Tuvas attiecības ar savu bērnu un robežu nospraušana – efektīvs veids veipošanas apkarošanai jauniešu vidū

Saskaņā ar  Slimību profilakses un kontroles centra datiem, 2019. gadā e-cigaretes Latvijā regulāri lietojuši 18% 13-15-gadīgo skolēnu: 22% zēnu un 14% meiteņu. Kopš 2011. gada e-cigarešu lietotāju īpatsvars  šajā vecuma grupā ir dubultojies.

Kā ar šo arvien pieaugošo problēmu cīnīties un kādi instrumenti jauniešu vidē ir visefektīvākie, lai to risinātu, stāsta bērnu un pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs:

"Ir jāpatur prātā, ka ir divas atšķirīgas jauniešu grupas, kas lieto šos produktus: viena grupa ir tādi jaunieši, kas tos tikai sāk lietot vai izmēģina, un tad ir viena daļa, kas to turpina darīt. Tās grupas ir ļoti neproporcionālas. Tie, kas to sāk darīt vai tikai pamēģina, ir ļoti liela grupa, bet tie, kas to turpina, - relatīvi maza. Tas attiecas uz visām lietām, ko jaunieši mēģina – legālām, nelegālām, dažādām vielām, cigaretēm, tostarp arī veipiem... 

Mēs zinām dažas lietas, kas visvairāk ietekmē šo lielo grupu, kāpēc jaunieši to vispār dara. Pirmā no šīm lietām ir visvienkāršākā un tā ir – pieejamība. Respektīvi – jaunieši, skolēni dara un lieto to, kas viņiem ir pieejams. Mēs zinām, ka, ja viņiem ir pieejams alkohols, tad viņi lieto alkoholu, ja ir pieejamas citas vielas, tad viņi lieto tās. Un saistībā ar veipiem tas ir jāņem vērā. Kādreiz tā bija ar tā saukto “spaisu” – tā bija milzīga problēma jauniešu vidē. Galvenokārt tāpēc, ka tā bija ārkārtīgi viegli pieejama lieta. Tā pārstāja būt problēma tad, kad to padarīja nepieejamu. Protams, būs jaunieši, kas meklēs, atradīs un dabūs jebko, bet tā būs ļoti maza daļa. 

 

Vairums lieto to, ko ir vienkārši dabūt. Pieejamība līdz ar to ir izšķirošais faktors. Bet otrs būtiskais iemesls ir tas, ka jaunieši dara to, ko citi viņu vienaudži. 

Viņi lieto to, ko lieto viņu draugi, vai arī to, ko viņi domā, ka lieto citi jaunieši. Tas attiecas arī uz dažādām narkotikām. Bieži vien jaunieši pārspīlē – viņi domā, ka visi tā dara, piemēram, veipo. Bet patiesībā tā nav. Pat, ja kaut kas ir ļoti izplatīts, jauniešiem ir tendence pārspīlēt, cik patiesībā populāri tas ir. Bet jebkurā gadījumā – būšana draugu lokā, kur kaut ko lieto, rada ietekmi. Trešais faktors ir popkultūra – sociālie tīkli, tas, kas jauniešu sociālajā “burbulī” ir uzskatāms par akceptējamu, stilīgu lietu. Nereti ir tā, ka jauniešiem nav vajadzīgs pats veipošanas process, bet zīmols, konkrētā lieta, kas rada piederību kādai grupai.

Visām lietām ir savas modes tendences, arī vielām. Labs piemērs ir parastās cigaretes. To lietošanai jauniešu vidū ir lejupejoša tendence. Šķiet, ka šajā sakarā viens no būtiskākajiem iemesliem bija tas, ka smēķēšana tika padarīta par sociāli neakceptējamu, piemēram, filmās, kur to aizliedza rādīt."

Vai saruna ar pusaudzi ir efektīvs veids, kā mazināt šo produktu lietošanu? Vai par to ir jārunā skolā vai vecākiem mājās, vai policijai...?

"Runājot par sarunu efektivitāti, jānošķir šīs abas grupas – iesācēji, kas to dara tāpēc, ka to lieto citi un tas šķiet stilīgi, un mazākā grupa, kas to turpina darīt un lieto ilgi. Pirmajai grupai visefektīvākā lieta ir pieejamības ierobežošana. Arī pētījumi pierādījuši, ka, samazinot pieejamību, mazinās dažādu vielu lietošana. Šī jauniešu grupa neieguldīs daudz enerģijas, lai dabūtu šos produktus, ja viņiem būs grūti tos iegādāties. 

