Skola pirmklasnieka acīm – ko darīt (un nedarīt) vecākiem un skolotājiem, lai bērnam palīdzētu skolā justies labi. Stāsta profesore Baiba Martinsone

Skola pirmklasnieka acīm – kādas ir tavas pirmās domas vai asociācijas, kas nāk prātā un kuras tev, šķiet, ir jāpasaka vecākiem, skolotājiem.

Pamatā visi bērni grib iet uz skolu – tie, kas tai ir emocionāli gatavi. Viņi grib būt lieli, gaida mācīšanos. 

Parasti arī vecāki, gaidot bērna pirmo klasi, viņu tai pozitīvi noskaņo. Bet, kad skola sākas, bieži vien rodas jautājumi.

Uz skolu bērns aiziet ar savām domām par to, kas tur būs. Savukārt skola prasa citas prasmes, nekā bija vajadzīgas pirmsskolā. Piemēram, skolā nepieciešama ilgāka uzmanības noturība, ir jāvar nosēdēt 40 minūtes stundā. Ir vajadzīgas pašorganizēšanās prasmes – bērnam ir jāvar tikt galā ar saviem mācību līdzekļiem, salikt somu, izlikt uz galda tobrīd nepieciešamo. Ir vajadzīga fiziskā pašregulācija – sēdēt, gaidīt savu kārtu, nerunāt, ieplānot tualetes apmeklējumu starpbrīžos, lai nebūtu jāiet mācību stundu laikā. Ir vajadzīga emociju pašregulācija – spēja noturēt savas domas, nomierināt sevi emocionāli, lai starpbrīdī nav jāzvana mammai, sakot, lai brauc pakaļ un ved mājās.

Šie ir nozīmīgi bērna attīstības sasniegumi, kas parasti ir attīstījušies līdz septiņu gadu vecumu, lai bērns būtu gatavs mācīties skolā.

Viens no tipiskiem izaicinājumiem ir, ka skolas mēdz pieņemt: bērniem pašiem ir jāsaprot, kā skolā uzvesties, tāpēc nereti viņiem piedēvē uzvedības problēmas, kur to vispār nav. Jo ne visi bērni uz skolu atnāk ar vienādām sociāli emocionālajām prasmēm. Daļa daudz vieglāk iekļaujas un saprot noteikumus, kādi skolā valda, un spēj tos ievērot, bet daļai bērnu šie noteikumi vienkārši ir jāmāca.

Te ir tas lielais skolas uzdevums – mācīt bērniem sagaidāmo uzvedību. Ko tieši es sagaidu? Kā tev ir jāuzvedas? 

Ka tev uz stundām ir jāierodas laikā, ka soma jāliek šeit, stundas laikā jādara tas, starpbrīžos tev ir jābūt tur, ka ēdamzālē jāuzvedas tā, vai arī kas ir jādara tualetē vai ģērbtuvē. Par šo visu ir jārunā, un ir jāuztur skaidri uzvedības noteikumi. Un tas vēl nav viss – kad bērni uzvedas, kā skola sagaida, skolotājam ir visādā veidā jāapstiprina un jāpasaka, ka tas ir pareizi: malacis, tu mierīgi ej pa gaiteni! Vai, ja bērns stundā labi strādā, skolotājs saka: ļoti labi, turpini krāsot! Lai bērns jūt, ka viņš ir uz pareizā ceļa. Savukārt, kad ir nepieņemama uzvedība vai sākas kādi uzvedības pārkāpumi, svarīga ir skolotāju konsekventa reakcija uz to. Nevis domāt: ja viņš pļāpā, tad vienu skolotāju tas traucē, citu ne, vienā stundā viņš drīkst ņemt telefonu, otrā ne.

