Dzemdību speciāliste Pumpure un profesore Rezeberga komentē augstos vardarbības rādītājus dzemdībās

Elizabete Pumpure: Pasaules Veselības organizācija īsteno Eiropas reģiona pētījumu, kurā līdz šim kopumā ir piedalījušās vairāk nekā 35 000 sieviešu no visas Eiropas, no Latvijas – vairāk nekā 2000; tas ir daudz. Pētījumam arvien pievienojas jaunas Eiropas valstis. Šī mammu anketa paredz atbildēt uz jautājumiem, kā māmiņa raugās uz dzemdību procesu, ko viņa ir pieredzējusi. Redzot, ka šāda mammu anketēšana notiek citās valstīts, man šķita, ka ir ļoti svarīgi iegūt datus arī par Latviju – ar Rīgas Stradiņa universitātes studentiem un pasniedzējiem veicām dažādas aktivitātes, lai anketu izplatītu un datus ievāktu. Anketa neizšķir, kur sieviete ir dzemdējusi un kurš ir sniedzis palīdzību; tie ir visas Latvijas dati. Vēl tā ir vērtīga ar to, ka, aizpildot anketu gadu no gada, varēsim vērtēt, vai mūsu darbības ir bijušas jēgpilnas. 

Mums pirmo reizi ir šādi dati, kas atspoguļo, pie kā tieši mums ir jāpiestrādā – daudzas lietas ir vienkāršas, tādas, ko ir iespējams ātri mainīt. Piemēram, ir sievietes, kas norāda, ka nav saņēmušas informāciju par brīdinošām pazīmēm savā vai jaundzimušā veselībā. Ja godīgi, arī es par šo nebiju aizdomājusies. Taču to var ātri izlabot – dzemdību palīdzības sniedzēji šo informāciju var mērķtiecīgi sniegt. Ja tas ir sievietes pirmais bērniņš, ir ļoti būtiski zināt brīdinošās pazīmes – jāizveido kāds informatīvais materiāls.

Bija arī atbildes par verbālu vai fizisku vardarbību, kas ir satraucoši. Par to ziņo vidēji 17 % sieviešu. 

Anketā tās sastādītāji ir detalizēti aprakstījuši, kas tiek domāts ar vardarbību – tā ir ne tikai sišana vai apsaukāšana, bet arī, piemēram, ignorēšana. 

Man pārsteidzoši likās, ka daudzas sievietes atzīmēja, ka nesaņēma atbalstu krūts barošanā. Šķita, ka sabiedrībā šis ir aktuāli, arī slimnīcām ir piešķirti statusi “Mazulim draudzīga slimnīca”, ir daudz iniciatīvu par krūts barošanu. Tas parāda, ka mums var šķist, ka tiek darīts labi, bet no sievietes skatpunkta aina ir cita. 

Gribu jautāt profesorei Rezebergai – vai, skatot datus, bija tādi, kas jūs pārsteidza? Daktere Pumpure uzsvēra datus par zīdīšanas atbalsta trūkumu.

Dace Rezeberga: It kā es šos visus aspektus zinu, bet, kad tie tiek izmērīti un parādīti skaitliskā izteiksmē, tad… Jā, piemēram, krūts ēdināšanas atbalsts – šis nav jautājums, kas būtu palicis novārtā ne sabiedriskajā telpā, ne iestādēs, mēs šajā jomā tik ļoti strādājam, bet acīmredzot šeit vēl ir daudz ko darīt. Tomēr domāju, ka vairākas lietas mēs Latvijā jau esam aktualizējuši un parisinājuši, piemēram, pacientu balss ietekmē tagad ir iespēja plašāk lietot epidurālo anestēziju dzemdībās. 

Vēl piebildīšu, ka anketas jautājumi bija saistībā ar Pasaules Veselības organizācijas postulētajiem pacientu centrētas aprūpes principiem dzemdniecībā. Anketā apskatīti 40 aspekti. Pacientu centrēta aprūpe ir mūsu šā brīža fokuss – prioritāte ne tikai dzemdību palīdzībā. Pasaules Veselības organizācija apgalvo, ka vispirms ir jāsāk ar mērījumiem, tāpēc ir lieliski, ka daktere Pumpure šai iniciatīvai atsaucās. 

Profesore, dzemdību speciāliste un pētniece Dace Rezeberga. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv.

