Atklāta intervija ar ādas ekspertu Jāni Ķīsi: "Cilvēki sevi ir pārmazgājuši un atmazgājuši!"

Āda ir lielākais orgāns. Bet cik tā ir sarežģīta?

Āda ir sarežģīta tāpēc, ka nevienam citam orgānam nav tik plašas iespējas tikties ar ārpasauli. Līdz ar to viss labais un arī sliktais nāk pār ādu. Un, ja āda spēj sevi aizsargāt, tad viss organisms ir aizsargāts. Bet, ja nespēj, sākas nepatikšanas.

Kas ādai patīk un kas nepatīk?

Ādai ļoti patīk skābeklis, gaiss. Vajadzētu katru dienu izģērbties un dot iespēju gaisam sevi ievannot, apskaut. Divas trīs minūtes pāris reizes dienā būtu pietiekami. Ādai nepatīk sausums, bet patīk miklums. Sausumā no ādas izgaro mitrums, āda kļūst sausa, starp šūnām parādās spraugas un plaisas – tāda āda nav spējīga aizsargāties, tajā sāk dzīvot mikrobi, un sākas iekaisuma process. Mēs īsti neesam piemēroti tai temperatūrai, kāda der spalvaiņiem, jo esam bezspalvaiņi. Mēs neizdzīvosim, piemēram, klimatā, kas der leduslācim, kurš mīnus 60 grādu salā laimīgs ielīdīs kādā sniega čupā. Sektors, kādā temperatūrā cilvēks var izdzīvot, ir daudz mazāks nekā pārējiem siltasiņu dzīvniekiem, kuriem ir spalvas.

Vēl mums ir vajadzīgi pieskārieni. Lai saprastu, ka esam dzīvi un vajadzīgi pasaulei. 

Jo viena no briesmīgākajām situācijām ir, kad esi tumsā un bezsvarā, – tādā veidā cilvēki tiek testēti, vai viņi vispār spēj izturēt tādus pārbaudījumus. Tumsā un bezsvara stāvoklī, nesaprotot, kur esi un vai vispār esi, – tas ir nozīmīgs pārbaudījums. Tātad katram cilvēkam ir vajadzīgi pieskārieni. It sevišķi cilvēkam, kurš alkst pēc mīlestības. Bet pēc tās alkst ikviens.

Ja tomēr jāizvēlas starp aukstumu un karstumu, kas ādai derēs labāk?

Vislabāk ādai patiks laikapstākļi, kuros ir klātesošs dienvidu vēja glāsmainais pieskāriens. Latvijā to varam sastapt pāris reizes gadā, bet ir salas, kur tā ir nemitīgi. Cilvēki tur ir priecīgi, un tāpēc viņi uz tādām vietām arī brauc. Taču vienlaikus tieši kontrasti liek cilvēkam saprast, ka viņš ir dzīvs, ka elpo un ko vispār spēj. Visi tie, kuriem ir jutīga āda, tātad – izsausināta, nepārklāta ar pietiekami lielu aizsargkārtiņu, āda, kurai nav sava lietussarga –, cieš no katrām ārējām izmaiņām. Tāpat kā centrālā nervu sistēma cieš no tā, ko nepatīkamu ieraugām vai piedzīvojam. Abos gadījumos izdalās vielas – neiropeptīdi –, kas veicina ādas uztraukumu, pat iekaisuma reakciju. Diemžēl nemitīgā stresā un informācijas pārbagātībā aizmirstam, ka katra ādas šūna tāpat ir dzīva. Un tā izdala tādas pašas vielas, kas veicina agresivitāti. Tieši tāpēc tie, kam ir šādas neaizsargātas ādas šūniņas, robeždermatoze, psoriāze, kontaktdermatīts, nātrene, atopiskais dermatīts, – visi šie cilvēki ir nemitīgi uztraukti, uzbudināti. Viņi arī slikti guļ, jo visu laiku ir nieze. Āda kļūst par atkailinātu nervu.

Kuriem nepaveicas un ir šī jutīgā āda?

Tā ir iedzimtība.

Un neko nevar darīt?

