Etija Gorbante: “Kā zīmēšanas skolotāja nereti pielieku to pirmo punktu, no kura bērns uzdrošinās sākt”

VIZĪTKARTE
Etija Gorbante

• Māksliniece, skolotāja.
• “Vadugunīs” vada zīmēšanas pulciņu “Radošās darbnīcas”.
• Meita šogad beigs Mākslas akadēmiju, dēls Rīgā mācās uzņēmējdarbību.
• Kristījusies pareizticībā.
• Sapnis – kopizstāde kopā ar audzēkņiem Liepājā.

Vai zini, kā tiki pie sava vārda?

Nezinu gan. Mamma neatzīstas, kāpēc to izvēlējās. Ar savu vārdu lepojos, tas tāds īpašs. Arī pati esmu jutusies tā īpaši. Izaugu pie vecmammas Ventspilī un daudz laika pavadīju dabā. Man ļoti patika visu rūpīgi izpētīt. Paņemt vienu puķīti un tad smalki, smalki ar acīm to izpētīt. Aplūkot detaļas, kuras parasti netiek ievērotas.

Atceros, kā uz zemes atradu mirušu spāri un to rūpīgi, lēni apskatīju. Spārnus, acis, visu, visu. Arī pa ceļu savā nodabā rāpojoša ragvabole neizspruka no zinātkārajām acīm. Laikam tā sākās mans redzējums un interese redzēt savādāk.

Neesi domājusi, no kā esi mantojusi talantu?

Iespējams, no otras omītes, kas no tēta puses. Viņiem ar opīti bija motocikls. Omīte batikoja, zīmēja, bet nekur nebija mācījusies. Kad sāku mācīties skolā, nevarēju saprast, kāpēc skolotāja liek zīmēt koka stumbru brūnu. Es jau biju izpētījusi un zināju, ka koki nav brūni. Tur ir tāda sūna, tāds ķērpītis, tur rāpo kāds krāsains kukainītis, kurš koka stumbram piedod citu nokrāsu. Tāpat nesapratu, kāpēc lika zīmēt zilu jūru. Nu nav tā zila! Paskatieties taču!

Tagad saviem bērniem, kas nāk uz “Vadugunīm”, mācu ieraudzīt savādāko, nesekot standartiem. Tūlīt parādīšu, kā tas notiek! (Etija paņem baltu lapu un rāda. – D.L.) Stundas sākumā katram bērnam liku paņemt savu lapu un izdarīt tāpat, kā daru es, – saspiest to cieši plaukstā saburzot.

Viņiem mutes vaļā, nesaprot, kas notiek. Kad katrs savu lapu atlocīja, izlīdzināja, tad, atrodot un izmantojot locījuma vietas, bija jāuzzīmē un jāizkrāso koks ar lapotni.

Nesanāks taisns un brūns, bet šķībs, līks un katram savs koks!

Bērni nāk un tad atved līdzi savus draugus. Zīmēšanas telpā mums ir arī tēju un cepumu plaukts, kurš māca dalīties vienam ar otru. Un mājas sajūta ir svarīga. Ja pēc nodarbības negrib iet prom, tad palien zem galda, zem zilās segas. Te man viens stāsts.

Pastāsti!

Kad strādāju 11. skolā ar krievu bērniem, vienā klasē bija puisis. Ļoti, ļoti sevī ierāvies. Klasē sēdēja, paslēpies zem kapuces, un neko stundā negribēja darīt. Viņš sagumis sēž, es stāvu blakus virs viņa un saku, ka uzdevums jāpilda. Ko es, jauns gurķis, varu izdarīt, kā piespiest? Tad 

notupos viņam blakus, nolaidos no saviem augstumiem un klusi teicu: “Lūdzu, lūdzu izdari!” Puisis paskatījās uz mani, pasmaidīja un sāka darīt, bet es guvu mācību, ka ir bērni, uz kuriem nedrīkst ne bļaut, ne diktēt utt.

Vairums 11. skolā, kas bija Krūmu ielā, mani sauca par skolotāju, bet daudzi sauca vārdā, un es to atļāvu. Bija reizes, kad citas skolotājas, to dzirdot, aizrādīja bērniem, jo jāsaucot mani par skolotāju. Tagad bērniem, kas nāk pie manis uz nodarbībām, esmu vienkārši Etija.

