Aktrise Laura Siliņa: sākumā attēlot dzemdības uz skatuves bija ļoti bail

Teātrī Laura ienāca ne uzreiz pēc akadēmijas beigšanas un jau kā divu bērnu mamma. Lauras vīrs ir Nacionālā teātra aktieris Uldis Siliņš; ģimenē aug divas meitas – Maija un Rasa. Viņas ir 1. un 2. klases skolnieces, un šis rudens Siliņu ģimenei iesācies ar lielām pārmaiņām – ne tikai abas meitas nu ir skolnieces, bet ģimene vasaras beigās no Salaspils pārcēlusies uz Āgenskalnu, kur meitenes iet skolā.

Ar Lauru tiekamies saulainā oktobra dienā un viņa uzreiz saka – ejam laukā! Ir viegli ar viņu sarunāties un patīkami klausīties. Viņa runā gaiši un nosvērti. Nav daudz par Lauru pieejamas informācijas un viņa pati izvēlas, cik sevi atklāt. Laura runā un domā ar lielu pietāti – pret sevi, pret līdzcilvēkiem, pret notikumiem un cilvēku dzīvēm. 

Kad runājam par izrādi “Sievietes daļas”, Laura runā īpaši. Pieklusināti, bet spēcīgi. Izrādes pirmajā cēlienā tiek attēlotas dzemdības, īsi pēc kurām mirst galvenās varones bērniņš. Lai arī varētu domāt, ka izrāde centrējas ap zaudējumu un sērošanu, atklājas, ka šis traģiskais notikums paver vaļā slūžas sāpēm, kas milzušas daudz ilgāk. Izrādes otrajā cēlienā skatītāji tiek aizvesti uz ģimenes vakariņām, kur atklājas ne tikai ģimenes problēmas, bet arī aktuālas lietas sabiedrībā, kas nodarbina cilvēkus ikdienas dzīvē. Lugai ir negaidīts ievads, un galvenās varones pārdzīvotais – dzemdībās zaudētais bērniņš – kļūst par impulsu tam, lai tuvinieki beidzot sāktu runāt par būtisko.

“Es nevaru to verbalizēt,” sarunas laikā bieži saka Laura. Tā jau ir – mēs jūtam un uztveram daudz plašāk, kā varam izteikt vārdos. 

Nacionālā teātra aktrise Laura Siliņa.  Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv.

Kāds ir dienas ritms ģimenei, kurā ir divi aktieri un divi skolēni?

Diena sākas ar visiem rīta rituāliem, kas ir saistīti ar bērniem – celšanās, ģērbšanās, ēšana, ieziešana no mājas. Jā, iziešanu no mājas es pieminu kā atsevišķu posmu, jo tad, kad mājas durvis ir aiztaisītas, var uzelpot, jo pirmais dienas posms ir noslēdzies. Mums šogad dzīve un ikdiena ir mainījusies, jo vasaras beigās pārcēlāmies no Salaspils uz Āgenskalnu. Tas ir milzīgs atspaids, kad skola ir 3 minūšu attālumā. Mēs esam pārgājuši uz riteņiem – tā ir cita kvalitāte. Vai nu pavadi laiku braucienā ar riteni vai sēžot korķos. Vienu gadu mēs izvadājām vecāko meitu no Salaspils uz Āgenskalnu, bet sapratām, ka divus skolēnus mēs nevaram izvadāt. Pēc tam seko mēģinājumi, pēc tam ir dažu stundu pauze, kurā ir visi attiecīgie pienākumi ar bērniem… Tomēr es saprotu, ka tas ir tik īss periods, kad bērni ir mazi! Es atceros no saviem pusaudža gadiem, kā ir, kad mainās vēlmes un prioritātes, kad vecāku uzmanība vairs nav tik aktuāla. Un tad ir vakari – izrādes. Ja mums abiem ar vīru mēģinājumu process ir reizē, tad plānošana ir dubultā sarežģītāka. Mums ir palīgi, kas paliek ar meitenēm, ja mums abiem ir vēlie vakari.

Kā tev ir būt šajā izrādē “Sievietes daļas”? Sāpīgas tēmas, turklāt uz skatuves tiek attēlots tik intīms process – dzemdības.

