"Tu tikai nekrīti panikā, bet ir sācies karš!" Ukraiņu bēgles Aizkrauklē stāsta par pārdzīvoto

Mammamuntetiem.lv piedāvā izlasīt Aizkraukles novada pašvaldības mājaslapā publicēto stāstījumu par Ukrainas sieviešu pārdzīvoto. 

Aizkraukles novada pašvaldība piedāvājusi atbalstu bēgļiem no kara skartās Ukrainas, viņu izmitināšanai atvēlot telpas dienesta viesnīcās, bet, ja būs nepieciešams, bēgļiem var atvēlēt telpas arī skolās, kuras patlaban nedarbojas.

Vīrs pieņēma vīrišķīgu lēmumu

Ar Tatjanu un Allu vispirms tiekamies, kad viņas tikušas pie istabiņas dienesta viesnīcā Aizkrauklē. Abas ir ļoti nobijušās un satrauktas, sākumā pat neuztic savus dokumentus. Pēc divām dienām, kad esam vienojušās par sarunu, ukrainietes ir mazliet atpūtušās, un kolēģei Evijai saka: mēs esam nomierinājušās, ieklausījāmies jūsu vārdos, ka esam drošībā.

Tatjana un Alla šurp atbraukušas no Zolotonošas pilsētas Čerkasu apgabalā. Tatjanas vīrs un Allas tētis palicis aizstāvēt savu zemi – sākotnēji devies sargāt savu pilsētu, uzturot tur kārtību, bet nu nosūtīts uz kara “karstajiem punktiem”. 

“Viņš dienējis armija, prot rīkoties ar ieročiem,” stāsta Tatjana. “Vīrs ir sportisks, strādāja sporta skolā, bērnus trenējot cīņas sportaveidos. Kad viņš devās sargāt dzimteni, mana mamma teica, lai atrunāju, taču to nedarīju. Viņš pieņēma vīrišķīgu lēmumu, un es viņu atbalstu. Jā, uztraucos, jau diennakti neesmu saņēmusi ziņas, taču zinu, ka viņš dara pareizi un cīnās par mums visiem.”

Tatjanas vīrs ir no Harkivas, taču vēlāk pārvācies uz sievas dzimto pusi – Zolotonošu. “Tagad tēta dzimtā vieta ir pilnībā sabombardēta,” nosaka Alla. Viņa steidz piebilst, ka Ukrainas armija, atšķirībā no iebrucējiem, ir labi apgādāta – vīriem ir piemērots apģērbs un apavi, kaujas ekipējums, viņi tiek labi baroti, un to visu var nodrošināt, saņemot ļoti lielu rietumvalstu atbalstu.

Karš, kuram neticēja

Tatjana atklāj, ka uz Latviju nolēmušas doties, jo Aizkrauklē dzīvo viņu paziņa, kura jau tad, kad Ukrainā sākusies saspīlētā situācija, mudinājusi, lai kopā ar meitu brauc uz Latviju. Tatjana gan atrunājusies: “Mums viss mierīgi, Krievija neuzdrošināsies uzbrukt. Mēs neviens neticējām, ka viņi uzdrošināsies gan. Draudēt draud jau sen, Donbasā karo jau astoņus gadus, bet visu Ukrainu liks mierā. Kad 24. februārī sākās apšaudes, sākumā pat neticējām, ka tas tomēr ir noticis – mūsu zemē sācies karš…”

Tatjana todien bija Kijivā, kur viņa strādāja. Meita Alla dzīvoja un mācījās Čerkasos. “Agri no rīta pazvanīja pazīstams vīrietis un teica: piecel visus, sācies karš, mūs bombardē! Tāda bija ziņa no Višgorodas, kas ir pavisam jauna piepilsētiņa 15 kilometru no Kijivas. Tur ir hidroelektrostacija, un tieši tās dambi sāka bombardēt. Es biju šokā un varēju pateikt tikai dažus vārdus: sācies karš…” to atminoties, Tatjana nespēj valdīt asaras.

Allai studentu kopmītnēs baiso ziņu nodevis bērnības draugs un klasesbiedrs Nazars. “Tovakar, dienu pirms kara, bija parasta diena, mēs satikāmies. Nazars bija sācis darboties biržā, viņš man teica: mēs abi pacelsimies, būs laba dzīve! Viņam bija nākotnes plāni un ambīcijas. 