Nereti diemžēl gaidas, ko skolā lolo skolotāji un ko bērni, nesakrīt. Tad skolotāji bieži vien saka: bērns nemaz nenožēlo savu rīcību! Stāsta, ka viņš stundas laikā palien zem sola, grauž zīmuļus un traucē stundu – visi bērni skatās uz viņu. E-klasē seko negatīvs uzvedības ieraksts, ka bērns traucē stundu. Seko nākamais ieraksts, ka bērns nemāk uzvesties, traucē stundu. Bet reāli no šādas skolotāja rīcības bērns neko neiemācās. Skolotājs saka: bērns nenožēlo. Taču ir jāsaprot, ka nav jau, ko nožēlot. Bērnam nemaz nebija nekādu sliktu nodomu – viena daļa pat neapjēdz, ka konkrētā uzvedība skolai nav piemērota, viņš neko sliktu nav domājis! Bērns parasti nelien zem galda ar domu: es izjaukšu šo dabas zinību stundu. Tā var būt impulsīva reakcija. Ļoti būtiski: skolai ir jābūt gatavai sagaidīt bērnus – jo īpaši 1. klasē – ar skaidru struktūru un fokusu uz attiecību veidošanu.

“Ja nav izveidotas pozitīvas attiecības, bērni ar skolotāju mazāk sadarbojas, sliktāk mācās un klasē ir sliktāki disciplīnas rādītāji. Tāpēc ka disciplīna pēc būtības ir sadarbošanās,” skaidro Baiba Martinsone.

Otra lieta – vecāku attieksme. Mēs runājām, ka parasti skola sākas ar pozitīvām gaidām. Bet, kad skola patiešām sākas, vecāki var izdarīt divas lietas, kas noteikti nepalīdz bērniem: viena lieta ir projicēt savu skolas pieredzi – bieži vien nelabvēlīgo – uz savu bērnu. Sagaidot, ka, visticamāk, atvasei neveiksies matemātikā, jo kādam no vecākiem negāja matemātikā, ka bērni ir nežēlīgi un ka bērnam skolā varētu darīt pāri. Tas ir kā gaidīt bērnu no skolas mājās kā no frontes līnijas, kā izlūku – kas tur bija, kurš ko darīja, vai tevi kāds aiztika? Šādā veidā vecāki, nespējot nomierināt savus bērnus, īstenībā rada un uztur trauksmi. Tad vēl pieslēdzas vecāku čats, ka, piemēram, klasē divi bērni ir sastrīdējušies un apsaukājušies, un tad pieaugušie ar savu uzvedību parāda bērniem, ka ar šādām situācijām nav iespējams konstruktīvi galā.

Ja bērns atnāk no skolas un saka, ka man nepatīk skolā, man tur dara pāri, tad vecāka loma vispirms būtu nomierināt bērnu un pārrunāt situāciju. Ja nepieciešams, tad turpināt meklēt risinājumu skolā, nevis iet uz raidījumu “Bez tabu”.

Un skolā runāt vispirms ar klases audzinātāju, nevis uzreiz ar direktoru.

Jā. Jāsāk ar pirmo atbildīgo. Ja neveidojas komunikācija, tad iet pie nākamā atbildīgā.

Vai vari vairāk ieskicēt par attiecību veidošanu, ko pieminēji, – ka skolai vai klases audzinātājam jāveido vai jāpalīdz bērniem veidot savstarpējās attiecības. Radies iespaids, ka diezgan reti skolotājs to dara, jo jāpaspēj mācību viela. Vai vari dalīties idejās, kā to veiksmīgāk darīt?

Daļa pedagogu attiecības veido automātiski un nepievēršot tam uzmanību, jo viņiem tas notiek dabiski. Tomēr ir svarīgi, lai arī tie pedagogi, kas ir prasmīgi un spējīgi, vienalga attiecību veidošanu ieliek savas apziņas līmenī – ka, tāpat kā strādāt mācību sasniegumu un programmu īstenošanas labā, ir būtiski veidot, uzturēt un atjaunot attiecības ar saviem skolēniem.

Ja nav izveidotas pozitīvas attiecības, bērni ar skolotāju mazāk sadarbojas, sliktāk mācās un ir sliktāki disciplīnas rādītāji. Tāpēc ka disciplīna pēc būtības ir sadarbošanās. 

 

Ja ir labs kontakts ar skolotāju, tad bērns vēlas būt labs, klausīt skolotāju, sadarboties ar viņu. Tātad attiecības ir disciplinēšanas pamats. 

Attiecību veidošana nozīmē, ka skolotājs tiešā veidā dziļi apzinās, ka pats ir daļa no pedagoģiskā procesa. Nevis ārējais eksperts, kurš ir beidzis skolu un nu māca bērnus, liek viņiem atzīmes, novērtē viņus.