Var. To var sakārtot. Un tad mums vispirms jārunā par mazgāšanos. Piemērotu aprūpi. Redziet, mums jau liekas, ka jābūt ļoti tīriem. Lai tik neizdalītu savu dabisko smaržu vai smaku. Un tad notiek tas, ka cilvēki, vienkārši sakot, pārmazgājas. Bet pēc tam brīnās, kāpēc āda klāta sarkaniem punktiņiem, kāpēc tā tik ļoti lobās. Cilvēki sevi ir pārmazgājuši un atmazgājuši. Visi mūsu uz ādas dzīvojošie parastie mikroorganismi ir nomazgāti. Mēs ar šādu pārcenšanos panākam to, ka mainās mūsu mikrobioms. Bet ādai ļoti patīk savs mikrobioms, savi draudzīgie mikrobi uz ādas, tai patīk sava smaka! Kad esam nomazgājuši visus savus draugus, uz ādas nonākušie svešie mikrobi vairs netiek apkaroti. Ja normāls mikrobioms sevi lieliski aizsargā, tad uz pārmazgātas ādas paliek viens varonis, kuru interesē tikai paša dzīve un tas, kā mūs apēst. Tas saberzē rokas un sajūsmināti metas uzdzīvē uz mums dažādas krāsas pleķu veidā.

Kā tad pareizi būtu jāmazgājas?

Tā, lai nepazaudējam savu smaržu. Un vēl ir jāzina, kādi mazgājamie līdzekļi mums vajadzīgi. Jo katrai ādai ir savs līdzeklis tas piemērotākais. Ādai, kas bagāta ar taukiem, vajadzētu pavisam citus līdzekļus nekā sausai. Tas sadalījums ir 20 pret 80 – 20% cilvēku ir taukaina āda, 80% ir ar sausu ādu. Jo viss, kas ir mums apkārt – nepieciešamība ģērbties, apkure, mūsu pseidopriekšstati par tīrību –, ved pie sausas ādas.

Modernais cilvēks dažkārt mazgājas pat četras reizes dienā – pamostoties, tad pa dienu varbūt sanāk mīlestību saveidot, pēc kā jānomazgājas, pēc tam mazgājas pēc sporta nodarbībām un vēl vakarā pirms gulētiešanas ieiet vannā. Četras reizes dienā!

Āda no tāda mazgāšanās biežuma vispār paliek bez aizsardzības. Cilvēkam katrs pieskāriens kļūst nepatīkams, viņa uzvedība sasaucas ar ādas uztraukumu un otrādi. Es saucu tādus cilvēkus par spīganības pārņemtiem. Viņus uzvelk katra mazākā emocionālā spriedze un ādas kairinājums, faktiski pilnīgi viss viņus uzvelk! Un viņi reti kad ir labā prātā. Emocionāli ļoti labili.

Ar ko tad mazgāties?

Mums klīnikā ir sagatavotas lapas ar šo līdzekļu nosaukumiem no dažādām firmām, kas ir ekvivalenti pēc iedarbības un cenas. Es neiesaku vienu konkrētu firmu vai vienu superlīdzekli, tas cilvēkam pašam jāizvēlas. Bet tā noteikti ir aptieku kosmētika. Un vēl labāk būtu mazgāties vienkārši ar siltu ūdeni, mijot to ar ledainu ūdeni. Kad nu ir vajadzība dažas ķermeņa vietas ar kosmētikas līdzekli mazgāt, tad to izdarīt, bet visai ādai pietiek arī tikai ar tīru ūdeni. Un vēl vajag iet pirtī! Izbaudīt tur visas pirts procedūras, tad uz nedēļu pietiks. Mēs jau jaunībā dullojāmies un nedēļas nogalē katru dienu gājām somu pirtī, neskaitot vēl pēc treniņa pirts procedūras, iedzīvojoties sausā ādā ar sarkaniem vai baltiem pleķiem, kas briesmīgi niez. Bet vispār pietiktu ar kārtīgu ieiešanu pirtī vienreiz nedēļā un vairs “visu ādas laukumu” varētu arī līdz nākamajai pirtī iešanai nemazgāt.

Vesela āda nozīmē, ka vispār nekad nekas neniez?

Nē, tā arī nav. Mēs tomēr visu laiku esam saskarsmē ar ārpasauli, drēbēm, smaržām, visu ko…

Āda ir vienīgais orgāns, kam ir tāda specifiska īpašība kā nieze. 

Un visi šie faktori, kas veicina niezi, arī ir tas, kad ādai nepatīk. Dažreiz cilvēks saka: tiklīdz ieraugu, man jau sāk niezēt…. Tas nozīmē, ka viņam jau ir saikne caur centrālo nervu sistēmu, kas izdala noteiktas vielas, kuras tālāk veicina ādas reakciju. Un viņam tiešām sāk niezēt!

