Modes māksliniece Ieva Ādamsone: “Ja mēs apstājamies, tad ienaidniekam izdarām pakalpojumu – esam apstājušies paši”

Interviju sērija "Sieviete dara un rada" tapusi sadarbībā ar YIT LATVIJA.

Viņas pāri plūstošā enerģija, tāpat kā saule intervijas dienā, piepilda visu telpu. Viņa runā par grūtībām, tomēr neviens teikums nebeidzas ar vaimanām, cik grūti laiki pienākuši. Gluži pretēji – viņa laiku pa laikam nosaka: “Mums nebūs otras dzīves.” Tā ir modes māksliniece Ieva Ādamsone, kuras vecmāmiņa kara laikā šuvusi un pāršuvusi kleitas, jo, jā – bijušas arī ballītes! –, un kura šobrīd uzmanību iemantojusi, organizējot maskēšanās tīklu veidošanu Ukrainas karavīriem. Šo projektu viņa nodēvējusi par “Elīzu” – tas ir galvenās varones vārds pasakā “Meža gulbji”: “Tā bija automātiska asociācija – ka mēs kā Elīzas no nātrēm pinam kreklus, lai ukraiņi nekļūtu par gulbjiem…”

Cik maskēšanās tīklu šobrīd ir izveidoti?
Vairāki tūkstoši kvadrātmetru. Jau pirmajās 12 projekta dienās, kad vēl spēju saskaitīt, sanāca pāri par pusotru tūkstoti kvadrātmetru. Jo tīklu veidošanā iesaistījās skolas, kolektīvi, dienas centri. Skaitīju, ka tikai mūsu darbnīcā ir tapuši, caur manām rokām izgājuši 120 metri. Šos kamuflāžas tīklus cilvēki turpina taisīt.
 

Kā tu nonāci līdz tīkliem?
Kad sākās karš, daudzi nevarēja atrast savu vietu. Tovakar, kad parādījās ziņa par mūsu mikroķirurgiem, kuri dodas strādāt uz Ukrainu, es to nošēroju ar piebildi, ka vienīgais, ko es protu, ir kleitu šūšana, un cik tas ir bezjēdzīgi. 

Nākamajā rītā, braucot uz darbu, paziņa man atsūta ziņu, ka viņa uzņēmumā strādā ukraiņu sievietes un viņas meklē, kur ziedojumā varētu saņemt audumus, jo viņas, tāpat kā sievietes Ukrainā, grib taisīt maskēšanās tīklus. Sapratu, ka man nav pat auduma, ko noziedot! Man ir tikai rozā, sarkanas un lillā kleitas! Bet vajag audumus dabas krāsās. Es atbildēju, ka uzrunāšu savus sadarbības partnerus un klientus un ka varam sarīkot tīklu veidošanas akciju darbnīcā.

Man piemīt tāds pasaules glābšanas sindroms, un es nereti ar karstu galvu metos iekšā, nepadomājot trīs soļus uz priekšu. Taču šoreiz apzvanīju visus sev zināmos Zemessardzes un Bruņoto spēku pārstāvjus – viņu manā draugu lokā ir daudz un dažādos amatos –, uzdodot jautājumu, vai šādiem tīkliem ir jēga, vai tie nav tikai sieviešu iedomas, jo vienkārši gribas kaut ko darīt. Viņi neteica nē. Izstāstīja, kādi ir ideālie tīkli un kā mums labāk darīt. Jau pirmajā vakarā mums šeit bija ap 40 cilvēku, kas iesaistījās tīklu radīšanā.

Lūdzu, pastāsti vairāk par šo maskēšanās tīklu izmantošanu.
Mērķis ir lauzt formu. Tīklu liek gan uz transportiem, gan citiem objektiem; ar tiem slēpj ierakumus. Tāpat izmanto, lai slēptu vietas, kur tiek veidotas pozīcijas, – ja tu stāvi daudzstāvu mājas telpā, no āra redz, kas iekšā notiek. Pozīcijas netaisa pie loga – taisa aiz telpas centra. Telpas vidū attiecīgi novelk šo tīklu, un no āra tik labi vairs nevar saprast, kas telpā notiek. Tīklus liek arī uz karavīru somām, ķiverēm.

Kad tvitera konvojs [soctīklā Twitter noritoša akcija, kurā Latvijā tiek vākti auto ziedojumi un nogādāti Ukrainas iedzīvotājiem – red.] nogādā auto uz Ukrainu, tīkli tiek doti arī viņiem.

