Mācītāja Linarda Rozentāla spēka vārdi vecākiem, kuri zaudējuši savu bērniņu jau pirms dzimšanas

Par zvaigzni un attieksmi

Kad mēs, vairāki domubiedri – kapelāni, Zvaigžņu bērnu vecāki, citi cilvēki no kristīgām draudzēm –, sākām domāt par šiem bērniem, viņiem vēl nebija vārda. Kad 2008. gadā pie Stradiņa slimnīcas izveidoja pirmo Dvēseļu dārzu, viņu apzīmēšanai joprojām tika lietots medicīnisks termins “auglis”. Vācijā bērnus, kuri piedzimuši nedzīvi (jebkurā grūtniecības laikā) vai miruši neilgi pēc piedzimšanas, jau ilgi dēvē par Zvaigžņu bērniem. To iedvesmojis Čārlza Dikensa stāsts par ļoti slimu bērnu, kurš mirst un pa logu raugās uz zvaigzni. 

Cilvēkiem tas, ko viņi uzskata par savu bērnu, nav jāsauc medicīniskos terminos.

Problēma vienmēr saistījusies ar attieksmi. Gan pie mums, gan citur Eiropā vēl pirms gadiem divdesmit neuzskatīja, ka no šiem bērniem varētu un vajadzētu atvadīties un viņus apglabāt kapavietās. Tāpat kā neuzskatīja, ka šo vecāku sēras ir tikpat nopietnas un dziļas, kā, piemēram, zaudējot cilvēku, kurš jau kādu laiku ir dzīvojis. Var teikt, ka Zvaigžņu bērni ļoti ilgu laiku bija tādi kā neredzami.

Cilvēks nesākas ar piedzimšanas brīdi

Latvijā šo kustību aizsāka kapelāne Lelde Titava, kura strādāja Stradiņa slimnīcā un bija praktizējusies Amerikas klīnikā, kur attieksmē pret šiem bērniem redzēja radikālu atšķirību –  viņi tiek cienīti, vecāki var atvadīties, viņus apglabā, lai kurā grūtniecības periodā viņi būtu dzimuši.

Saprotams, cilvēka būtība nesākas ar piedzimšanas brīdi, viņš ir interesanta būtne, kas vienmēr atrodas attīstībā. Teoloģijā sakām – Dievs viņu rada. Un radīšana nebeidzas brīdī, kad dzimšanas apliecībā ieraksta datumu un vārdu. Dzīves ceļā cilvēka veidošanās un izaugsme turpinās. Tādā pašā procesā cilvēciska būtne ir jau pirms piedzimšanas. Es neskatos no medicīnas vai bioloģijas skatpunkta, lai konstatētu, kurā brīdī viņš kļūst par cilvēku. Daudz svarīgāk ir – kā uz viņu raugāmies. Vecākiem viņš ir bērns, kuram nereti jau dots vārds. Īsto izpratni, šķiet, nevar gūt, skatoties uz cilvēku kā uz materiālu, tā mēģinot saprast, kad rodas apziņa, kad viņš kļūst par personu. Arī dzīves noslēgumā cilvēks bieži vien zaudē prasmes un spējas, personībā rodas izmaiņas, bet tas neietekmē to, kā viņu redzam.

Piemēram, kāds varbūt jau 30 gadus nestrādā par skolotāju, bet joprojām tā tiek saukts, jo tas neizdzēšami pieder viņa būtībai. Mēs ar Zvaigžņu bērnu un Dvēseļu dārza iniciatīvu vairāk gribējām nostāties vecāku pusē un skatīties tā, kā raugās viņi. Viņiem ir tiesības apglabāt savus bērniņus – kāpēc gan ne? –, mēs gribam atbalstīt vecākus arī sērošanas procesā.

