Ukrainiete Marina ļoti negribēja braukt uz Latviju, taču šeit sastapa lielu mīlestību

Marina interviju iesāka, pastāstot par to, kā pavasarī ieradās Latvijā: “Mēs no Ukrainas izbraucām, kad aizdegās kāds [Zaporižjas] atomelektrostacijas mācību korpuss. Mēs nezinājām, kas tur aizdegās. Vienkārši vīrs mūs – mani un trīs mūsu meitas - iesēdināja mašīnā un aizveda uz dzelzceļa staciju. Tur bija ļoti daudz ļaužu. Tur bija gandrīz visi pilsētas iedzīvotāji.”

Vēsts par ugunsgrēku izplatījās ātri un ļaudis ļoti izbijās, tāpēc masveidā devās uz staciju. “Kad tur ieradāmies, aizbraukt bija neiespējami.” Marina tur sastapa kolēģi, kura arī gribēja izbraukt no valsts kopā ar savu ģimeni. “Mēs aizbraucām visi kopā, pateicoties tam, ka bijām kopā.”

Satrauktas sievietes un bērni

Bēgļu pārpildītais vilciens devās Polijas virzienā. “Mēs nezinājām, kur braukt. Bija ļoti daudz ļaužu. Vilcieni bija ārkārtīgi pārpildīti. Tas nebija tā, kā ir parastos vilcienos. Mūsu bija daudz vairāk. Izbraukšana bija ļoti grūta. Tur bija sievietes ar bērniem un somām.”

Vīrieši centās savas sievas, bērnus un ģimenes locekļus iesēdināt vilcienā. Visi bija nervozi, uztraukti un pārdzīvojumu pārņemti. “Neviens nesaprata, kas notiek un kur mēs braucam. Vispār neko.”

Jādodas nezināmajā ceļā ar steigā sakravātām somām  

Marinai un viņas bērniem līdzi bija nelielas ceļa somas ar pašām nepieciešamākajām lietām, tostarp dažiem apģērba gabaliem. “Tas viss notika lielā steigā un ātri.” No siltajām drēbēm līdzi bija tikai tās, kas bija mugurā – viena jaka un vienas bikses.

Viņām līdzi bija arī nauda. “Vīrs man un meitenēm atdeva visu naudu, lai mums būtu. Mums ir laba ģimene. Pat, ja viņi tur palika ar neko, tad mums visu atdeva.”

Vīrieši palika aizstāvēt Ukrainu

Savukārt Leonids palika Ukrainā. “Viņš nevar izbraukt. Vīriešus un jauniešus no Ukrainas ārā nelaiž.” Noteikts, ka Ukrainā jāpaliek visiem vīriešiem, kas ir vecumā no 18 līdz 60 gadiem.  

“Vīrieši neizbrauc. Viņiem ir jāaizstāv Ukraina. Tas ir pareizi. Es pilnībā tam piekrītu. Tas ir normāli. Kurš cits tad aizstāvēs Ukrainu? 

Mēs taču esam sievietes, mums ir bērni. Kurš cits tad mūs aizstāvēs? Kurš cits aizstāvēs mūsu zemi? Protams, vīrieši!

Mums ir tāda audzināšana, ka mēs citādāk nedomājam un nevaram darīt. Tā ir patiešām pareizi. Tas nav saistīts ar patosu un to, lai jūs to uzrakstītu. Tā patiešām ir pareizi!”

Latvijā sastapa ļoti atsaucīgas sirdis

Sākumā vilciens aizveda Marinu un viņas meitas uz Poliju. Viņa ir ļoti pateicīga par Polijā saņemto atbalstu un palīdzību. Polijā viņas iepazinās arī ar latvieti Gati. “Viņš ir brīnišķīgs! 

Rīgā vispār visi ir brīnišķīgi! Personīgi es esmu satikusi tikai ļoti labus cilvēkus! Tā ir patiesība.”

Marinas sastaptie Latvijas iedzīvotāji bijuši ļoti labi un atsaucīgi ļaudis, kas saprot ukraiņu bēdas. “Bet man liekas, ja es pie jums atbrauktu vienkārši viesos, jūs tāpat mani pieņemtu.”