Daktere Pumpure akcentēja, ka 17 % sieviešu norādījušas, ka dzemdību laikā no dzemdību personāla puses guvušas vardarbīgu pieredzi. Kā jūs to komentētu? Sanāk, ka piektā daļa mammu ir ko tādu pieredzējušas. Kas būtu darāms, lai uzlabojumi būtu straujāki?

Dace Rezeberga: Manuprāt, jāuzlabo slimnīcu iekšējā kultūra. Mēs veicam pacientu aptaujas, iespēju robežās cenšamies īstenot tajās izteiktās lietas. Bet varbūt nākotnē pacientu aptauju jautājumu formulējums ir jāpamaina, lai situāciju izzināt labāk. Principā katrā iestādē ir kvalitātes vadības sistēma, un pacientu apmierinātība ir viens no aspektiem, kas ir kvalitātes rādītājs. Arī apmācību programmās ir jāiekļauj šis aspekts – gan studējošiem, gan tālākizglītībā. 

Kādreiz šķiet, ka mūsu komunikācija ir ļoti forša, ka pārāk ātri pārejam uz “tu” un tamlīdzīgi. Vienlaikus mēs sevi nedzirdam no malas. Pacienti ir dažādi, viņu vērtību sistēmas ir dažādas. Mēs, Rīgas Dzemdību namā strādājošie, daudzi nākam no padomju laikiem, kur vispār par ko tādu kā pacienta apmierinātība nerunāja; pat pacientu piekrišana nebija vajadzīga. Es runāju par savu paaudzi un mazliet jaunākiem; Elizabete ir jau cita paaudze. Tā kā es īstenoju gan grūtnieču aprūpes kursus, gan dažādus dzemdību aprūpes kursus, tad šī ir viena no tēmām, kas tajos ir jāpārrunā, un nedrīkst to uztvert par pašsaprotamu. Kā mēs savstarpēji sarunājamies, kādā balss tonī personāls sarunājas koridoros, kā sazinās ar pacientu. Pieklauvējam, vienmēr stādāmies priekšā, palūdzam atļauju, vai šobrīd drīkst veikt apskati, par visu informējam. Dzemdību palīdzība ir ļoti sensitīva joma – intīma, īpaša. Pacienti ir augstā stresā – īpaši pirmdzemdētājas, kurām nav dzemdību pieredzes, un viņas ļoti daudz sagaida no personāla. 

Tas, uz ko vajadzētu tiekties – viens pret viens aprūpe. Viena vecmāte un viena sieviete. Tas ir saprotams, ka šādā brīdī pacients vecmātei grib būt vienīgais, grib būt centrā. Taču šobrīd mēs nevaram apsolīt to nodrošināt.

Tomēr, kā jau Elizabete teica, daudzas lietas ir tādas, kas būtu risināmas tikai ar zināšanām – bez materiālā resursa –, ar iekšējo inteliģenci, un gribu šīs lietas mainīt. 

Elizabete Pumpure: Jāņem vērā, ka sieviete dzemdībās ir īpašs pacients. Un nereti savu pacienti speciālists pirmo reizi satiek tikai dzemdību mirklī. Tas nav bieži, tomēr vienā no piecām reizēm mēdz gadīties, ka speciālistam un sievietei ir absolūta raksturu nesaderība, nesakrīt komunikācija. Noteikti būtu jārunā, kā iziet no šādām situācijām – varbūt tādā brīdī nomainīt vecmāti. Otrs variants, ko apraksta pati Pasaules Veselības organizācija, – grūtnieces aprūpi veic vecmāšu komanda. Proti, mamma tiek iepazīstināta ar 3–4 vecmātēm, kas strādā šajā komandā, un vienu no vecmātēm viņa satiek savās dzemdībās. Ja sievieti sagaida jau iepazīts aprūpes speciālists, sievietei var būt mazāka trauksme, uztraukums. Tiesa, šis modelis darbojas, ja grūtniecība ir fizioloģiska, bez sarežģījumiem.

Es pati savām pacientēm mēģinu detalizēti izskaidrot, kā notiks iestāšanās dzemdību nodaļā, kas viņas sagaida, kas tiks darīts uzņemšanas nodaļā, kas notiek katrā Rīga Dzemdību nama stāvā utt. Taču es nevaru izstāstīt par Jūrmalas vai Ogres slimnīcu, jo tur nestrādāju. Iepazīšanas ekskursijas uz dzemdību nodaļām, kādas notika agrāk, epidemioloģisku iemeslu dēļ vairs nenotiek. Mūsdienās dzemdību nodaļas var apskatīt virtuālās tūrēs, video. 