Protams, jauniešiem ir jādod informācija droši ticamā, viņiem saprotamā un pieņemamā veidā, lai viņi var veikt savas izvēles, un skolas ir labākā vieta, kur to darīt. Būtu svarīgi aizliegt šādu produktu popularizēšanu kultūrtelpā, piemēram, filmās, influenceru vēstījumos utt. Tas ir ļoti efektīvi. Savukārt par mazāko grupu – tiem, kas šos produktus lieto jau ilgstoši, vajadzētu uztraukties visvairāk, tāpēc, ka viņiem šī tendence saglabāsies un šādi viņi var iedzīvoties dažādās veselības problēmās. Parasti tie ir pusaudži, kas izmanto šīs vielas, lai kaut kā tiktu galā ar savām emocijām, mazinātu trauksmi vai stresu, vai, iespējams, risinātu vēl kādas grūtības. Šīs situācijas jau prasa individuālu pieeju un parasti nepieciešams šiem jauniešiem palīdzēt atrisināt kādas citas, piemēram, psihoemocionālās problēmas."
 

Vai policijas reidi ar suņiem skolās, meklējot aizliegtās vielas un veipus, var būt šīs problēmas risinājums? Vai tas neatstāj kādu ietekmi uz bērna psihi? Vai šādi reidi, jūsuprāt, ir pieļaujami un efektīvi? 
“Ja mērķis ir samazināt problemātisko vielu lietošanu, tad tā ir bezjēdzīga aktivitāte. Pat, ja suns kādam atrod šīs te vielas, tās tiek konfiscētas un tiek sastādīts akts, tas nesamazina ne šo vielu kopējo izplatību, ne konkrētā jaunieša lietošanu ilgtermiņā. Tas nepalīdz. Turklāt tam ir kaitīgi blakusefekti. Mēs zinām, ka viens no prevencijas pasākumiem, kas mazina dažādu kaitīgu vielu lietošanu jauniešu vidū, ir atrašanās drošā vidē un piederība – tas, ka bērns jūtas piederīgs, piemēram, savai skolai, tur ir labas attiecības, kas bērnus saista gan savā starpā, gan ar skolotājiem. Un, ja mēs skolu veidojam par drošu vidi, tad šādi reidi ar suņiem un pārmeklēšanas jaunietim rada pilnīgi citu priekšstatu un dod arī sajūtu, ka skolotāji viņam neuzticas, ka viņi visi tiek turēti aizdomās. Līdz ar to tam nav nekādas ietekmes uz vielu lietošanas samazināšanu, bet tas ievērojami pasliktina skolas vidi. Un tas savukārt ir milzīgs risks, kas atkal palielina šo vielu lietošanu.”

Kādi ir jūsu kā psihoterapeita ieteikumi vecākiem, kā par šo problēmu runāt ar savu bērnu, lai viņš sadzirdētu, lai šī saruna būtu vērtīga un efektīva un neradītu pretreakciju vai sadumpošanos?
“Es ieteiktu ieturēt tādu pozīciju, kas, man šķiet, būtu visefektīvākā vecāku stratēģija un es to sauktu par “maigo konservatīvismu”. Šī pieeja no vienas puses būtu maiga tādā ziņā, ka tiek uzturētas labas attiecības, pusaudzim ir iespēja izteikt savu viedokli un viņš saņem emocionālu atbalstu, izjūt tuvību ar vecākiem un to, ka par viņu rūpējas un gādā, bet no otras puses attieksmei vajadzētu būt konservatīvai un noteikumiem pietiekami stingriem. Saistībā ar dažādu vielu lietošanu stingrāki noteikumi strādā labāk nekā liberālāka pieeja. Ja starp bērnu un vecāku būs labas un emocionāli tuvas un siltas attiecības, tad būs arī rezultāts – vecāks uzzinās, kā pusaudzis jūtas un ko pats par to domā, kāpēc viņš kaut ko lieto.

Ir tāds priekšstats, ka pusaudžu vecums ir šausmīgi vētrains un jaunieši noslēdzas sevī, bet patiesībā visiem pusaudžiem tā nemaz nav un vairums jauniešu to nepiedzīvo. Tāpēc 

saruna var būt vērtīga. Tā vecāks varēs uzzināt, vai, kaut ko lietojot, pusaudzis ir eksperimentējošā fāzē un mēģina kaut ko tāpēc, ka draugi to ir pamēģinājuši, vai arī viņš to lieto tāpēc, ka kādā grupā viņu citādi nepieņem, vai arī tāpēc, ka nespēj nomierināties un aiziet gulēt.