Ģimene pirmajā vietā

Runājot ar vīru un meitām, ukraiņi nosprieduši, ka noslēpums ir nevis tajā, ka ukraiņi piedzīvojuši lielu nelaimi un latviešu tauta viņus vienkārši pieņem un palīdz, jo ukraiņiem ir liela bēda, bet gan tajā, ka latvieši paši viens otru ļoti mīl. Viņasprāt, latviešiem savstarpēji ir ļoti labas attiecības gan draugu, gan ģimenes locekļu vidū.

Latvieši ir pieraduši viens otru cienīt un rūpēties, Marina teica un uzsvēra, ka Latvijā ir ļoti spēcīgas ģimenes. Viņa to ievērojusi un vienmēr izceļ. “Ģimene jums ir pirmajā vietā! Tas ir ļoti labi. Man tas ļoti patīk. Tas atbilst maniem uzskatiem.”

Viņa arī piekrita, ka latvieši kaut kādā ziņā var saprast ukraiņu tautu, jo arī mūsu vecāki un vecvecāki savā laikā piedzīvoja kara šausmas un Krievijas agresiju. Mēs varam sajust viens otru un kopā pārdzīvot.

No Polijas uz citām valstīm

Pirmo latvieti Gati Marinas ģimene sastapa Polijā kādā bēgļu centrā, kurā darbojās ticīgi cilvēki. “Es neteiktu, ka tas bija ļoti liels centrs. Nē! Taču tur bija tik daudz cilvēku, kuri rūpējās par visiem, ka likās: centrs ir ļoti liels.”

Uz šo palīdzības vietu ik dienas devās ļoti daudz ukraiņu. Viņi tur uzturējās dažas dienas (2-4 dienas) un pēc tam devās tālāk, piemēram, uz Vāciju, Šveici, Baltijas valstīm.

Brālēns aicināja uz Vāciju

Vai Marina negribēja braukt uz Vāciju vai kādu citu veco Eiropas valsti? “Protams, gribēju! Es jums godīgi saku, ka biju domājusi braukt uz Vāciju. Kāpēc? Tāpēc, ka tur dzīvo mans brālēns. Viņš jau ir pensijā, viņš tur dzīvo jau ilgi. Viņš ir precējies ar vācieti un Vācijā nodzīvojis vairāk nekā pusi dzīves, kā arī radījis bērnus.

Viņš mani atbalstīja tajā laikā un teica: “Jūs varat braukt uz Vāciju! Jums jābrauc uz Vāciju! Brauciet uz Vāciju!” Ko es? Protams, es domāju braukt uz Vāciju.

Meitas uzstāja, ka tomēr jābrauc uz Latviju

Bet visas trīs manas meitas pateica, ka mēs brauksim uz Latviju.” Kāpēc? “Tas ir liktenis. Godīgi sakot, es negribēju braukt uz Latviju. Ne jau tāpēc, ka man kaut kas Latvijā nepatiktu. Es tiešām nepazinu šo valsti. Protams, biju dzirdējusi un zināju par Latviju, bet nekad nebiju bijusi. Zināju par jūsu Jūrmalu, Dzintariem un skaistajiem konkursiem. Tas viss ir ļoti jauki.”

“Bet brālēns sauca uz Vāciju. Protams, es gribēju uz Vāciju. Bet meitas pateica nē.” Marina ir pārliecināta, ka gan veiksmīgā aizbraukšana no Ukrainas, gan neplānotā ierašanās Latvijā un turpmākie notikumi saistīta ar Dieva palīdzību un vadību.

Viņas meitas skaidroja, ka izvēlējās braukt uz Latviju arī valodas zināšanu dēļ. Vācijā viņas nezinātu vietējo valodu un tādēļ būtu ļoti grūta ikdienas iztikšana un saziņa. 

Taču šeit, Latvijā, gandrīz visi iedzīvotāji runā arī krievu valodā, tāpēc būtu vieglāk iedzīvoties un atrast darbu.