Kopumā man šķiet, ka viss ir labi, tomēr jāņem vērā, ka es neredzu, kas notiek, kad sieviete paliek ar kādu citu speciālistu; es varu galvot tikai par to, kas notiek manā klātbūtnē. Anketa ir īpaša tieši ar to, ka iegūstam informāciju, kas notiek aiz slēgtām durvīm, šajā intīmajā, varētu teikt, svētajā momentā. 

Ja sievietei ir šī traumatiskā pieredze un sieviete vairs nevar paļauties uz veselības aprūpes sniedzējiem vai pat sāk izvairīties no kontakta, tas ļoti apdraud viņas veselību nākotnē. 

Ļoti bieži pēc traumatiskas dzemdību pieredzes sievietes vispār vairs nevēlas radīt bērnus. 

Ginekoloģe, dzemdību specialitātes 5. gada rezidente Elizabete Pumpure.

Dace Rezeberga: Jāpiemin, ka dzemdībās mēdz būt arī tādas situācijas, kurās ir ātri jārīkojas – strauji attīstošās situācijas. Tas, kā pacientam šajā brīdī it kā pietrūkst, ir viņa informēšana. Bet arī vecāks tajā brīdī ir īpašā situācijā un dažkārt vienkārši nedzird, ko saka. Piemēram, stādāmies priekšā vairākas reizes, bet mamma vienalga neatceras, ka es esmu daktere Rezeberga – es viņai esmu blondā daktere vai kas cits. Pēc tam mammas mēdz teikt, ka nestādījāmies priekšā. Šī īpašā situācija un lēmuma pieņemšanas ātrums ir jāņem vērā. 

Ja ir vakuuma ekstrakcija, tad pasakām, ka tā darīsim, saņemam mutisku piekrišanu, un tajā brīdī nav laika stāstīt visus par un pret, un apsvērt. 

Ļoti svarīga persona šajā komandā ir vecmāte, tomēr joprojām vecmāšu loma Latvijā ir par maz novērtēta. Vecmātēm vairāk būtu jābūt iesaistītām grūtnieču aprūpē – tad mammas, iespējams, dzemdībām būtu vairāk sagatavotas. 

Ārsts ir sekundārās aprūpes speciālists, viņš nodarbojas ar augsta riska situācijām. Fizioloģiski noritoša grūtniecība – tāda, kas ir bez sarežģījumiem, – ir vecmātes lieta. Šobrīd veselības aprūpes sistēma ir tā uzbūvēta, ka vecmātei ienākt šajā segmentā ir ļoti grūti. Ģimenes ārsti vecmātes redz nelabprāt. Taču ģimenes ārsts savā komandā varētu ņemt vecmāti un deleģēt viņai fizioloģiskas grūtniecības uzraudzību. Un kas nav mazsvarīgi – pietrūkst pēcdzemdību uzraudzības. Kad mamma aiziet mājās no nodaļas, vajadzētu, lai notiek vecmāšu mājas vizītes. Tādas Latvijā nav paredzētas, tās pieejamas tikai par maksu. Jaunā ģimene no dzemdību nodaļas izrakstās salīdzinoši ātri, un problēmas, piemēram, ar zīdīšanu, visticamāk, sākas tikai pēc tam. Es kā Veselības ministrijas galvenais speciālists jau gadiem šo jautājumu esmu kustinājusi, bet tas kā nav, tā nav izkustējies. 

Svarīgi ir runāt arī par darba organizāciju. Iespēja mūsu valstī strādāt 24 stundas no vietas nav ļoti draudzīga cilvēkiem – ne pašam aprūpes sniedzējam, ne tam, kas šo aprūpi saņem. Šī ir īpaša medicīnas joma, kas ļoti pakļauta darba ritmam. Kādreiz naktis ir tādas, ka knapi var apsēsties dokumentus sarakstīt. Dzemdības mēs nevaram prognozēt – kādu dienu Dzemdību namā ir 7 dzemdības, kādā citā – 27. Ja iegadās būt tad, kad ir 7 dzemdības, tad aprūpe būs ļoti individualizēta. Ja 27, mums jāspēj pacientus prioretizēt. 