Vajag, lai bērni jūt, ka skolotājs kopā ar viņiem plāno, ko mēs mācīsimies, pārrunā ar bērniem individuāli, kā viņiem iet, uztur regulāru kontaktu ar vecākiem, plānojot bērnu izaugsmi. Ka skolotājs veido attieksmi pret mācību priekšmetu un vispār pret mācīšanos, iedodot vēstījumu: būs interesanti un daudz apgūsim! Arī brīžos, kad būs grūti un būs garlaicīgi, kā mēs iesim šim procesam cauri. Šādā brīdī notiek ne tikai intelekta, bet arī sociāli emocionālo prasmju darbināšana. Svarīgi atcerēties: kad ejam uz skolu, mēs neatstājam emocijas mājās, neaizejam tikai ar savām kognitīvajām spējām. Emocijas ir mums līdzi, mūsu ģimenes pieredze ir mums līdzi, mūsu fiziskā un mentālā veselība ir mums līdzi. Attiecības un pašregulācija ir pašvadītas mācīšanās pamats.

Savstarpējo attiecību veidošana – gan skolotājam ar bērniem, gan bērniem savā starpā – ir preventīva un universāla pieeja. Attiecību veidošanai, noteikumu uzturēšanai, mācīšanai, pozitīvam pastiprinājumam – tam ir jābūt visas skolas kultūras daļai. Ka mēs nevis slavējam tikai labākos un rājam un stigmatizējam tos, kas kaut ko nevar, bet mēs strādājam ar pilnīgi visiem bērniem. Ļoti svarīgs ir skolotāja paraugs – ka arī viņam pašam patīk mācīties. Piemēram, stāstot bērniem, ko jaunu viņš ir apguvis, ko uzzinājusi brīvdienās. To pašu ir svarīgi darīt arī vecākiem. Pieaugušajiem jāparāda: mācīties ir aizraujoši un vērtīgi.

Runājot par bērnu attiecību veidošanu, ir tāda, manuprāt, muļķīga tradīcija par bērnu izsēdināšanu ar norādi: šie ir tādi pļāpīgi un vēl kaut kādi, tos mēs izsēdināsim. Ko no šādas rīcības bērni saņem?

Ja skolotājs pārsēdināšanu izdara bez kritiskiem komentāriem, tad, visticamāk, īpaši mazāki bērni par to neko nedomātu, viņi to vienkārši pieņemtu, un tas varētu pozitīvi ietekmēt klases attiecību veidošanu. Turpretī pārsēdināšana ar komentāru – tu nemāki uzvesties! Bērni, jūs jau zināt, kāds viņš ir! Neaiztieciet, nekaitiniet! – ir izstumšana un nenāk par labu arī tiem bērniem, kuriem nav nekādu uzvedības grūtību. Ja skolotāja gudri kustina bērnus un sēdina dažādos veidos, un nepieliek tam tādas birkas kā “jūs divus nevar laist kopā” vai ko tamlīdzīgu, tad tajā nav nekāda ļaunuma. Daudzi skolotāji veic tādu rotāciju.

Te ir svarīgi arī, kā interesēs tas notiek. Piemēram, ir bērns ar uzvedības un aktivitātes traucējumiem. Grozās, nevar koncentrēties, ātri zaudē uzmanību. Psihologs iesaka, ka šim bērnam ir jāsēž tuvu skolotājam, priekšējā solā, jo skolotājs ar savu klātbūtni palīdzētu šādam bērnam saorganizēties. Bet skolotāji dažkārt saka: nē, man ir daudz ērtāk, ka šāds bērns sēž pēdējā solā, jo tad es viņu redzu labāk. Bet par kā vajadzībām mēs tagad runājam? Ja runājam par skolotāja vajadzībām, tad bērns jāsēdina pēdējos solos, ja domājam par bērna vajadzībām, viņam jāsēž pirmajā solā, lai, esot pēdējā, viņam nav priekšā visa klase, viss teātris! Skolotājs saka: jā, bet, ja viņš sēž priekšā, viņš tāpat griežas atpakaļ. Bet bērns pagriezties atpakaļ vienmēr var mazāk nekā tad, ja viņam visa klase ir priekšā.