Mācīji vecākajām klasēm. Viņi tevi klausīja?

Bērni zināja, ka uz skolu braucu ar motociklu. Vai tad tādu var neklausīt? (Smaida) 11. skolā sapratu un pieņēmu, ka esmu skolotāja-draugs. Cieņu iemantoju ne ar bardzību. Tāda bija un ir mana taktika. Balss man nekad nav bijusi skaļa, tā krita ciet, kad sāku runāt skaļi. Kādu laiku kaklā nēsāju pat svilpi.

Etija Gorbante saka: “Kad uzlieku ķiveri un braucu, es izbaudu vienatni.”

Nekad nemēģināju pārkliegt klasi. Vadīju stundas savā klusajā balsī, un tos trokšņotājus nomierināja paši bērni – tie, kas gribēja dzirdēt, ko saku.

Kāda pati biji bērnībā, skolā?

Klusa un pati par sevi. Mani, protams, apbižoja, jo nebiju kā citi. Tā notiek. Biju sākusi iet ādas apstrādes pulciņā un patika ļoti. Burtiski metos uz nodarbībām.

Atceros, ka jau tad, kad mācījos 1. klasē, zināju skaidri, ka mācīšos Liepājas Mākslas skolā. Priekš skolas Rīgā vecmammai nepietiktu naudas. Pirmajā reizē man neizdevās iestāties. Vecmamma Ventspilī sarunāja ļoti labu skolotāju, un otrajā reizē izdevās. Mācījos ādas apstrādi. Tik ļoti viss patika, ka pat uz ballītēm negāju. Biju kā sūklis, kurš visu uzņem sevī. Man gribējās mācīties vairāk, vairāk.

No 19 gadu vecuma sāku patstāvīgi dzīvot Liepājā. Zināju, ka jādabū augstākā izglītība. Iestājos Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, lai apgūtu mākslu un kultūru, bet mans mērķis nebija kļūt par skolotāju. Reizēm biju diezgan niķīga studente.

Kā tas izpaudās?

Neklausīju gleznošanas pasniedzēju, jo viņai vienmēr vajadzēja, lai vispirms uztaisa skici. Es varu uzreiz sākt lielo darbu, jo, ja iepriekš vajag skici, tā paņem manus spēkus un nevaru tik labi vairs lielo.

Saviem audzēkņiem neko neuzspiežu. Mākslā likumu nav, bet, protams, jāprot uzzīmēt ģipša galvu un ēnot kubu, jāmāk kompozīciju u.c., bet, ja zīmē, glezno, tad galvenais ir emocijas, ne likumi. Laikam tāpēc mans mīļākais mākslinieks un arī skolotājs ir Vinsents van Gogs.

Atceros viņa citātu, ka zīmēt ir cīnīties ar neredzamu dzelzs sienu, aiz kuras ir tavas vēlmes. Zīmējot tu uzdrīksties darīt, tiec pāri sienai un īsteno vēlmes, sajūtas.

Kā zīmēšanas skolotāja nereti pielieku to pirmo punktu, no kura bērns uzdrošinās sākt.

Kā nonāci 11. skolā?

Mani tur iemeta! Skolā ar krievu valodu, kuru es labi nezināju. Manas stundas bija mākslas vēsture, kultūras vēsture un vizuālā māksla no 5. līdz 9. klasei un arī vidusskolā. Biju jauna un tiku galā, labi iemācījos krievu valodu. Kad direktors Vlasovs gāja prom, zināju, ka nepalikšu. Nostrādāju septiņus gadus.

Pēc tam Centra sākumskolā – mājturības un vizuālās mākslas skolotāja. Katru gadu pavasarī ar bērniem taisīju izstādi pilsētā. Tas bija mans un viņu mērķis. 

Bērniem vajag mērķi, lai būtu, uz ko doties. Ja viņi to neredz, nekas nebūs.

Pēc septiņiem gadiem vajadzēja izvēlēties – vai nu mana veselība, vai darbs. Aizgāju no skolas, nezinot, kur un ko darīšu. Pēc laiciņa nokļuvu Ezerkrasta sākumskolā un drīz vien sākās pandēmija. Tas bija smagi.