Mamma beidzot piekrita meitu ieteikumam

“Tieši tāpēc es arī piekritu braukt uz Latviju. Tas bija pareizs arguments. Mana vecākā meita Daria teica man, ka Latvijā, protams, dzīvo latviešu tauta, bet tāpat ir krieviski runājoši iedzīvotāji. Viņa norādīja, ka esmu medmāsa un vismaz es varēšu strādāt.” Pat, ja meitas Latvijā nevarēs strādāt, tomēr mamma to varēs darīt, jo zina krievu valodu un medmāsu Latvijā trūkst.

Bet ko viņas darītu Vācijā? Ne mamma, ne meitas nevarētu tur strādāt, jo nezina vācu valodu pietiekami augstā līmenī. Meitas vaicājušas, kā ģimene dzīvos Vācijā, ja neviena nevarēs strādāt?

Gribējās pie brālēna, bet labi, ka atbrauca uz Latviju

Pa galvu riņķoja dažādas domas. Kaut arī meitenes vēl ir jaunas, domas viņām tolaik bija pareizas, mamma tagad sprieda. “Bet man tā negribējās! Gribējās pie brālēna, kaut arī saprotu, ka viņš ar mani neauklēsies.”
Taču tagad, kad Latvijā nodzīvoti jau vairāki mēneši, Marina ir ļoti pateicīga sastaptajiem latviešiem. 

Īpaši siltus vārdus viņa velta Līgai un Renāram Lūšiem, kuru ģimenē un mājvietā Iecavā viņas nokļuva pavisam drīz pēc ierašanās Latvijā.

Diemžēl plānotais dzīvoklis jau bija aizņemts

Kad Marina beidzot paklausīja meitām un nolēma braukt uz Latviju (divas dienas viņa nepiekrita šim lēmumam), ar Gata palīdzību viņas nonāca Latvijā. Viņas jau bija piekritušas tam, ka nedosies uz Rīgu, bet gan uz Bausku, kur viņām piedāvāja apmesties kādā dzīvoklī.

“Bet, kad mēs tur ieradāmies, mums pateica, ka mums paredzēto dzīvokli jau ir aizņēmuši citi ļaudis, cita liela ģimene.”

Nevēlējās palikt neapdzīvotās kopmītnēs

Līdz ar to Marinas ģimenei nebija, kur palikt Latvijā. Steigšus tika atvērtas Saulaines tehnikuma kopmītnes, kas ilgu laiku netika izmantotas un stāvēja slēgtas. Tās tika ātri mazgātas, tīrītas un  mēģinātas pielāgot bēgļu uzņemšanai.

Marina saprata, ka no Ukrainas ieradīsies citi tautieši un šī apmešanās vieta pēc atvēršanas un sakopšanas daudziem būs ļoti vajadzīga, bet viņas todien no tās izbijās. Meitenes vispār bija šokā. Nepietika ar viņu ceļā pārdzīvotajām grūtībām, viņām vēl vajadzēja sastapties ar šādu piedāvāto dzīvesvietu…

Labi, ka varēja doties pie Līgas ģimenes

Tad vecākā meita Daria sazvanījās ar biedrības “Tavi draugi” pārstāvi Ingu, kura koordinēja bēgļu izmitināšanu, un izstāstīja savu situāciju. Inga noorganizēja, ka Marinas ģimeni pavisam drīz varēja uzņemt Līga, kura arī aktīvi darbojās biedrībā, dažādi palīdzot ukraiņu bēgļiem.

Ukrainietes nervozēja un pārdzīvoja, domājot par savu apmešanās vietu Latvijā, bet Inga viņas mēģināja mierināt, ka varēs apmesties pie Līgas ģimenes.

Sajutās kā pasakā

Ar siltiem pateicības vārdiem Marina atminējās sastapšanos ar Līgu un viņas ģimeni. “Viņa atbrauca un paņēma mūs. Mēs visas trīcējām, bet viņa smaidīja. Ar savu mašīnu viņa mūs aizveda uz savu skaisto māju. Mēs atbraucām, skatījāmies un jutāmies kā pasakā. Viss bija skaisti, viss ar smaidu, viss ar noskaņojumu.”