Kas jums, strādājot dermatoloģijas klīnikā, procentuāli jāārstē visbiežāk?

Ādas infekcijas. Iekaisuma slimības. Un ādas audzēji. Pirmās divas saistītas ar neaizsargātu ādu un veido apmēram 60% darba. Un kādi 40% ir ādas audzēji, ar ko mēs strādājam. Ar ādas audzējiem sākām strādāt, pateicoties dermoskopijas attīstībai. Jo vienkārši ar aci jau šai lietai un patiesībai bija grūtāk pietuvināties.

Pārsteidzoši, ka joprojām jāārstē arī kašķis, – likās, kas tāds gan jau vispār pagaisis no cilvēku dzīves, vismaz Eiropā.

Oi, nē, ir. Arī šodien bija pacients ar kašķi. Kašķi ir ļoti viegli dabūt. Pietiek uzvilkt svešas un “slimas” drēbes vai ne tur apsēsties, kādu dvieli paņemt vai nepietiekami karstā pirtī ar pirtsslotu nopērties – viss, ērce dabūta. To iegūt nav problēmas.

Cita lieta, ka par kašķi šodien var ļoti neuztraukties, jo to var labi ārstēt. Tiesa, pirms divdesmit gadiem permetrīns kašķa ērci iznīcināja 30 minūtēs, tagad vajag 400 minūtes… Tāpēc, ka ir pieradums, kašķa ērce jau iemācījusies izdzīvot. Ir virkne valstu ārpus Eiropas valstīm, kur kašķis skar 50 % bērnu līdz skolas vecumam, bet pieaugušo populācijā 10 %.

Krēmi palīdz aizsargāt ādu?

Zināmā mērā, jā. Tā ir iesmērēta un saņēmusi savu lietussargu, kļūst labāk aizsargāta. Bet jau atkal – ar aptiekas kosmētiku. Un ir arī varianti no dabisko līdzekļu klāsta. Piemēram, medniekiem ir pieejami āpšu tauki, cūku iekšu tauki, ar tiem arī var veidot tauku aizsargkārtiņu.

Nav pārāk “garšīgi” un iedvesmojoši… Tad jau olīveļļa tomēr šķiet daudz pieņemamāka.

Olīveļļa var ādai arī nederēt. Katrai ādai vajag citas konsistences līdzekli. Jo āda mitrāka, jo mazāk tai vajag tauku, jo sausāka – jo vairāk. Ar taukiem mēs izveidojam aizsargkārtiņu, kas palīdz ādā atjaunot ūdeni, bet, ja tauki ir šķidri, tad ūdens atgriežas mazāk.

Jūs esat dermatologs venerologs, joprojām ārstējat arī seksuāli transmisīvās slimības?

Jā, katru mēnesi ir kundziņi un dāmas, kas prasa, vai viņiem kaut kas nav “pieķēries”. Bet šo cilvēku nav daudz – pie profesora šādu sīkumu dēļ laikam nav vērts iet, tomēr reizēm atnāk. Man šo pacientu nav vairāk kā 5–10 %, bet tas galīgi nenozīmē, ka sabiedrībā šīs problēmas vairs nav aktuālas. Pat ļoti ir.

Bet pie manis nāk vēl viena grupa un arvien vairāk nāk – tie, kuri, sasniedzot noteiktu vecumu, sajūt diskomfortu no tā, ka viņiem ir dedzināšana vai nieze ģenitāliju rajonā. Un tas atkal ir no tā, ka ādai pietrūkst aizsardzības, bet netrūkst sausuma.

Un “tur” sāk dzīvot raugveida sēnes. Te parādās vairākas lietas. Pirmā ir ēšana – cilvēki ēd arvien mazāk tauku, nevis klausa profesoru Danilānu, kurš saka, ka speķītis kādreiz jāuzēd. Otrā problēma ir tā, ka pārāk daudz uzturā lietojam konservantus, konservētus produktus. Un vēl cilvēki smēķē, tā iznīcinot savu normālo mikrobiomu. Atkal jau āda kļūst neaizsargāta… Turklāt cilvēki gados lieto zāles. Un konkrēti statīnus, kas kontrolē holesterīnu. Rezultātā uz ādas vairs nav dabīgās, skābās tauku mantijas. Sekas ir sāpīga, iekaisusi ģenitāliju āda, kas traucē būtiskam ģimeni cementējošam faktoram – dzimumdzīvei. Viņi kļūst neapmierināti. Viņi kļūst neciešami! Viņi būs vairākas reizes pārbaudījuši, vai nav STS, bet nav. Ir reproduktīvās sistēmas infekcijas. Ir neaizsargātība. Atrodot šos iemeslus, mēs varam palīdzēt justies daudz labāk. Ja cilvēkam ir pietiekami daudz izpratnes par to, ka viņa āda un dzimumorgāni nav atdalīti no visa pārējā organisma, viņš tiek no šīs problēmas vaļā un turpina dzimumdzīvi, kas mūsdienās var turpināties arī 80 un pat 90 gadu vecumā, ir piemēri. Tad cilvēki ir priecīgi, laimīgi un viņiem ir vēlme būt kopā. Jo nav jau noslēpums, ka dzimumattiecības ir tās, kas notur kopā ģimeni. Un tālāk jau var aizrunāties arī līdz veselai, priecīgai un laimīgai valstij.