Ir vieglāk, ja zini, ka šie tīkli tiek vienkārši nogādāti uz fronti. 

Bet emocionāli grūtākais ir, ja tīkliem ir sejas un vārdi. Divus tīklus speciāli taisījām diviem Latvijā dzīvojošiem ukraiņu puišiem, kas pieņēma lēmumu doties karot. Tad ir ļoti grūti.

Tā kā mans skatuves darbs lielā mērā ir saistīts ar skatuves māksliniekiem un mūziķiem, veidojām tīklus arī kādam Ukrainas orķestra mūziķim, kurš nolicis mūzikas instrumentus un to vietā paņēmis ieroci, un devies uz fronti. Gribējām viņam palīdzēt, tāpēc ātri vien savācām paku ar tīkliem, medikamentiem, pārtiku, arī autiņbiksītēm viņa bērniem.

Tomēr, pat ja pieliek klāt sūtījumam kontaktus, nav garantijas, ka tas sasniegs savu galamērķi. Tā kā ziņu par to, vai galamērķis ir sasniegts, nebija, man sākās histērija – tu esi iedomājies, ka vari kādam palīdzēt, bet patiesībā nevari. Ja sūti tīklus visai frontei, tad sūtījumam nav emocionālas piesaistes. Bet, ja sūti konkrētam cilvēkam – Oleksijam Jemeļjanovam no Ukrainas Simfoniskā orķestra, kuram ir bērni un kurš jau nedēļu gaida –, tad tam ir cita noskaņa [vēlāk sazināmies ar Ievu un viņa priecīga teic, ka Oleksijs sūtījumu no Latvijas ir saņēmis! – red.]. 

Par akciju “Elīza” diemžēl saņemam arī neglītus komentārus, tomēr lielākoties tā ir milzīga labestība, ko no cilvēkiem var smelties. Piemēram, cilvēki ar īpašām vajadzībām katrs kaut ko noziedoja un piedalījās tīklu veidošanā. Jā, viņi ir mūžīgie bērni, taču viņi saprot, kas notiek, un grib palīdzēt. Vai, piemēram, 

Siguldā dizaina un tehnoloģijas skolotāja savā priekšmetā integrēja tīklu veidošanu – tobrīd bērniem mācību temats bija par dabas krāsām, un vairāk nekā 20 klases tika iesaistītas tīklu radīšanā. 

Iesaistījusies visa Latvija! Kuldīgā, Liepājā, Kandavā, Jēkabpilī, Jelgavā – es pat nevaru nosaukt visas vietas, kur to šobrīd dara. Aizkustinoši, ka šos tīklus sākuši pīt arī Bostonā, Dānijā, Vācijā – latviešu kopienas, vienlaikus skaidrojot, kāpēc Baltijas valstīm tas ir tik svarīgi.

Tu esi lielu lietu izdarījusi.
Bet es tā nejūtos. Man liekas, ka tas ir mūsu morālais pienākums – palīdzēt, izejot no tā, kāds katram ir pieejamais resurss. Jau pieminētais tvitera konvojs – tas ir pārsteidzoši, ka tik daudzi cilvēki ir iesaistījušies, lai Ukraiņiem sagādātu un tad aizvestu mašīnas! Vienlaikus šķiet – esam radījuši tūkstošiem metru, bet uz visas tās kara frontes tie vienkārši “izšķīst”…

Tajā pašā laikā, ja ar tīkliem ir izglābts kaut viens cilvēks, tā ir liela lieta.
Jā, tā ir gan.

Akcijas "Elīza" ietvaros brīvprātīgie Rīgā pie Kongresu nama kopīgi darina kamuflāžas tīklus Ukrainas karavīriem. Foto: izdevniecība “Rīgas Viļņi”

Bet saki – kā tev gāja kovidlaikā? Kā zinām, kleitas nav maize. 
Kleitas nav maize, bet, tāpat kā kovidlaikā, arī kara laikā meitenēm patīk kleitas (smaida un tad nopūšas). Kovidlaikā, man šķiet, es novecoju par gadiem pieciem – uzradušās jaunas grumbas un sirmi mati. Tāds laiks, kad nepārtraukti no burvju cepures bija jāizvelk brīnumtrusīši, gaidot, vai tie nebeigsies. Pieņemu, ka mani tur, augšā, kāds baigi mīl, iedodot šūpulī nebeidzamu kreativitāti un fantāzijas burvju cepuri, no kuras vilkt ārā idejas. Jo atbildība bija ne tikai par sevi, bet arī par šuvējām, un bija jāpieņem arī smags lēmums – atlaist cilvēku; nebija citas iespējas.