Pamazām ukrainietes nomierinājās un atguva sirdsmieru. “Esmu ļoti pateicīga Līgai, Renāram un viņu bērniem. Viņi ir brīnišķīgi!” Bija jautri, kad jaunākās meitenes centās sazināties ar ukrainietēm un iepazina ukraiņu valodu. Lūšu ģimenes sniegtā palīdzība, atbalsts un sapratne Marinas skatījumā ir liela vērtība.  

Atrada savu neatkarīgu mājvietu

“Mēs pie Līgas dzīvojām ilgi un garšīgi,” Marina ar smaidu stāstīja, bet vienlaikus turpināja, ka pamazām ukrainietes sāka meklēt sev citu mājokli. Viņas saprata, ka nevēlas ilgstoši apgrūtināt šo sirsnīgo latviešu ģimeni, kurā auga pieci bērni.

Viņām izdevās atrast mitekli Baložos. “Arī šeit ir ļoti labi ļaudis. Valentīns un Aiga ir ļoti labi. Mums ir viss, kas nepieciešams.” Latvieši sagādā visu, lai ukraiņu sadzīve būtu pēc iespējas ērtāka. “Man ir ļoti paveicies ar labiem ļaudīm.” Marina pat domā, ka Latvijā visi iedzīvotāji ir tik labi.

Valentīns un Aiga kopā ar saviem trīs bērniem dzīvo Ķekavā, bet Baložu dzīvokli uz laiku nodeva Marinas rīcībā. Pārvācoties uz Baložiem, ukrainietes mierīgi sakārtoja dokumentus, bankas kartes. “Visu, kas nepieciešams normālai dzīvei Latvijā. Visu, kas jādara jebkuram atbraucējam no Ukrainas.”

Atsāka strādāt par medmāsu

Pēc tam Marina sāka strādāt savā medmāsas profesijā. Vispirms viņai bija jāuzrāda savi mediķes dokumenti Rīgā, tad tos apstiprināja Kijivā. Pēc tam viņa saņēma sertifikātu, ka drīkst Latvijā strādāt kā medmāsa.

Patlaban Marina strādā Ziepniekkalna veselības centrā. Viņas ieskatā tā ir brīnišķīga poliklīnika. 

Šobrīd viņa strādā ķirurģiskajā kabinetā kopā ar jauku un saprotošu ārstu. Patīkami, ka viņš par ukrainieti rūpējas kā par meitu.

Jau nedaudz saprot un runā latviski

Darbā Marinu nespiež runāt latviski, taču viņa pati ļoti vēlas iemācīties latviešu valodu pēc iespējas labāk un ātrāk. “Ja man ir grūti un nevaru visu līdz galam saprast un pateikt, mani nespiež [sazināties latviski].

Bet man ir personīga vēlēšanās iemācīties latviešu valodu, kaut arī varbūt nevarēšu to izdarīt pilnībā. Bet saprast – vēlos, runāt – vēlos.

Jau varu runāt un saprast, kad citi runā. Man pašai patīk, ka neesmu kā dunduks, ka es kaut vai saprotu. Cilvēkiem ir patīkami, ka es nedaudz runāju latviski. Viņi pasmaida.”

Ķirurgs, ar ko Marina kopā strādā, ir latvietis, bet labi pārvalda arī krievu valodu. Viņiem darbā nav domstarpību par valodas lietošanu, jo skalpelis līdzīgi skan gan latviešu, gan krievu valodā, savukārt medikamentu nosaukumi ir arī latīņu valodā.

Labestība, neskatoties uz pašu rūpēm

Klausoties Marinas stāstā, viņa ik pa laikam akcentē, ka Latvijā sastapusi daudz labu un sirsnīgu cilvēku. Bet vai ir kaut kas tāds, ko Latvijā vajadzētu uzlabot? Viņa atbild uzreiz: “Man liekas, ka labāk vairs nevar.”

Neilgi pirms mūsu intervijas Marina sazvanījās ar kādu Ukrainas paziņu, kas piedāvāja svaigi sviestu medu. Viņa sarunāja, ka Leonids dosies pēc medus un pārvedīs to mājās, lai ar to varētu stiprināties gan Ukrainā palikusī mamma, gan bērni.

