Olenas stāsts par to, kā viņa ar savu 12 gadu veco meitu no kara šausmām atbēga uz Rīgu

Ar Olenu tiekos vien trīs dienas pēc viņas ierašanās Latvijā. Domāju, ka mūsu sarunā piedalīsies arī viņas meita Sofija, taču tieši tajā dienā, 9. martā, meitenei jau bija pirmā skolas diena. Redzot manu izbrīnu, kā viss tik ātri sakārtojies, Olena sāk savu stāstījumu. Visā mūsu sarunas laikā viņa daudz smaida, arī acīs līdzās skumjām un satraukumam redzams pa kādai prieka dzirkstelītei. Kā jau par ikvienu nāciju, arī par ukraiņu sievietēm man ir savs priekšstats, tāds kā iedomāts tēls, un viņa atbilst tam par visiem 100 procentiem – skaista, izteikti sievišķīgām formām un spēcīgu garu. Sirdssilta. 

– Jā, meita tagad ir Ķengaraga vidusskolas audzēkne. Kādreiz tā bija krievu plūsmas mācību iestāde, un tā atrodas blakus mūsu pašreizējai dzīvesvietai. Pajumti mums iedeva un joprojām visu palīdz labi draugi Gundega un Andrejs. Patiesībā bez viņiem mēs nebūtu tikušas prom no Ukrainas, jo tieši Gundegas uzstājība un uzņēmība, kārtojot lietas no Latvijas, ļāva mums atkļūt šurp. Tas bija grūts ceļš, satraukumu pilns. 

4 FOTO

Olena un Sofija Latvijā

Vienu brīdi pat šķita, ka mēs nemaz netiksim prom formalitāšu dēļ, taču atkal palīgā nāca Gundega, kura sazvanīja atbildīgos cilvēkus un noskaidroja, kas un kā mums darāms. Kad jau ieradāmies Latvijā, Gundega ar Andreju mūs sagaidīja, uzņēma, sarūpēja visu nepieciešamo un joprojām gādā par mums. Ir grūti paust vārdos to pateicību, kas manī ir. Mūsu dēļ cilvēki ziedo savas finanses, laiku, labsajūtu. Paldies no sirds par to. 

Runājot par skolu meitai, tā kā plānoju meklēt darbu un sākt strādāt, ir svarīgi, ka mācību iestāde ir netālu no mājām, lai nav jāsatraucas par ceļu uz skolu un no tās. 

Drīz Sofijai būs 13 gadu, taču piedzīvotais ir atstājis sekas, un viņa, piemēram, baidās iet zem Dienvidu tilta, kur mums sanāk šķērsot gājēju pāreju. Viņai tas atgādina kara vietu Ukrainā. Parasti Sofija saņemas un ātri izskrien caur tilta apakšu.
 

– Kur tieši Ukrainā dzīvojāt?
– Manā dzimtajā Korostinā. Tā ir neliela pilsētiņa blakus Baltkrievijas robežai, kur tagad notiek intensīvas apšaudes, uzlidojumi. Arī mēs to visu piedzīvojām, un mums, tāpat kā pārējiem, nācās doties uz pagrabu, kas nebija pielāgots dzīvošanai. 

Tur varēja nosalt 20 minūšu laikā, bet sasilt pēc tam bija gandrīz neiespējami. Un tur uzturas sievietes ar zīdaiņiem, maziem bērniem... 

Diez vai pagrabs mūs glābtu, ja kaut kas notiktu, taču sirdsmieram, psiholoģiski mums vajadzēja tur slēpties. Taču – jo ilgāk notika karš, jo biežāk cilvēki vairs nevēlējās skriet uz pagrabu trauksmes sirēnu laikā. Šķita – kas notiks, tas notiks. Ar laiku iestājas tāds emocionālais izsīkums. Visu laiku ir psiholoģisks spiediens, vārdos neizsakāms stress. Īpaši, kad sākās ielu kaujas, uzlidojumi... Tu saproti – ja kaut kas uzkrīt uz mājas, tad viss... Cilvēki tik ļoti demoralizējas. Es nerunāju par armijas cilvēkiem, bet parastiem ļaudīm – viss, kas līdz tam kaut ko nozīmēja, bija svarīgs, tagad zaudējis jebkādu jēgu.

