Jauns auto pagaidīs! Es izvēlējos palikt mājās ar bērniem – Mārtiņa Būkas pieredzes stāsts

Paredzams, ka drīzumā Latvijā stāsies regula, kas nosaka, ka divi mēneši no bērna kopšanas atvaļinājuma ir nododami otram bērna vecākam. Vecāku organizācijas "Mammamuntetiem.lv" un mājokļu attīstītāja "Bonava" septembrī veiktā aptauja "Tētis mājās" liecina, ka tikai nepilni 30% tētu šo jaunumu vērtē pozitīvi, pārējie vērtē neitrāli (30%), teic, ka nav viedokļa, jo trūkst informācijas (20%) vai vērtē negatīvi (20%).

Mammamuntetiem.lv uz sarunu aicināja Mārtiņu Būku, lai noskaidrotu, kāpēc ģimene pieņēmusi lēmumu bērna kopšanas atvaļinājumā doties arī tētim, un kā Mārtiņam klājas, mājās esot ar ģimeni.

Mārtiņš ar ģimeni dzīvo Rīgā, un abi kopā ar sievu Viju audzina divus dēlus. Vecākajam dēlam Viesturam ir nedaudz pāri 2 gadiem, bet Haraldam – 5 mēneši. Ar vecāko dēlu Mārtiņš bērna kopšanas atvaļinājumā pavadīja 7 mēnešus, bet pieļauj, ka ar Haraldu tas varētu būt pat ilgāks laiks. Viņu ģimenes situācija nav tā tipiskākā, jo bērna kopšanas atvaļinājumā vienlaikus atradušies abi vecāki – gan mamma, gan tētis. 

Kāpēc tev, jums nāca tāds lēmums – mājās ar bērnu paliksiet abi?

To, ka gribu doties bērna kopšanas atvaļinājumā, biju izlēmis jau laicīgi, nebija tā, ka pēkšņi kaut kas notika. 2005. gadā mans kolēģis devās bērna kopšanas atvaļinājumā (BKA), un jau tad es nodomāju – tas ir labs variants! Kad mēs ar sievu izlēmām par bērnu, es uzreiz zināju, ka arī es vēlēšos būt vairāk mājās. Es šaubījos, vai es varēšu būšanu mājās apvienot ar darbu (lai arī esmu programmētājs un varu strādāt no mājām), pagātnē man bija arī veselības problēmas un es nezināju – vai varēšu nakts negulēšanu un bērna apkopšanu apvienot ar darbu. Tāpēc izvēlējos doties BKA, lai var koncentrēties uz bērnu. Tā kā abi esam šajos atvaļinājumos, pabalstu saņem viens no mums. Esmu programmētājs, bet sieva strādā loģistika jomā.

Kādas bija pirmās sajūtas, kad bijāt mājās visi trīs kopā? 

Sievai pirmā grūtniecība bija ļoti mierīga, es strādāju no mājām. Dzemdības gan bija pasmagas, var teikt, ka pat smagas, tās beidzās ar akūtu ķeizaru. Pēc tam arī emocionāli bija grūti, mums bija slikta pieredze ar aprūpes māsām slimnīcā. Tagad, atskatoties atpakaļ, tā bija lieliska ideja arī man palikt mājās. Sievai pirmajos mēnešos bija grūti... Bērna higiēna, nēsāšana, midzināšana bija manā pārziņā. Es ar Viesturu gulēju vienā istabā, sieva gulēja citā. Kad mazais pamodās, nesu sievai bērnu pabarot, apmīļot. Kad bija laiks mazajam gulēt, tad nesu viņu atpakaļ. Tā dzīvojām apmēram kādus divus mēnešus.  Man ar bērnu veidojās ļoti cieša saikne.

Tad sanāk, ka nevilšus izvēlējāties to, kas bija nepieciešams?

