Festivāla “Ogle” organizatore Irēna Cepurīte: Dēla pašnāvība mudina par to stāstīt, lai novērstu nelaimi citās ģimenēs

Cepurīšu ģimene dzīvo Norvēģijā. Irēna ir medmāsa un strādā veselības aprūpē. Vīrs Maigurs strādā celtniecībā, meita Alise Norvēģijā studē starptautisko mārketingu un biznesu, bet dēls Jānis studē Florences Mākslas akadēmijā Itālijā. Vēl tikai pirms dažiem gadiem ģimenē auga vēl viens bērns – Māris. Diemžēl viņš izvēlējās no dzīves aiziet pats – Māris izdarīja pašnāvību.

Kā sarunā atklāj Irēna, ģimene nolēmusi ne tikai atklāti runāt un stāstīt par savu traģēdiju, bet arī sevi tajā nevainot. Kā to iespējams izdarīt? “Kad notika traģēdija, mūsu atbalsts bija draugi, ģimene, Māra draugi. Mēs izvēlējāmies par to runāt, lai pasargātu kādu citu ģimeni no šādām sāpēm un traģēdijas. Ja man tajā laikā, kad Māra uzvedība izmainījās, būtu tās zināšanas, kas man ir tagad, iespējams, nelaimi varētu novērts,” stāsta Irēna.

Manuprāt, tas ir drosmīgs, latviešiem netipisks solis – runāt par tik personīgu un traģisku pieredzi. Kāpēc izvēlējāties par to tik atklāti runāt?

Viss, kas notika ar Māri, mums bija negaidīts – gan ģimenei, gan draugiem. Mums visiem tas bija šoks, neviens neko tādu nevarēja iedomāties. Tas ir visbriesmīgākais murgs… Tajā brīdī, kad tas viss notika, man gribējās runāt par to un bļaut uz visu pasauli! Pēc tam gribējās, lai tā nenotiek ar citiem. Līdz ar to, kaut ko darot, mums pašiem šķita, ka ir vieglāk, jo mēs darām kaut ko vērtīgu, mēs neielienam zem segas un neslēpjamies no visas pasaules. 

Ir dažādi veidi, ko izvēlēties darīt pēc šādas traģēdijas. Mēs ar bērniem un vīru izvēlējāmies šo ceļu. Tas ir arī sava veida sēru pārdzīvošanas veids. Protams, bija, kas mums teica, kāpēc mums Māra vārdu tā pieminēt. Mēs izvēlējāmies veidot “Ogli” un darboties, palīdzēt citiem cilvēkiem ieraudzīt un saskatīt iespējamās mentālās veselības problēmas, pasargāt kādu citu ģimeni no sāpēm.

Vai nebija nekādu signālu, ka Māris varētu izdarīt pašnāvību?

Nē, mēs neviens neko tādu negaidījām. Mēs zinājām, ka viņš pīpēja zālīti… Tagad uz to atskatoties, es redzu, ka viņa uzvedība un noskaņojums ļoti lēkāja – vienā brīdī viņš bija ļoti nomākts, otrā jau ļoti priecīgs. Mēs dzīvojām Norvēģijā, bet vienā brīdī Māris izlēma, ka dzīvos Latvijā, dienēs armijā. Man ar viņu bija ļoti labas attiecībās. Aizbraucot uz Latviju, viņa uzvedība jau kļuva tāda… izteiktāka. 

Ja mēs, pieaugušie, būtu gājuši kādos kursos, mēs noteikti viņa uzvedības izmaiņām būtu pievērsuši daudz lielāku uzmanību, mēs būtu rīkojušies. 

Tad mēs domājām – nu jā, jaunietis grib dzīvot viens, grib pabūt viens, dzīvot nekārtībā… Tagad mēs tādas lietas saprotam un gribam rādīt citiem cilvēkiem, ka šādām pazīmēm ir jāpievērš uzmanība.

Vainas apziņa šādos gadījumos varētu būt ļoti izteikta – vai tas ir pats grūtākais, ar ko nākas sadzīvot?

Arī šajā ziņā mēs izvēlējāmies citu ceļu. Kad viss notika, mēs sanācām kopā un vecākais dēls pateica – mēs nedrīkstam vainot sevi. Notika, kā notika. Mēs Mārim gribējām labāko un mēs darījām visu, tik, cik mēs zinājām! Varbūt bērniem Māris bija vairāk atklājies, ka reizēm viņu pārņem psihoze, rādās enerģijas… Mēs visi bijām Mārim blakus, mēs palīdzējām, kā pratām, bet nepalīdzējām profesionāli, kā tas viņam būtu vajadzīgs. Bet mēs izvēlējāmies nevainot sevi. 