Ja izsēdināšana notiek bez komentāriem, tad tas ir foršs veids, kā bērniem palīdzēt sadraudzēties. Piemēram, ja liek samainīties ar sola biedriem un rosina, lai pajautā viens otra vārdu, uzdod, piemēram, divus jautājumus par to, kāds ir tavs mājdzīvnieks, kas garšo, negaršo. Tas ir veids, kā bērni tuvāk iepazīstas. Tāda mērķtiecīga rotācija, lai bērni sadraudzētos, iepazītos, nevis atrastu vienu labāko draugu, ar kuru jūtas droši, un iepazīšanās tālāk nenotiek.

Pilnīgi noteikti! Vērtības klasē nevar iemācīt deklaratīvi. Vērtības var tikai iemiesot. Var definēt, ka viena no vērtībām mūsu klasē ir cieņa. Ka mūsu klasē viena no vērtībām ir cieņa. Mums nemaz nav jārunā par mobingu, bulingu, vardarbību vai tiranizēšanu – tā visa ir necieņa. Ja apsmej otra viedokli, ja jokojies par otra drēbēm, ja ķircini otru un noslēp viņa mantas, tu esi izrādījis necieņu. To ir vienkārši saprast, ko mēs sagaidām, sakot – jāizrāda cieņa.

Netiešā veidā iemācīt cieņu un nostiprināt grupā attiecības var ar dažādām pedagoģiskām metodēm, piemēram, uzdodot jautājumu, gaidīt vismaz trīs bērnu atbildes. Šādā veidā skolotājs parāda, ka visu viedokļiem ir nozīme, ne tikai to, kas var atbildēt ātrāk, un tad strādāt ar ātrajiem domātājiem. Kad atnākam pēc brīvlaika, jāsāk ar attiecību atjaunošanu. Tikai pēc tam mācīšanās. Ar tādiem pavisam nelieliem paņēmieniem skolotājs var noturēt attiecības. Ja ir pandēmija, slimošana, atkal jāpievērš uzmanība, kā mēs ļaujam bērniem justies piederīgiem klasē.

Un vēl svarīgi, ka nav visu laiku spiediena uz rezultātu, uz sasniegumiem, bet gan ka mācības ir arī mierīgs process. Piemēram, tas, ka visi bērni raksta, vien ir notikums! 

Mēs varētu teikt: tas ir tikai normāli, ka visi bērni skolā raksta. Taču nekā! Kādi trīs klasē varēja arī nerakstīt un pateikt, ka netaisās to darīt. Tieši tajā momentā, kad klasē ir miers un darba atmosfēra, sākas pedagoga darbs – darbs ar pozitīvo pastiprinājumu, ar pateikšanu bērniem, kas ir pareizi, ka tā lai turpina – gan individuāli, gan visai grupai kopā. Nevis tad, kad sākas neuzvedība, sākas pedagoga darbs, lai savaldītu tos, kas slikti uzvedas, un ar viņiem kaut ko darītu.
 

Tipisks pirmo klašu meiteņu komentārs ir: mums klasē ir mežonīgi zēni, viņi starpbrīžos skrien. Skolotāji mēdz vecākiem sapulcēs palūgt, lai parunā ar šiem mežonīgajiem bērniem mājās, kā skolā jāuzvedas. No vienas puses, it kā normāls lūgums, no otras – ja tas turpinās un klase tiek padarīta par sliktajiem, es domāju, ka bērns ļoti ņem pie sirds, ka viņa klase ir sliktākā un nekad nebūs labākā. Kā bērns šādā situācijā var justies? Iespējams, ļoti bezspēcīgs, jo viņš kā bērns šos zēnus nevar nomierināt.

Īstenībā tas ir kaitīgāk, nekā var iedomāties. Bērni sagaida, ka pedagogs uzturēs kārtību klasē, jo tikai skolotājam ir tāda vara. Ja pedagogam tas neizdodas, tad var mainīties visa klases dinamika, arī pārējo bērnu uzvedība un disciplīna. Klasēs, kuras tiek stigmatizētas – jūs jau esat vistrakākā klase –, domājot, ka tad audzēkņi “saņemsies”, bērni sev izveido negatīvu identitāti un vēlāk ar lepnumu jaunajiem skolotājiem saka: skolotāj, jūs ar mums netiksiet galā, ar mums neviens netiek galā, mēs esam tā trakā klase. Tas noteikti nav atbalstāms!