Ja zaudējam cilvēku, par kuru paliek atmiņas un stāsti, ir citādāk. Par mazo bērniņu tādu nav. Reizēm pēc viņa nepaliek pat sonogrāfijas bilde. Ja sēras netiek atzītas, var rasties sajūta – vai viņš maz ir bijis? Bet katrs cilvēks ir. Katrs, kurš mums kļūst nozīmīgs, turpina mūs ietekmēt. Nevaram teikt – tas bija sen, pirms 30 gadiem, viens piedzima, nomira – un ar to viss beidzās… Ja reiz bērns ir bijis svarīgs, mīlēts, viņa aiziešana ir sāpējusi, tad viņš ir kaut ko iekustinājis, pārmainījis to vecāku un visas ģimenes dzīvē. Var spekulēt par to, kāda ir bērniņa dvēsele – bet mēs to nezinām, nevaram izprast, kāda ir mazās personības iekšpuse, kā viņš raugās uz pasauli. 

Var skatīties uz koku, kas jau ir izaudzis, bet arī, turot rokā sēkliņu, varam nojaust tās potenciālu. Tā ir zīlīte, no kuras ozols nav izaudzis. Tajā pašā laikā saprotam – viss, kas ir ozolā, ir arī zīlē, tikai citādāk. Man šķiet būtiski domāt par to, kas ir šis bērns, bet vēl lielāka nozīme ir tam, kā viņš ir mainījis tavu dzīvi, ko izraisījis. Cilvēki kaut ko izveido, uzceļ – tā notiek visa pasaules attīstība, bet kādreiz varbūt mūs daudz dziļāk ietekmē kāda nenodzīvota dzīve. Tā izmaina tieši tikpat daudz. Cilvēka nestā svētība nekādā ziņā nebeidzas ar viņa aiziešanu.

Katrs esam stāsts lielā grāmatā

Sērošana lielā mērā ir apzināšanās, ka šis cilvēks ir bijis un ka viņa vairs nav. Jāpieņem tas, ko šīs bēdas, pieredze tevī maina. Tāpēc ir būtiski nenolikt to malā, neaizmirst, neteikt “tas jau nekas nebija” vai “jums būs vēl citi bērni, šo aizmirstam, dzīvojam tālāk”… Jo mazais Zvaigžņu bērns ir kā sēkliņa ar milzīgu transformējošu potenciālu tiem cilvēkiem, pie kuriem viņš bija atnācis, kuri viņu apzinājās, kuriem viņš bija.

No garīgā viedokļa katrs cilvēks ir Dieva radīts, un arī tad, ja viņš nenodzīvo ilgi, Dievs viņu atceras, viņš ir Dieva lielajās rokās, tajā realitātē. To, kāda ir mūsu nozīme un kāda ir tam mazajam bērniņam, kāda veida svētība tur slēpjas, mēs nezinām, bet tam noteikti jāpievērš uzmanība. Tāpat kā nezinām, neticam, nenojaušam, cik liels potenciāls slēpjas tur, ka varam ar cilvēku palikt kopā līdz galam, piedzīvot viņa aiziešanu. 

Pirms pāris gadiem rakstīju sprediķi par uzdrošināšanos būt klāt tur, kur kāds dzimst un kur kāds mirst, – tās ir divas lielas mūsu dvēseles un gara veidošanas telpas. Jā, var no tādas pieredzes izvairīties, bet tā mēs apdalām paši sevi. Šajās telpās varbūt nav nekā skaista, nekā tāda, kas uzreiz atklātu kādu jēgu, bet, manuprāt, būt cilvēkam nozīmē uzdrošināšanos tajās telpās pakavēties. Zvaigžņu bērnu gadījumā varbūt tās ir saplūdušas kopā. 

Tāpēc ir tik ļoti sāpīgi, ka ir bijis prieks par to, ka cilvēks ir, kam tūlīt seko bēdas, jo viņa vairs nav. Izpaliek pieredze ar viņu, ir tāds kā tukšums – gaidas nepiepildījās, cerības palika karājamies gaisā. Man liekas, vissāpīgākais ir iemācīties dzīvot ar tā bērna nenodzīvoto dzīvi. 

