Sapņotāja, kas iegādājās leģendārās “Ogres trikotāžas” adāmmašīnas, – Maija Balode

Interviju sērija "Sieviete dara un rada" tapusi sadarbībā ar YIT LATVIJA.

Izrādās, aiz šī gaisīgā produkta, mīkstā mākoņa, kurā tā vien gribas ietīties, ir stratēģija, plāni un rūpīgi aprēķini. Maija ir biznesa sieviete, šaubu nav. Taču vienlaikus viņa nenoliedz, ka ir sapņotāja, tikai atšķirībā no daudziem zina, kas vajadzīgs, lai savus sapņus piepildītu. Izrādās, ir jāpieņem lēmums.

Šobrīd “MaiMai” no mājražotāja ir izaudzis līdz ražošanas uzņēmumam. Ražotnē strādā ap 10 darbinieku, administrācijā – 5. Vēl ir veikals Rīgā. Kopā ar vīru Maija audzina trīs dēlus – Miķeli (7 gadi), Matīsu (5) un Andreju (2 gadi), un, kā pati saka, ģimene dzīvo laukos. Maija atzīst – lai arī sasniegts jau gana daudz, viņa vēl ir diezgan lielos meklējumos. Gan tajā, kā iemācīties deleģēt darbus un nedarīt visu pašai, gan tajā, kā pavadīt laiku kopā ar ģimeni.

Kā tev radās ideja par pašai savu adīšanas uzņēmumu?

Pirms 12 gadiem es aizgāju no darba. Strādāju par brokera asistentu, bet jutu, ka tā nav mana vieta, kur attīstīties tālāk. Taču es negribēju vienkārši nomainīt darbu – vienu biroju uz citu –, es gribēju atrast savu aicinājumu. Tas bija krīzes laiks – bija 2009. gads, biju spēcīgās pārdomās par to, ko darīt. Tad atcerējos, ka mani vienmēr ir saistījusi tamborēšana un adīšana. 

Esi aizrautīga adītāja?

Skolas laikā adīju, bet nekad neesmu bijusi ātradītāja. Arī mana mamma adīja, mēs adījām pašas sev, savam priekam. 

Mums mājās vienmēr bija adīšana un “Ogres trikotāžas” kamoliņi. Nesen saskaitīju, ka skolas laikā esmu noadījusi ap desmit džemperiem.

Kad sapratu, ka gribu atrast darbu, kas tiešām aizrauj, sāku apsvērt domu par tamborēšanu un adīšanu, interesēties, vai ir pieejamas tamborēšanas mašīnas. Uzreiz bija skaidrs, ka ar roku neko negribēšu darīt, jo tas ir lēni. Tā pamazām, izpētot situāciju, apjautu, ka iešu adīšanas virzienā. Izgāju mašīnadīšanas kursus, mājās trenējos adīšanā, izmēģināju, kā tas strādā. Pamazām radās individuālie pasūtījumi, pārdevu arī platformā “etsy”. Apmēram trīs gadus strādāju ar individuālajiem pasūtījumiem, bet šī individuālā pieeja prasīja ļoti daudz laika un spēka. Pēc laika jau bija izveidojušies bāzes modeļi, un sapratu, ka man ir vajadzīgas palīdzīgas rokas. Ar sludinājumu starpniecību atradu vairākas adītājas, ar trim no tām sadarbojos joprojām. Tā 2013. gadā radās uzņēmums “MaiMai”, kas sākumā bija mājražotāja fāzē. Iestājos arī biznesa inkubatorā. Pamazām uzņēmums auga, braucu uz tirdziņiem, ražoju produkciju citiem. 

Tā lieta aizgāja?!