Pedagogam ir vara pār to, kas notiek klasē. Līdz ar to pedagogam ir arī atbildība par to, kas notiek klasē. 

Vecāki, protams, var ar bērnam pārrunāt uzvedības noteikumus, tomēr realitātē vara un atbildība par situāciju klasē ir pedagogam. Protams, ir situācijas, kas nav atrisināmas tikai ar pedagoģiskiem paņēmieniem, tādēļ ir būtiski skolās uzturēt izveidotās atbalsta un sadarbības sistēmas problēmu risināšanai, lai arī pedagogs saņemtu atbalstu. Savlaicīga, preventīva pievēršanās klases kolektīva veidošanai, attiecību veidošanai ar bērniem, pozitīva klimata uzturēšanai – tā ir fundamentāli svarīga.

Ar prātu es saprotu, ka skolotājam ir vara. Bet, ja vecāki redz, ka visa neuzvedība, bērnu stigmatizēšana utt. klasē turpinās, kur šajā gadījumā ir risinājums? Vēl tipiski ir, ka citu priekšmetu skolotāji iet sūdzēties klases audzinātājam: jūsu bērni slikti uzvedas. Tad es domāju: bet kāds sakars? Priekšmeta skolotājs ir atbildīgs par to, kas notiek viņa stundā, un tur nav klases audzinātāja atbildības. Ko šeit var darīt vecāki? Teikt bērnam: nu, tev šis ir jāiztur?

Ja tas, ko saucam par sūdzēšanos, ir koleģiāla apspriešanās par klases vai atsevišķu skolēnu grūtībām, lai plānotu saskaņotu darbību, tad tas vērtējams patiešām pozitīvi. Savukārt, ja priekšmeta skolotāji nāk vienkārši sūdzēties klases audzinātājam par viņa audzēkņiem, tad to citādi nevar nosaukt kā tikai par atbildības neuzņemšanos. Piemēram, angļu valodas skolotājs ir atbildīgs par to, kas notiek angļu valodas stundā, un nevis klases audzinātājs. 

Nav nemaz tik viegli pieņemt, ka mācīšanas pieeja mainās. Nu, nav vairs tā, ka skolotājs sagatavojas stundai, māca to, kas paredzēts, bet bērnu pienākums ir ar mirdzošām acīm klausīties. Tas vairs tā nedarbojas!

Nereti, kad skolotāji koleģiāli dalās par bērniem, tad kāds saka – es nezinu, man gan viņi pilnīgi normāli strādā, nekādu problēmu nav. Pedagogi plāno darbu ar klasēm, velta laiku, lai runātu par metodiskām lietām, un tieši tāpat būtu jāvelta laiks runāšanai par bērnu sociāli emocionālo izaugsmi. Skolotājiem jārunā, piemēram, par to, kas šajā klasē veido vislielākās grūtības. Ja, piemēram, skolotāji dalās, ka kādās stundās ir lielākās grūtības ar trokšņošanu, sarunāšanos un ir grūtības apsaukt bērnus, tad skolotājiem vajadzētu likt galvas kopā, strādājot un domājot, kā es matemātikā, tu angļu valodā un vēl kāds cits vēsturē – kā mēs – pieiesim šai klasei, lai mēģinātu risināt šīs problēmas. Nevis vienkārši pateikt, ka tavējie slikti uzvedas, un klases audzināšanas stundā skolotāja stāsta bērniem, kā jums vajag uzvesties, un visi to laiž gar ausīm, e-klasē ielikti negatīvi ieraksti, vecākiem jālūdz mājās atkal un atkal runāt par uzvedību.

Ja mēs gribam veidot pozitīvu uzvedību, tad saistībā ar negatīviem ierakstiem e-klasē, pirmkārt, skolotājam būtu vērts padomāt, ko viņš darīja, lai situāciju risinātu. Tātad, ja bērns pļāpā un skolotāja ieraksta negatīvu ierakstu par stundas traucēšanu, tad skolotājam būtu jāvar pamatot, ka es darīju to, man tas nenostrādāja, es darīju to, arī tas man nenostrādāja, un tad es veicu šo negatīvo ierakstu. Tā būtu vēlamā darbību ķēde.

