies, līdz viņš sāka runāt. Un, kā sāka runāt, tā mums palika vieglāk. Kā citādi lai zinu, kas viņam nepatīk? Mums ir sarunas ne tikai par labo, bet arī ne tik labo, piemēram, kā tu vērtē, kā es tobrīd uzvedos. 

Mums ir viens noteikums. Ka mēs otram pajautājam – kā tu jūties un kā es tev varu palīdzēt? 

Līdz ar bērniņa ienākšanu mēs daudz runājām, kā varētu saprast viens otru, lai nepārprastu. Un, ja redz, ka viens netiek galā, tad jābūt šim vienkāršajam jautājumam: kā es tev varu palīdzēt? Jāprot ieraudzīt arī situācija, kurā otram vajag palīdzību, jāvēro. 
 

Esmu, piemēram, arī izstāstījusi par sieviešu hormonālajām izmaiņām – kas tobrīd notiek ar mani, kā tas izpaužas, kā otrs to var pamanīt. Ja viņš to zina, tad var reaģēt, jo, iespējams, tajā situācijā nebūšu mīļā Ieva, bet varbūt no manas mutes dubļi nāks ārā. Un viss, kas Oskaram jāizdara, – adekvāti jāreaģē. 

Manuprāt, mans pienākums ir otram šādas lietas izstāstīt, jo mēs dzīvojam kopā, un viņš nav vainīgs, ka mani piemeklē hormonālās izmaiņas, kas liek man raudāt bez paskaidrojuma. Jo tajā brīdī pati pat nesaprotu, par ko raudu. Bet, ja pirms tam esi novadījusi vīram lekciju par šo, tad viss ir skaidrs, un skaidrs arī, kas darāms, piemēram, var atnest man ūdens glāzi, salveti, ieslēgt skaistu mūziku, papaijāt vietā, kur man vislabāk patīk. Un sieviete atkal ir laimīga.
 

Oskars: Es piekrītu, ka vīrietim vajag vienkārši teikt, kas viņam ir jādara. Paldies Ievai, ka viņa ievirza, apmāca.
Ieva: Tas nav viegli. (Abi smejas.) Ir jāpieņem, ka viņš ir vīrietis un es esmu sieviete, un uz vienu lietu mēs skatāmies katrs no citas puses.

Noslēgumā gribēju pajautāt: Ieva, tu esi saņēmusi gada influenceres titulu (Ievas sekotāju skaits Instagram pārsniedz 58 000). Vai esi domājusi, kā jaunajām mammām vai ģimenēm gribētu pamainīt vai ietekmēt domu tieši ģimeniskos jautājumos?
Ieva: Šis tituls uzliek lielāku atbildību par to, ar ko dalies un kādu vēstījumu sūti. Lai gan es daru no sirds un nemēģinu piespēlēt, man nav tam laika. Savā kontā dalos ar to, kas mani pašu iedvesmo. Attiecīgi tur neparādās saturs, kur es risinātu kādas problēmas, spriestu, piemēram, par politiku. 

Vēlos jaunām ģimenēm nodot, ka tas ir tik vērtīgs laiks – cilvēks cilvēkam. Vakar noskatījāmies jauno filmu “Don’t look up” – filmu par komētu, kas bīstami tuvojas zemei. Aizdomājos – filmā risina to, ka vajag īpašos akmeņus jaunākajiem telefoniem. Bet tad Di Kaprio varonis labi pateica: “Kam tad tie telefoni, ja nebūs cilvēku?”. 

Mēs viens pret otru šajā pasaulē esam kļuvuši kā neredzami, un tas ir skumji. Es gribētu, lai mūs redz. Lai katru redz, pamana. Lai veltām laiku sarunām. Lai pēc tam padomājam par šīm sarunām. Lai neuzskatām: ai, šodien viņu neapsveikšu, tas nekas. Nē! Tas ir kaut kas! Atceries par sev tuvo cilvēku, tas ir būtiski! 

To cilvēcību, to pasaules skaistumu sajust. Bija tik skaisti, kā darīja Oskara drauga divus gadus vecā meitiņa Paula. Viņa atnāca pie mūsu eglītes, staigāja tai apkārt un apstājās pie katras mantiņas, pie katras pielika pirkstiņu. Pie katras! Apskatījās, par katru padomāja – patīk vai nepatīk? Nevis tu redzi, bet ieraugi. 

Cenšos nodot šo sajūtu – ir tik labi, ka tu vienkārši esi šeit un tagad. Tas ir tas svarīgais. Arī, ja ko dari, tad izdari to maksimāli, pieslēdzies tam. Neskrien pāri. Piemēram, ja tagad tev ir bērns, nav paralēli jāskrien pēc profesijas. Tev tagad ir bērns. 
 

Oskars: Tu visu ļoti forši pateici. Es teiktu arī, ka vajag radīt šos īpašos mirkļus. Bieži vien gaidām, ka kaut kas notiks pats no sevis, – būs prieki, būs svētki. Nē. Vajag uzņemties un svētkus pašam radīt. 
Ieva: Šis ir izcils papildinājums!
raksta dzeju pie svecītes, bauda tēju, turpat norāpo bērns, paēd krūti. Tā tas arī notiek. 
Ieva: Jā, gribas šo nodot – ka ikviens var radīt skaistas lietas. Ja gribi, kā ir tajā bildē, tu to vari izdarīt. Protams, tas prasa daudz enerģijas un laika, taču pēc tam ir tik daudz prieka! 

Piemēram, uz Ziemassvētkiem – pats izrotā māju, uzcep kūku, uzaicini ciemiņus, pasvini. Kūku jau var arī netaisīt, bet varbūt tieši to tu atcerēsies. Manis gatavoto kūku atceras joprojām (smejas). Kad savulaik iepazīstinājām savus vecākus – bijām uzaicinājuši ciemos 18. novembrī –, es visu nakti taisīju trīskāršo šokolādes kūku, jo man tik ļoti garšo šokolāde.
Oskars: Es naktī pat gāju uz diennakts veikalu pēc baltās šokolādes.
Ieva: Jo es sačakarēju vienu kārtu (smejas). Oskars mēģināja atrunāt, ka pietiks ar divām kārtām, bet es teicu, ka vajag! Beigās kūka nebija garšīga.
Oskars: Nē, bija garšīga, bet bija par sātīgu. (Abi smejas.) 
Ieva: Un to kūku ģimene atceras vēl šodien. Šie it kā nebūtiskie momenti, manuprāt, rada tās labākās atmiņas. Es esmu atmiņu kolekcionāre. Un dzīvi tā arī skatu – kā mazu filmiņu, kas sastāv no daudziem mirkļiem un momentiem, un man patīk šos mirkļus radīt.