Jā, bet pēc laika, kādiem trim gadiem, atskārtu, ka atkal ir kaut kas jāmaina. Adītājas strādāja no savām mājām, man pieteicās mazulis, loģistika mazliet nogurdināja. Adītājas bija dažādās Latvijas vietās – Cēsīs, Rīgā, Neretas novadā. Es viņām devu darba uzdevumu, bet viņas sūtīja produkciju atpakaļ. Man pietrūka komandas, kas būtu uz vietas. Man jau bija divi bērni, un sapratu, ka menedžēt šos procesus no mājām būtu par grūtu. Vienlaikus, lai atvieglotu mājadītājām darbu, iegādājos iekārtu, kas sašuj galaproduktu. Adīšana ir viena lieta, bet ļoti daudz laika paņem tieši detaļu sašūšana. Šo iekārtu iegādājos no bijušā Ogres trikotāžas kombināta, ko nogādāja uz telpām, kuras tolaik īrēju. Pēc tam uzzināju, ka profesionālās, lielās adīšanas iekārtas tirgo Daugavpilī. Aizbraucu apskatīties un pieņēmu lēmumu – jā, es gribu šīs iekārtas! Gan vīrs mani atbalstīja, gan draudzenes piedāvāja finansiālu palīdzību, un tā īsā laika posmā sakomplektēju sev ražotni ar pamatīgām iekārtām. 

“MaiMai” vadītāja Maija Balode. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Kad tad ir radies uzņēmums “MaiMai”?

Uzņēmums ir dibināts 2013. gadā, bet no 2017. gada februāra uzskatu, ka “MaiMai” sākās cikls kā ražošanas uzņēmumam. Drīz pēc tam atvērās veikals Rīgā. Tas bija loģisks solis – ja būs ražotne, būs arī veikals, jo preci vajag realizēt. 

Vai uzreiz bija, kur vest šīs lielās iekārtas? 

Uzreiz vietas, kur visu vest, nebija, es to vēl meklēju. Pēc laika atradu un noīrēju telpas bijušajā Ogres trikotāžas kombinātā, bijušajās grāmatvedības telpās, 200 kvadrātmetru platībā. 

Vai bija skaidri uzņēmuma turpmākie soļi – ko ražosiet, kam pārdosiet?

Nākamais aktuālais jautājums bija – kas uzņēmumā strādās? Es biju milzīga entuziaste. Labi, ka es visu nezināju, citādi, iespējams, nebūtu iegādājusies šīs iekārtas. Man, kā jau daudziem no mums, gribas visu uzreiz – lai ražotne uzreiz strādā, taču tas tā nenotiek. Sapratu, kādi cilvēki man vajadzīgi, bet bija jāgaida, kad viņi atnāks. Pirmkārt, adītājas, arī šuvējas. Pirmā adītāja brauca katru dienu no Daugavpils uz Ogri, bet, protams, to nevar ilgi izturēt. Sanāca tā: kad man vajadzēja darbiniekus, viņi kaut kā atradās, un tas iedeva ticību tam, ka adīšanas bizness – tā ir mana lieta. Protams, tikai pašai darbojoties un strādājot, lietas saslēdzas un notiek, ne jau no tukša gaisa. 

Vai šobrīd arī pati adi, ja tas nepieciešams?

Šobrīd vairs nē. Pirms aizgāju dekrētā, gan vēl šo to adīju.

Vai bija iespējams aiziet dekrētā no sava uzņēmuma?

Jā, tas bija mans pašmērķis. Es sakārtoju komandu tā, ka to varu izdarīt, jo pirmie divi dekrēti man īsti nebija dekrēti. Es gan ik pa brīdim regulāri pieslēdzos – bankas kontu nevienam neuzticēju (smejas). Jaunam uzņēmumam ir trīs gadu cikls. 

Pirmie trīs gadi ir ieskriešanās laiks, ir daudz testēšanas procesu, var būt muļļāšanās. Jebkuram uzņēmumam pirmie trīs gadi parāda, vai tas ir dzīvotspējīgs vai nē. 

