Četru bērnu tētis Andžs: Došanās bērna kopšanas atvaļinājumā ir cieņas un mīlestības apliecinājums savai partnerei

Paredzams, ka drīzumā Latvijā stāsies regula, kas nosaka, ka divi mēneši no bērna kopšanas atvaļinājuma ir nododami otram bērna vecākam. Vecāku organizācijas "Mammamuntetiem.lv" un mājokļu attīstītāja "Bonava" septembrī veiktā aptauja "Tētis mājās" liecina, ka tikai nepilni 30% tētu šo jaunumu vērtē pozitīvi, pārējie vērtē neitrāli (30%), teic, ka nav viedokļa, jo trūkst informācijas (20%) vai vērtē negatīvi (20%).

Uz sarunu aicinājām četru bērnu tēti Andžu Ūbeli, kas ar katru no bērniem ir pavadījis laiku mājās, viņu auklējot, kamēr bērnu mamma strādā.

“Mēs esam starptautiska ģimene – es esmu no Latvijas, mana partnere Eva ir no Vācijas. Dzīvojam starp diviem kontinentiem, lēkājot starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Latviju. Tagad dzīvojam ASV, jo Evas darbs ir Vašingtonā, viņa strādā Pasaules Bankā. Es strādāju Latvijas uzņēmumā “KPMG Baltics”, bet šobrīd esmu mājās ar jaunāko bērnu,” sarunā ar Mammamuntetiem.lv atklāj Andžs Ūbelis.

Ģimenē aug sešgadīgais Matīss, kas nu jau ir 1. klases skolēns, trīsgadnieki Zoja un Nikolass un 11 mēnešus vecā Lea. Zojai un Nikolasam ir pusgada starpība – Zoja ir ģimenē pieņemta meita.

“Mēs neesam tādi cilvēki, kas bija domājuši, ka mums būs 4 bērni. Neesam visu mūžu sapņojuši par to, kaut tik mums būtu bērni un kaut nu viņu būtu pēc iespējas vairāk. Mums ir savas profesionālās ambīcijas, mēs kā vecāki mēģinām panākt, lai dzīvē būtu arī līdzsvars. 

Esam komanda, un tai ir jāspēlē tā, lai diviem pieaugušiem cilvēkiem paliek iespēja darīt vēl kaut ko citu bez bērnu audzināšanas. 

Eva skatās, lai man ir laiks sev – aizeju skriet vai kaut ko citu. Tiklīdz mazākais ir ārā no autiņbiksītēm, skatāmies, lai otram ir iespēja aizbraukt uz nedēļu ar saviem draugiem paslēpot, uzkāpt kalnā,” par ģimenes izvēlēm stāsta Andžs. 

No kāda meitiņas vecuma esi ar viņu mājās kā galvenais aprūpētājs?

“Bērna kopšanas atvaļinājumā (BKA) devos, kad Leai bija 6 mēneši, tad arī pārņēmu mazās pieskatīšanas stafeti. Evai darba devēja piedāvātais atvaļinājums ir pieejams apmēram 100 dienas. Jāpiebilst gan, ka mēs arī algojam auklīti, kas palīdz ar bērniem, jo četrus bērnus nožonglēt ir visai sarežģīti. Šī mazā jaunkundze var nodarbināt veselu pieaugušo diezgan efektīvi. No 3 gadiem ASV sākas pirmsskola, ko apmeklē vidējie bērni. Matīss jau mācās 1. klasē.”

Vai Lea ir pirmais bērns, ar ko esi devies BKA?

Nē. Ar Matīsu es paliku visu pirmo gadu mājās, jo tad Evai bija pavisam īss atvaļinājums, bet es biju starp darbiem un varēju vienu gadu veltīt tikai dēlam. Arī ar abiem vidējiem bērniem es biju mājās vairākus mēnešus. Mūsu mērķis bija, lai bērna pirmo dzīves gadu kāds no vecākiem ir kopā ar mazo. Pēc tam bērnus palīdzēja pieskatīt auklīte. Zoja un Nikolass sāka iet dārziņā, kad Nikolasam bija pilni divi gadi. 

Kā ģimenē dalāt pienākumus – vai ir noteikti tēta un mammas pienākumi?

