''Ja Latvijai būs jāaizstāvas bruņotā veidā, es negrasos kaut kur slēpties un baidīties,'' teic jauniete Austra, kura darbojas Zemessardzē

Pirms sarunas Austra atsūtīja dažas savas fotogrāfijas, un atzina, ka bieži vien cilvēki, kas viņu redzējuši Zemessardzē, neatpazīst jauno sievieti ikdienas apģērbā un situācijās: “Sanāk gandrīz divi dažādi cilvēki.” Darbošanās Zemessardzē, pozitīvā veidā mainījusi viņas ikdienu, runas veidu, gaitu, pašdisciplīnu, kārtību un pārliecību par savām zināšanām, prasmēm un iespējām.

No bioloģes par kareivi

“Varu pastāstīt savu mazo dzīvesstāstu, kas liekas bišķiņ amizants. Pirms gada maijā pabeidzu bioloģijas bakalaura studijas. Mācījos bioloģiju un strādāju zoodārzā, un man likās, ka būšu bioloģe un tā mana dzīve turpināsies.

Bet bija viena nianse – es dzīvoju kopmītnēs un mana istabas biedrene darbojās Zemessardzē. Viņa mani nedaudz iegrūda Zemessardzē, pastāstīja, cik tur forši. Domāju: labi, iestāšos Zemessardzē.” Neskatoties uz pirmajām lielajām grūtībām mācībās, Austrai kopumā ļoti iepatikās Zemessardzē.

Foto: no personīgā arhīva

Māca bērnus par militārām lietām

“Vēl man ļoti patīk bērni. Man bija doma, ka es kādreiz gribētu mācīt bērnus. Vasarā pamanīju reklāmu par valsts aizsardzības mācību. Izdomāju, ka varētu pieteikties. Ļoti daudz nedomājot, pieteicos, un tagad es esmu jaunsargu instruktore un valsts aizsardzības mācības pasniedzēja. Tā ir mana ikdiena. Mācu jaunsargiem un bērniem par militārām lietām.”

Viņa atzina, ka dažbrīd ir grūti: “Mums ir ļoti daudz papīru darbu. Ir intensīvas dienas, kad pa dienu ir valsts aizsardzības mācības, bet pēc tam es uzreiz braucu pie jaunsargiem.

Meklē knifiņus, lai uzrunātu jauniešus

Esmu jauna – tikai dažus vecāka par vidusskolēniem. Ir daži bezkaunīgāki bērni, kuri izmanto to, ka esmu tikai nedaudz vecāka par viņiem, tāpēc ir plāna robeža starp to, ka esmu viņu pasniedzēja, bet viņi ir mani apmācāmie. Bet es vienmēr eju ar labu atmosfēru, un mēs esam gandrīz kā draugi ar dažiem bērniem. Tas laikam ir labāk, jo viņi klausās tajā, ko es viņiem stāstu, kā draugs klausās draugu, nevis mani neciena un domā: “Ko tā jaunā te atnāca kaut ko stāstīt?”

Man liekas, ka esmu atkodusi knifiņus, kā viņiem pastāstīt tā, ka viņi ieklausās un sadzird. Es kā jauniete saprotu, kādā formātā to stāstīt, lai jaunieši saprastu. Esmu viņiem mentāli tuvāk, tāpēc ir vieglāk mācīt.”

Gribu iemācīt bērniem kaut ko labu, lietderīgu

“Ar jaunsargiem, jaunākiem bērniem, man iet trakāk. Esmu dzirdējusi, ka ir grūti savaldīt 5.,6.klases bērnus, bet arī pie viņiem es atnāku ar labu enerģiju. Man vienmēr ir doma, ka jānāk ar labu enerģiju un prieku, jo tad arī viņiem būs prieks strādāt ar mani. Tā tas arī ir. Esmu mēģinājusi būt “stingrā un nopietnā instruktore”, bet tas drīzāk, šķiet, nobiedē bērnus un viņiem vairs nav vēlme nākt uz nodarbībām.