Produkciju var iegādāties internetā un veikalā Rīgā. Plānos ir atvērt vēl vienu veikalu Ikšķilē. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Kur tu ņem šīs zināšanas? Vai tev uzņēmējdarbības izglītība?

Jā, man ir izglītība, bet ļoti daudz dod pieredze. Esmu pabeigusi Banku augstskolu, tagad mācos RTU Rīgas Biznesa skolā maģistros. Kādā brīdī atskārtu, ka man pietrūkst gan zināšanu, gan šīs vides. Skola ir izraušanās no ikdienas rutīnas. 

Daudzi mazie ražotāji, īpaši māmiņas, kas radījušas savu biznesu dekrēta laikā, arī paliek šajā mājražotāja fāzē. Kā tev izdevās “MaiMai” padarīt par ražotni?

Manuprāt, atslēgas lieta ir lēmuma pieņemšana. Daudzus gadus darbojoties ar adījumiem, sapratu, ka vēlos iet tālāk, attīstīties. Kad šāds lēmums ir pieņemts, tad nākamais solis ir meklēt variantus, iespējas un tikai darot arī paveras jaunas durvis, sadarbības. Protams, paralēli ir arī bailes, šaubas un neziņa, bet ar katru pieņemto lēmumu es tās pārvaru, neļauju ņemt virsroku. Tāpat ar citiem lēmumiem uzņēmuma darbības laikā. 

Piemēram, ja izlemju, ka gribu būt dekrētā, tad uzreiz domāju – kas man ir jāizdara, lai to panāktu? Visu laiku rokrokā iet fokuss uz to, ko es vēlos, ar stratēģisku lēmuma pieņemšanu. 

Tā es sapratu – ja strādāšu ar trešo bērnu, sajukšu prātā. Tas būtu par daudz. Es apzinos savu kapacitāti – cik man ir, tik ir. Paralēli notiek darbs ar sevi. Tāpat sākuma gados daudz braucu uz tirdziņiem, bet beigās biju tik pārgurusi un tik maz bijusi mājās, līdz sapratu – viss, es to vairs negribu, es gribu mājās! Sajutu, ka ar tirdziņiem pietiek, jādara viss iespējamais, lai nav uz tiem jābrauc! Protams, ir forši satikt klientus, bet tajā brīdī tas bija par daudz. Un tas atkal ir par lēmuma pieņemšanu. Tiklīdz pieņem lēmumu, viss saslēdzas. Fokuss un lēmums tik ļoti iet roku rokā. No malas var šķist nereāli – tu tikai pieņem lēmumu, un tā notiek. Bet tā ir! Katram pašam tas ir jāizmēģina uz savas ādas. Nav jāmēģina ar milzīgām lietām, to var darīt ar mazām. Piemēram, pēc trešā bērna es gribēju atgūt formu. Biju ieciklējusies – forma, forma, forma, bet jutos slikti. Tad nomainīju fokusu – es gribu justies labi, tāpēc sākšu darboties. Es darīju sporta lietas prieka dēļ, un forma nāca pati.

Kā norit tava ikdiena? Teici, ka dzīvojat laukos, veikals ir Rīgā, ražotne Ogrē. Kā savieno ģimenes dzīvi ar darbu?

Man ir samērā viegli, jo vīrs diezgan daudz iesaistās un darbojas ar bērniem. Mēs dzīvojam kopā ar vīra mammu, un viņa ir liels palīgs – viņa pieskata bērnus, kamēr mazais vēl neiet bērnudārzā vai pēc skolas. Es pagaidām strādāju trīs četras dienas nedēļā. Piektajā dienā es vedu bērnus uz bungu nodarbībām izbungoties. Veikala darbinieces labi organizē savu darbu pašas. Preci sūtu ar kurjeru. Sākumā, protams, gribas visu pašai, bet beigās pat nerēķinot saprotu, ka sūtīt ar kurjeru ir lētāk. 

Cik dziļos laukos dzīvojat – cik tālu ir skola un dārziņš?