Mēs nesērojam par tiem, kurus nepazīstam, kam nav emocionālas piesaistes, ar ko nav attiecību. Bēdas ir tad, ja mums bijis savs skatījums, kā būtu jābūt, taču gaidas nepiepildās. Bet, kad pirmās sāpes mainās, jāmācās šo situāciju uztvert tā, ka bērns ir pats par sevi. Bērna stāstu nevar pakļaut saviem priekšstatiem par to, kādai jābūt dzīvei. Mēs uz visu raugāmies no ļoti šaura šī brīža skatpunkta. Dzīvojam laikmetā, kad bērni mirst reti, līdz ar to esam daudz jūtīgāki, ne tik apātiski kā varbūt vēl pirms 150 gadiem. Šie atsevišķie gadījumi mūs ļoti satrauc.Katram ir savs uzdevums. Var teikt, ka esam kā stāsts lielā grāmatā, viens – garāks, cits – īsāks, dažam varbūt tikai viens teikums, taču nekur nav teikts, ka garš, samudžināts romāns ir labāks par aforismu vai pantu no Bībeles. Ja es uz Zvaigžņu bērnu raugos kā uz vienu teikumu, kurā sakoncentrēts viss viņa dzīves vēstījums, kas man visas dzīves garumā jāloba vaļā, tur ir tā mīkla, uzdevums, un tad ar laiku varbūt izdodas sākt dzīvot ne tikai ar to, ka tā bērniņa nav, bet ar vēsti par to, ka viņš ir. Pie tā nonācām, kad savulaik Zvaigžņu bērnu iniciatīvai domājām vadmotīvu. Šķiet, Žanete Drone (kura pati ir Zvaigžņu bērna Miķeļa mamma – S.L.) izdomāja – Zvaigžņu bērni. Gaidīti. Mīlēti. Ir. Nāve nespēj viņa esību izmest no šīs realitātes. Patiesībā par šīm lietām nevar domāt citādāk kā caur metaforām, līdzībām, tēliem. Atceros, kad bērnībā vēl neizpratu, kā pasaule iekārtota, skatījos zvaigznēs, un man likās, ka caur tām šeit iespīd kāda gaisma. Varbūt tāpēc arī viņi ir Zvaigžņu bērni – jo nes mazu daļiņu no kādas lielas gaismas. Un viņi paliek. Kā jebkurš.

Man liekas, ir svarīgi, ka Zvaigžņu bērns ir tāds pats cilvēks kā jebkurš cits. Viņa vēstījums, uzdevums, tas, ko viņš izdara, ir ļoti koncentrēts, kodolīgs. Tas nozīmē, ka bērns uz visiem laikiem ir ierakstīts vecāku dzīvē, dzimtas kokā, genogrammā, un viņam ir nozīme. 

Viņš nepaliek kaut kur tukšumā. Apzinoties cilvēka unikālo, neaizvietojamo, ne ar ko nekompensējamo jēgu un vērtību, protams, loģiski ir viņu apglabāt kā jebkuru cilvēku, rūpējoties, lai tas notiktu pēc iespējas cieņpilnāk. Tas ir tik saprotami – Zvaigžņu bērni ir pelnījuši tādu pašu attieksmi. Man ir liels prieks, ka tā pēdējos gados ir mainījusies. Ne tikai Latvijā, arī citās Eiropas valstīs cilvēki ir nonākuši pie atskārsmes – tā tālāk vairs nevar… tā nevar, ka mēs viņus neapglabājam, bet izmetam kā medicīniskos atkritumus… tā nevar, kā to darījām līdz šim. Kad apjaušam, ka tas, kā rīkojamies mēs, nav labi, sākas pārmaiņas, par to es ļoti priecājos.

Sēras ir labirints

Kāpēc vecākiem joprojām jāsaskaras ar grūtībām, pierādot, ka viņi var savus bērniņus apglabāt vai kremēt, kāpēc izmaiņas nenotiek tik raiti, kā gribētos? Jāsaprot, ka runa nav tikai par praktiskām lietām, bet apziņu. Ir jāmainās mūsu domāšanai. Pamazām saprotam, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības nomirt bez sāpēm, savu tuvāko lokā, bet tas nenotiek ātri. Esam uz sasniegumiem orientēta sabiedrība un bieži vien to, kas nedod rezultātu, uzskatām par mazāk vērtīgu. Tas attiecas arī uz cilvēku. Izpratne par to, kas ir sērošana, tā īsti ir parādījusies tikai pēdējo 50 gadu laikā. Nav tā, ka mēs simtiem gadu būtu bijuši pazīstami ar sērošanas fāzēm. Attīstoties psiholoģijai un citām zinātnēm, palielinās izpratne par to, kas notiek ar cilvēka iekšējo pasauli. Arī pēdējos 15 gados redzam lielas izmaiņas – pirms tam likās, ka sērošanas fāzēm jāiet cauri kā kartei. Tagad pētījumi liecina (par to raksta daudzi autori), ka tā gluži nav – cilvēks nav robots. Sēras ir kā labirints, kurā nokļūsti tur un šur.