Smagi, ka bērnus nevarēja satikt klātienē. Sēžot pie datora ekrāna, man jāsaka: “Tagad jauksim krāsas…” Smagi bija no vecāku puses, viņu komentāri. Zvanu bērnam, vecāks viņam izrauj telefonu no rokām…

Psiholoģiski palika grūti, atkal dzīve mainījās un aizveda uz Bērnu un jaunatnes centru, te, uz “Vadugunīm”. Šeit nākt un radoši darboties nav obligāti, tikai bērna paša izvēle. Man šāds ritms patīk labāk, skolā es varētu, bet vairs negribu. Tas nav bērnu dēļ.

Ja atklāti, tad es neesmu tik psiholoģiski stipra, lai karotu ar vecākiem. Laikam pārāk ņemu pie sirds. Bijis, ka vecāki vēlāk atvainojas, bet ko man tas prasījis…

Vai atliek laiks, lai radītu savam priekam?

Atliek, bet, tā kā esmu mākslas cilvēks, tad daudz uz priekšu nezinu. Vai ņemšu zīmuli, vai veidošu no māla, vai taisīšu kādu rotu. Mierā nosēdēt nevaru. Kad sākās pandēmija, aizrāvos ar smalkiem darbiem. 

Reiz sēdēju Rožu laukumā, pienāca svešs vīrietis un uzdāvināja man mazu puķīti. Gribējās to iemūžināt, un tapa zīmējums.

Sākumā pieminēju, ka vecvecākiem bija mocis. Toreiz, kad kā bērns ar ķiveri galvā sēdēju tā blakusvāģī, zināju un jutu, ka es arī gribu braukt. Tagad man pašai ir motocikls, liels, 500 kubu. Pierādīju sev, ka mazs cinītis var gāzt lielu vezumu.

Reiz, kad mocis man apkrita, pati to nevarēju piecelt. Smags. Labi, ka radās palīgi. Sākumā, apgūstot savu braucamrīku, braucu tikai pa naktīm, kad ielas, ceļi tukši. Reiz atstāju motociklu uz ielas un, kad atgriezos, tam blakus stāvēja kāds vīrietis. Esot gribējis redzēt, kāds cilvēks ar to brauc. Neticīgi pajautāja: “Jūs tiešām ar to brauksiet?” Ir jādzīvo! Kad tad, ja ne šodien? Man vajag dažādību, pamainīt dažādas pasaules.

Un vēl – esmu pedantiska. Pat ļoti. Nebaidos teikt – to dzenu iekšā arī bērniem, jo nevar tā pavirši. Tam, ko dari, jābūt kārtīgi izdarītam. Man kādreiz skolā bija glītrakstīšana. Tā ļoti labi trenēja kārtību, pedantismu. Kad audzēknis kaut ko nav padarījis līdz galam, tad saku: “Tagad tu būsi kā zobārsts! Rūpīgi krāso to caurumiņu ciet.”

Tev ir kāds sapnis no bērnības?

Sapņoju, ka kāds mani pamodina un jautā: “Vai gribi kaut ko redzēt?” Teicu – jā. Tur, sapnī, es stāvēju tumsā un skatījos uz gaismu, kurā staigāja daudz, daudz cilvēku, kā tirgus laukumā, bet katram no viņiem līdzi vilkās viens, divi vai pat trīs nenormāli briesmoņi un ķēmi ar izkropļotām sejām. Pat šausmu filmās vēlāk neesmu tādus briesmoņus redzējusi. Prasīju: “Kas tie tādi ir?” un kāds, kas stāvēja man aiz muguras, atbildēja: “Tās ir jūsu, cilvēku, atkarības. Kāds pīpē, kāds dzer un vēl narkotikas un viss cits. Katram savi dēmoni, kas visu laiku ir cieši blakus.” Tāpēc cenšos domāt labas domas un darīt labus darbus.

Bērnībā man bija vēl viens sapnis, kuru ļoti labi atceros. Tajā kāds man pajautāja, vai es gribētu doties ārā pa logu un nokļūt debesīs. Piekritu, nokļuvu tur. Debesīs dega daudz dažādu sveču un katrai savs lielums. Viena tikko aizdegusies, otra tūlīt dzisīs vai nodzisusi. Jautāju, kāpēc tā. Paskaidroja, ka sveces ir cilvēka mūža garums, katram savs.

Joprojām atceros, ka, esot tur augšā, man bija tik ļoti, ļoti laba sajūta, ka negribēju doties atpakaļ. Jautāju, vai drīkstu palikt. Atbildēja, nē, vēl nav pienācis laiks.

Ar vecmāmiņu esmu gājusi uz baznīcu. Viņa man mācīja skaitīt Tēvreizi, kas ir pati stiprākā lūgšana. Ja notiek kaut kas slikts, jāskaita Tēvreize. Nekas grūtā brīdī nepalīdzēs tik labi, kā tā. Ir vēl kāds paņēmiens, kas palīdz sarežģītās situācijās.

Man pašai bijis, ka otrs cilvēks kliedz virsū, mēģinot panākt savu taisnību, iestāstīt savu patiesību, bet tajā situācijā manī bija pārliecība, ka taisnība ir manā pusē. Kad bija izārdījies, apklusa. Vairs nebija ko teikt, jo es nereaģēju pretim ar to pašu. Nebiju pateikusi nevienu vārdu. Tā iemācījos tikt galā ar šādiem cilvēkiem. Tam bļāvējam beigās pateicu tikai vārdu “piedod”. Cilvēks palika mēms.

Arī šeit, zīmēšanas nodarbībās, bērni zina, ko nozīmē vārds “piedod”. Šeit nav skolas stunda, te ir Etiņa, miers, sapratne un saticība.

Vai, dzīvojot šo dzīvi, cilvēkam jābūt stipram?

Jābūt spēcīgam savos uzskatos, lai nav jālokās līdzi katra viedoklim. Nav jātic visam, ko kāds stāsta. Ja ir mērķis, tad es to īstenoju. Nu jau pirms laika uzstādīju mērķi Rīgā sarīkot savu personālizstādi. Man bija 29 gadi. Strādāju ļoti intensīvi, pat līdz pulksten 5 no rīta. Divas stundas pagulēju, cēlos un gāju uz skolu pie bērniem, un biju svaiga kā gurķītis. Jā, es gribētu savu izstādi Liepājā, bet tagad sevi veltu audzēkņiem.

Tā kā man pašai ļoti patīk mācīties, kopā ar bērniem nodarbībās izmantojam dažādus mākslas radīšanas paņēmienus. Piemēram, krāsainu burbuļūdeni. Vēl man ļoti patīk audzēkņus atvērt, uzdrošināt, stiprināt, jo nāk arī tādi, kas ir ļoti sevī ierāvušies un nedroši. Savā bērnībā biju tieši tāda pati un apzinos, ko tas nozīmē. Citiem cilvēkiem pat acīs neskatījos, ejot pa ielu, muku otrā pusē.

Tu esi ilustrējusi arī grāmatas, un divām no tām autors ir slavenais Ošo.

Izdevniecība “Jumava” atrada mani un piedāvāja šo darbu. Grāmatas nosaukums “Dzīve, Mīla, Smiekli” un “Mīlestība, Brīvība & Vienpatība”. Lasīju un burtiski apēdu tekstu. Otra grāmata ir autora Ņothaņa Thiķa darbs “Bailes”. Viena no dzīves mācībām, pie kuras turos – nepieķerties lietām. Tā daudz vieglāk dzīvot.

Bija cilvēks, no kura nedabūju atpakaļ daudzus savus darbus. Tie pazuda, un viss. Es uzzīmēšu jaunus. Lai gan es joprojām gribu uzticēties cilvēkiem, bet dzīve mūs māca. Ticu bumeranga likumam.

Zinu, ka tu labprāt gribētu vadīt zīmēšanas stundas pieaugušajiem.

Tas ir tāds sapnītis, jo ik pa laikam kāds interesējas un grib zīmēt. Es labprāt to darītu, bet fiziski tam neatliek laika. Laiku paņem bērni te, “Radošajā darbnīcā”. Viņi ir prioritāte.

Dzīvē esmu ieguvusi pieredzi, kā ir strādāt jeb zīmēt kopā ar cilvēkiem, kuriem domāšana ir sarežģīta, neikdienišķa, īpaša. Protu ar viņiem atrast ļoti labu kontaktu. Tas ir mans talants. Tāpat esmu optimiste. Kāds pateiks: “Briesmas, nolija lietus un laukā ir peļķes.” Es teikšu: “Iesim laukā, skat, kā peļķēs atspīd saule!”

Avots: liepajniekiem.lv

Raksta autore: Daiga Lutere "Kurzemes Vārds"