Esmu ļoti pateicīga būt šajā izrādē, par šo lomu. Man kā Laurai – aktrisei, kā Laurai – cilvēkam, mammai, ir ļoti vērtīgi būt šajā izrādē. Jaudīgs materiāls, forši kolēģi. Esmu pateicīga par iespēju mēģināt domāt kā šāda veida cilvēki kā mana varone Maja. Mēģināt iegūt tādu skatījumu uz dzīvi, kāds ir viņai. Tas, kā viņa risina šo situāciju, ir iedvesmojoši. Brīžam skarbi, sapurinoši un asi… bet visa sākuma punkts ir mīlestība. Tu vēlies mīlēt un tapt mīlēts. 

4 FOTO

Foto no Nacionālā teātra izrādes “Sievietes daļas”

Tu domā – mīlestība kā partnerattiecību mīlestība vai plašāk?

Dažādi. Izrādē ir arī tēma partnerattiecības, bet šinī izrādē, es domāju, kodols ir par mātes mīlestību. Par pašu sākotnējo. Es teiktu, ka tas ir primāri. Attiecības starp māti un bērnu ir visa pamatā. 

Pirmais iespaids par izrādi ir, ka pamatā tā ir par traģisku zaudējumu. 

Nē. Zaudējums ir notikums. Tas ir situāciju mainošs notikums gan varonei, gan apkārtējiem. Tas ir drīzāk process vai ceļa meklējums, vai jēgas meklējums – kā dzīvot tālāk. Vai dzīvot? Kāpēc dzīvot – šajā mirklī, kad tas notiek un kad tas šķiet neatrisināms un kā vissliktākais, kas var būt. Bet mēs nekad nezinām, kā tas viss strādā. Ir jāpaceļ acis uz augšu, lai pavērtu skatienu plašāk. Tad varam saredzēt, kā tas mūs visus maina. Ko izlabo, ko sadziedē, kam jaunam ļauj piedzimt. Zaudējums nav galējs. Jebkura miršana paredz citu elementārdaļiņu dzimšanu.

Manas varones satikšanās ar meitiņu ilgst tikai divas minūtes, un tad viņa nomirst. 

Divās minūtēs Maja iegūst un saprot daudz vairāk nekā cits, nodzīvojot visu dzīvi. Tālāk ir jautājums –  ko tu dari ar šīm divām minūtēm?

Vai bērna miršanai izrādē tiek rasts izskaidrojums? Varbūt bija zināmas kādas problēmas jau iepriekš?

Nē, nekas par to neliecināja. Ieskatoties sižetā – ir ģimenes locekļi, kas vēlas meklēt izskaidrojumu un pieprasīt kompensāciju. Majai ir brīnišķīgs citāts: “Ja es lūdzu kompensāciju, tad ar to pašu paziņoju, ka to ir iespējams kompensēt. Taču tā nav.” Skaisti. Skaistas domas. Šis tēls brīnišķīgi domā – skaidri un asi. Man kā Laurai ir tikusi loze mācīties no satikšanās ar šādu tēlu. To es ņemu līdzi arī sev dzīvē.

Ko tev bija svarīgi uzsvērt, attēlojot dzemdības uz skatuves? 

Režisore Ināra Slucka jau no sākuma zināja, ka neiesim klasisko ceļu. Diezgan ilgi kopīgi meklējām veidus, kā to darīt. Gala rezultātā nonācām pie iespējami maksimālā minimālisma. Tukša skatuve, 4 krēsli, prožektora stars, aktieri un brīnišķīgā čelliste Dace Zālīte-Zilberte. 

Man ir svarīgi, ka runājam par būtību. Nevis mānīties un imitēt, bet saprast, ko šis process nozīmē aktieriem uz skatuves un skatītājiem zālē. 

Kā aktieri spēj attēlot to, ko paši nav piedzīvojuši? Kā atzīst Laura, tā jau ir aktiera profesijas būtība.  Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv.

Kāds ir tavs novērojums, vai sabiedrībā pieaug spēja runāt par sāpīgiem tematiem, arī bērna zaudēšanu, piemēram? 