Jā, tā sanāk. Bērnam bija problēmas ar zīdīšanu, tad arī es pieslēdzos. Mums bija atstrādāta kombinācija, kā bērnu pabarot. Pielikām bērnu pie krūts, ļaujot bērnam izēst, cik viņš var, tad sieva devās atslaukt pienu tālāk, bet es baroju ar jau iepriekš atslaukot pienu no pudelītes. Tā mēs cīnījāmies pāris mēnešus. Gribējās jau tam atmest ar roku, un, ja es nebūtu mājās, visticamāk, mēs būtu pārgājuši uz mainījumu. Bet viss izdevās ļoti labi, puikam ar sakodienu viss nokārtojās un varēja puiku barot ilgāk par gada vecumu.

Visa ģimene kopā. Foto no privātā arhīva.

Cik viegli bija sarunāt ar darba devēju, ka dosies bērna kopšanas atvaļinājumā?

Mans darba devējs bija ļoti saprotošs, nekādu problēmu tas neradīja. Domāju, ka IT jomā uzņēmumi ir tikuši tālāk ar šiem jautājumiem; neviens tā īpaši nebrīnās par to.

Kas ir tas grūtākais, ko esi piedzīvojis, esot kopā mājās ar bērniem?

Grūtākais ir nolikt malā savas vēlmes. Kaut kādā brīdī tomēr ir nepieciešams, lai zīdainis ir pirmajā vietā. Man tas nebija ļoti grūti, bet domāju, ka daļai vīriešu tas varētu būt izaicinājums. 

Autiņbiksītes nomainīt jau nav grūti. Nēsāt, šūpot, dziedāt – tas jau ar nav grūti. Lielākā grūtība ir pašiem tikt ar sevi galā. 

Droši vien grūti zināt, kā būtu bijis, ja nebūtu bijis mājās ar bērnu, bet kādi ir lielākie ieguvumi tev kā tētim no tā, ka esi bijis mājās?

Jā, es nevaru salīdzināt, jo man nav otras pieredzes. Es varu tikai minēt vai domāt, skatoties no citu pieredzes. Pats būtiskākais ieguvums noteikti ir cieša emocionāla saikne un tuvība ar abiem bērniem. Būt klāt, palīdzēt, kad mazulis sper savus pirmos soļus šajā pasaulē. Tas ir milzīgs iekšējs piepildījums.

Mums arī abi bērni ir ļoti mierīgi. Arī grūtniecība bija mierīga, dzīvojāmies pa mājām, sieva bija atpūtusies, viņa varēja atkopties pēc ķeizara. Mierīga māte, mierīgs bērns – tā ir dzirdēts. Atbalsts sievai, ko varēju sniegt, bija viens no lielākajiem ieguvumiem. Piemēram, sievietēm pēc ķeizargrieziena neiesaka nest lielākus smagumus par 5 kilogramiem. Bet cik tas ir reāli?! Bērns vien jau drīz ir smagāks par 5 kilogramiem. Mātēm būtu nepieciešams kāds atbalsts, mātes veselībai tas ir ļoti svarīgi. Nav brīnums, ka mātēm veselība pasliktinās un ģimenes negrib tik daudz otros un trešos bērnus. Mums nebija arī ilgu pārdomu par otro bērnu – redzējām, ka abi to gribam. Ja skatās politiski, tas ir arī ieguvums valstij. 

Tāpat tas, ka bijām visi mājās, atviegloja otrā bērna ienākšanu ģimenē. Izpalika lielas greizsirdības izpausmes, jo mamma joprojām bija pieejama pietiekami daudz. Mēģinājām speciāli izbrīvēt laiku, lai Viesturam tiek mamma pat pašā sākumā, tikmēr es biju kop ār ar Haraldu.

Kā atzīst Mārtiņš, būt kopā ikdienā sava bērna pirmajos dzīves mēnešos ir neatsverama pieredze. Foto no privātā arhīva.

Tas noteikti ir arī finanšu jautājums – palikt abiem mājās, kad pabalstu saņemt tikai viens.

Jā, es saprotu, ka tas varētu būt galvenais arguments, kāpēc tēti nedodas BKA. Šajā laikā mēs varējām izmantot daļu no uzkrājumiem, jo sanāk jau aiziet mīnusos. Nebija tā, ka mēs ļoti mērķtiecīgi krājām tieši šim posmam, bet tā sanāca. Un programmētājiem jau atalgojums ir diezgan labs. Nav jau tā, ka ar Ferarri braukā, bet var arī no iekrājumiem padzīvot (smejas). Bet tā ir izvēle. Es domāju, ka būtu labi un progresīvi, ja valsts atbalsts būtu tāds, ka abi vecāki vienlaikus var doties BKA un saņemt atbalstu. 