Uzliku modinātāju, lai paspētu uz lekcijām, bet naktī kāds izmisīgi klauvēja pie durvīm. Tas bija Nazars, kurš paziņoja: tu tikai nekrīti panikā, bet ir sācies karš! 

Neticēju, mēģināju atrast apstiprinošas ziņas internetā, taču to nebija, bija biedējošs klusums. Taču visa Ukraina jau zināja un nodeva šo vēsti cits citam.”

Alla, kura sevi uzskata par politizglītotu jaunieti, bilst: “Mēs neticējām, ka Krievija uzsāks karu Ukrainā. Ticējām, ka citu valstu sankcijas šo agresoru vēlmi apdzēsīs, taču kļūdījāmies. Neviens nebijām tam gatavi…” Pēc drauga ieteikuma Alla salikusi nelielā somā pašas nepieciešamākās lietas – divas apģērba kārtas, medikamentus. Un pārņēmusi sajūta, ka šajā istabā neatgriezīsies…

Prioritāte – izdzīvot

“Jau pirmajās kara dienās sapratām, ka mums jābrauc prom – starp trauksmes sirēnām Kijivā lielākoties bija pusstundas intervāls, un cilvēki pat vairākas dienas pavadīja slēptuvēs, vien izejot ārā pēc ūdens un ēdiena. Īstu patvertņu mums nav, tāpēc cilvēki patvērās metro stacijās.” Alla bilst, ka Kijivā ir pasaulē dziļākais metro, turklāt stacijas bīstamās situācijās var noslēgt, lai iekšā netiek ūdens.

Tatjanas vīrs sākumā iebildis, ka sieva un meita dotos bēgļu gaitās, taču, kad sākusies intensīva bombardēšana un izmantotas aizliegtās ūdeņraža bumbas, vīrs teicis: brauciet abas prom. 

Arī draugi uz paziņas mudinājuši to darīt, sakot: “Jūsu vienīgais uzdevums tagad ir izdzīvot – citas prioritātes nav.”.

Piektajā kara dienā Tatjana devās ceļā no Kijivas, Alla – no Čerkasiem, lai dotos uz Ļvivu. Līdz tai tikt bija īsts pārbaudījums – autobusi, tramvaji, taksometri nekursēja, vienīgais transporta līdzeklis bija vilciens. Alla pusotru stundu gāja kājām līdz vilciena stacijai, tur cilvēku pūļi milzīgi, pārsvarā sievietes ar bērniem, vilcienā tik bija īsta veiksme. Sievietei paveicās iekļūt papildu vilciena sastāvam pieāķētā metro vagonā. Vilcienu pavadoņi teica: sēdvietu nav, taču varat braukt, ja sēdēsiet uz koferiem. Cilvēki spiedās vagonos viens pie otra, citi braucēji izmeta lielos koferus, lai varētu ietilpt vairāk braucēju.

“Brauciens bija ļoti grūts – ja parasti vilciens no Kijivas līdz Ļvivai nokļūst sešās stundās, mēs braucām 13 stundas. Vilciens brauca lēni, acīmredzot sastāvs bija pārāk liels, lai lokomotīvei pietiktu jaudas, bieži apstājās, bet cilvēkus ārā nelaida. Cilvēki mainījās – viens apsēdās, cits pastāvēja, lai visi var atpūtināt kājas. Klaja lauka vidū stāvējām piecas stundas. Kādā brīdī sākās panika, jo pirmajos vagonos sēdošie cilvēki pamanīja, ka tieši virsū stāvošajam vilcienam traucas cits. Tā mašīnists tomēr pamanīja, nobremzēja un izbēgām no sadursmes.”

Apmēram pusceļā vilciens apstājās Hmeļņickā, kur uz perona bija ļoti daudz cilvēku. Braucēji viņiem teikuši, ka vietas nav, taču cilvēki atbildējuši: “Mēs nekur nebrauksim, tikai pabarosim jūs.” 

Vilcienā tika padots ūdens, sviestmaizes, cepumi, pīrādziņi, kotletes – cilvēki mājās bija sagatavojuši ēdienu, lai atbalstītu tautiešus, kuri bēg no kara. “Mēs visi no aizkustinājuma raudājām, šo cilvēku atbalsts bija ļoti aizkustinošs,” atminas Tatjana. “Centāmies vispirms ēdienu padod bērniem un vecajiem cilvēkiem, bet pietika visiem.”