Grūtības ir ne gluži savaldīt bērnus, bet saprast, kā viņiem to visu pastāstīt. Bet domāju, ka ar laiku es atkodīšu īstos knifiņus arī mazajiem bērniem (5.-6. klase). Man ļoti patīk enerģija, ko saņemu no bērniem atpakaļ.” Īpaši jauki ir dažādi kopīgie pasākumi, piemēram, orientēšanās.  

“Es atdodu visu savu enerģiju, beigās man vairs nav enerģijas, bet tad redzu to prieku bērnu acīs. Viņi saka paldies, viņiem patika, vēlāk vēl vecāki uzraksta un pasaka, ka bija riktīgi forši un bērni ir priecīgi – no viņu prieka arī man atgriežas enerģija un prieks. Atgriezeniskā saite ir tas, kas dod lielāko enerģiju darbā. Man ir doma, ka es bērniem kaut ko iemācu un padaru viņus par labākiem cilvēkiem. Varētu teikt, ka tā ir manas dzīves motivācija, mērķis. Gribu iemācīt bērniem kaut ko labu, lietderīgu.”

Kas tās par ogām, kokiem, putniem?

Tagad mācot bērnus un jauniešus par militārām lietām, Austra nav aizmirsusi arī savas bioloģes zināšanas. “Piemēram, kad māca pirmo palīdzību, ir daudz fizioloģisku, bioloģisku lietu. Varu labāk pastāstīt arī no fizioloģiskā viedokļa, piemēram, kāpēc nevajag iet strauji peldēties aukstā ūdenī, kad esi sakarsis.” Arī nodarbībās par sportu un dzīvošanu aukstumā viņa var bērniem labāk pastāstīt, kas īsti notiek iekšā cilvēka ķermenī, kad tas sāk salt.

“Arī tad, kad ejam ārā dabā, es varu pastāstīt bērniem, kuras ogas var ēst un kuras nevar ēst, kuri koki labāk deg, kā izskatās dažādi koki. Tas nav īsti programmā, bet es gribu, lai bērni zina, kas atrodas viņiem apkārt dabā, piemēram, kā sauc šos kokus, kuri putni patlaban dzied. Gribu, lai viņi ir vispārīgi gudri. To, ko atceros, es pastāstu viņiem.” Viņa uzskata, ka šādā veidā bērniem var iedot papildus zināšanas, lai viņi saprastu dzīvi plašāk. “Man liekas, ka tas ir noderīgi.”

Sākumā bija šausmīgi grūti

Austra Zemessardzē darbojas jau trešo gadu. Kas bija tas, kas viņai tur sākumā iepatikās, lika turpināt un pat mainīt ikdienas nodarbošanos? “Grūti pastāstīt. Sākumā istabas biedrene stāstīja, ka Zemessardzē dzīvo mežā, viss ir forši, var paskriet pa mežu, pašaudīties. Sapratu, ka tur viss ir diezgan viegli. Man tieši tajā brīdī gribējās kādu jaunu hobiju. Es dzīvē biju tukšuma periodā, kad gribējās sākt kaut ko jaunu. Nevis vienkāršu hobiju, kad es paskraidītu pa parku savam priekam, bet lietderīgu hobiju. Gribēju, lai no manis ir kaut kāds labums. Tas savijās kopā Zemessardzē.

Bet, kad aizbraucu uz pirmajām mācībām, bija šausmīgi grūti! Es vispār nebiju gatava tam, kas tur notika! Tas nebija tas, ko man istabas biedrene stāstīja. Bet atmosfēra un attieksme pret mani bija citādāka – labā ziņā.

Man laikam ļoti patīk sevi izaicināt, sevi pamocīt, paskatīties, cik tālu es varu izdarīt. Ikdienā dzīvoju savu dzīvi un neapzinos, cik daudz varu izdarīt un cik tālu mans ķermenis var aiziet.