Ja es ietu strādāt, varētu nopirkt kaut ko vairāk, iegādāties jaunāku auto… Šoreiz tas nesanāca, nekas, nopirksim vēlāk. Bet kas ir svarīgāk? Braukt ar jaunāku auto vai tas, ka tev ar savu bērnu ir tuvas attiecības? 

Manā skatījumā labāk vispār nebraukt ar mašīnu, bet vismaz pirmajos gados būt kopā ar bērnu. Jo tā saite jau, cik es saprotu, veidojas pirmajos gados.

Izklausās, ka tu ļoti daudz ko zini par zīdaini un grūtnieci – vai jūs kā īpaši gatavojāties bērnu ienākšanai ģimenē?

Man sieva ir ļoti uzcītīga un mēs gājām uz dažādiem kursiem, viņa mani aicināja līdz. Lasījām arī dažādas grāmatas. No mūsu vecākiem informācija īpaši nenāk, jo bērnu audzināšana viņiem ir bijusi jau sen. Vislabāk jau uzzināt kādu informāciju no profesionāļiem. Mēs arī tagad turpināt lasīt un izzināt, mācāmies par bērna emocionālo attīstību, ne tikai par to, kā pabarot un viņu izturēt (smejas).

Vai esi dzirdējis par jauno, plānoto likumprojektu par tēva atvaļinājuma kvotām?

Esmu dzirdējis par to, esmu dzirdējis, ka ir arī negatīvi komentāri, jo tas samazina gan mātes laiku ar bērnu, gan ir finansiāls slogs ģimenēm. Tas droši vien nav ideālais risinājums, bet vispārīgi ideja ir ļoti apsveicama. Tas arī atspoguļo to reālo situāciju – ir redzams, ka mūsdienās tēvi grib piedalīties bērna kopšanā un audzināšanā. Diviem ar mazu bērnu mājās ir nesalīdzināmi vieglāk! Mums bija tik mierīgs tas laiks, mēs dzīvojām savām pasaulītē. Tā bija tāda romantika! Piecelies divos naktī siltā vasarā, pabaro bērnu, pēc tam iznes miskasti, paskaties zvaigznēs… Un tāpēc, ka neviens nav pārguris, var pilnībā visu savu uzmanību veltīt bērniem. 

Kas ir tas, ko esi mācījies no sava tēta?

Lai gan man ar savu tēvu ir ļoti labas attiecības, emocionālā saite un tuvība, kāda ir izveidojusies man ar saviem dēliem, nav salīdzināma tai, kas man ir ar manu tēvu.  Mēs abi ar sievu bērniem bijām primārie aprūpētāji. Ar vecāko dēlu man bija unikāla iespēja būt par primāro aprūpētāju jau no viņa dzimšanas. Viņam bija vienalga, ar ko nomierināties, ar ko būt kopā. 

Mārtiņš iedrošina citus jaunos tētus – ar katru bērna dzīves mēnesi, ko pavadīsiet kopā, jutīsities drošāki un pārliecinātāki par sevi!

Kā citi komentēja jūsu izvēli – arī tev pēc bērnu piedzimšanas palikt mājās? 

Droši vien, ka daļai bija izbrīns. Daudziem likās neierasti, kā būs ar finansiālo pusi. Droši vien ir daudz un dažādu viedokļu, bet klaji negācijas nedzirdējām. Daudzi apsveica ar šo lēmumu. 

Pieļauju, ka daudzi cilvēki nemaz nav iedomājušies, ka viņi patiesībā to var atļauties – pāris gadus atteikties no ērtībām. Kaut vai dažus, četrus, sešus mēnešus. 

Ne visi to var atļauties, bet domāju, ka liela daļa Latvijā tomēr to varētu.