Kas bija jūsu atbalsts traģēdijā?

Mūsu atbalsts bija ģimene, draugi, jaunieši, kas bija tuvi Mārim. Māris bija ļoti draudzīgs, viņam bija daudz draugu, arī radu mums ir daudz. Pēc bērēm ļoti daudz jauniešu atklājās, ka viņiem ir mentālās veselības problēmas. Bērēs mēs norunājām, ka uz gada atceres dienu būs jāuztaisa piemiņas brīdis Mārim. Un tad, kad jaunieši sāka runāt, cik daudziem ir bijušas problēmas, sapratām, ka Latvijā par to tiek ļoti maz runāts! Tā ģimene un draugi nolēma, ka piemiņas pasākums būs festivāls. Ideja par šādu festivālu bija no jauniešiem, bet, lai tas taptu, darbojamies kopā.

Vai, tagad atskatoties uz savu situāciju, varat pateikt – kāds varētu būt rīcības algoritms vecākiem, ja pamana, ka ir signāli par draudiem bērna mentālajai veselībai?

Pirmais un galvenais noteikti būtu runāt tieši ar bērnu pašiem vecākiem. Ja vecākiem neizdodas piekļūt bērnam klāt, noteikti meklēt speciālistus, kas var palīdzēt. Tagad par šo jautājumu jau ir plašāka informācija, piemēram, ir Pusaudžu resursu centrs. Arī Latvijas Sarkanajā Krustā jauniešiem notiek dažādas aktivitātes saistība ar mentālo veselību. Ieteiktu meklēt jaunietim vidi, kur viņš var būt atklāts. Ir pusaudži, jaunieši, kas nevar ar vecākiem izveidot kontaktu, tāpēc noteikti vajag meklēt kādu, ar kuru jaunietis var būt atklāts. Var noderēt arī brīvprātīgo darbs, jauniešu organizācijas. Svarīgi, lai jaunietis justos piederīgs, justos noderīgs.

Vai jums tagad ir skaidrs, kāpēc tā notika? Vai Māris atstāja pēcnāves vēstuli?

Nē, vēstuli Māris neatstāja. Viņam bija slikti… Viņa iekšējā pasaule bija sagrauta. Sākumā viņš lietoja zālīti, bet vēlāk jau bija arī citas vielas. Bija epizodes ar LSD. Viņš man to pastāstīja. LSD var būt graujošs. Pat viena divas lietošanas reizes var sagraut psihi. Ar Māri tas bija noticis. 

Kad nāca šie signāli, es sāku lasīt grāmatu par LSD iedarbību, cik tā var būt bīstama, nonākot jūtīgu cilvēku rokās. 

Jūnija vidū taisījos braukt atvaļinājumā uz Latviju. Es domāju, kā es viņam palīdzēšu… Mārim iekšienē bija ļoti slikti. Viņš jutās apdraudēts, nobijies, zūd saskare ar realitāte. Un tur vainot viņu arī nekādā ziņā nevar.

Teicāt, ka izlēmāt nevainot sevi. Kā izdodas nevainot citus, piemēram, tos, kas piegādā šādas vielas citiem?

Protams, ir nenormālas dusmas! Kad es dzirdu jebko par narkotikām… Nesaprotu, kā tie cilvēki dzīvo uz pasaules. Ir tādas emocijas… bēdīgi, ka ir šādi cilvēki. Mūsu pieredze ir traģiska, tāpēc gribam palīdzēt atturēt kādu jaunieti no šāda ceļa un palīdzēt vecākiem – to ieraudzīt, saprast, stiprināt sevi.

Irēna Cepurīte atzīst, ka dēla zaudējumā lielākais atbalsts bijis pašu ģimene, draugi un radi. Foto no privātā arhīva.

Kas ir tas atbalsts, kas vecākiem ir visvairāk nepieciešams, ja viņi redz, ka bērns kļūst depresīvs vai nodara sev kaitējumu?

Vecākiem ir nepieciešami padomi, atbalsts, lai viņi tiešām saprastu, kā runāt ar bērnu, kā un kur meklēt palīdzību. Vecākiem pašiem ir jābūt ļoti stipriem un jāsaprot, ka tādas situācijas ir jāuztver ļoti nopietni. Ir ļoti svarīgi, lai vecāki nedomā, ka tās ir muļķības, ko bērns runā vai dara, ka bērns grib tikai pievērst sev uzmanību. 