Varbūt karš ir apnicis, bet iedzīvotāji pauž atbalstu  

Ar paziņu aprunājoties par dzīvi Latvijā un stāstot, ka te tā ir laba un latvieši ir labi, paziņa izteikusi viedokli, ka ukraiņu bēgļi un viņu karš citām pasaules valstīm jau ir apnicis. Marina piekritusi, ka tā tiešām varētu būt. Iespējams, vietējie iedzīvotāji par bēgļiem pat dzirdēt vairs negrib, “bet mums neviens neko nepārmet”.

Nav dzirdētas nekādas pretenzijas, kaut arī ukraiņu uzņemšana prasa lielus līdzekļus, tā ietekmē ekonomiku un Latvija jau tā nav pārāk bagāta valsts. “Neskatoties uz to, ļaudis pret mums ir labi.”

Labestība izpaužas, neskatoties uz Latvijas iedzīvotāju bažām par gaidāmo apkures sezonu, cenu sadārdzināšanos un rēķinu pieaugumu. 

“Gan valsts, gan iedzīvotāji piedzīvo grūtības mūsu dēļ, bet nekad neviens mums to nesaka.” Nu ko gan tādā situācijā var uzlabot?!

Vēl nevar atgriezties Ukrainā

“Mēs tikai domājam, kaut ātrāk Ukrainā iestātos miers, mēs varētu doties mājās, parūpēties paši par sevi un darīt tās lietas, ko mums vajag.” Bet vai ir reāli, ka ģimene šogad atgriezīsies mājās?

“Mana vēlēšanās ir atgriezties kaut rīt. Bet es nevaru braukt. Pirmkārt, man izdevās dabūt darbu. Tas ne visiem izdodas. Par naudu, ko nopelnu darbā, varu palīdzēt savai Ukrainas ģimenei.” Daļa no ģimenes locekļiem dzimtenē patlaban nestrādā un tāpēc viņiem nav pārāk lieli ienākumi.

Vecākā meita Daria dzīvo Latvijā, bet strādā Ukrainas uzņēmumā, kurā darbojās jau iepriekš. Viņai ir ļoti labs darba devējs: neskatoties uz grūtībām, viņš pat palielināja algu, Marina teica.

Marinai palīdz latviešu mīlestība

Kas Marinai palīdz dzīvot un izdzīvot Latvijā šajā grūtajā laikā? “Jūsu mīlestība! Tā ne tikai palīdz. Esmu emocionāls cilvēks. Kad sastopu labu attieksmi, sapratni un notikumus, kas gan vēl man var palīdzēt?! Tikai tas.” Viņa katru dienu lūdzas un raud par savu ģimeni, Ukrainu, drīzām kara beigām, atgriešanos mājās un satikšanos ar vīru, mammu un meitām.

Vīram Leonidam patlaban ir darbs Ukrainā, bet, ja vajadzēs, viņš būs gatavs aizstāvēt savu valsti un ģimeni. “Tas nav patoss, tā ir patiesība. Viņš jau arī ir padzīvojis cilvēks, bet kurš gan cits?!”

Nav iespējams tā dziedāt par mīlestību un to nejust!

Sarunas noslēgumā Marina vēlreiz pateicās visiem Latvijas labajiem ļaudīm, kas palīdz ukraiņiem. Klausoties Latvijas dziesmās, tostarp himnā, kas izskan no sirds, ukrainiete ir ļoti aizkustināta, jo jūt latviešu draudzību, skaistumu, sirsnību, kopību, mīlestību. “Kad klausījos tajās dziesmās pie Līgas, sapratu: cilvēki tā jūt. Nav iespējams tā dziedāt un to nejust! Tas nav iespējams.”

Pēc neliela aizkustinājuma mirkļa Marina atzina, ka šie dziedājumi viņu spēcīgi uzrunā. Tajos ietvertās vērtības, tostarp mīlestība, ir jūtamas. Kaut arī latviešu tauta ir salīdzinoši maza, ir labi, ka esam kopā un mums ir labas savstarpējās attiecības. Mūsu siltās attiecības un mīlestība sasilda pat atbēgušo ukraiņu sirdis… “Jūsu mīlestības pietiek pat mums!”

Autore: Santa Kvaste, Jauns.lv