– Kāda bija jūsu dzīve pirms kara?
– Strādāju vienā no lielākajām farmācijas fabrikām. Tagad pat nezinu, vai vēl tur strādāju vai vairs ne... Man bija uzticēti tā sauktie lielie klienti. Meita mācījās skolā, mums joprojām vēl tur ir māja, bija nākotnes plāni...

“Mums, tāpat kā pārējiem, nācās doties uz pagrabu, kas nebija pielāgots dzīvošanai. Un tur uzturas sievietes ar zīdaiņiem, maziem bērniem...” par piedzīvoto Ukrainā stāsta Olena.

– Kādi tie bija?
– Bija plāni atpūtai, bijām iecerējuši veikt remontu, sakārtot vasarnīcu... Tā ir vieta, kur ieguldi dzīvi, savu sirdi. 
Tagad tur palika mamma, kura ar mums kopā dzīvoja. Viņa atteicās braukt prom, teica, ka tā ir viņas māja, zeme. Ar mammu katru dienu sazvanāmies, tagad bieži ir uzlidojumi, trauksmes, un pēc katra šāda gadījuma es zvanu mammai un jautāju, vai viss kārtībā.

– Vai tur darbojas veikali, aptiekas, ir pieejami ārsti?
– Sākumā bija panika, nevarēja saprast, kā darboties, bet tagad viss strādā. Pat sadzīves tehnikas veikali darbojas. Mūsu pilsētai ir vairāki interneta saziņas kanāli, kur tiek nodota vēsts, kas un kur pieejams. Piemēram, kādas ekskluzīvas zāles vai sadzīvei nepieciešamas lietas, lai cilvēki zina, ja kādam kaut ko vajag. Brīvprātīgo darbs ir augstā līmenī, un cilvēki tagad ir ļoti vienoti, kļuvuši viens vesels. 

Visās pilsētās neapbruņotas cilvēku grupas stājas pretī ienaidnieka kara tehnikai, visi ir gatavi palīdzēt cits citam.

– Kā jūs īsti nokļuvāt līdz Latvijai?
– Mēs izbraucām 4. marta rītā un 6. marta naktī bijām te. No savas pilsētiņas izbraucām ar evakuācijas vilciena reisu, jo ar autobusu vai mašīnu ir bīstamāk pārvietoties. Lai paspētu uz vilcienu, skrējām pa ielu un tiltu, neskatoties uz to, ka bija izsludināta gaisa trauksme. Līdz stacijai no mājas mums ir aptuveni 15–20 minūšu gājiens, bet mēs ar meitu skrējām tik ātri... Ja godīgi, domāju – galvenais tagad nenokrist sirdstriekas dēļ. Bija tik ļoti bail! Uz vilcienu paspējām un tad pārsēdāmies repatriācijas reisa autobusā, ko organizēja Latvijas puse. Ar to jau braucām līdz pašai Rīgai. 

Šķērsojot robežu, mēs sēdējām lielā, siltā autobusā. Tās 20 stundas, ko pavadījām uz robežas, bija nieks, mums nesala, mēs bijām paēduši, sēdējām. Taču 

blakus autobusam stāvēja kājāmgājēji – sievietes ar segās satītiem maziem bērniem un veci cilvēki. Visi līdzi vilka vēl kādas somas, citiem bija arī mājdzīvnieki, un šī bēgļu rinda stiepās vairāku kilometru garumā. 

Kā filmā “Armagedons”. Man necēlās roka fotografēt šo skatu, taču meita nobildēja (rāda man telefonā uzņemto foto – aut.). Attēlā rindas gals nav redzams. Aukstumā un sniegā šie cilvēki stāv vairākas dienas.