Smagākie bija pirmā pandēmijas gada Ziemassvētki. Decembrī kolēģiem sastāstījusi, ka darbs būs – janvārī ir konkrēts darbs, kas mums jādara. Proti, Satversmes tiesai būs jāšuj talāri. Bet ar nosacījumu… ja ievēlēs jauno Satversmes tiesas tiesnesi. Un viņu neievēlēja. Tas nozīmē, ka janvārī darba nav. Janvāris mums vienmēr bijis pilns darbu, jo bija sadarbības ar koncertiem, bērnu izrādēm utt. 

Kad esi viszemākajā punktā, kad esi uz izjukšanas robežas, tad laikam samobilizējas visas tavas maņas un kaut ko sanāk izdomāt. Un izdzīvojām, pateicoties mājas tērpiem. 

Tas notika tā: kad visi pasūtījumi nogriezās kā ar nazi – jo skaidrs, ka kovidlaikā vairs nevajadzēja ne jaunu pavasara mēteli, ne skaistu kleitu –, sāku izpārdot gatavos tērpus, kas bija darbnīcā. Gatavo tērpu vidū bija arī pelēka satīna halāts ar rozā mežģīni, ko biju uzšuvusi kā paraugu, – tas nebija safotografēts un palaists tirdzniecībā laika trūkuma dēļ. 

Izliku pārdošanā arī to – par 45 eiro –, un, nepārspīlēju, 15 minūšu laikā pieteicās 10 cilvēki. Bet halāts viens. Nolēmu spēlēt krievu ruleti – pārdevu visiem desmit, lai gan halāts tikai viens. Un veikli braucu uz bāzi cerībā, ka šis audums vēl ir. Kamēr braucu, tikmēr man ienāca jaunas vēstules, kur jautāja, vai mums gadījumā šis halāts nav arī kādās citās krāsās. Tikām biju nonākusi līdz bāzei un varēju atbildēt: jā, ir arī citās krāsās!

Šis viens laimīgais paraugs mūs izglāba pirmajā pandēmijas trakumā. 

Sievietēm ir raksturīgi sevi iepriecināt ar skaisto, un bija sievietes, kas teica, ka šo halātu sev uzdāvina no sava pirmā dīkstāves pabalsta, 

jo tas ir vienīgais veids, kā šobrīd sevi noturēt pie morālās veselības. Viņas teica: nopirkšu skaistus rītasvārkus, sēdēšu uz balkona, terases vai virtuvē, un nākamais pirkums man būs skaista krūzīte. 

Nākamajā vilnī sapratu, ka otrreiz ar to pašu produktu neizsprukšu cauri. Nu jau paredzēju un gatavojos – ielēcām masku bumbā, un izdevās, pirms vēl tas oficiāli tika izziņots. 
Vēl viens krīzes produkts, tāds glābšanas riņķis bija šāds: mājās man vienmēr stāv čupiņa iedvesmas skiču. Es uztaisīju produktu – baltu kimono griezuma T kreklu, uz kura uzdrukātas šīs skices. 
Un vēl jāatzīst, ka kovida laikā precējās ārkārtīgi daudz cilvēku.

Tiešām?
Tādas mazās kāzas. Šuvu tērpus mazajām kāzām un kristībām. Daudzi pāri, kas jau sen bija dzīvojuši kopā, nolēma, ka šis ir īstais brīdis apprecēties. Un precējās arī tie, kas vienmēr bija gribējuši mazas kāzas, tomēr raizējās, ka daudzi ģimenē apvainosies, ja netiks uzaicināti. Tās nebija lielās tilla kleitas, bet lakoniskākas, taču vienalga skaistas. 

Ar modes mākslinieci viņas studijā sarunājas vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Kad pienāca vasara – īsais brīdis starp kovida viļņiem –, šuvu tāāādas kleitas! Tādas, kādas vēl nebiju šuvusi! Un arī pēdējos Ziemassvētkos tika pasūtītas ļoti skaistas kleitas. Jautāju: kur jūs ar tām iesiet? Sievietes atbildēja: nekur, būsim mājās. 

Tas ir pareizi – jo mums ir tikai viena dzīve. Kā mēs iemācīsim saviem bērniem svētku kultūru – saposties, uzklāt galdu, sadegt sveces –, ja to ģimenē nedarīsim, ja turpināsim svētkus treniņbiksēs un nemazgātiem matiem? Nevajag pazaudēt sevi. Jo šis kaut kad beigsies. Arī karš kaut kad beigsies.