Tas nav temats, par kuru ikviens uzreiz spēj izteikties, spēj reaģēt vai zināt, ko teikt otram. Ja mēs runājam par jaundzimušā miršanu – es nezinu, kā tas ir. To nesapratīs neviens, kā tikai tie, kas to ir piedzīvojuši. Man nav ne mazākā pamata paziņot, ka es zinu, kā tas ir. Es varu tikai ceņpilni un ar mīlestību tuvināties sajūtai. Es šo ceļu eju caur mīlestību, caur pieņemšanu, bet es nekad nezināšu, kā tas ir. To zina tie, kas to ir izdzīvojuši. Tā ir viņu pieredze. Tas ir viņu ceļš, izaugsme viņu dzīvē. 

Tas kā Maja tver pasauli, tas pārējiem nav saprotams. Izrādē ir vārdi, ko saka Majas vīrs: “Maja saprata, cik vērtīga ir dzīvība.” Vai mēs zinām dzīvības vērtību? Cilvēks par to sāk domāt tikai tad, kad ir piedzīvojis zaudējumu. Kāpēc mēs nespējam to novērtēt? Arī man nav viegli par to runāt. Grūti tam atrast vārdus. Un ja ir pretī tev cilvēks, ar ko tas ir noticis? Kā par to runāt? Manuprāt, bez vērtējuma, bez savas interpretācijas, bez sava tulkojuma par to, bez vainīgo meklēšanas, bet ar mīlestību, ar gaismu, ar klātbūtni.

Tas, kā varone rīkojas – kā tas ir? 

Pamata lieta ir viņas klātbūtne telpā un notikumā. Viņas spēja ieraudzīt cilvēkus, kādi viņi ir. Viņa nav pārņemta ar savu ego, savām problēmām, savu dzīvi un saviem notikumiem. Tas ir nākamais līmenis, kādā kvalitātē dzīvot. Vai tu esi pārņemts ar tām mazajām lietiņām, kašājies un rotē uz riņķi, izdzīvo kārtējo problēmu, vai tver plašāk, lielākos mērogos. Kā viņa skatās, klausās cilvēkos – tas ir citādāk. Mammā, māsā, vīrā – savos tuvākajos cilvēkos. Tie ir cilvēki, ar kuriem ir vērts dzīvot vistiešāk un skaidrāk, jo tie ir mūsu mīļākie cilvēki. Un tajā pašā, ja mēs varam ar jebkuru cilvēku mijiedarboties ne-egoistiskā veidā, tad tā arī ir cita kvalitāte. Skaidrs, ka katrs skrien uz savu galamērķi. Traģiskais notikums Maju ir izmainījis, un varone neizvēlas palikt turpat. 

Tev ir auksti. (Pamanu, ka Laura drebinās)

Nē, nē! Runājot par šīm tēmām, ķermenis atsaucas. Grūti par to ir runāt, grūti to izskaidrot. Vēl jo vairāk man, kas to nav piedzīvojusi. Es nezinu, kā tas ir. Man ir jāmēģina tā tēma plest, meklējumi ir dažādi. Tas ir sevi plosošs process. Jebkurš cilvēks, kas to ir piedzīvojis, var atnākt uz izrādi un pateikt – tā nav! Bet es varu cieņpilni un ar mīlestību mēģināt saprast un mēģināt domāt kā viņi.

6 FOTO

Aktrise Laura Siliņa

+ 2

Skatīt visus

Kā aktieri spēj attēlot lietas, kuras paši nav piedzīvojuši?

Kā izdzīvot notikumus, kurus tu neesi pieredzējis? Tā ir aktiera profesijas sastāvdaļa! Tas iekļauj daudz dažādas lietas – iztēle, spēja iejusties dotajos apstākļos, empātija. Mēģini domāt sava tēla ietvaros – tas ir sākumpunkts. Ja tu spēj domāt sava tēla ietveros, tu spēj rīkoties sava tēla ietvaros. Kamēr tu nokal visus savus primitīvi klišejiskos priekšstatus par cilvēkiem un situācijām…! Izziņas posmi ir vairāki. Būtisks ir katra darbs, kā katrs strādā, lai šī tēma aktierim kļūst personīga. Kā man to padarīt sev aktuālu? Lai es varu par to runāt, saprotot, par ko es runāju. 

Ko tevī šī izrāde ir mainījusi?