– Bet kā jūs tikāt Latvijas organizētajā repatriācijas reisā? 
– Mums ir nestandarta situācija, salīdzinot ar vairumu ukraiņu, jo mana meita ir Latvijas pilsone. Viņas tēvs bija latvietis, un mūsu bērns ir piedzimis šeit. Faktiski esmu atvedusi bērnu uz dzimteni. 

Viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc pieņēmu lēmumu aizbraukt no Ukrainas, bija meita. Jo psiholoģiski ir ļoti smagi visu laiku skriet no pagraba augšā uz māju, tad atpakaļ. Mājas sienas dreb, visas tās biedējošās un skaļās sirēnas, skaņas. Nevarējām ne nomazgāties, ne pat noģērbties, jo katru sekundi bija jābūt gataviem skriet uz pagrabu, ja atskanētu trauksme, un tās skanēja ar īsiem starplaikiem. Tāpēc – kā pirmajā dienā apģērbies, tā arī dzīvo. 

Protams, ne skolas, ne bērnudārzi, nekas nedarbojas. Arī attālināti ne, jo interneta sakari ir nepastāvīgi, turklāt nav iespējams ieplānot bombardēšanu. Arī mūsu farmācijas uzņēmumā pašlaik ir dīkstāve, jo būtu bīstami tur atrasties ķīmisko vielu dēļ, kas varētu noplūst.
Latvijā es pašlaik kārtoju darba vīzu, ko iespējams iegūt piecu darba dienu laikā, tad lūkošu darbu.

– Ko jūs gribētu darīt?
– Man ir divas augstākās izglītības – esmu ekoloģe un ekonomiste, bet strādājusi esmu dzelzceļa loģistikā, arī pēc tam darbs bijis saistīts ar klientiem. Tāda ir mana pieredze, taču saprotu, ka darba iespējas ir tādas, kādas ir. Šajā jomā ir krīze, īpaši kovida dēļ, tāpēc redzēs, kur varēšu būt noderīga un nopelnīt iztikai mums ar meitu.

– Kā notiek darba meklējumi?
– Krīzes centrā ir visas ziņas par manām profesionālajām gaitām, spējām utt. Visticamāk, apmeklēšu latviešu valodas kursus, jo tā ir viena no prioritātēm, lai šeit, Latvijā, atrastu darbu. Tāpat var likt savu CV dažādos sludinājumu portālos.

– Kādi ir jūsu nākotnes plāni, kā raugāties tuvākajā nākotnē? 
– Tagad ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo nezinām, kas tur (Ukrainā – aut.) vispār paliks. Vai būs, kur atgriezties... (ilga klusuma pauze – aut.).
Pēc mūsu aizbraukšanas situācija ir tikai pasliktinājusies. Pagaidām nekas neliecina, ka kļūst labāk, mūs cenšas iznīcināt. Turklāt tiek iznīcināta pilsētas infrastruktūra – poliklīnikas, skolas, privātmājas... Nevis armijas objekti, bet pilsēta. Mirst vienkāršie cilvēki – pensionāri, bērni.

– Kāpēc, jūsuprāt, sākās šis karš? 
– Brīvība vienmēr ir jāizcīna. Un ukraiņu tauta nav vergi, mūs nevar tā vienkārši pakļaut. Ja gribam, mēs izvēlamies prezidentu komiķi, ja gribam, izvēlamies citu, bet tā ir mūsu griba. Mums nevajag norādīt, par ko vēlēt, ko darīt utt.

– Un ko domājat par Latviju? Sanāk, ka esat te bijusi jau iepriekš, ja reiz meita piedzimusi Latvijā.
– Jā, pēdējos septiņus gadus dzīvojām Ukrainā, bet pirms tam arī apmēram septiņus gadus es dzīvoju Latvijā. Tāpēc šī valsts mums ir mīļa un zināma.