Man nesen bija saruna ar viena skaistā, glancētā sieviešu žurnāla redaktori, un viņa bēdājās, ka viņas darbam, viņasprāt, nav nekādas jēgas. Es atbildēju, ka ir gan jēga: cilvēkiem ir nepieciešams arī kaut kas viegls.
Tā ir. Mana vecāmamma ir izdzīvojusi kara laiku, un viņai ir stāsti par ballītēm kara laikā! Meitenes šuva un pāršuva kleitas, lai tikai sapostos. Tas ir izdzīvošanas instinkts.
Mums jau var pārmest, ka mēs svinam, kamēr citur karš, taču mums ir jāsaglabā sava emocionālā veselība. Ja iegrimstam absolūtā depresijas stāvoklī, mēs, pirmkārt, nevaram palīdzēt paši sev, otrkārt, arī bērniem ne. Kur nu vēl kaimiņvalstij, kurā notiek traģēdija!

9 FOTO

Modes māksliniece Ieva Ādamsone

+ 5

Skatīt visus

Kovidlaikā feisbukā tu biji citējusi Ziedoni: “Nekas nav tik viegli, kā atrast ceļu tumsā”. Vai tev tobrīd bija šāda sajūta?

Jā! Liela daļa no mana darba ir strādāt individuāli ar klientu un šūt viņam – konkrētam viņa mērķim, izpratnei par dzīvi. Nereti tad esmu attapusies – kur tad šajā visā esmu es? Ja man būtu brīva vaļa darīt, ko tad es darītu? Un tieši kovidlaikā, kad bija salīdzinoši daudz brīva laika, man sanāca radīt to, kas ir manis pašas dvēseles kliedziens. Un tās kleitas, ko radīju “tumsā”, kad vajag pabarot savu radošuma dievieti, ir bijušas uz žurnālu vākiem (rāda žurnālus). 

Šis laiks ļāva apstāties un sadzirdēt, ko tad es pati sajūtu. 

Sadzirdu, ka esi cilvēks, kurš spēj uzņemties risku. 

Kādreiz es ļoti apvainojos, ja teica: “nu jā, viņa jau māksliniece, haosa karaliene” vai “ā, tie mākslinieki jau ir ar putniem”. Tagad esmu sapratusi, ka ir ērti slēpties aiz vārda “mākslinieks”. 

Bet es stāvu ar visām četrām uz zemes. Ir bijuši arī posmi, kad radošo esmu nolikusi nost un darījusi ko pilnīgi citu, piemēram, strādājusi sabiedrisko attiecību jomā, rīkojot konferences, diskusijas. 

Tu esi arī mamma. Kā šie pēdējie gadi jums kopā ir pagājuši?
Dikti interesanti! Manai vecākajai meitai tūlīt būs 15, otrai 12 un puikam drīz 7. Kovidlaiks mūs ļoti saliedēja – darījām tādas lietas, ko nekad nebijām darījuši. Protams, bija dažādas grūtības, bet uz saviem bērniem skatos ar lepnumu – man ir riktīgi interesanti ar saviem bērniem! 

Vakaros, kad pārnāku no darba, man tiešām pietiek ar mana vīra un manu bērnu sabiedrību. 

Man ir interesanti sarunāties ar saviem vecākiem, ar savu brāli un viņa sievu. Man ļoti patīk pavadīt laiku savās mājās. Skatos uz saviem bērniem un domāju: nu kā tā var būt, kā var būt tik forši! Piemēram, vecākā meita ir tik akadēmiski gudra, spējīga analizēt informāciju – viņa zina, cikos sākas BBC un CNN ziņas, skatās tās, seko līdzi informācijai. Tad pārspriež to ar mums. Otra meita ir pilnīgi citāda – kustīga, radoša; kad viss bija apnicis, uzlika austiņas un vestibilā ilgstoši braukāja ar skritulenēm. Vai stundām kaut ko veidoja no mastikas. Un tā lielā mīlestība, kas nāk no dēla! Ir tik interesanti vērot, ko tavi bērni domā, kā viņi spriež. Ja es šobrīd būtu aktīvā sabiedriskajā dzīvē, iespējams, visu palaistu garām. 

Tie pieminētie sirmie mati tad jau nav no bērniem? 