Nākamais solis – ja bērnam ir negatīvs ieraksts, tad ir vajadzīgs vismaz viens, bet optimāli trīs pozitīvie ieraksti. Tas nozīmē, ja bērns sakāvās vai apsaukāja kādu bērnu, tad skolotājam ar uguni ir jāmeklē, kurās stundās vai starpbrīžos bija kaut kas normāli. Varbūt bērns labi dalījās ar kādām lietām starpbrīdī, varbūt palīdzēja kādam bērnam sportā, varbūt viņam bija viss nepieciešamais līdzi matemātikā un visi darbi izpildīti, vai varbūt zīmēšanā bērns labi strādāja – un tas ir jāraksta e-klasē. Lai neveidotos stigmatizācija, ka šim bērnam nekad nekas nav līdzi, viņš mūžīgi kaujas, viņš vienmēr traucē stundu. Šādā veidā bērnam tiek pakāpeniski veidots negatīvs tēls. 
 

Skolai ir liela vara – dažkārt tā pat spēj vecāku noskaņot pret savu bērnu. Ka bērns nekad neko nevar. Esmu redzējusi, kā mamma, kura bērnu audzina viena, jau nolaiž rokas: re, viņam atkal negatīvs ieraksts e-klasē, es vairs nezinu, ko darīt.

Skolai ir liela vara, jā, un skola ir arī liels resurss bērnu un ģimeņu atbalstam. Tomēr biežāk, ja skola par daudz sūdzas, vecāki nostājas bērna pusē – dabiski, lai aizstāvētu savu atvasi. Tāpēc, ja bērnam ir negatīvi ieraksti, šis ir īstais brīdis, kad vecākam doties uz skolu pārrunāt ar skolotāju, kāda palīdzība ir nepieciešama. Nevis, lai jautātu, ko mēs tagad darīsim ar bērnu, bet kā es kā vecāks varu palīdzēt. Tāpat pārrunāt, ko tieši skolotāji darīs, lai sadarbība izdotos. Problēmu risināšana nav atbildīgā atrašana un pienākumu deleģēšana viņam, bet gan pienākumu un atbildības sadalīšana, lai virzītos uz mērķi.

Jāatzīmē, ka skolas psihologa pirmais darbs ir konsultēt pedagogus. Ja skolotāja saka, ka bērns traucē stundu vai kāds bērns ir agresīvs, tad psihologs vispirms pieslēdzas skolotāja atbalstam. 

Iet klasē, vēro skolotāja darbu, izstrādā rekomendācijas, izmēģina dažādus pedagoģiskus gājienus, skatās, vai ir nepieciešams strādāt arī ar bērnu, vai ir nepieciešams sazināties ar vecākiem, varbūt ir vajadzīgs bērnam veikt psiholoģisko izpēti. Bet ne tā – viņš manā stundā spļaudījās, tagad tu ej pie psihologa veikt testēšanu un skaidrot, kas tam bērnam ir par problēmām.

Te ir ļoti, ļoti svarīgā lieta – mums visādā veidā ir jāstiprina pedagogi, lai viņi, lai visa izglītības nozare ar mediju, sabiedrības un pašu pedagogu iesaisti veido un uztur savu prestižu. Vajag pārstāt izplatīt šo uz dzīvi apvainojušos, pārgurušo, nostrādināto, paverdzināto, nelaimīgo cilvēku bildi, kas nemaz nav taisnība! Kaut kādā veidā nozarei ir jāattīrās un ir ļoti svarīgi atgūt pašcieņu, un to nenosaka tikai ārēji pastiprinātāji, piemēram, alga vai darba slodze, to nosaka arī pašu pedagogu iekšējā atbildība par savas profesijas prestižu.

Pašā sākumā minēji, kā vecākiem nevajadzētu ar bērnu runāt par skolu un nepārnest savu pieredzi. Bet kā vecākiem vajadzētu veidot ar bērnu sarunu par dzīvi skolā, jo īpaši, ja bērns ir mazrunīgāks? Kā uzzināt, kā mazajam skolā patiesībā klājas? Kā no viņa to izvilināt ārā gudrā veidā?