Daudzi uzskata, ka šīs fāzes ir aprakstītas ļoti mehāniski, nospraužot skaidru virzienu – izej tām cauri, un tad sērošana beigsies. Mums nereti liekas – paiet mēnesis, varbūt gads – cilvēkam būtu jābūt kārtībā… Bet sērošanas uzdevums ir integrēt zaudējumu dzīvē. Tas nav sāpošs pirksts – sāp tikmēr, kamēr sadzīst. Zaudējums ir nodarījis kaut ko tādu, kas nevar tā sadzīt. 

Tas nav ievainojums dvēselē, kas pēc laiciņa vienkārši vairs nebūs redzams. Zaudējums maina personību par 180 grādiem, tu nekad vairs nebūsi tāds cilvēks, kāds biji iepriekš.

Jāizdzīvo periods, lai saprastu, kā vispār varēsi dzīvot – tāds, kāds esi tagad. Sēras pielāgo tavu dzīvi un iekšējo pasauli zaudējumam, tu nevari atgriezties posmā pirms tam.

Esmu domājis, ka sēras ir arī iniciācijas process. Tu vari no tā censties izvairīties, izdomāt apkārtceļus. Bet tas tevi nepārceļ jaunā pakāpē, drīzāk – citā dzīves telpā. Kā tu zaudējumu sevī apstrādā, kā tam ļaujies... Katram ir savs asaru daudzums, kas jāizraud, arī savs laika nogrieznis, kurā jāļauj tam izreaģēt, notikt. Pēc tam tu nonāc citā dzīves telpā, otrā pusē, no kuras paveras cits skats uz realitāti. Tā notiek arī ar cilvēkiem, kuri saskaras ar nedziedināmu vai grūti dziedināmu slimību – tu nekad vairs nebūsi tāds, kāds biji pirms tam, tev vienmēr būs par to jādomā, tu nekad nevarēsi no tā iziet.

“Ja ko vajag, piezvani…”

Bērniņa zaudēšanā ir iesaistīti visi ģimenes locekļi. Protams, katrs sēro atšķirīgi, katram vajadzīgs atšķirīgs laika posms, katram ir savi iekšējie musturi, kā ar kādām dzīves krīzēm tikt galā. Mēs joprojām īsti nesaprotam, ar ko sastopas cilvēki, kuri piedzīvojuši zaudējumu,  – ne tāpēc, ka negribētu saprast, bet, manuprāt, to spēj tikai tie, kam ir tāda pieredze. Varam izlasīt grāmatās, labi, ka arī žurnāli par to raksta, vismaz rodas priekšstats. Jāatzīst, ka tikai tad, kad pats piedzīvoju sev nozīmīgu cilvēku zaudējumu, piepeši sapratu, kā tas ir – atrasties tajā pusē. Pirms tam vari būt mācītājs, vadīt bēres, visu ko izdomāt, runāt par to, kā cilvēki jūtas, kas ar viņiem notiek, bet patiesībā priekšstats ir visai niecīgs.

Bieži vien tie, kuri ir blakus sērojošajam, kļūst kā nolēmēti, jo nezina, ko, kā un vai vispār kaut ko teikt… Dežūrfrāze, ko parasti sakām: “Ja tev ko vajag, tad piezvani!” Bet problēma ir tur, ka cilvēks, kurš ir sērās, nezina, ko viņam vajag. Nav enerģijas, lai saprastu – vai man jāēd, vai kaut kur jāiet… Tu pat nespēj neko noformulēt, kur nu vēl izdomāt, kam zvanīt, lai kaut ko risinātu. Kamēr pats ar to neesi saskāries, tev liekas, ka darbojas priekšraksti, kā un cik ilgi cilvēkam jāsēro. Tu jautā – “Kā tev tagad iet?”, “Vai ir labāk?”,“ Kāpēc tu raudi?” vai “Kāpēc tu neraudi?” Ja tā notiek ilgstoši, cilvēki, kuri it kā grib palīdzēt, taču nezina, kādā veidā, sāk kaitināt. Jāņem vērā, ka cilvēks sērās ilgu laiku atrodas kā uz trausla ledus. Vienā brīdī viņš ielūst, tad kļūst mazliet labāk, tad atkal ielūst.