Nē (smejas). Grūtības ir bijušas, bet, ja nav grūtību, uz kurām koncentrējies, tu neieraugi arī tās foršās lietas. 

Kādi ir tavi plāni vasarai? Tiesa, ir tāds laiks, ka ir slikti ar plānošanu, un tomēr. 

Vasarās ar vienu kāju mūsu dzīve rit Krimuldā, kur ir mūsu lauku mājas un kur pavadām ļoti daudz laika. Vasaras plāns ir nemainīgi ap to vietu un kāzu kleitām – vismaz pagaidām kāzu kleitu pieraksts nesvītrojas. 

Ir tāda sajūta, ka pēdējie trīs gadi ir kaut kur izkusuši. Šovasar man paliek 37, un radusies apziņa, ka laiks ārkārtīgi ātri paiet, un es neesmu gatava vēl kādu dzīves posmu ziedot apātiskam un sērpilnam laikam. 

Tāpēc man vajag darbību, es negribu slīgt depresīvā stāvoklī, kas ir neproduktīvs. Man nebūs otras iespējas dzīvot, un šajā laikā es gribu darīt, kaut vai iestādīt kartupeļus. Dzīvē ir bijuši tik daudzi periodi, ko esmu vienkārši izsviedusi! Dzīves sērām par neko es vairs negribu nodoties. 

Es neesmu tendēta uz noskaņu – sadosimies rokās, tūlīt lidos vienradži un purkšķinās zelta putekļus. Esmu diezgan reālistiska. Saprotu, ko šis viss mums nesīs – tā būs liela ekonomiska krīze, mainīsies daudz. No otras puses, saprotu, ka būs ļoti vērtīga praktiskā inteliģence – tas, ko mēs protam, ko spējam izdomāt un paši savām rokām izdarīt. Tāpēc skatos optimistiski – es zinu, gan kā gurķus ieskābēt, gan kā vecu kleitu pāršūt. 

Tas nozīmē, ka tu paēdusi būsi.
Es tā gribētu domāt, jā. Domājot par 72 stundu somu, kas katram krīzes brīdī jāsaliek, esmu prātojusi, kuru no šujmašīnām vajadzētu iepakot līdzi.

Vai tev ir apkārt cilvēki, par kuriem redzi, ka viņi šobrīd tomēr nespēj saņemties?
Bija kliente, kurai kara pirmsākumā bija jāiet uz kādu pasākumu. Viņa atnāca uz laikošanu, un redzēju: viņa šeit ir, bet tomēr nav. Tērpu pasākumam vajag, bet viņai viss ir pilnīgi vienalga.

Man ir pazīstami vairāki modes mākslinieki, rotkaļi, kas turpina darboties, tomēr saņem sabiedrības pārmetumus: kāpēc tagad publicējat savu jauno produktu bildes?! Un tad man šķiet: nu kā kaut ko tādu var pārmest? Arī mums ir jāēd! 

Drīzumā man būs sen lolota pavasara tērpu kolekcijas fotosesija. Arī es to atliku un atliku, bet, ja tagad to nepalaidīšu, es palikšu bez maizes. 

Mēs nedrīkstam apstāties! Ja mēs apstājamies, tad savam potenciālajam ienaidniekam jau esam izdarījuši pakalpojumu – jo esam apstājušies paši.

Tu biji feisbukā arī rakstījusi, ka mums ir jāiztur, lai atkal kopā varam dzert kafiju un ēst zemenes. Un svinēt dzīvi. Klausoties, man šķiet, ka tomēr svinēšana ir svarīga dzīves sastāvdaļa. 

Mums nav otras dzīves. Varam jau ticēt reinkarnācijai, taču šai dzīvei otras iespējas nebūs. Ja mēs paši neradīsim kaut ko, kas ir dzīvošanas vērts, silts un labs… Ja arī saviem bērniem neiedosim skaisto, labo, tad nebūs turpinājuma. 

Mēs sen nebijām tā darījuši, ka ir svētdienas rīts, ir saklāts galds, vīrs ar dēlu cep pankūkas, mēs apsēžamies visi pie galda. Bet tagad atkal tā darām. 

Visi kopā sēžam un brokastojam. Dēls meklē salvetes, sveces… Iedomājos – kad manam dēlam būs 30, iespējams, viņš savai mīļotajai un bērniem ceps pankūkas svētdienas rītā. Ja mēs bērniem neiedosim to skaisto ceļa somā līdzi, tad tāda plakana dzīve vien sanāks…