Vecāka loma ir nepārvērtējama, ļoti svarīga. Vecākiem visādā veidā jāizrāda interese par bērna skolu. Ar to vecāks parāda, ka tas, ko bērns dara, ir nozīmīgi. Ir ļoti, ļoti svarīgi, lai vecāks neko no skolas nediskvalificē. Lai nesaka, piemēram, to tu vari nemācīties, tas tev dzīvē nebūs vajadzīgs. Ja kaut kas nav labi, vecākam jāiet uz skolu un pieaugušo līmenī jārisina šie jautājumi. Pretējā gadījumā, kā būtu, ja mūsu dzīvesbiedri mums teiktu: tavs darbs ir stulbs, ko tu tur ej, tam vispār nav nekādas jēgas, kam tas vajadzīgs? Kā tas ietekmētu mūsu motivāciju un attiecības? Ir ļoti būtiski, ka vecāki parāda bērnam, ka viņš visādā veidā atbalstīs bērna izglītību – lai nenotiek tā, ka, piemēram, bērnam jābrauc ekskursijā, jāmaksā divi eiro un vecāks sāk lasīt lekciju par to, ka ir krīze, ka viss ir dārgs un ko te kurš iedomājas! Bērnam ir jādzird, ka vecāks var samaksāt par viņa ekskursiju, ka vecāks darīs visu, lai bērns varētu normāli piedalīties mācību procesā.

Otra lieta – vecākiem ir jāiemāca bērnam mācīties. Nepaļauties uz to, ka nu tu esi liels, nu tev viss jādara pašam. Bērnam ir jāiemācās, kāda ir dienas rutīna – kā es nākšu mājās no skolas, kā pildīšu mājasdarbus. Bērniem, kuriem skolā iet viegli, process ir vienkāršāks, bet ir bērni, kuriem jāsēž klāt, ir vajadzīga noskaņošanās mācībām, ir asaras un dusmošanās. Tad ir svarīgi bērnam zināt, kā mēs mācāmies – ka mācāmies kopā, ka sadalām mācīšanos mazākos posmos, sakārtojam somu un palīdzam tik ilgi, cik nepieciešams. Dažam pirmo mēnesi, dažam pirmās četras klases. Vecākam ir jāmāca bērnam, kā viņš var organizēt savas lietas.

Pirms visa šī ir jāattīsta bērna fiziskā pašregulācija, jo uz tās pamata veidojas emocionālā pašregulācija. Piemēram, reizēm vecāki stāsta par bērnudārza posmu – no rītiem viens vecāks atnes bērnu uz dīvānu pie televizora skatīties multenes, otrs ģērbj viņu un paralēli bāž mutē biezpiena sieriņu. Tas nozīmē, ka bērns vispār nezina, kā viņš ir saģērbies, ko viņš ir ēdis, vai vispār gribēja ēst, vai viņam pietika. Tas neveicina fiziskās regulācijas attīstīšanos.

Baiba Martinsone uzsver: “Ja skolotājs saka, ka bērnam ir kādas grūtības un tas apstiprinās, tad šī realitāte ir jāpieņem, nevis jānoraida.”

Tāpat vecākam ir jārāda bērnam savs kontakts ar skolu. Ka vecāks obligāti iet uz vecāku sapulci – tas ir gods piedalīties, tas ir notikums. Pat nevajag pieļaut domu, ka vecāks varētu neaiziet uz sava bērna vecāku sapulci! 

Tā parādām savam bērnam, cik tas ir nozīmīgi, ka tu ej skolā. Un, kad vecāks atnāk no sapulces, var pastāstīt bērnam dažas lietas, piemēram, ka mēs iepazināmies ar vecākiem, ka skolotāja stāstīja to un bija prieks dzirdēt to, un es nemaz nezināju, ka ir tas. 