Un speciālistu apmācība. Pacientiem ļoti rada šaubas situācijas, ja visos dzemdību posmos netiek runāts vienā valodā. Piemēram, ja bērnu māsa, ginekologs un neonatologs katrs runā ko citu. Pirmdzemdētājas ir informāciju alkstošas, īpaši, kas attiecas uz bērnu un zīdīšanu. Jāteic, ka “Mazulim draudzīgās slimnīcas” iniciatīva ir apsīkusi – savā laikā par to ļoti iestājās gan atsevišķas personas, gan organizācijas, liekot skanēt argumentiem, kāpēc tas svarīgi. 

Profesore, es sadzirdēju jūsu teiktajā, ka varētu būt paaudžu redzējuma sadursme, kas tiek piedzīvota dzemdībās, – speciālisti gados, jaunie speciālisti un jaunās mammas. Ko šeit varētu darīt, lai sadursmes nebūtu? Jo pieļauju, ka diezgan atšķiras uzskati, kādām tad vajadzētu būt tām ideālajām dzemdībām. 

Dace Rezeberga: Vislabāk, ja paaudžu maiņa notiek līgani. Ir seniori, kam ir pieredze, intuīcija un varēšana, un ir jaunie speciālisti, kas ir pilni entuziasma mainīt pasauli. Līdzsvars ir ļoti svarīgs. Jā, visos laikos ir bijis tā, ka vieni vecākās paaudzes speciālisti ir atvērti pārmaiņām, un otri, kam šķiet, ka pareizāk ir tā, kā viņi vienmēr ir darījuši. Tāpat problēmas ir mazās dzemdību nodaļās, kurās pārsvarā strādā pensijas vecuma dakteri, kuri bieži nevēlas mainīt savu redzējumu, savukārt jaunos piesaistīt ir problemātiski. 

Jo jaunajiem ārstiem ir vajadzīgs redzējums par viņu attīstību – nodaļā, kurā ir 220 dzemdības gadā, diez vai ir sagaidāma izaugsme. Daudzas dzemdību nodaļas šobrīd maina savu iekšējo vidi, ir dzemdību istabas un pēcdzemdību aprūpes telpas, un tās ir ģimeniskākas, pacientu centrētākas. Kad es biju jauna, bija tāds teiciens “konveijers” – tiešām tā tas bieži vien arī bija. Taču tagad, pat ja pacientu skaits ir lielāks, konveijeri īsti neizjūt, tā tam nevajadzētu būt. Tomēr tas ir ļoti atkarīgs no iestādes iekšējās kultūras. 

Vai proporcija Rīgas Dzemdību namā starp jaunajiem speciālistiem un speciālistiem gados ir labi sabalansēta?

Dace Rezeberga: Grūti izmērīt, jo Rīgas Dzemdību nams vienlaikus ir apmācību bāze – jauno klātbūtne šeit ļoti jūtama. Domāju, ka katrā dzemdniecības iestādē situācija ir cita.

Vai pētījumā Latvijas un citu valstu datos ir vērojamas kādas atšķirības?

Elizabete Pumpure: Nevar teikt, ka mēs kā īpaši izceļamies – visās valstīs ir vērojamas kādas aprūpes problēmas. 

Vai jums ir kādas idejas, kāpēc aprūpes problēmas ir tik ļoti izplatītas?

Elizabete Pumpure: Reizēm mēs dažādus sarežģītus gadījumus “norakstām” uz izņēmumiem. Taču, kad saliek datus kopā, atklājas, ka tie nav bijuši izņēmumi – notikumos ir vērojams sistemātiskums. Šis būtībā ir pirmais tāda apjoma pētījums, kas ir ar zinātnisku pamatu un ir starptautiski reģistrēts. Šai anketai ir arī otra puse, kurā atbildes sniedz aprūpes sniedzēji. Bet diemžēl šobrīd mums Latvijā šai anketai nepietiek respondentu skaita.

Kad problēmas tiek konstatētas un dati apkopoti, vecākiem gribas zināt, vai un kas tiks darīts, lai situāciju uzlabotu. Vai par to jau ir domāts?