Ko āda izstāsta par cilvēka iekšķīgajām slimībām?

Āda vispār par cilvēku izstāsta ļoti daudz!

Pirmkārt jau var noteikt cilvēka vecumu. Lai gan pirmais, ko vērtējam, ir ādas krāsa. Uztraucies – sarkans. Nobijies – bāls. Plankumains – nevesels. Un labāk mums patīk cilvēki, kuriem ir veselīgi sārta, viendabīga ādas krāsa. Tuvāk ieskatoties, mēs redzam, vai seja nav kļuvusi lielāka vai mazāka. Ko es ar to domāju – ādā var “sabrukt” kolagēns. Tā vietā parādās cits, kas vairs nespēj saturēt ādu kopā tvirtu. Rezultātā āda zaudē spraigumu un arī tilpumu, nespējot noturēt pie sevis ūdeni. Un ko tā dara? Piepūš vaigus! Šis moments ļauj noteikt eventuālo vecumu. Tomēr seja ne vienmēr nodod patieso vecumu, der paskatīties arī uz kaklu un rokām, tur to labāk var redzēt.

Nākamais ir nagi. Vai tajos parādās daudzkrāsainība, balti plankumi, iespiedumi, horizontālais vai vertikālas svītras – katra no šīm pazīmēm liecina par slimību. Par kādu nepareizu organisma funkciju. Un dermatologs to var atšifrēt. 

Pie tam roku nagi ieraksta 2–3 mēnešu problēmu, bet kāju nagi ieraksta pat līdz gadam! Lasīt ādu ir noderīgi.

Nu, un tālāk jau var apspriest dažādas pumpas. Pumpas noteiktās vietās arī liecina par noteiktām slimībām. Vai, piemēram, ļoti sarkanas acis – vīruss, hlamīdijas, gonoreja. Pūslīši un izsitumi uz lūpām – herpes, sifiliss, stomatīts. Vispār te var stāstīt bezgalīgi, tas ir stāsts vairāku nodarbību garumā.

Kārpas, piemēram. Tās jau arī neveidojas tāpat vien. Kad organisms atļauj augt audzējam, kad nepietiek resursu, lai āda aizsargātos. Imūnsistēma ir ar kaut ko aizņemta, un tā nepiedalās aizsardzībā pret vīrusu. Rezultātā vīruss aug un aug… Bet ir valstis, kurās vispār vairs nav ģenitālās kārpas. Jo tur ir vakcīna gan zēniem, gan meitenēm. Pie mums ir tikai meitenēm. Bet kas vairāk izplata? Zēni!

Tad jau dermatologam vispār vajadzētu pacientu apskatīt kailu.

Preambula ir – no pakauša līdz papēžiem. Bet ir jābūt nojausmai, kurā vietā meklēt. Un bieži vien ir jāuzprasās to redzēt. Jo cilvēki paši visbiežāk uztraucas par redzamajām ķermeņa daļām – seju un rokām. Viss. Vēl varbūt ģenitālijas. Bet par visu pārējo speciāli jāprasa: “Un vai jums vēl kaut kur nav kaut kas?”

Kāpēc jūs kļuvāt tieši par dermatologu?

Es jau patiesībā nemaz negribēju. Tiesa, es zināju, ka no veneriskā dispansera neviens ārsts pensijā neaizgāja, tā bija naudīga vieta. Bet, ja nopietni, es domāju, ka nespēšu operēt, ko tagad veiksmīgi daru. Redziet, nodarbojoties ar džudo, rokām ir liela slodze. Es cilāju svarus, un tas nesaderēja ar ķirurģiju, kur jāskatās milimetru daļās. Man likās, ka manas rokas nav piemērotas operēšanai. Bet izrādījās, ka es to varu.