Tad, protams, ir svarīgas sarunas ar bērnu par skolu. Dažkārt bērnam ir vieglāk runāt praktiskā līmenī – kurā solā tu tagad sēdi? Kurā stundā un ko tu iemācījies, kas bija interesanti? Ja bērnam nav ko teikt, var palūgt paskatīties viņa darbus, burtnīcu. Var sarunāties par to, ko bērns vēl gribētu iemācīties. Arī vecāks bērnam var stāstīt – zini, šodien es uzzināju tādu un tādu lietu. Līdzīgi, kā pedagogs var rādīt bērnam, ka mācīties ir forši, arī vecākam tas ir jārāda. Tādas ir intelektuāli interesantas mājas. Kur lasa grāmatas vai stāsta stāstiņus, iet pārgājienos, pārrunā, ko katrs redz, piedāvā bērnam kaut ko iemācīt, piemēram, piešūt pogu, ka vecāki izrāda prieku par mācīšanos un kopīgu darbošanos. Pozitīvā attieksme pret izglītību rada ļoti labu fonu bērna mācībām.

Ja skolotājs saka, ka bērnam ir kādas grūtības un tas apstiprinās, tad šo realitāti ir jāmēģina pieņemt, nevis jānoraida. Jāskatās, kā bērnam var palīdzēt. Dažkārt bērnam ir labas intelekta spējas, bet ir mācību grūtības, kad jāsāk rakstīt, raiti lasīt un saprast izlasīto. Un skolotāja saka: bērnam vajadzētu atbalstu. Tad ir svarīgi, lai vecāki ieklausās un sadarbojas.

Šo uzticēšanos audzinātājiem ir svarīgi stiprināt. Mēdz būt, ka vecāks saka: “Netaisi manu bērnu par muļķi! Viņš mājās cep pankūkas, grābj lapas, brauc ar zāles pļāvēju – visu viņš māk!” Jā, tā noteikti ir taisnība, bet var būt, ka tad, kad jālasa un jāanalizē teksts, bērnam rodas grūtības. 

Ja bērns nesaņem atbalstu mācību grūtībās, biežāk var veidoties uzvedības problēmas, un mēs sākam pārmest šim bērnam uzvedības problēmas, lai gan īstais iemesls ir mācību grūtības, kuras ar piemērotiem atbalsta pasākumiem var pārvarēt, un ar uzvedību viss būtu kārtībā.

Noteikti svarīgi arī, lai vecāks ar bērnu uztur ķermenisko kontaktu – patur viņu klēpī, samīļo.

Jā, un arī smuki bērnu uzrunā – tu mans skolnieks! Ar lepnumu un patiku.

Ja pedagogs jūtas paguris, tad par šiem ieteikumiem – veidot attiecības ar bērniem, uzturēt vērtības, mācīt pozitīvus uzvedības noteikumus  – iespējams, teiks – beidziet, mēs esam pārstrādājušies! Mēs tagad zinām – ja pedagogi iegulda attiecībās un skolēnu sociāli emocionālo prasmju attīstīšanā, visi ir ieguvēji. Gan paši pedagogi, gan izglītības process ir raitāks un vieglāks, gan iegūst arī bērni.

Kad tu runā par sociāli emocionālo mācīšanos, es atceros tādu internetā redzētu video, kur kāds skolotājs, šķiet, no Amerikas, no rīta sagaidot bērnus klasē, katram ieskatījās acīs, sasveicinājās un iesita rokās “pieci”. Tāds vienkāršs veids, kā pamanīt, kas tajā dienā katram bērnam ir uz sirds un ar ko šajā mācību stundā būs jārēķinās. 
Latvijā ir arī tādi direktori, kuri no rītiem ir pie ieejas durvīm, – ne katru rītu, tomēr ir. Tāpat audzinātājas, kuras iznāk bērniem pretī jau priekštelpā. Pozitīvu skolas klimatu, kultūru un šo nerakstītos likumus var just, jau ieejot skolā. Vai skolas personāls tev smaida? Vai cilvēki ir laipni? Vai direktors ir pieejams? Vai arī direktors ir nostādīts autoritārā lomā, kuram nevar piekļūt, – vecākam ir jāpiesakās caur sekretāri vai, kā dažā skolā, pie sarga, sargs jautā, ko jūs vēlaties, un tad nodod direktoram ziņu. Šādas vienkāršas lietas parāda, cik sistēma ir atvērta un funkcionāla vai cik sistēma ir disfunkcionāla. Disfunkcionālā sistēmā nereti veidojas skaisti lozungi, ka mēs esam par vērtībām, par nākotni un jauno izglītību, bet realitātē aiz izkārtnes nav tas, kas tiek sludināts.