Ģimenē katrs sēro atšķirīgi, bet vajadzīga kāda kopēja platforma, kur visiem tomēr satikties. 

Stāsts par zaudēto bērnu var vienot gan abus partnerus, gan citus bērnus, gan radiniekus. Vajadzētu atrast telpu, kur stāsts tiek izstāstīts – uz ko cerējām, kas notika… 

Lai arī Zvaigžņu bērns nav dzīvojis ilgi, kādus mēnešus gaidas ir bijušas. Manas paaudzes vīriešiem, varbūt arī jaunākiem cilvēkiem, nav viegli runāt par savu iekšējo pasauli. Bieži vien viņi sēras grib pārdzīvot darbojoties, tad tas arī jāļauj – rīcība ir viens no ceļiem. Sievietei un vīrietim sērošanas valoda var būt atšķirīga, un, pat ja es otru nekādi nevaru saprast, tas nenozīmē, ka viņš sēro nepareizi vai man tas jāapkaro.

Kad piedzīvots zaudējums, var mainīties pieņēmumi par to, kuri cilvēki ir spējīgi tevi atbalstīt un kuri nav. Iepriekš bijām labi draugi, bet, kad notiek nelaime, piepeši konstatē, ka cilvēks, no kura sagaidi visvairāk, nav palīgs un nevar tevi atbalstīt. Nereti pašiem tuvākajiem vienam priekš otra nav resursu. Ja esi sasists, tev drīzāk vajadzīgs atbalsts no malas, nevar tikai gaidīt, lai tas, kurš ir pakritis tāpat kā tu, palīdzētu piecelties.

Jāsaprot, ka sērās ir iesaistīta visa ģimene un arī bērni sēro. Viņiem ir tiesības zināt, ka brālītis nomira vai māsiņa nepiedzima. 

Bērnus nekādā gadījumā nevajadzētu no tā izslēgt, jo tas rada vairāk problēmu nekā ieguvumu. Man jābrīnās, kad joprojām saskaros ar uzskatu, ka bērni jāsargā no ziņām par zaudējumu, no bērēm. Pirmkārt, viņi nāvi neuztver gluži kā pieaugušie, bet daudz dabiskāk, nekā mums liekas. Otrkārt, viņi jūt to, kas virmo telpā. Varam noklusēt, bet nevaram no viņiem noslēpt to, kas noticis. Bērni jūt, ja kaut kas nav kārtībā. Tāpēc labāk pateikt skaidri un gaiši, lai viņiem nerodas fantāzijas. Ja baidāmies bērniem tieši pateikt, ka kāds ir nomiris, ja apgalvojam, ka “viņš ir aizgājis” vai “aizmidzis”, bērns, visu uztverdams ļoti konkrēti, var sākt baidīties iemigt vai uztraukties, ka, ja kāds ir aizgājis, tad vairs neatgriezīsies.

Tātad jāatrod tāds kā galdiņš, pie kura visa ģimene sērās var būt kopā. Tāpat kā esam kopā bērēs, sanākam kopā sērošanas rituālā – reizi vai divas nedēļā atceramies šo bērniņu, sapulcējamies, lai viņu pieminētu, iemūžinām atmiņās.