Elizabete Pumpure: Jā, protams, ir jādomā, ko ar šiem datiem darīt. Ir jāsāk ar izglītošanu, kas ir pacienta centrēta aprūpe. Izmaiņas nenotiks vienā dienā, taču daudz jau ir tas, ka mēs par šo jautājumu runājam. Tāpat profesore Rezeberga šo jautājumu jau ir aktualizējusi Veselības ministrijas Mātes un bērna veselības konsultatīvajā padomē; noteikti tiks skatīti un vērtēti turpmākie soļi pacientu centrētajai aprūpei, skaidrots, kāpēc ir būtiski, lai dzemdību pieredze sievietei nav traumējoša – runa ir ne tikai par sievietes psihoemocionālo veselību, bet arī par uzticību aprūpes sistēmai. Ļoti bieži sievietes ar zināmiem riskiem savas sliktās pieredzes dēļ izvēlas dzemdēt ne slimnīcā, tādējādi pakļaujot sevi un bērnu riskam. 

Vēl liels jautājums ir dežūru stundas, par ko jau minēja profesore. Dzemdībās sieviete ir sāpēs, ciešanās. Ja viņai sāp, komunikācijai ir jābūt ļoti, ļoti saudzīgai. Taču, ja pretī ir speciālists, kurš strādājis jau 24 stundas no vietas, ir grūti būt īpaši empātiskam – reakcija var būt saasināta. Aiz katra veselības aprūpes sniedzēja ir cilvēks.

Es gribēju precizēt – vai tiešām viena maiņa var būt 24 stundas?

Dace Rezeberga: Jā, šobrīd tam nav ierobežojuma. Ir teikts, ka pēc 24 stundām strādāt vairs nedrīkst. Kad es biju jauna, strādāt drīkstēja 24 stundas un vēl visu nākamo dienu. Tagad ir tikai 24 stundas. Tomēr tas nenozīmē, ka pēc šīm 24 stundām speciālists nedrīkst doties strādāt uz nākamo iestādi. Tā mēs sadegam. Nav laika atjaunoties un atkal kļūt smaidīgam.

Kā ir citur Eiropā?

Dace Rezeberga: Zinu, ka Nīderlandē vecmāšu maiņas garums ir 8 stundas.

Elizabete Pumpure: No otras puses – ir sievietes, kuras vēlas, lai visu dzemdību procesu vada viena vecmāte, bet, ja dzemdības ilgst vairāk par 8 stundām…

Dace Rezeberga: Stradiņu slimnīcā ārsti strādā pa 12 stundām, vecmātes – dažādi. Taču ir milzīga atšķirība, vai tu strādā 12 stundas vai 24! Kādreiz vienā maiņā ir ļoti daudz darba – dažkārt pat nav laika uz mirkli piesēst, lai kājas atpūtinātu. 

Manuprāt, darba stundu ierobežojums varētu būtiski uzlabot mammu pieredzi dzemdībās – speciālisti būtu mazāk noguruši. Jautājums, vai vispār Latvijā šajā nozarē ir tik daudz speciālistu, lai varētu katrs atļauties maiņā strādāt tikai 8–12 stundas?

Dace Rezeberga: Domāju, ka darba devēji šobrīd jau saprot, ka tā nav laba prakse, bet pretī ir jautājums – vai, strādājot vienu slodzi, var izdzīvot? Parasti šajā nozarē visiem ir vēl kāds darbs. Tiesa, alga ir uzlabojusies, bet arī dzīve ir kļuvusi dārgāka. Viena medaļas puse ir pacienta gaidas, otra puse – cik mēs spējam ar savām maksimālajām kapacitātēm.  

Elizabete, kā tu vērtē, vai mammas, kurām dzemdības noritēja ļoti labi, arī piedalījās šajā anketēšanā? Cilvēki parasti neizpaužas, ja viņiem ir ļoti labi – vairāk runā, kad viņiem sāp. Mums ir Rīgas Dzemdību nama dati par pagājušo gadu, kas uzrāda: 40 % no atkārtoto dzemdību skaita atkal izvēlējās Dzemdību namu. Tā, manuprāt, ir ļoti laba vizītkarte – ka atgriezušās 40 % mammu, tas ir ļoti daudz. 

Elizabete Pumpure: Izplatot anketu, mēs ļoti strādājām pie tā, lai noskaņu ap to uzturētu pozitīvu. Lai nav tā, ka anketu izmanto, lai beidzot izstāstītu savu sāpi, kas ir gruzdējusi. Tomēr es pieļauju, ka, jā, vairāk tomēr aizpildīja tās mammas, kurām dzemdību pieredze bijusi sāpīga.