Mēs dzīvojam Suntažos. Skola un bērnudārzs ir piecu kilometru attālumā. No rīta bērnus aizvedam, bet pēcpusdienā viņus iesēdina skolas autobusā un atved mājās. Arī bērnudārzniekus atved mājās ar šo autobusu. Liels plus ir, ka skolā mazajām klasītēm viss ir uz vietas – dejošana, mūzikas skola –, tāpēc bērnu loģistika ir ļoti ērta. Pēc tam no rīta, kad mazie nogādāti skolā un dārziņā, braucu uz Ogri. Man patīk strādāt uz vietas, darba vidē. Tas ir produktīvāk. Mēs atrisinām daudz jautājumu labāk, ja esmu uz vietas. Es nodarbojos ar tādām lietām kā sistēmu ieviešana, produktivitātes analīze. Piemēram, lai dabūtu svītru kodus veikalā, tas bija milzīgs projekts.

Cik daudz produkcijas uzņēmums saražo?

Pagājušajā gadā saražojām astoņus tūkstošus vienību, bet tas nav pie pilnas noslodzes. Viens no nākamajiem soļiem ir palielināt ražošanas jaudu, bet tam vajadzīgi darbinieki. Gribētos varbūt piesaistīt vairāk gados jaunus cilvēkus. Meklēju darbiniekus dažādās vietnēs – gan vietējos darba meklēšanas portālos, gan “LinkedIn”.

Izklausās, ka esi moderna darba devēja un darbinieki droši vien to novērtē.

Es cenšos būt moderna darba devēja. Tagad drīz arī pārvāksimies uz Ikšķili, tā būs jaunāka, modernāka ēka, kur atradīsimies. Tur būs arī jauns reģionālais veikals. Mūsu produktus var iegādāties vai nu veikalā, vai internetā. Uzskatu, ka mēs vēl neesam atklājuši visu savu potenciālu – mums Latvijā vēl ir, kur augt. 

Vai jūti, ka pircēji atbalsta “MaiMai” produkciju un izvēlas tāpēc, ka tas ir vietējais zīmols, lai gan ir dārgāks par masu produkciju?

Domāju, ka pircēji pirmām kārtām novērtē kvalitāti. Man kvalitāte ir ļoti svarīga. Ja cilvēks mūsu apģērbu nēsā ilgi, nāk atkārtoti un atved draugus, tas ir kvalitātes novērtējums. Tāpēc darbiniekiem vienmēr uzsveru, ka nedrīkst atlaist kvalitātes standartus. Man šķiet, ka vietējo produkciju latvieši atbalsta, lai pirktu dāvanas uz svētkiem. Bet es braucu arī uz dažādiem ārvalstu pasākumiem – izstādēm. Ja paliekam tikai Latvijā, ir risks ieslīgst pašapmierinātībā. Man patīk meklēt atbildes un pamēģināt, kaut vai uzzināt, ka kaut kas neizdodas. Ja pat neizdodas un es kļūdos, tad vismaz es to zinu.

Kas ir “MaiMai” apģērba dizaina autors?

Sākumā daudziem apģērbiem dizainu veidoju es, arī piesaistīju citus dizainerus. Nu mums ir komandā sava dizainere.

Kā ir būt sievietei biznesā?

Vīrietis droši vien ir racionālāks, viņš neļaujas emocijām tik daudz, varbūt tāpēc sievietēm biznesā ir grūtāk. Man šķiet, ka vadītājs kādreiz jūtas vientuļš savā pozīcijā – pašam ir jāzina, kā darīt, jāpieņem lēmumi. Bet es ļaujos tam, ka man nav viss jāzina, es deleģēju lietas. Es vēl mācos līderību un vadību – tas ir ļoti dziļš lauciņš, kur rakt un strādāt ar sevi.

Tas droši vien arī palīdz saglabāt līdzsvaru starp darbu un ģimeni.