– Jūs šeit iepazināties ar vīru?
– Ar vīru iepazinos savā dzimtajā pilsētā Korostinā, viņš bija iebraucis ciemos pie drauga. Iemīlējāmies, un es atbraucu viņam līdzi uz Rīgu. Te apprecējāmies, mums piedzima meita. Pirms gada mans vīrs nomira, taču šeit man joprojām ir paziņu, draugu loks, arī kādi vīra radi. Salīdzinot ar maniem tautiešiem, cilvēkiem, kuri brauca uz nekurieni, uz nezināmo, mums ar Sofiju tiešām ir paveicies.

Ar Olenu sarunāja “Mammamuntetiem.lv” redaktore Sigita Āboltiņa.

– Teicāt, ka bēgot paņēmāt līdzi tikai somiņu ar dokumentiem un naudu.
– Jā, jo galvenais bija palikt dzīvām un tikt prom no tā visa. Kara laikā čemodāna saturs zaudē jebkādu vērtību. Ir pilnīgi citas vērtības. Taču, jāteic, es negaidīju tik lielu, vienotu palīdzību. Nevis es lūdzu palīdzību, bet man teica – mēs tev palīdzēsim. Uzraksti sarakstu, ko tev vajag. 
Arī pie robežas Polijas brīvprātīgie cienā kara bēgļus ar siltiem dzērieniem, uzkodām, našķiem bērniem, izsniedz higiēnas piederumus, pamperus mazajiem. Tāpat brīvprātīgie palīdz saprast, kur katram doties. Tas viss ļoti, ļoti silda sirdi un palīdz nezaudēt vēl pēdējo ticību labajam, jo cilvēki, bēgļi, ir nobijušies, bet vismaz citi viņiem palīdz. Patiesībā nevienam taču tas nav jādara, bet palīdz (šī ir viena no daudzajām reizēm, kad mūsu sarunas laikā Olenas balsi apslāpē kaklā sakāpušais kamols – aut.).  

– Vai jums ir piedāvāta psiholoģiska palīdzība?
– Krīzes centrā ne, bet Sofijai krustmāte ir psiholoģe. Viņa ir Ventspilī, bet mēs viņu apciemosim. Sofijai noteikti vajadzīga šāda veida palīdzība, jo no tā visa ir jāatbrīvojas. 
Piemēram, mēs gājām ārā no “Akropoles”, un netālu bija salūts. Mēs nevarējām iziet no veikala. Abas drebējām. Tāpēc no tā ir jātiek vaļā. 
Nemaz nerunājot par cilvēkiem, kuri nāk no pilsētām, kur notiek intensīva karadarbība, kā dēļ viņi bija spiesti visu laiku atrasties pagrabā. Mēs vismaz varējām iziet ieelpot svaigu gaisu, bet tur cilvēki nevar iziet uz ielas, jo visu laiku notiek kaujas. Tādiem cilvēkiem psiholoģiska palīdzība noteikti ir vajadzīga.

(Mūsu sarunu pārtrauc mobilā telefona vibrācija. Zvana Olenas mamma. Redzu, kā sievietes seja burtiski pārvēršas – katrs vaibsts pauž lielo satraukumu, ko viņa tagad piedzīvo. Arī man pārskrien šermuļi. Bail no tā, ko Olena tūdaļ var izdzirdēt, taču pēc pavisam īsa brīža bailes pamet viņas seju un norit parasta saruna par sadzīvi – par pašreizējo situāciju, par ēdienu u.tml. Viņas mīļajiem viss kārtībā. 
Pēc telefona zvana arī beidzam mūsu sarunu. Tikai pajautāju vēl, vai viņas ģimenei Ukrainā pietiek pārtikas – aut.)

– Ēdiens pagaidām ir, taču aplenktajās pilsētās arī tā ir liela problēma. Cilvēki paķer kaut ko līdzi uz pagrabu, taču šie krājumi jau beigušies. Un tur uzturas arī dzīvnieki. Ir lūgumi izveidot zaļos koridorus, lai izvestu un glābtu šos cilvēkus. Tādus sola, taču šauj tik un tā.