Dace Rezeberga: Katrā dzemdību iestādē vajadzētu tādu speciālistu, kas ir speciāli sagatavots sarunām ar mammu. Lai mamma var izstāstīt, kā gājis, lai veicinātu mammu dalīšanos savā dzemdību pieredzē. Tas būtu viens no veidiem, kā sadzirdēt – jāveicina atgriezeniskā saite. 

Mammām ar saviem stāstiem gribas dalīties arī, ja pieredze ir bijusi lieliska, un ne vienmēr ģimenē ir kāds, kurš spēj to uzklausīt.

Dace Rezeberga: Jā, un parastā vizītē tādu nav iespējams uzklausīt, tam pietrūkst laika. Valsts apmaksātas vecmāšu mājvizītes pēc dzemdībām būtu liels ieguvums – veicinātu mammas un bērnu veselību, uzlabotu krūts zīdīšanas rādītājus. 

Šīs ir jau konkrētas idejas, kas mammām varētu likt justies labāk, apmierinātākām. Vai jums vēl kas nāk prātā, ko varētu un vajadzētu darīt?

Elizabete Pumpure: Kādu laiku esmu sākusi darīt šādi – ja dzemdībās ir bijusi kāda akūta situācija, piemēram, piedzīvots ķeizargrieziens, mazulis piedzīvojis skābekļa badu jeb hipoksiju vai noticis kas cits, es vienmēr nākamajā dienā pēc dežūras aizeju pie pacientes aprunāties, apjautājos, vai nav kādu jautājumu par notikušo. Skaidroju, kas un kāpēc notika, jo parasti sarežģītās situācijas notiek strauji. Sievietes dažkārt saka – atvēru acis, un zālē ap mani jau bija 10 cilvēki. Pēc šādām situācijām sievietēm ļoti bieži ir sajūta, ka viņas kaut ko nav varējušas, ir slikti darījušas. 

Pēc tam arī man pašai ir laba sajūta, ka dzemdības tiešām ir noslēgušās. Lai gan tas ir bijis mans papildu laiks, man būtu bijis jāiet mājās. 

Dace Rezeberga: Mēs šo plānojam vēl pētīt sīkāk. Pie mums kā lielākajā dzemdību iestādē notiek zinātniski pētījumi, un viens no tiem šobrīd ir par dzemdību indukciju ietekmējošiem faktoriem, un viens no jautājums ir arī, kā paciente jutās savā dzemdību procesā. Aptaujājam, kā mamma jutās tūlīt pēc dzemdībām, kā arī 6 nedēļas pēc dzemdībām. Mēģināsim pētīt nedaudz dziļāk un priecāsimies par katru grūtnieci, kas būs gatava iesaistīties pētījumā. 

Bieži ir dzirdēts sakām: ar kādu noskaņu uz dzemdību nodaļu atnāksi, tādu aprūpi arī saņemsi. Kā šo varētu komentēt?
Elizabete Pumpure: Ja sievietei ir aktīva dzemdību darbība, viņai sāp, nevar gaidīt, ka viņa smaidīs un būs apmierināta ar dzīvi. Tomēr, jā, ja sieviete ierodas ar lielu skepsi, lielu aizdomīgumu, tad tas mani kā veselības aprūpes sniedzēju aizskar. 

Es vienmēr mēģinu veidot dialogu, būt pozitīva, taču ir bijis, ka pacienti nāk ar ieslēgtām kamerām. Tas mani aizvaino. 

Taču tas nenozīmē, ka tāpēc es agresīvāk komunicēšu, tas vienkārši aizvaino un paplašinātās sarunās negribas iesaistīties – nezinot, kam tas tiek dokumentēts (šeit nav runa par dzemdību brīža filmēšanu). 

Dace Rezeberga: Harmonija veidojas, ja pacients uzticas ārstam, vecmātei. Un, protams, saikne uzreiz zūd, ja pacients sāk paģērēt un tad filmēt, ja prasība nav izpildīta. Arī aprūpes sniedzējam ir tiesības tikt cienītam. Un vēl būtiski – sievietei dzemdībās ir jāpiedalās; šo dzemdību darbu neviens cits viņas vietā izdarīt nevar.

Elizabete Pumpure: Dzemdības ir kopdarbs, sadarbība, dialogs. Tāpat mammām, kuras raksta dzemdību plānus, saku: atstājiet vietiņu arī plānam B. Dzemdības ir nopietns notikums, kurā var gadīties visādi. Bet mēs visi esam ieinteresēti, lai jūs ar bērniņu mājās dotos sveiki un veseli.