Jau tad, kad mēs ar Evu veidojām ģimeni un sākām domāt par pirmo mazuli, vienojāmies – ja darām, tad darām visu kopā. Mēģinām atrast to paritāti, ka abi dara vienādi daudz un līdzīgi, lai nav tā, ka viens strādā, bet otrs darbojas tikai ar bērniem. Līdz ar to mēs arī mēģinām spēlēt kā komanda – tas, kuram ir brīvas rokas un ir laiks, arī darbojas ar mazajiem. Protams, es nevaru barot ar krūti, bet vienlaikus mums ir pilna saldētava ar Evas pienu, kuru es kausēju un baroju bērnu ar pudelīti. Tā mēs esam darījuši visu laiku, lai būtu elastība. Tāpēc arī visus zīdaiņus esam pieradinājuši pie pudelītes, lai arī es varu viņus pabarot. Pudelītes saturs ir mātes piens, bet svarīgi, lai abi vecāki var pabarot bērnu. 

Arī gulēt likšana, iešana staigāt, autiņbiksīšu mainīšana – to darām uz maiņām, lai bērnu var apkopt katrs no vecākiem. Es nevaru novilkt dzelžainu līniju, ko dara mamma, ko tētis. Mēs esam vecāki, mēs esam komanda, mēs darām visu, ko vajag darīt vecākiem. Mēģinām arī mazajiem rādīt, ka nav tāds dzimumu dalījums, ka nav sieviešu darbi un vīriešu darbi. Ir darbi un pienākumi, ko katrs var izdarīt. Jā, es atzīstos, es nemāku tik labi sataisīt matus meitenēm, bet, ja vajag – varu sataisīt (smejas).

Vai ir kādi pienākumi, kas no mājas darbiem nepatīk?

Īsti nē. Nav nekas tāds, ko varētu izcelt kā patīkamu vai tieši otrādi – nepatīkamu darbu. Man šķiet, ka te jāskatās, kuram no komandas locekļiem ir tā vajadzīgā enerģija, lai kaut ko darītu. Piemēram, lai ar bērniem spēlētos, ir vajadzīga ieinteresētība, entuziasms, lai aizrautu mazos cilvēkus. Tu nevari pa nakti gulēt trīs četras stundas un pēc aizrautīgi spēlēties ar bērniem. Tas tā nestrādā. Bērniem ir jāredz vecāks ar pozitīvu enerģiju. Ja vecākam ir stress darbā vai citu iemelsu dēļ, tad jādarbojas otram, jo kad esi uzvilcies, bērni to jūt un akumulē sevī to visu. Man patīk darboties ar bērniem, bet man ir svarīgi, lai es pats esmu labā formā, lai prāts nav nodarbināts ar kaut ko citu. 

Kas ir tās pozitīvās lietas, ko piedzīvoji, esot mājās ar bērniem?

Ieguvumus no pirmā gada tētim kopā ar mazo ir tas, ka bērns jau sākumā pieņem, ka ir viņam divi vecāki. Ka nav tikai mamma. Bērns nenobīstas no tā, ka viņu atstāj mājās ar tēti. Es atceros no savas bērnības – man ir burvīgi vecāki –, bet palikt mājās ar tēti vairākas dienas mums nepatika. Ēdiens negaršoja tā un kas tik vēl tur nebija labi (smejas). 

Pēc pirmā gada ar Matīsu man izveidojās ļoti dziļa cieņa pret mājsaimniecēm. Es sapratu, ko tas nozīmē – ne tikai bērna pieskatīšanā, bet arī mājas savākšanā un organizēšanā. Tas ir pilna laika darbs. Bērna kopšanas atvaļinājums nav atvaļinājums, tas ir bērna kopšanas darbs. Kad es devos savā otrajā BKA, kolēģi man sadāvināja daudz grāmatas. Man nebija laika tās lasīt – es tās ilgi neatvēru.

Trešais un pats svarīgākais – tas ir burvīgs laiks. Pirmais gads bērna attīstības ziņā ir milzīgs lēciens.  To visu redzēt un piedzīvot, redzēt, cik mazais cilvēks ir priecīgs būt kopā ar tevi – emocionāli tas ir ļoti piepildoši, lai cik nogurdinoši tas būtu. Vēlāk dzīvē būs ko atcerēties. Tādas atmiņas nevar nopirkt! Vai nu tu tādas izdzīvo un iegūsti, vai tev tādu nav.

Kāds ir tavs novērojums – vai kļūst izplatītāka prakse, ka arī tēti dodas šajā atvaļinājumā?

ASV noteikti nav labākais salīdzinājums, jo tas, cik daudz tev ir pieejams bērnu kopšanas atvaļinājums, ir atkarīgs no tava darba līguma. Bērnu dārzi ņem mazuļus no 6 nedēļu vecuma, vecāki iet strādāt. Var redzēt, ka te ģimenēs vecāki plāno, pieņem lēmumu racionāli un rēķina, kā pavadīt šo laiku ar bērniem, kamēr viņi mazi.  