Ir svarīgi ar pusaudzi par to aprunāties un noskaidrot viņa domas un iemeslus, kāpēc viņš to dara, bet vienlīdz būtiski ir skaidri paust, ka jūs to neakceptējat, paskaidrot, kāpēc un, iespējams, piedāvāt kādu problēmas risinājumu. Pusaudžiem ir ļoti svarīgi sajust arī šādu rāmi. Problēmas rodas tad, ja no šīs pieejas izmanto tikai vienu vai otru pusi. Ir jābūt abām – gan iejūtīgai sarunai un uzklausīšanai, gan robežu nospraušanai. Tad tam vajadzētu darboties pietiekami labi. 

Vai arī skolotājiem būtu jāiesaistās šīs problēmas risināšanā un vai skolotāja teiktais var būt pietiekami efektīvs?
“Pusaudži reizēm izturas tā, it kā neņemtu neko vērā, bet patiesībā tā nav, un viņiem arī ir ļoti svarīga attieksme. Tāpat kā ģimenē, arī skolā ir jābūt skaidrai attieksmei, ka tā nav pieļaujama lieta. Bet skola ir organizācija un šis jautājums prasa zināmu sakārtotību no pašas skolas puses. Ja skolotāja ierauga, ka bērni, piemēram, lieto veipus, viņai, protams, ir jāreaģē, bet, ja skolā nav sistēmas, kā rīkoties šādās situācijās, tad tas kļūst par bezjēdzīgu pasākumu, jo vienas skolotājas laiks un iespējas ir ierobežotas. Ir skolas, kurās ir cieša apņemšanās veipu lietošanu skolēnu vidū samazināt, un tām skolām arī tas izdodas. Bet tad ir vajadzīga informēta nevis represīva pieeja šim jautājumam.”

Vai informatīvi plakāti skolās var kaut kā ietekmēt situāciju, vai tie ir mazefektīvi?
“Kopumā – informācijai ir jābūt, bet plakāti nav veiksmīgākais veids, kā to nodot jauniešiem. Ir labākas metodes. Atgādinājums ir laba lieta, bet tā nebūs galvenā. Galvenais ir tas, lai jaunieši jūt skolas nostāju šajā jautājumā un attieksmi pret konkrēto lietu, lai zina arī, ka viņam var draudēt lielas nepatikšanas. Taču svarīgi arī būtu, lai jaunieši nebaidās runāt gan par savām, gan klasesbiedru problēmām. 

Reidi ar suņiem iedveš tikai bailes un jaunieši vairs ar jums nerunās. Efektīvākie prevencijas veidi ir piederības sajūta, droša skolas vide un dažādu pozitīvu aktivitāšu pieejamība jauniešiem.”

Vai veselības mācība kā atsevišķs priekšmets varētu būt efektīvs veids, kā cīnīties ar dažādu vielu lietošanu jauniešu vidū?  
"Es zinu, ka Latvijas ārstiem ir šāda iniciatīva par veselības mācības atgriešanu skolās un es pats personīgi to atbalstītu. Tā ir svarīga lieta, bet es nedomāju, ka veselības mācība tiešā veidā atrisinās alkohola lietošanas vai smēķēšanas problēmu jauniešu vidū, taču šāda izglītība var palīdzēt jauniešiem saprast savu vispārējo situāciju un tiem, kam ir problēmas, uzzināt, kur un kādos veidos viņi var meklēt palīdzību. Šāds mācību priekšmets būtu svarīgs arī tāpēc, ka šobrīd par veselību māca ļoti izkaisīti, dažās skolās par to runā daudz, bet dažās nerunā nemaz, turklāt izskan arī dažāda nepamatota vai nepārbaudīta informācija, biedēšana vai tieši pretēji – tiek radīts priekšstats, ka kaut kas ir absolūti nekaitīgs. Šāds mācību priekšmets ļautu ar jauniešiem par veselību runāt vienotā veidā.

Runājot par veipiem, elektroniskajām cigaretēm, ir svarīgi saprast, ka tā ir efektīva lieta pieaugušajiem, kas rada mazākus riskus šiem smēķētājiem, tāpēc nevajadzētu to demonizēt. Bet jauniešiem ir jādod skaidrs signāls, ka tas nav produkts viņiem un tā lietošana nav stilīga.  

Autore: Elīna Badune