Katra situācija, kad bērnā parādās mentālās veselības problēmas, ir jāuzskata par ļoti nopietnu. Labāk lieku reizi pievērst vairāk uzmanības, nekā kaut ko nepamanīt. 

Mums ir arī atbalsta grupa, kas tagad darbojas attālināti. Ja kāds vēlas runāt un dalīties par šo tēmu, vienmēr uzklausām šos cilvēkus un viņu stāstus.

Kas gaidāms šī gada festivālā “Ogle”?

Mēs reizi no reizes augam. Festivāls šogad notiks jau trešo reizi. Pagājušā gadā, kovida dēļ bija cita veida aktivitāte, ko veicām, jo festivāls kā tāds nevarēja notikt. Pirmais festivāls “Ogle” notika 2019. gadā un tas bija divu dienu festivāls Saukas dabas parkā. 2020. gadā notika mini festivāls vienas dienas garumā, Rīgā, Sporta kvartālā 2. Šoreiz kā festivāla norises vietu mēs izvēlējāmies Siguldu, lai tas būtu Latvijas centrālajā rajonā, lai maksimāli daudz cilvēku varētu atbraukt uz šo festivālu. Sigulda ir lieliska vieta – tur ir gan jauka pilsētas vide, gan daba.

Šogad festivālā būs vairāk praktisko nodarbību – drāmas terapija, deju kustības terapija, mākslas terapija, apzinātā elpošana, terapeitiskā joga. Būs arī vērtīgas lekcijas-diskusijas par vecāku psiho emocionālo stāvokli un kā to uzturēt. Būs lekcija par terapijas pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem. Būs arī speciālist no “Skalbēm”, būs lektore no Ukrainas, kas dalīsies pieredzē par karu. Dalīsim arī ieejas biļetes Ukrainas bēgļiem, lai viņi var strādāt ar savu mentālo veselību. Būs pieejamas arī individuālās ekspres konsultācijām pie psihoterapeitiem no Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas Klīnikas, arī Veselības ministrijas teltī būs šādas ekspres konsultācijas pie terapeitiem. Tradicionāli festivālā ir piemiņas siena tiem, kas ir aizgājuši.

Kas ir festivāla apmeklētāji?

Tie ir dažādi cilvēki, pārsvarā jaunieši, bet arī ģimenes, vecāki. Cilvēki, kam ir problēmas ar bērniem, kuri jau ir pamanījuši kādas problēmas bērnu mentālajā veselībā. Viņi nāk uz lekcijām, mācās, kā rīkoties, lai nenotiktu tas, kas notika ar mums.

Kam festivāls būtu vairāk piemērots – tiem, kas sevī jūt kādas mentālās veselības problēmas, vai tiem, kam tuvinieki no tām cieš? 

Mēs sagaidām visus, galvenokārt jau jauniešus, jo festivālā arī būs mūzika. Mēs gaidām ne tikai tos, kam jau ir problēmas. Īpaši gaidām arī vecākus – uz lekcijām, nodarbībām. Daudzi vecāki jūtas bezpalīdzīgi, jo paši jūtas slikti, saskaras ar izdegšanu, trauksmi un nespēj palīdzēt savam bērnam. 

Festivālā varēs uzzināt, kā stabilizēt savu psihoemocionālo veselību, kā stiprināt sevi – tas ir svarīgi vecākiem. 

Jauniešiem gribam palīdzēt ieraudzīt un atpazīt, ja tavam draugam, kolēģim ir slikti, pastāstīt, kā spēt palīdzēt draugam.

Vai visa ģimene darbojaties pie festivāla tapšanas?

Jā, esam iesaistīti visi. Meita Alise “Oglē” ir pamata projektu rakstītāja un vada visu organisko procesu. Dēls Jānis “Oglei” rada noformējumu, dizainu. Visi aktīvi darbojamies, lai taptu festivāls, bet mums ir arī palīgi un komanda, kas izveidojusies no pirmā festivāla. Tomēr mums vēl ir vajadzīgas darbīgas rokas, lai festivāls taptu tāds, kā esam iecerējusi. Mums ir arī izsludināts brīvprātīgo konkurss, tie, kas jūt aicinājumu palīdzēt, droši var pieteikties. Palīdzēt citiem un palīdzēt sev – festivāls ir vērsts uz to. Domāju, ka katrs festivālā varēs atrast ko vērtīgu.