Sākās gan ar to, ka aizbraucu pie radiem uz Kanādu. Tur es strādāju klīnikā un redzēju, kā dermatologi paši operē, turklāt dara to daudz un labi. Jo kāpēc lai ādas problēmas operētu tie, kas nav ādas speciālisti? Tieši tur es sapratu, ka tas ir vienoti – dermatoloģija, onkoloģija un plastiskā ķirurģija. Tas ir jādara ārstiem, kas mācījušies un zina par ādu visu. Visā pasaulē dermatoķirurgi strādā ļoti veiksmīgi. Interesanti, ka, piemēram, tauku atsūkšanā dermatologiem rodas daudz mazāk problēmu nekā citiem speciālistiem. Un nekad nav bijis neviena nāves gadījuma. Bet mēs, vienalga, saņemam sitienus, jo citi nemaz nezina, cik daudz mēs zinām. Dermatologi ir labākie eksperti ādas jautājumos, tas vienkārši tā ir. Tālāk gan var runāt, kas, piemēram, ir psoriāze. Vai tā nav terapeitiska saslimšana.

Un kas ir psoriāze?

Vispārēja organisma saslimšana, tā nav ādas saslimšana. Attiecīgi arī jāārstē. Ādas slimību ārstēšana arī nav tikai simptomu ārstēšana – tas jau nebūtu godīgi. Tā tad būtu tikai izlikšanās, ka ārstē.

Jūs būsiet īstais cilvēks, kam pajautāt, kas, piemēram, ir roze un kāpēc tik ilgi bija pieņemts domāt, ka tradicionālā medicīna ar to netiek galā.

Roze arī ir neaizsargāta āda, uz kuras sāk dzīvot noteikta veida mikrobi. Mikrobi uzdzīvo, ir sauss iekaisums ar izteiktu eksudāciju, vispārēju strauju intoksikāciju un izteiktām sāpēm. Pēkšņs imūnsistēmas vājums ar traumētas ādas reakciju. Bet zinoši ārsti ļoti labi tiek ar to galā, starp citu. Centrālā nervu sistēma kāda iemesla dēļ ir ļoti cietusi, bijuši lieli uztraukumi, nav vairs normālas saiknes ar imūnsistēmu, tā kādā vietā nestrādā, un viss – sākas ādas problēmas. Te jāsakārto ne tikai āda, bet arī galva.

Kā vispār cilvēks pats var zināt, kāda viņam imūnsistēma – spēcīga vai vāja?

Ja ir ļoti spēcīga imūnsistēma, tā var sākt pati sev uzbraukt. Normāla imūnsistēma ir tā, kas laikus un bez problēmām atpazīst svešo un iznīcina to. Vāja imūnsistēma ir tad, kad tā pielaiž svešo. Vai nu tāpēc, ka ir novājināta (kā rozes gadījumā), vai aizņemta ar citām nesvarīgām lietām, teiksim, palaiž garām audzēju, jo tajā laikā cīnās ar kādu kontaktalerģiju, un tas atņem visus spēkus. Bet nu tas, ka cilvēks vispār nekad neslimo, noteikti neliecina, ka viņam ir spēcīga imunitāte.

Nu jau drīz būs divi gadi, ko esam nodzīvojuši ar kovidu un mājsēdēm. Kas pa šo laiku noticis ar mūsu ādu?

Es teikšu kopumā par cilvēkiem – no tā cieš centrālā nervu sistēma. Jo cilvēks ir sabiedriska būtne, un tad, kad sabiedrība tiek limitēta, viņš kaut zemapziņā, bet stipri sadrūvējas, tas viņam nepatīk. Sēdēšana mājās maina gulēšanas paradumus, miegu. Tālāk nāk ieradumi, par ko parasti nepatīk runāt. Ko tu viens mājās darīsi? Ļoti iespējams, dzersi alkoholiskus dzērienus. Alkohola patēriņš šajā laikā noteikti nav krities. Bet tās ir “zāles”, kas nav lietojamas bezgalīgi, jo noved pie personības degradācijas un arī iekšējā mikrobioma izmaiņām. Rezultātā āda atkal jau nesaņem sev vajadzīgos aizsargfaktorus.

Mēs jau arī zinām, ka tie, kas pārslimojuši kovidu, viņiem ir vispārējas mikrofloras izmaiņas. Tas ir vairāk nekā skaidrs. To izdara antibiotikas, un acīmredzot arī vīrusa klātbūtne nomāc normālu mikrofloru, kas ir ārkārtīgi būtiski. 