Vairāki draugi mums ir Vācijā, tur vecākiem kopā tiek dots gads, un viņi var to dalīt kā vēlas. Man tā šķiet laba ideja. Un Latvijā jau arī var ņemt abi vecāki, jautājums, vai padarīt šīs daļas obligātas. Nezinu, avai tas, ka to padarīs ar normatīvo aktu palīdzību obligātu, mudinās visiem to izmantot. Man šķiet, tas drīzāk ir pārliecināšanas jautājums – ka tas ir tā vērts un ģimenes no tā tikai iegūst. Es ticu, ka no dzimumu līdzsvara viedokļa ir svarīgi, ka sievietes neaiziet no profesionālās dzīves uz 18 mēnešiem. Es domāju, pēc tam ir diezgan grūti. No tāda viedokļa ir jāmeklē līdzsvars, lai abi vecāki vienādu laiku strādātu un vienādu laiku nodarbotos ar mazuļiem.

Vai paziņas, draugi brīnījās par to, ka tu tik daudz iesaisties mazu bērnu ikdienā un devies bērna kopšanas atvaļinājumā? 

Nē, neviens atklāti man nav nācis klāt un tā teicis. Vienīgi Eva man ir stāstījusi, ka viņas draudzenēm ir pasprucis izbrīns – tev ir 5 mēnešus vecs mazulis, tu dodies komandējumā un ar mazuli paliek vīrs? Tur ir tāds izbrīns, pa jokam, protams – vai tad mazulis izdzīvos?! Varētu domāt, ka Vācijā sabiedrība ir atvērtāka, bet tieši no turienes nāca šāds komentārs. Un Evas atbilde bija – kam tad vēl, ja ne otram vecākam lai atstātu bērnu? Varbūt tas, ka tēvi tik maz iesaistās mazu bērnu kopšanā ir tāpēc, ka omītes ļoti aktīvi iesaistās mazu bērnu audzināšanās. Protams, palīdzēt un atbalstīt vajag, bet reizēm tas ir tik ļoti aktīvi. Visiem tas ir ērti, bet beigās mazulis neierauga to tēti.

Kas ir grūtākais, ar ko esi saskāries, esot mājās ar bērnu? 

Miega trūkums. Tas, ka tu nedabū izgulēties, tas ir tas smagākais. Ir jāapzinās, ka tu ik pa laikam būsi neizgulējies un tas kaut kādā veidā ietekmēs tavu rīcībspēju. Ja ir iespēja atpūsties, tad visu var izdarīt.

Tagad, kad Eva strādā, vai jūs esat vienojušies par to, kurš naktī celsies pie bērna?

Principā to darām pēc situācijas. Tā kā man ir trauslāks miegs, tad parasti es esmu tas, kas mostas naktī pie jebkura no četriem bērniem. Protams, mazāko mammai ir vieglāk nomierināt, ar pārējiem es tieku galā. Kad ir bijusi nakts, kad visi ir kaut kādu iemeslu dēļ pamodušies, no rīta jūtos nožēlojami (smejas). 

Kāda ir tava recepte, lai izdzīvotu dienu pēc tādas trakas nakts?

Laba kafija un 15 minūšu snaudiens kādā brīdī. Īpaši tad, kad bērni ir pavisam mazi.

Kāds būtu tavs padoms citiem jaunajiem tētiem, kam tagad var šķist, ka ar jauno regulu viņi tiek tā kā spiesti būt mājās ar bērniem?

Laiks, ko tu pavadi ar mazajiem cilvēkiem, tas nav neproduktīvs. Tur tik daudz ko var mācīties! Arī to, kā var veidot attiecības un komunicētu ar citiem. Par to pašu entuziasmu – lai bērns gribētu iet uz bērnudārzu, pašam pieaugušajam ir jābūt priecīgam un iedvesmas pilnam par to. Ja tu ej uz to, ka tas bērns tūlīt raudās, ka nekas nesanāks, ir risks, ka tā arī notiks. Tas strādā jebkurā profesionālajā grupā. Jo tu esi entuziastiskāks par to, ko tu dari, jo cilvēki vairāk sekos tavām idejām. Esmu to iemācījies tieši ar bērniem.

Protams, vienmēr ir bažas par darbu un no manas puses varbūt par to nav godīgi runāt, jo es jau savu karjeru biju uzbūvējis, kad man piedzima bērni. Tomēr divi, četri, seši mēneši nav tik ilgs laika posms, lai kāds cits iestātos tavā vietā un pārņemtu darbu. Un man šķiet – došanās bērna kopšanas atvaļinājumā ir cieņas un mīlestības apliecinājums savai partnerei. Tu iedod viņai iespēju būt darbā, savā profesijā un augt. Mums tas ir svarīgi.