Vai jums ir kārtība, kā dalāt pienākumus mājās, bērna aprūpē?

Tas visu laiku mainās… Pēc dzemdībām visa smagumu un bērna nēsāšana vairāk ir uz mani, jo sievai abas dzemdības bija akūts ķeizars. Pēc otra bērna piedzimšanas vairāk bija tā, ka es darbojos un gāju ārā ar lielāko dēlu, gatavojām ēst. Kas tad vēl jādara? Jāuztaisa ēst, jāaprūpē bērni un kādreiz jāiztīra māja. Bet ar to tīrīšanu mēs arī īpaši neiespringām. Bieži ejam pastaigās, vai nu četratā ar ratiem, vai arī, ja mazais nav apmierināts, tad tikai ar vecāko. Šeit arī mēs maināmies – ja sieva iet pastaigā ar Viesturu, es palieku mājās ar Haraldu. Mazais jau ir paaudzies un arī es varu viņu nolikt gulēt, šajā laikā sievai ir brīvas rokas pagatavot ēst, pavingrot vai pabūt kopā ar vecāko dēlu. Ja lielajam bērna pirmajos mēnešos es biju primārais aprūpētājs, tad mazajam sieva ir primārā. Bet sekundārais jau arī nav slikti! (smejas). Šobrīd mēs visu ko darām pamīšus.

Vai tu būtu gatavs uz kādu laiku palikt kā vienīgais aprūpētājs ar zīdaini, kamēr mamma būtu, piemēram, darbā?

Jā, vienīgā problēma būtu krūts barošana. To jau negribētos pārtraukt. Citādi – jā, man nebūtu nekādu problēmu palikt vienam ar abiem bērniem mājās. Tagad, kad mazajam ir jau 5 mēneši, redzu, ka es gandrīz varu izdarīt to pašu, ko mamma – nomierināt, nolikt gulēt, tikai ar krūti pabarot nevaru. Domāju, ka ļoti arī tēvs var ļoti aktīvi piedalīties bērnu dzīvē un just to mīlestību, ko sniedz bērni.

Kāds būtu tavs iedrošinājums citiem tētiem, kas domā par došanos bērna kopšanas atvaļinājumā?

Man pašam sākumā bija šaubas, vai es varēšu tikt galā ar bērnu, bet tad, kad es paņēmu rokās pirmo puisi, man visas šaubas pazuda. Tas sanāca kaut kā dabiski, varbūt, ka ne visiem tas tā sanāk. Tomēr, ja pirmos mēnešus nesanāk tā, tad nevajag nokārt galvu, ja sākumā bērns negrib tik daudz laika pavadīt ar tēti, ir vairāk pieķēries mammai – sākumā tā varētu būt. Vēlāk, pakāpeniski ļaujot tam visam notikt un esot klāt, neizbēgami radīsies kontakts. Tas atvieglos visu tālāko, padarīs daudz vienkāršāku aprūpi. 

Es pieņemu, ja mēs nebūtu bijuši tik daudz kopā, arī nākotnē būtu grūtāk audzināt bērnus. Es gribētu iedrošināt, ja tas ir finansiāli iespējams, iekrāt naudu, padomāt, jo tā ir neatsverama lieta – pavadīt laiku kopā ar mazu bērnu. Pragmātiski padomājot, tas ir pat izdevīgi vecākiem – tas var atvieglot visu turpmāko dzīvi. Tāpat padomājiet, tēti, par savām sievām. Daudzām sievietēm ir grūti, ir pēcdzemdību depresijas riski, atlabšana pēc dzemdībām var būt ilga. Jums pašiem tas var būt grūtāk. Negribu jau biedēt, bet pirmie mēneši var būt grūti.

Kādus tu gribētu redzēt savus bērnus, kad viņi izaugs?

Es ceru, ka viņi būs atvērti visai dzīvei, visam, ko dzīve sniedz. Es ceru, ka viņi mācīsies veidot harmoniskas attiecības ar cilvēkiem; es ceru, ka viņi dzīvos harmonisku dzīvi. Man nevajag, lai viņi ir super bagāti vai super izglītoti. Galvenais, lai viņi ir laimīgi.