Jā, bet jūtu, ka deleģēšana man riktīgi ir jāmācās, jo pierasts jau visu pašai, pašai… Man sanāk pašai daudz kas labi, bet ir jāatlaiž. Lai gan vienreiz es kārtīgi dabūju pa pirkstiem. Mums bija liels pasūtījuma apjoms, un es izdomāju, ka varētu palīdzēt tos sapakot, taču sajaucu veselus trīs pasūtījumus! Uzskatu, ka tā es dabūju brīdinājumu – tev tas nav jādara! Ir jāmācās deleģēt un prasīt atbildību no darbiniekiem. Tur man ir daudz jāmācās. Tāpēc es arī studēju, lasu un mēģinu ieviest to dzīvē. Viens ir lasīt, otrs praktizēt un to ieviest.

“MaiMai” produkti ir tik gaisīgi kā mīksti mākoņi. Taču, lai tos radītu, izrādās, tam apakšā ir bizness un stratēģija, nevis tikai sapnis, ka šodien es gribētu uzadīt rozā, pūkainu mākonīti.

Var jau veidot ilūziju, ka var vadīties pēc šādām iedomām, bet man tas tikai jauktu produktivitāti. Tā ir ražošana. Cipari un papīrs nemelo – tas parāda reālo situāciju. Skaistos sapņus var būvēt uz racionāliem lēmumiem. Varbūt citiem izdodas šādi gaisīgi stāsti – nevar ne noliegt, ne kritizēt, bet man tam apakšā ir nemitīgi eksperimenti, kam seko arī aprēķini. Kopumā es esmu sapņu piepildītāja. Arvien drošāk un drošāk sev atzīstu to, ka man patīk sapņot un sapņus piepildīt. Ja man kaut ko gribas, es eju uz to. Tagad pat vēl apzinātāk.

Ar Maiju Balodi sarunājās Mammamuntetiem.lv redaktore Gunita Krilova. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv.

Kā jūs kā ģimene pavadāt laiku kopā?

Mums patīk katru gadu aizbraukt kādā ceļojumā, bet kā ģimene esam vēl savu hobiju meklējumos. Esam sākuši iet pārgājienos, pavadām laiku tāpat kopā – dodamies vakariņās, uzspēlējam boulingu. Saprotu, ka mums šis ir vairāk jāplāno, lai tas tiktu piedzīvots. Aprīlī es pati braukšu uz jogas nometni, arī eju pārgājienos – vai nu viena pati, vai ar draudzeni. Pārgājieni ar ģimeni šobrīd vēl ir diezgan izaicinoši – bērniem šīs distances ir pagaras. Esam gājuši pārgājienā pat septiņas astoņas stundas! Protams, pēc dažiem metriem bērni jau prasa: “Kad mēs ēdīsim?”, bet pēc tam, to visu atceroties, ir liels gandarījums. Šogad to noteikti turpināsim.

Kas ir bijis grūtākais, vadot uzņēmumu?

Tagad saprotu, ka nepareizi darīju, ka sākumā es nemaksāju sev algu, bet tad tas likās neizbēgami, jo visu nopelnīto ieguldīju attīstībā. Katram posmam ir bijuši savi izaicinājumi. Pati sev esmu ilgākais darba devējs – strādāju pie sevis jau 12 gadu. Vīrs strādā citā nozarē, viņš atbalsta mani, bet viņš arī vairāk organizē ikdienas procesus ar bērniem.

Kādu uzmundrinājumu tu varētu teikt tiem, kas vēl tikai sapņo par savu uzņēmumu?

Jāmēģina vairāk uzdrošināties, piepildīt savas vēlmes un negaidīt, kad otrs kaut ko izdarīs tavā vietā. Man šķiet, ka par daudz mēs gaidām no citiem, arī valstiskā līmenī, ka valsts mums visu nodrošinās. Nē, ir jādara pašiem! Būt drosmīgiem un godīgiem.