Tas aizvien ir process un katru reizi, kad izrāde ir jāspēlē, ir domas, kas turpina veidoties un transformēt mani. To efektu, ko rada izrāde, jūtu ilgtermiņā. Loma iedevusi vērtīgu pieredzi un veidu, kā skatīties uz dzīvi, uz līdzcilvēkiem. Par runāšanu tieši un godīgi. Par spēku lietas nosaukt vārdos. Augšanas process ir ļoti sāpīgs.

Vai pati esi piedzīvojusi augšanas sāpes? 

Protams. Dzīve paģēr ļoti daudz sāpīgu situāciju, bet laikam tās sāpīgākās lietas ir saistītas ar ego. Tā ir pirmā reakcija – kā, kāpēc, kāpēc es? Ego ir baigais faktors. Pēdējā laikā tas ir termins, par ko es domāju. Ikdienā dažādās situācijās jūtu, kā ego plosās – gan mans, gan spēju redzēt citu cilvēku ego. Un, kad paskaties, tad saproti, ka citu cilvēku izpausmes nemaz nav saistīts ar tevi. Vienkārši cilvēku ego plosās. Diezgan atbruņojoša sajūta, kad to neuztver personīgi. 

Gaiši un ar lielu pietāti – tā Laura runā par izrādi “Sievietes daļas”.  Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv.

Kad esi jutusi sava ego plosīšanos? 

Tas ir visur! Sadzīvē, ar bērniem, darbā, veikalā. Pārdevēju tev ne tā atbild. Kā? Uzreiz ieslēdzas ego – kā jūs ar mani runājat!? Bet tu jau nezini, kas šim pārdevējam ir ticis uzkrauts, ko viņš ir piedzīvojis. Mēs verbāli un emocionāli nepārtraukti cits citu noliekam. Tas ir labs teiciens – vai nu saki kaut ko labu vai arī paklusē. Bet labs ne vienmēr nozīmē, ka tas ir kaut kas mīļš! Tas absolūti nenozīmē glaudīšanu pa spalvai. Labs – tas ir arī kaut kas ļoti tiešs. Mājās mums nesen bija situācija, kur bija emocionāls izvirdums, bet tā vietā, lai situāciju notušētu – labi, labi, labi, ieēdīsim kaut ko saldu vai paskatīsimies multenīti un tiekam ātri tam pāri, tā vietā mēs apsēžamies pie galda un pārrunājam, kas ir noticis. Nosaucam to vārdā un runājam – vai mēs tā gribam dzīvot? Mēs pastāstām, kā mēs par šo jūtamies un meklējam kopsaucēju, kā darīt, lai mēs visi justos labi.

Sarunāšanās. Sarunāšanās ir svarīga, bet sarunāšanās prasa laiku, pieslēgšanās 

prasa laiku. 

Ērtāk ir nomodulēt otra cilvēka pašsajūtu – es izdomāju un savā prātā pieņemu, kā tu jūties un dzīvoju tālāk. Bet es jau nezinu! Ērtāk ir izmodelēt tavā vietā, iedot saldējumu un priecīgi iet tālāk. Es esmu ieinteresēta veltīt laiku savos bērnos un līdzcilvēkos, ko satieku. Esmu par jēgpilnu kopā būšanu. Par vienam otra ieraudzīšanu. Un teātris kā reizi ir partnerība un kopā būšana uz laukuma. Viens pats tu neko nevari izdarīt, lai cik talantīgs tu būtu.

Ko jums kā ģimenei patīk darīt kopā?

Pirmkārt, neko nedarīt. Manā skatījumā tā ir liela māksla – ļaut organiski līdz kaut kam nonākt. Ja runājam par brīvdienām, kad nesteidzīgi esam kopā, vispirms tā ir elpas ievilkšana – ieraudzīt vienam otru. Es esmu atpūtusies, tu esi atpūties, un tad mums rodas vēlme kaut ko darīt kopā. Kad ieraugām viens otru, varam braukt ar riteņiem, iet pārgājienos. Mums ir svarīgi būt ārā, dabā, kustībā. Mums ir kustīgas un enerģiskas meitenes, kuras pieprasa mums būt labā formā. Vēl mēs viņas varam noķert (smejas).