Vēl Zemessardzes mācības ir labs veids, kur izlādēt visas ikdienā sakrātās sliktās emocijas – karavīram savā ziņā jābūt agresīvam, ātram, skaļi jābļauj vai jādublē komandas - tā ļoti labi var izlikt visu. Ir bijis, ka aizbraucu uz mācībām dusmīga vai bēdīga, bet māku to pārvērst enerģijā un izlikt ārā.

Ideāla iespēja pārbaudīt savas iespējas

Bet, aizbraucot uz mācībām, mēs gājām šausmīgi garus maršrutus ar lielajām mugursomām. Nu labi, teorētiski jau nebija šausmīgi gari, tikai man tajā brīdī likās, ka bezgalīgi tālu gājām. Ikdienā es nekad to nedarītu. Tā ir riktīga izsviešana no komforta zonas! Nevis tā, ka bišķiņ izmet sevi no komforta zonas, bet riktīgi ārpus komforta zonas. Tā var pārbaudīt savus limitus – jau pēc pirmajiem kilometriem liekas, ka vairs nevar paiet, bet kur tad liksies – ne jau palikšu meža vidū. Tik jāturpina iet, un beigās noiets viss lielais gabals, kas sākumā likās nereāli.

Arī atbraucot mājās no mācībām, uzreiz varēju labāk novērtēt to, kas man bija ikdienā: gulta, siltums, duša, ēdiens. Sākumā man visvairāk patika limitu testēšana un sevis izmešana no komforta zonas. Uzskatu, ka iziešana no komforta zonas ir nevis laba, bet vajadzīga, lai mēs varam sevi pilnveidot. Ja tu visu laiku sēdi komfortā, tu nevis neattīsties, bet degradējies. Tāpēc man liekas, ka ikvienam vajag ik pa laikam sevi izmest no komforta zonas dažādos virzienos.”

Kopumā darbošanās Zemessardzē ļāvusi Austrai saprast, ka cilvēka ķermenis spēj daudz vairāk, nekā iepriekš domāts. Tas maina arī skatu uz dzīvi, piemēram, cilvēks vairāk novērtē ikdienas lietas, mazāk čīkst par aukstumu, grūtībām, ērtību trūkumu. “Kad man ikdienā berž kāda kurpe, es atceros, cik ļoti man berza zābaki Zemessardzē.”

Mokošās darbības ar ieroci

Sākumā Austrai visgrūtāk bija izturēt tieši intensīvās fiziskās aktivitātes: “Psiholoģiski man mācībās parasti ir viegli. Esmu psiholoģiski noturīga, ar to viss ir kārtībā. Parasti arī pasmejos, lai cik grūti būtu. Man ir pozitīva attieksme.

Pirms tam mājās trenējos, man likās, ka esmu fiziski stipra un varētu kaut ko izdarīt Zemessardzē. Bet tad man pirmajā dienā rokās iedeva ieroci, kas svēra gandrīz 5 kg. Tas visu laiku bija jānēsā līdzi. Atceros, ka pašas pirmās mācības bija darbības ar ieroci. Bija jāizpilda dažādas darbības ar ieroci. Nezinu, vai tā bija mana ieroča vai mana vaina, bet pirmajās reizēs es pat nevarēju atvilkt aizslēgu, kas ir elementāra darbība. Tas bija smags, grūti atvelkams, varbūt ierocis nebija īsti saeļļots un gatavs darbībai.  

Es ļoti mocījos atvilkt aizslēgu. Un vēl ļoti ilgi “drillējām” dažādas šaušanas pozīcijas: celis, guļus, stāvus, tad atkal guļus, celis un tā ilgu laiku. It kā jau izklausās elementāri, bet tajā brīdī un vēl ar ieroci rokās nebija viegli. Papildus tam atkal, piemēram, jāatvelk aizslēgs, ar ko man bija grūtības, jānomaina magazīna, tad atkal ātri jāmaina pozīcija. Atceros, citi jau sen bija ieņēmuši nākamo pozīciju, kamēr es vēl mocījos ar to savu problemātisko aizslēga atvilkšanu. Es tā mocījos! Tagad, pašai atceroties, nedaudz smiekli nāk par sevi. It kā nebija nekā sarežģīta, bet bija grūti ar ieroci visu laiku tupties, gulties, atkal celties kājās, tupties, gulties, atkal celties kājās. Bija grūti ieņemt visas pozīcijas. Bet man ļoti patika!

Atceros, ka atbraucu mājās un stāstīju mammai, cik grūti man bija. Ceļi bija zilumos, uz rokas, ar kuru jāatvelk aizslēgs, bija tulzna. Riktīgi sāpēja, bet man tā tas patika! Es pat nezinu, kāpēc un kas man tik ļoti patika. Redzu savu izaugsmi, un tagad atvilkt aizslēgu varu elementāri. Nevaru salīdzināt ar pirmajām reizēm.”

Es taču nevaru būt vājāka par vīriešiem!

Arī pirmais maršs, kurā vajadzēja doties ar pilno ekipējumu, Austrai bija ļoti grūts. “Mani zābaki nebija ievalkāti, es īsti nemācēju ģērbties atbilstoši aktivitātēm un pareizi sakravāt savu somu. Es nezināju un neņēmu vērā principus, kā sakravāt somu. Man bija ļoti grūti. Tas visiem bija grūts maršs. Kaut kam iedevu dažas savas ūdens pudeles, lai panes manā vietā, bet visu pārējo es spītīgu nesu un cīnījos ar sevi.

Man vienmēr ir doma, ka es taču nevaru būt vājāka par vīriešiem, kur nu vēl lai kāds nestu manu somu! 

Dažreiz ir tā: ja kādam ir grūti, biedri palīdz, sadalot viņa ekipējumu. Es to negribēju! Es pati gribēju darīt, nest un cīnīties! Beigās man visas kājas bija noberztas, viss sāpēja, bija ļoti grūti, bet maršu, protams, nogāju.”

Pirmā marša garums bija aptuveni 9 km pa mežainu apvidu. “Mēs negājām pa smuku, gludu ceļu. Bija karsta diena.” Ejot pilnā formas tērpā, Austrai bija sajūta, ka viņa izcepsies. “Turklāt, kad aizgājām uz galapunktu, nekas nebeidzās, bija neliela atpūtas pauzīte un mācības turpinājās. Tajās dienās mēs visu laiku mācījāmies jaunas lietas, atkal bija daudz jāskraida, jākustas, kas, protams, nebija īpaši patīkami, ņemot vērā noberztās kājas un sāpošos muskuļus.

Kad gāju maršrutu, man bija sajūta, ka tas nav man, jo bija pārāk grūti. Iedomājos, ka varbūt tiešām tas ir piemērots tikai stipriem vīriešiem? Bet, kad nogāju maršrutu, atbraucu mājās, sadziedēju tulznas un saārstēju visu ķermeni, viss atkal bija kārtībā.”  

“Arī citas reizes, kad man kaut kas nesanāk tik labi kā citiem, man uznāk doma – varbūt jāmet šis pie malas, jādara tas, ko paredzēts darīt jaunām meitenēm (lai arī kas tas būtu) un vīriešu lietas jāatstāj vīriešiem. Pēc vienām mācībām, kad man dažas lietas vispār nesanāca, es jau diezgan nopietni apsvēru domu mest visu pie malas un vairs nepiedalīties Zemessardzē. Labi, ka šīs domas izgaisa un es tomēr sapratu, ka viss nāk ar treniņu – tikai apmeklējot mācības un trenējoties, es iemācīšos un ar laiku sanāks labāk.”

Nakts ziemas spelgonī ar slapjām biksēm un zābakiem

Vēl kā ļoti trakas Austras atmiņā iespiedušās mācības ziemā. “Vispār man nepatīk ziema, es nevaru izturēt aukstumu. Kad 2 dienas bija jādzīvo ārā lielā salā, pirksti un viss pārējais bija atsalis. Tajā laikā es nemācēju ģērbties, bet tagad esmu iemācījusies saģērbties piemēroti laikapstākļiem. Tas viss nāk ar laiku.

Bija šausmīgi auksti, sala pirksti, bija jālādē magazīnā patronas, es to darīju bez cimdiem. Atceros, kā pirksti nedaudz sala klāt metāla magazīnai. Kad paskrējām, palika karsti. Kad apstājāmies, palika auksti. Bet trakākais bija naktī. Man bija slapjas bikses un zābaki. Mēs sēdējām sardzē un īsti nevarējām gulēt. Gaisa temperatūra bija zem -20 grādiem. Tik auksti man vēl nekad nebija bijis! Es gulēju (nevarējām ļoti kustēties, kā arī līst iekšā guļammaisos, jo bijām gatavi skriet projām), un man likās, ka mani kāju pirksti atsals. Es jau biju gandrīz gatava, ka man vairs nebūs kāju pirkstu. Bija šausmīgi auksti!

Pat nesaslima

Bet pēc tam viss bija kārtībā. Es pat nesaslimu. Nezinu, kas tā ir par maģiju, bet pēc jebkurām mācībām, kad esmu atsalusi un visu nakti tirinājusies, nekas slikts nav noticis. Vienīgi esmu sapratusi, kā labāk ģērbties un ko darīt, piemēram, lielā aukstumā. Arī tagad ikdienā, kad man ir auksti, es atceros, cik auksti man bija toreiz un tad ikdienas aukstums vairs neliekas tik traks.”

Lai mācībās nebūtu tik ļoti jāsalst un varētu tās izturēt, Austra sāka rūdīties, mazgāties aukstā ūdenī un peldēties āliņģos. “Rūdīšanās tiešām palīdzēja, un šī ziema bija ciešamāka.” Viņa arī iemācījās pareizi saģērbties, gulēt ejot, lai būtu siltāk.

Jā, es esmu gatava iet karot!

Viss iepriekš stāstītais raksturoja foršu hobiju, atpūtu, izklaidi un izaicinājumus miera laikā, bet kādas ir Austras domas, redzot tepat netālu esošo Krievijas karu Ukrainā un draudus Latvijas drošībai? “Sākumā palika bišķiņ neomulīgi, saprotot, ka tiešām vajadzētu kādu dienu braukt un karot. Bet tad kārtīgi padomāju, palasīju informāciju, atcerējos Latvijas vēsturi, parunāju ar citiem cilvēkiem un sapratu: jā, es esmu gatava iet karot!

Esmu runājusi ar skolēniem un citiem cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa taisās braukt prom un neiet karot. Bet man ir jautājums: “Bet kurš tad paliks aizstāvēt Latviju?!” 

Mana mamma par šo ļoti runāja vienu brīdi, jo viņa bija sašutusi, ka mani varētu sūtīt karā, kamēr citi vīrieši, kuri varētu aizsargāt valsti, pazustu projām. Bet man bija pretarguments: “Ja vīrieši pazudīs, tad kurš sargās valsti? Jāiet tiem, kuri grib sargāt valsti!”

Negrasos slēpties un baidīties

Protams, būtu bail. Bet jau agrāk, pašā sākumā teicu, ka negrasos kaut kur slēpties un baidīties! Labāk iešu un paskatīšos notikumiem acīs un darīšu labāko, ko varu darīt! Ja es kaut kur būtu aizbēgusi, man liekas, būtu kauns pēc tam atgriezties Latvijā, saukt Latviju par savu zemi un skatīties acīs tiem cilvēkiem, kuri karoja un aizstāvēja valsti, kamēr es kaut kur aizbēgu. Jā, es būtu gatava iet karot!

Visas mācības, kas tagad notiek, es uztveru daudz nopietnāk, jo saprotu, ka mēs tiešām gatavojamies kaut kam. Tas padarīja manu hobiju par nopietnāku lietu.”

Ģimene nav sajūsmā par Austras nodarbošanos

Austrai ir divas vecākas māsas. “Viņas un mana ģimene nebija sajūsmā, kad iestājos Zemessardzē. Un aizvien vēl nav.” Ģimenes locekļu sajūsma vēl vairāk mazinājusies, sākoties karam Ukrainā. Bet paskaidrojot, ka Latvija ir drošībā, konkrētu draudu mums nav, kā arī, ja nu kaut kas kādreiz tomēr notiktu, mūsu karavīri ir pietiekami apmācīti un spējīgi aizstāvēt valsti,  arī mani tuvinieki saprata, ka satraukumam nav pamata.

Kad Austra saviem ģimenes locekļiem stāsta, cik Zemessardzes mācībās bija grūti un auksti, mammai tas ļoti netīk. “Māsas arī domā, ka esmu bišķiņ traka, it īpaši tagad, kad sākās nopietnās lietas. Es saprotu viņas. Ir nedaudz neforši, kad saproti, ka tavu māsu vai meitu varētu kaut kur aizsūtīt projām. Bet es pati nebaidos un nedomāju, ka tuvākajā laikā tas vispār varētu notikt!”

Foto: no personīgā arhīva

Zemessardzē gaida arī sievietes

Austra nav vienīgā sieviete Zemessardzē, bet kopumā organizācijā nav īpaši daudz sieviešu. Viņa novērojusi, ka vidēji ir 1-2 sievietes 10 cilvēku kolektīvā. “Meiteņu ir maz,” viņa raksturoja situāciju un piebilda, ka pamata apmācībās sieviešu bija krietni vairāk, bet laika gaitā sieviešu īpatsvars samazinājās. “Ir ļoti liels vīriešu pārsvars, īpaši, ja zināms, ka būs smagākas mācības un būs grūti. Tad vairāk meiteņu izdomā nenākt, bet īstenībā tas attiecas uz abiem dzimumiem.”

Kopumā Austra ir pārliecināta, ka Zemessardze ir piemērota organizācija arī sievietēm. Viņa bieži dzirdējusi jautājumus, kāpēc meitene stājas tādā vīriešu un militārā organizācijā, vai tad viņai tur ir, ko darīt.

“Sākumā es dažreiz apmulstu, bet domāju: kāpēc gan nē? Mēs esam ļoti attīstījušies un nav vairs Viduslaiki, kad valdīja uzskats, ka karot var tikai vīrieši. Sievietes arī ir stipras un māk loģiski domāt!

Protams, nenoliedzu, ka ir dažas lietas, ko es varu izdarīt zemākā kvalitātē nekā vīrieši, piemēram, ja ir tiešām smagas somas un smags ierocis vai kādas tehniskas nianses. Bet dažas lietas sievietēm sanāk tik pat labi kā vīriešiem, varbūt pat labāk nekā vienam otram vīrietim.

Sievietēm nav jābaidās, ka kaut ko nevarēs izdarīt

Viennozīmīgi nevajag baidīties, jo ar laiku visas prasmes attīstās, visu var iemācīties neatkarīgi no dzimuma. Arī fiziskās spējas var attīstīt. Sākumā es ieroci knapi varēju noturēt, bet tagad viss pārsvarā ir kārtībā.

Mums nav lielas starpības starp vīriešiem un sievietēm. Mums armijā ir pateikts, ka visi ir vienlīdzīgi. Līdz ar to vīrieši pret mums neizturas kā vājākām. Protams, ja viņi redz, ka man ir grūti, viņi kaut ko palīdz, piemēram, ieceļ somu mašīnā. Es varētu to izdarīt pati, bet man tas būtu grūtāk. Viņiem tas ir vieglāk. Arī pažēlo ik pa laikam, piemēram, ir bijis, ka man ir naktssardze, bet biedrs kādu laiciņu pats vēl palika nomodā, ļaujot man nedaudz ilgāk pagulēt. Bet tas nav ļauni domāts. Dažreiz man šķiet, ka viņi pat respektē, ka vispār sieviete ir atnākusi, īpaši tad, ja jauna meičiņa to izdomājusi.

Atmest domu, ka sievietēm nav vietas armijā

Vienās no pirmajām mācībām (es pat nezinu, kur man radās tāda drosme un doma nākt), kad man bija 19 vai 20 gadi, es stāvēju maza un blonda, gandrīz bez jebkādām militārām zināšanām, bet apkārt bija pieauguši, nopietni, gudri vīrieši. Taču nevienā brīdī neviens neko sliktu nav pateicis vai mani “atstūmuši”, jo esmu sieviete.

Protams, ik pa laikam ir jociņi par blondīni vai sievieti, bet tas ir joka pēc, nekas ļauns. Domāju, ka būtu laiks atmest domu, ka sievietēm nav vietas armijā. Dažreiz militārajā vidē ir vajadzīgs sievietes skata punkts.” Austra arī norādīja, ka Zemessardzē nav obligāti jābūt kājniekiem, kuri daudz skraida. Var būt arī, piemēram, sakarnieks, kurš neskraida apkārt tik daudz, bet sēž uz vietas un runā pa rāciju.

Divreiz padomā, pirms pamet Latviju

Intervijas noslēgumā Austra pauda prieku, ka, saasinoties konfliktam Krievijā un Ukrainā, ļoti daudz Latvijas iedzīvotāju it kā pamodās un saprata: ja nu kas, tad ir jāaizstāv Latvija, un stājās Zemessardzē.

“Tiem cilvēkiem, kuri taisās pamest Latviju kādās grūtās situācijās, es ieteiktu divreiz padomāt. Ja palasa Latvijas vēsturi, man dažreiz sāp sirds par to, cik ļoti latvieši cīnījās par valsti, bet tagad mūsdienu latvieši grib to vienkārši pamest un principā atdot kādam citam. Ja lielākā daļa aizbrauks projām, kurš tad sargās Latviju, kas tad būs? Man tas liekas traki.”

Ja sakārto prioritātes pareizi, tad visu var paspēt!

Austra uzskata, ka darboties Zemessardzē var arī tie ļaudis, kuriem patlaban šķiet, ka viņi nav labā fiziskā formā, jo to laika gaitā var labi attīstīt. “Vēl cilvēki ir teikuši, ka nevarētu izturēt skraidīt, dzīvot mežā un salt. Es teiktu, ka tie cilvēki vienkārši nezina savus limitus, un īstenībā visi to var.”

Arī stereotips, ka Zemessardzē uz karavīriem bļauj, nav patiess, jo parasti bez iemesla nekliedz, un pamata apmācībās skaļa balss ir vajadzīga, lai uzturētu disciplīnu. Daži cilvēki Austrai teikuši, ka viņiem nav laika, lai stāstos Zemessardzē, bet patiesībā daudzi varētu atrast 1-2 nedēļas nogales mēnesī, lai uzlabotu savu fizisko formu un iemācītos aizstāvēt savu valsti. “Ja sakārto prioritātes pareizi, tad visu var paspēt!”

“Es aicinātu cilvēkus nebaidīties un nemeklēt kaut kādus argumentus un attaisnojumus, kāpēc nestāties Zemessardzē!” Austra mudināja Latvijas iedzīvotājus uzlabot savas zināšanas un prasmes par savu un valsts aizsardzību.