Arī sievietes ir vardarbīgas: psiholoģe Marija Ābeltiņa atklāj vairākus sāpīgus stāstus

“Tas, ka mazāk dzirdam par gadījumiem, kuros vardarbīgi ir izturējušās sievietes, ir likumsakarīgi. Ja skatāmies pēc statistikas, stipri biežāk iet bojā sievietes no vardarbīgām attiecībām, kas ir ģimenē vai partnerattiecībās. Tāpēc mēs arī vairāk dzirdam tieši par šādiem gadījumiem,” atzīst Ābeltiņa, norādot – ir dažādas teorijas un uzskati, no kurienes cēlusies vardarbība ģimenē starp diviem pieaugušiem cilvēkiem. “Ir uzskati, kas bāzējas kultūrvēsturiskajā pārskatā – par to, kādi mēs bijām pirms 100 vai 200 gadiem un kādas tiesības sabiedrība piešķīra vīriešiem.

Tā bija gandrīz vai norma, ka vīrietis var sist, jo tas ir atļauts. Šobrīd mēs virzāmies prom no patriarhālās uzbūves, kad kādam dzimumam tiek piešķirtas kaut kādas īpašas privilēģijas,” saka Marija Ābeltiņa.

“Taču mēs nevaram apgalvot, ka sievietes vispār nevar būt vardarbīgas. Jā, statistika šobrīd rāda, ka vardarbīgas sievietes ir mazākumā. 

Taču sievietes var būt vardarbīgas gan pret partneri, gan arī, ja paskatāmies plašākā kontekstā, pret bērniem. 

Šī visa situācija jāskatās kompleksi – vai tās ir vardarbības pret sievieti sekas vai primāri ir tas, ka pati sieviete ir vardarbīga. Diemžēl ir arī tādi gadījumi, kad pati sieviete ir vardarbīga.

Arī savā praksē, strādājot ar klientiem, esmu uzklausījusi bēdīgus un sāpīgus stāstus, ka bērni ir piedzīvojuši no mātes fizisku vardarbību. Māte pati sit vai arī piespiež tēvu sist bērnus. Tēvs raud, bet sit bērnus, jo nevar atteikt sievai to darīt,” atklāj psiholoģe.

“Ja skatāmies vēl plašākā kontekstā un iekļaujam ne tikai vardarbību ģimenē, bet arī darba vietā, tad arī te varam sastapt vardarbīgas sievietes – vardarbīgas pret citām sievietēm un vīriešiem. Šādi viņas var rīkoties no varas pozīcijām, kad sieviete kā vadītāja ir vardarbīga pret darbiniekiem, dažkārt tas notiek arī starp kolēģiem. 

Mēs zinām, ka darbavietās var izveidoties mobings un skolās ne tikai puiši var būt vardarbīgu bērnu blice, kas vajā kādu vājāko, tās var arī būt divas vai trīs meitenes.

“Nav arī nekāds noslēpums, ka ir cilvēku grupas, par kurām vispār ļoti maz runā.

Piemēram, par cilvēkiem ar homoseksuālu orientāciju, kur pārī ir divas sievietes, un kāda no viņām ir vardarbīga. Šīs situācijas paliek pilnībā neapzinātas, jo šie cilvēki nevēršas pēc palīdzības – tāpēc ka nereti baidās par savas seksuālās orientācijas atklāšanu. Taču tas nemazina ciešanas un to, kas notiek attiecībās,” stāsta Marija Ābeltiņa.

Viņa iesaka ikvienam, kas jūt, ka pret viņu vardarbīgi vēršas – ģimenē, attiecībās vai darbā –, meklēt atbalstu. “Vardarbību raksturo varas elements. Var arī būt epizodiska vardarbība, saistīta ar cilvēka personības traucējumiem, un tādējādi viņš nevada savas emocionālās reakcijas. Jebkurā gadījumā, ja ir ciešanu sajūta un visu laiku gaidi, ka pats ar to tiksi galā, nereti tas tikai padziļinās. Mums šobrīd ir pieejams gan sociālais, gan psiholoģiskais un psihoterapeitiskais, gan arī policijas atbalsts. Varbūt mēs atliekam to zvanu policijai līdz pēdējam, bet labāk neatlikt... Tāpēc, ka mēs nekad nezinām, kad agresija var beigties letāli.

Tāpēc aicinu vērsties pēc palīdzības policijā. Ja ir iesaistīti mazi bērni, tad sazināties arī ar sociālo dienestu. Aicinu arī līdzcilvēkus to darīt.

Ja jums aiz sienas nepārtraukti kliedz un sauc palīgā, nedrīkst to atstāt bez ievērības. Jebkura vecuma un dzimuma varmāka, ja viņš ir vardarbīgs, vēlas to slēpt.
Viņš nevēlas nokļūt kādu instanču redzeslokā,” tā psihoterapeite.

Uz jautājumu, vai vardarbīgās personas izdodas izārstēt, speciāliste norāda, ka ne visas. “Protams, ir arī personības traucējumi, kāpēc cilvēki ir vardarbīgi. Viņi ir vardarbīgi visos gadījumos, kur ir iespēja satikties ar citu cilvēku. Pētījumi rāda, ka nereti vienīgais, kas palīdz, ir robežas un uzraudzība, kā arī soda neizbēgamība. Ir cilvēki, kas ir gatavi sadarboties un iziet speciālās programmas, lai mācītos nevardarbīgu attieksmi. Tas ir dažādi. Taču diemžēl ne visos gadījumos tas būs iespējams,” savā pieredzē dalās Marija Ābeltiņa.

Autore: Santa Sergejeva, žurnāls “Kas Jauns”