Sameklēt savu eņģeli

Ir vēl kāda svarīga lieta. Mēs, pieaugušie, esam atbildīgi par savu iekšējo pasauli tāpat kā par ķermeni – ja ar to kaut kas notiek, mēs ejam pie ārsta. Jāsaprot – ja es nesaņemu atbalstu no tiem, no kuriem biju gaidījis, tā vietā, lai uz viņiem ļaunotos, atbalsts jāmeklē citur. Tā ir mana atbildība – meklēt eņģeli, kurš var palīdzēt, kuram ir tie spārni. Esmu pārliecināts, ka tādi cilvēki ir. Katram ir iespēja atrast atbalsta punktu, kā iet cauri sērām, nepasliktinot situāciju. Lieta tāda, ka tajā brīdī visiem iesaistītajiem ir drausmīgi slikti, un man jādomā, kā visu nepadarīt vēl sliktāku. Ja konstatēju, ka man vajag trīs stundas staigāt, es tā arī daru. Ja vajag aprunāties ar terapeitu, es tādu meklēju. Ja ik pa brīdim vajag draugu, kurš pacieš mani tādu, kāds esmu, arī manas dusmas par notikušo, tad eju pie viņa, jo tur ir telpa, kurā man ļauj būt.

Ģimenes attiecības tādā brīdī ir ļoti trauslas, un mums jādomā, kā neuzkrāmēt otram virsū vēl kādu smagumu, jo tad tās var pārtrūkt. 

Jāsaprot, ka, piedzīvojuši zaudējumu, cilvēki uzreiz nekļūst stiprāki un saliedētāki, kopā dodoties cauri grūtajai cīņai. Tajā brīdī viss top ļoti irdens, dzīve slīd ārā no kājapakšas. Pāri upei nav cieta vienlaidus ledus, bet atsevišķi nestabili gabali. Ja izdodas tikt pāri, attiecības iegūst ļoti lielu izturības pakāpi. Bet neviens nevar dot garantiju. Tu pats par sevi nezini, ar ko viss beigsies. Nezini, kāds cilvēks no tā visa iziesi. Nekas nav priekšā uzrakstīts. Atminos, ka man kādu laiku bija jārūpējas par mirstošu cilvēku, un es atklāju sevī to, ko iepriekš nevarēju iedomāties – ka manī būs spēks, lai tiktu ar to galā. Kad sāc darīt, konstatē, ka vari.

Ir vairākas durvis, kuras paverot rodas dziļa bijība un nojauta par to, kas notiek ar cilvēku, kad viņš zaudē bērnu. Tad arī rodas kādas domas, idejas, kā palīdzēt, kā atvadīties. Esmu mācītājs un zinu, kā notiek bēres, esmu to darījis jau gandrīz 30 gadus. Bet, kad saskāros ar atvadām no maza bērniņa, konstatēju, ka tas ir kaut kas pilnīgi cits. Nav tā, ka uzreiz vari izdomāt pareizo ceļu vai ka internets būtu pilns ar priekšlikumiem. Sapratu, ka runa ir par līdzās iešanu. Atvadīšanās nav rituāls, kur cilvēkus sadzen kopā, notiek A, B, C, D… Tad viss beidzas un visi dodas mājās.

Drīzāk cilvēki ir ceļā – grubuļainā, līkumainā, sāpīgā, un tu pienāc viņiem klāt un kādu brīdi paej kopā. Kā atvadīties no tā bērniņa, var iemācīties tikai pa ceļam – sajust, saklausīt, nojaust, atsaukties vecāku vēlmēm. Tā ir iekāpšana otra cilvēka kurpēs, nedalīta pieslēgšanās viņa ceļam. Un tad arī atslēgšanās, jo nevar iet līdzās mūžīgi. Man ļoti patīk Lūkas evaņģēlija stāsts – Jēzus ir miris, mācekļi milzīgās sērās, viņiem klāt pienāk svešinieks, sāk runāties, ielūdz pie sevis uz mielastu un tad pazūd. Viņi attopas, ka tas bija Kristus – par to liecina iejūtība un mīlestība, ko viņi sajuta no šī cilvēka. Domāju, tas ir viss, ko mēs varam, jo neviens nevar iet sēru ceļu cita vietā vai virzīt to kādā gultnē. Es dziedu korī, un tur jāpieskaņojas, jāieplūst tonī, ar savu balsi un tembru jākļūst par vienu no...

Domāju, tas palīdz visvairāk – ja konstatē, ka ir cilvēki, kuri mēģina dziedāt tavas dvēseles tonī, tu neesi viens. Un kādreiz ar to pietiek. 