Iekrāj melnai dienai

Vēlāk no Ļvivas, kur māte un meita satikās, viņas nokļuva Polijā, tad pašas nopirka biļetes un ar lidmašīnu atlidoja uz Rīgu, kur viņas sagaidīja paziņa, lai atvestu līdz Aizkrauklei. “Labi bija tiem, kuriem bija kāds paziņa kādā citā valstī, bet daudzi cilvēki vienkārši bēga no kara, pat nezinot, kur viņi nokļūs,” saka Tatjana.

Meita Alla, kuri ir 19 gadu, paralēli studijām arī strādāja, krāja naudu, lai ceļotu, tagad viņa nosaka: “Sanāk, ka krāju melnai dienai. Patiešām melnai…”

Tatjana stāsta, ka Ukrainā viņai palika māsa un viņas ģimene, arī mamma, kurai ir 76 gadi. Viņas dzīvo mierīgākā pilsētā un izvēlējās palikt turpat. Tatjana un Alla sazinās ar savējiem, satraucas un dzīvo līdzi notikumiem dzimtenē.

Tatjana iegrimst pārdomās: “Jā, droši vien kāds domā – viņas ir nodevējas, jo bēg no zemes, kamēr tautieši stāv zem lodēm un lādiņiem. Taču mēs pārdzīvojam par savu zemi un zinu – kad karš beigsies, braukšu mājās, atjaunosim savu valsti. Tā taču ir mana zeme, mana dzimtene, tur ir mani tuvinieki. Krievija grib ukraiņus kā nāciju iznīcināt, taču viņiem neizdosies, un mana valsts atkal būs brīva.” Mūsu sarunas laikā sieviete vairākas reizes saka: “Mūsu prezidents”. Šajos divos vārdos skan tāds lepnums un siltums.

Alla teic: “Mēs neesam nacisti, kā Krievijas mediji pasniedz, mēs liekam mierā tos cilvēkus, kuri sevi uzskata par Krievijai piederīgiem. Ja viņi negrib būt mūsējie, mēs neiebilstam. Tos, kuri paši gribēja kļūt Ukrainai piederīgi, mēs labprāt pieņēmām. Protams, arī mūsu tautā ir nodevēji, ir 5. kolonna un ir cilvēki, kuri par naudu gatavi nodot, piemēram, nolikt pazīšanās zīmi, kur ienaidniekam vajag, par to saņemot 50 dolāru samaksu. Ukrainai tā ir normāla naudas summa, daži tā pelna, bet viņu nav daudz.”

Prieks par mieru

Kad jautājam, kā Aizkrauklē patīk, mamma un meita pasmaida: “Te ir klusi un mierīgi – to mums tagad visvairāk vajag. Katrs spalgāks troksnis biedē.” Viņas atzīst, ka vēl vajadzīgs laiks, lai atgūtos, taču ir cieši pārliecinātas, ka dzimtenē viss drīz būs atkal labi, lai varētu braukt mājās. Viņām esot trīs mēneši laiks, lai legāli uzturētos Latvijā. Patlaban Tatjana te labprāt strādātu – viņai ir augstākā izglītība un viņa ir sākumskolas skolotāja, 23 gadus nostrādājusi skolā, kurā mācās bērni ar īpašām vajadzībām.

Alla vēlas studēt un, ja būs iespējas, varētu turpināt mācīties Latvijā. “Neceram, ka mūsu valstī tik drīz būs iespējas atsākt studijas, jo ir ļoti lieli postījumi,” saka Tatjana. Alla apgūst svešvalodas, viņa studēja par tulku, pārvalda angļu, vācu, pašmācības ceļā apguvusi arī japāņu valodu.

Kad jautājam, vai viņām kaut kas nepieciešams, Tatjana silti pasmaida: “Paldies, mums viss ir – mierīgas debesis un jumts virs galvas. Bijām sociālajā dienestā, mēneša beigās saņemsim pabalstu. Esam vienkārši cilvēki, neko īpašu mums nevajag. Paldies, ka mūs tik silti uzņemat!”

Autors: Aizkraukles novada pašvaldības Sabiedrisko attiecību nodaļa