Ne jau velti saka, ka zarnās ir mūsu otrās smadzenes, kas domā bez mums, bet par mums.

Beidzamo gadu pētījumi, kas jūs iepriecinājuši?

Kas man ļoti patīk: mēs aizvien vairāk tuvojamies tā saucamajai holistiskajai – individualizētajai – pieejai. Ka mēs izprotam un izpētām cilvēku, un varam prognozēt, kas ar viņu notiks, un to kontrolēt. Un es nerunāju par horoskopiem vai zīlniecēm, tas man nepatika un nepatīk.

Mēs varam izzināt savu ģenētisko kodu un paredzēt, kādi mums būs pēcnācēji. Tāpat ir ģenētiski izmeklējumi, kas palīdz noskaidrot, vai tev, piemēram, būs vēzis vai arī tu ātrāk novecosi, – tas viss jau ir pieejams. Jā, tas šobrīd maksā daudz, bet tas ir pieejams! Un tas ļauj dzīvot nākotnē, nevis nodarboties ar sīkumu novēršanu. Piemēram, lai izārstētu kādu no robeždermatozēm, ir jāzina vielmaiņas īpatnības, kuru dēļ tas viss ir sācies. Mēs nevaram mainīt ģenētisko kodu, bet varam pateikt: “To tu neēd, bet šo ēd vairāk!” Taču cilvēki mēdz būt nepatīkami izbrīnīti, kāpēc kas tāds vispār jānoskaidro. Grib, lai iedod vienu labu ziedi, vēlams, vispār bez izmeklējumiem. Tikmēr man kā ārstam jāsaprot, ko es vispār ārstēju!

Nu, piemēram, ja cilvēkam zināms, ka viņam ir psoriāzes gēni, tad viņam visu dzīvi jātrenē sirds. Visu mūžu jādomā par sirds asinsvadu sistēmas stāvokli. Un, ja viņš to nedarīs, tad ātri aizies bojā. Ir bijuši pētījumi – tie, kam psoriāzi atklāj līdz 25 gadu vecumam, sasniegt 60 gadu vecumu bija problemātiski. Tieši sirds asinsvadu problēmu dēļ. Ja mēs to zinām jau no bērnības un jaunības, ir skaidrs arī, ko darīt, – trenēt sirdi! Vingro, darbojies, skrien kalnā!

Kā jūs pats savu veselību uzturat?

Mana problēma vienmēr bijusi tā, ka es nekad nejutos slikti. Bet, ja es tagad atceros tos mikrosimptomus, kas bija, es zinu arī problēmas, kādas parādījās jau sen atpakaļ. Es gribēju būt nopietns kadrs Pārdaugavas zēnu vidū un gribēju aiziet līdz savai skolai netraucēts.

Kāvāties?

Nemitīgi! Un pēc tam sāku nopietni trenēties džudo. Bet visas tās traumas tagad “atkožas”. Tie kritieni kopā ar 150 kilogramus smagiem pretiniekiem, kad paša svars 95 kilogrami, man tagad nopietni liek sevi manīt. Kur un kā? Locītavās. Un kāda ir sportista sirds? Liela. Tai vajag daudz skābekļa, labu apasiņošanu, tai neder sēdēšana pie datora un nelimitēta ēšana gluži kā sportošanas laikā. Ko es savā labā daru? Es dzīvoju aktīvu dzīvi. Katru dienu nosoļoju ar suni tik soļu, cik man jānoiet. Arī medībās un makšķerēt dodos, cik vien bieži varu. Taču statuss uzliek arī savus pienākumus – sēdēt pie papīriem un nemitīgi kaut ko rakstīt.

Džudo esat pametis?

Jau sen. Pēc tam spēlēju basketbolu, kas gan arī nav tas labākais sporta veids, tomēr labāks nekā vīriešu mākslas vingrošana. Un es turpinu peldēt, kas dod labus panākumus vīrieša veselībā. Peldu katru otro dienu. Jūrā. Arī ziemā.

Jums pašam ir bijušas ādas problēmas?

Bet, protams. Nav cilvēka, kas būtu dzīvi bez pumpas nodzīvojis!

Kāpēc jūs pumpas saucat par pumpām, nevis izsitumiem?

Smukāk. Nevis daiļāk vai skaistāk, bet tieši smukāk. Un cik daudz dažādu to pasaulē ir!

No "100 Labi padomi Par veselību"