Man pašam tā ir bijis – pietiek, ka viens cilvēks kaut ko pasaka, uzraksta. Un viss! Ar to eņģelis savu darbu ir izpildījis. Tam nav jābūt mācītājam, psihologam, ekspertam, profesionālim, tas var būt jebkurš. Neviens nevar izvairīties no zaudējumiem. Katrs var būt pilnīgi pārliecināts, ka ar tiem saskarsies kaut vai draugu, radu, paziņu dzīvē. Varbūt jādomā – kā es varētu paieties kopā ar otru cilvēku, nevis jāgaida, lai nāk kāds cits un piedāvā atbalsta grupu, nodarbības, grāmatas. Varu pieslēgties zaudējumam un palīdzēt, kaut piecas minūtes. Tas, uz kura ielas stūra sastapsim savu eņģeli, nav zināms, tas var būt kā pārsteigums – cilvēks, no kura to nepavisam negaidīji, – tā ir vārdos nenoformulējama sajūta.

Mēs paši varam to dāvāt, ļaujot cilvēkam būt tur, kur viņš ir, atbalstīt virzienu, kurā viņš dodas. Mēs viņu negrūžam, nestumdām, nesakām – dari tā vai šitā. Man ir sava vijolīte, bet es uz tās piespēlēju viņa meldiņā. Varbūt viņš nespēj pakustināt roku, nevar spēlēt, bet tu uzķer melodiju un izvelc tādu kā tiltiņu, turpini, līdz viņš atkal to spēj. Tikai jāzina, kas ir tā melodija, – to vari iemācīties tikai tad, ja esi pienācis cilvēkam pietiekami tuvu klāt.

Par Dvēseļu dārzu

Dvēseļu dārzā bērniņus sākām apglabāt pagājušā gada jūnijā, īsi pirms Jāņiem. Reizēm vecāki vēlas izkaisīt pelnus klusumā. Viņiem nevajag nekādu rituālu, mācītāju, izvadītāju. Dvēseļu dārzs ir atvērts vienmēr. Līdz ar to precīzas statistikas par visiem bērniņiem mums nav. Divreiz gadā notiek lielas kopīgas bēres, jo daudzi vecāki negrib individuālu atvadu brīdi, viņi zina, ka būs kopīga bērniņu pelnu izkaisīšana. Jūnijā tādi bija 230, rudenī – ap simtu. Ne visi vecāki, protams, atnāk. Bērnu slimnīcas Patoloģijas biroja darbinieki mums dod precīzus vārdus, bieži vien bērniņiem vārdu nav, viņu sauc mammas vārdā, cenšamies to piereģistrēt, lai tad, ja nākotnē kādi vecāki jautātu: “Kur ir apglabāts mūsu bērniņš?”, – mēs varētu viņu identificēt. Latvijā ik gadu atnāk vairāki tūkstoši Zvaigžņu bērnu, ne visi tiek apglabāti šeit, bieži vien vecāki paši izvēlas, kur to darīt.

Likumā ir mainījies tas, ka vecākiem ir tiesības apglabāt savu bērnu neatkarīgi no tā, kurā grūtniecības posmā viņš zaudēts. Otrkārt, 

slimnīcām jānodrošina, lai visi Zvaigžņu bērniņi tiktu apglabāti. Viņi tiek kremēti, pelni uzkrāti un tad kopīgi apglabāti – arī to bērniņu pelni, kuru vecāki interesi nav izrādījuši, nav gribējuši par to neko zināt. 

Kas likumdošanā vēl nav nokārtots – Zvaigžņu bērnu vecāki nevar pretendēt uz kādu sociālo atbalstu vai ko līdzīgu pēcdzemdību atvaļinājumam. Tu piedzīvo zaudējumu, un nākamajā dienā jāiet uz darbu – uzskatu, ka tas ir nežēlīgi. Citur pasaulē sen vairs tā nav. Tāpat šie vecāki bieži nav iekļauti sistēmā, kas paredz kādu apbedīšanas pabalstu. Tas ir jāmaina.

Ungāru dramaturģe Kata Vēbere savu pieredzi ar zaudētu bērniņu ir uzrakstījusi lugā "Sievietes daļas", kas tagad ir uzvesta Nacionālajā teātrī. Par atbalsta grupu "Zvaigžņu bērni" vairāk var uzzināt vietnē www.dveseludarzs.lv.

Avots: jauns.lv