Savā stāstījumā par galveno varoni saki, ka viņa ir stipra. Kā izpaužas, tavuprāt, sievietes vai cilvēka stiprums?

Majas kontekstā, ja lietoju vārdu stipra – tas ir viņas spēks un neatlaidība, un vēlme atrast jēgu un turpināt dzīvot. Ka šis notikums viņu neiznīcina, bet paceļ citā kvalitātē. Izaugsme ir ļoti sāpīga un izaugsmes procesā var notikt tā, ka to nepārdzīvo. Manā dzīvē ir vairāki notikumi, uz kuriem atskatoties, es varu teikt – es paliku dzīva un kļuvu stiprāka. Gan fiziski, gan mentāli. Manā gadījumā vairāk mentāli. Ka tu nesabrūc, neļauj tiem notikumiem likt sev izbeigties. Manā gadījumā bieži vien šos notikumus ir izprovocējuši citi cilvēki.

Kas ir bijuši šie notikumi tavā dzīvē?

Tie ir personīgi. Tas ir bijis citu cilvēku darbību rezultāts, kas tev liek justies slikti. Un te jautājums, vai pēc tam tu noraksti visus cilvēkus, vai piedod tiem cilvēkiem un turpini dzīves laikā mācīties mīlēt cilvēkus. Nevar visus norakstīt dažu cilvēku darbu dēļ. Pēc tam, protams, ir ļoti grūti kādam uzticēties. Tu vari nodzīvot vairākus gadus bez jebkāda tuvāka emocionāla kontakta vai bez jebkādas pieslēgšanas citiem. Bet tas ir ceļš, izaugsmes process. Nereti es domāju, ka mēs esam tik paredzami un tik vienkārši, bet no otras puses – tik sarežģīti un nesaprotami! 

Aktrise Laura Siliņa ar izrādes “Sievietes daļas” afišu. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv.

Cik ilgs parasti ir izrādes tapšanas process?

Divi mēneši. Tas ir standarts, kas tiek atvēlēts katrai izrādei.

Šķiet diezgan maz. Tas ir no brīža, kad tiek sadalītas lomas?

Jā, tas ir no brīža, kad tu saņem savu eksemplāru. Ja vien nav ļoti specifiska izrāde, piemēram, muzikāla izrāde, kur ir jādzied operas ārijas, to gan nevar izdarīt divos mēnešos – tad vēl pirms tam ir sagatavošanās process. Tomēr tajā pat laikā šie divi mēneši prasa spēju mobilizēties, pieslēgties mēģinājumu procesos. Ja tas laiks būtu izstieptāks, tad varbūt rastos atslābums, jo vēl jau ir laiks. Manā pieredzē nav bijis neviena iestudējuma, kurā neizskan frāze – mums ir par maz laika! Tad es sev atgādinu, vienmēr mēs izlaižam izrādi, paspējam visu. Pirmizrāde ir kulminējošais punkts, kad ir noslēdzies sadarbības process ar scenogrāfiem, tērpu mākslinieku, režisoru, bet aktierim pēc tam vēl ir ilgs ceļš. Meklēšana un domāšana – tur galīgi pēc pirmizrādes nekas nebeidzas.

Jūs abi ar vīru esat aktieri. Droši vien ir loģiski, ka aktieri veido ģimenes, jo ļoti labi saprot viens otru?

Es nezinu, vai tas ir loģiski, bet interesanti, ka es biju viena no tām, kas diezgan kategoriski domāja un teica, ka ar aktieri nekad nebūs kopā! Un redz kā! 

Kam, tavuprāt, būtu vērtīgi vai interesanti redzēt izrādi “Sievietes daļas”?

Nevaru izdalīt vienu kategoriju vai skatītāju grupu, jo tēmas, par kurām runājam šajā izrādē, ir gana fundamentālas. Mēs katrs esam bijis mazs, katram ir bijusi mamma. Ir cilvēki, kas nav piedzīvojuši satikšanos ar savu mammu, tomēr jautājumi, kurus paver izrāde, ir daudz. Jau atkal nāk prātā doma – cik it kā vienkārši un paredzami mēs esam, bet tomēr tik sarežģīti.

Ar Lauru Siliņu sarunājās Mammamuntetiem.lv portāla galvenā redaktore Gunita Krilova. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv.