"Neticami labi cilvēki Latvijā dzīvo" – mammas Polinas un viņas piecu bērnu ceļš no kara postītās Harkivas

Polina Ukrainā strādāja fabrikā, kur pakoja konfektes un vafeles. Šobrīd par savu nākotnes nodarbošanos Latvijā ir neziņā – nepieciešams apgūt valodu un bērniem nodrošināt mācības skolā. Par atgriešanos dzimtenē runāt esot pāragri: “Tagad visa dzīve jāsāk būvēt no jauna. Vai ceru atgriezties mājās, Ukrainā? Es baidos, ka nevarēsim tur atgriezties…”

Sprādzieni un tukši plaukti

“Sākumā mēs neticējām, ka ir sācies karš. Kad sākās apšaudes, slēpāmies pie māsas ģimenes pagrabā. Pienāca dienas, kad nācās dzīvot pagrabā ne tikai pa dienu, bet vajadzēja arī nakšņot. Bija ļoti baisi, jo virszemē atskanēja šāviņi un sprādzieni. Sabruka daudzas mājas, kustējās pagraba sienas. Bērnus centos nomierināt. Lielākie bērni jau saprata, kas notiek, bet mazākiem vajadzēja skaidrot, ka ir jāslēpjas un jābūt ļoti pacietīgiem. 

Grūti bija pastāstīt, kāds liktenis gaida, jo pat mēs, pieaugušie, bijām neziņā, kas notiks. Atceros 1. martu, kad pa dienu gājām uz veikalu, jo bija beigusies pārtika. Rindā stāvēja vairāk nekā simts cilvēku. Veikalā laida tikai pa desmit cilvēkiem, rindā nostāvējām pusotru stundu. Ārā bija ļoti auksti. Dzirdējām, ka attālāk skan sprādzieni. Taču cilvēki turpināja stāvēt rindās, jo ikvienam bija nepieciešama pārtika izdzīvošanai. Bet veikalā bija tikai lietas, kuras šādos apstākļos nevienam nebija vajadzīgas.

Brīdī, kad ieraudzīju tukšus plauktus, sapratu – vajag paņemt bērnus un atstāt pilsētu!

 

Dienu, pirms mēs atstājām Harkivu, kilometra attālumā no mums notika ļoti liels sprādziens. Nešaubījos par pieņemto lēmumu, jo sapratu, ka esam briesmās

un jādodas prom. Man bija svarīgi glābt bērnus, viņu dzīvību, lai viņi neredz šīs šausmas.”

Bēgļu gaitas līdz Latvijai

“Kad pametām mājas, nemaz nedomājām, kādas mantas ņemt līdzi. Paņēmām to, kas pagadījās pa rokai. Dokumentus, maiņas apģērbu bērniem, un tas arī viss. Visas pārējās lietas palika dzīvoklī, arī visas bērnu fotogrāfijas... Visu informāciju par to, kā tikt projām no Ukrainas, meklēju internetā. Atradu, ka ir evakuācijas vilcieni, kuri izved cilvēkus. Šajos vilcienos varot aizbraukt līdz Polijas robežai, un tur jau gaida palīdzība.

Kad aizbraucām uz staciju, tur bija ļoti daudz cilvēku, domājām, ka mums nepietiks vietas. Tur bija desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri gribēja iekļūt vilcienā. Lai garantētu tajā vietu, negājām, kā pieņemts, caur staciju, bet no otras puses piekļuvām peronam, pārlienot visi pār žogu. Vispirms pārmetām pāri somas, tad pārcēlu bērnus. Lai atstātu Ukrainu, nācās braukt ar vilcienu 24 stundas. Pa ceļam drošības apsvērumu dēļ bijām spiesti vietām gaidīt pat vairāk nekā stundu.”

“Uz Rīgu doties izvēlējos, jo Polijā jau tā ir daudz cilvēku no Ukrainas. Zināju, ka Latvijā cilvēki sarunājas arī krievu valodā. Un tas bija viens no iemesliem, kāpēc pieņēmu lēmumu doties šurp. 

Sapratu, ka bērniem būs vieglāk iedzīvoties. Atradu brīvprātīgo grupu, kuriem uzrakstīju, ka vēlos ar pieciem bērniem doties no Polijas uz Rīgu. Mums arī uzrakstīja, ka transports jau ir ceļā. Ierodoties Latvijā, sapratu, ka jūtamies drošībā. Neticami labi cilvēki šeit dzīvo. Ja godīgi, es negaidīju, ka cilvēki būs tik iejūtīgi un atbalstoši. Tas man dod mieru dvēselē, jo nav satraukuma par to, kam mēs te vispār esam vajadzīgi. Nav jādomā, ko iesākt un kur vērsties pēc palīdzības. 

 

Visi ir ļoti draudzīgi un atsaucīgi, ir sajūta, ka mūs gaida un pieņem.

Runājot par nākotni, vislielākā prioritāte tagad ir bērnus iekārtot skolā. Visa dzīve nu jāsāk būvēt no jauna. Jo es baidos, ka mēs nevarēsim atgriezties dzimtenē. Tur iznīcina visu pēc kārtas. Dzīvojamās mājas, skolas, visu, kas pa ceļam. Pēc šī visa ir ļoti mainījušās manas vērtības. Visi sapņi un vēlēšanās ir izgaisušas. Saprotu, ka pats galvenais, lai mani bērni ir dzīvi, veseli. Lai esam drošībā. Tā ir lielākā vērtība.”

Autore: Marta Martinsone, žurnāls “Kas Jauns”