Sapnis par dzīvi gandrīz mūžīgajā vasarā piepildīts! Savicku ģimenes stāsts par pārcelšanos uz Taizemi

Mammamuntetiem.lv aicināja uz sarunu mammu Zani, lai uzzinātu par ģimenes ikdienu šajā tālajā zemē.

Kāpēc par savu jauno dzīvesvietu izvēlējāties tieši Taizemi?

Zane: Sākotnēji tas bija tikai sapnis aizbraukt ceļojumā un redzēt skaisto dabu, kas iepriekš bija redzēta tikai bildēs un video. Taču šo sapni ilgu laiku nesanāca realizēt. Tad pienāca sarežģītais covid laiks - visi tie ierobežojumi, kad tik daudz ko nedrīkstēja darīt. Kaut kā viss apnika un neredzēju vairs mērķi. Tad sākām lēnām attīstīt domu par Taizemi, ka varbūt varētu uz kādu gadu aizbraukt padzīvot – paplašināt redzesloku un savas robežas, iepazīt citu kultūru un citu dzīves veidu. Tuvojoties 2021. gada rudenim, atkal tika solīti visādi ierobežojumi, un es sāku jau vairāk meklēt informāciju par Taizemi. Taizeme covid laikā arī visu laiku bija ciet un tikai 2021. gada jūlijā viņi sāka vērt vaļā robežas un lidojumi uz Taizemi kļuva vienkāršāki. Un tad arī nāca šī ideja – braucam tagad! Visa ģimene šo ideju par ceļojumu atbalstīja. Sākumā mērķis bija tikai uz pusgadu, mēs aizbraucām 2021. gada novembrī un atgriezāmies 2022. gada aprīlī, un tad jau mēs zinājām, ka brauksim atpakaļ un uz ilgāku laiku. Bijām jau Taizemē sameklējuši bērniem skolu un Latvijā tikai atlika nokārtot formalitātes un visas lietas, kas saistītas ar sadzīvi. 2022. gada augustā jau devāmies atpakaļ uz patstāvīgu dzīvi Taizemē. Nekad nevar paredzēt, kā mainīsies domas un apstākļi, bet tuvākos 3-4 gadus plānojam te arī palikt.

Te valda gandrīz mūžīgā vasara!  Foto no privātā arhīva.

Kā Jūs atradāt dzīvesvietu?

Zane: Mēs meklējām māju caur Facebook grupām, dažreiz paveicas, ka var pa tiešo ar saimnieku sazināties, bet ļoti bieži šos sludinājumus liek mākleri. Pirmo reizi, kad atbraucām uz šejieni, nevienu nepazinām. Mums paveicās ar sievieti, no kuras mēs izīrējām māju. Viņu sauca Emma, un viņa pati ir no Francijas. Emma bija ļoti atsaucīga – ieteica, kur braukt, ko skatīties, kur paēst, viņa tā forši mūs ievilka Taizemē. Un māju patstāvīgai dzīves vietai mums palīdzēja atrast Emmas draudzene, kura bija māklere. Māklere noskaidroja mūsu prasības un sameklēja mums māju. Šeit nav grūti noīrēt māju, tikai skaidri jāzina, ko vēlas un kādas ir prasības. 

Izaicinājums bija atrast māju, kurā būtu veļas mašīna. 

Jo šeit ir populāri netīrās drēbes nest uz “Laundry service” (publisko veļas mazgātuvi), kur var izmazgāt, izžāvēt un izgludināt veļu, kā arī tas nav dārgi. Bet tā kā mūsu ģimene ir liela un visi sporto, tad šis variants mums galīgi nederēja. Beigās jau atradām arī māju, kurā ir veļas mašīna.

16 FOTO

Kā dzīvo un atpūšas Savicku ģimene Taizemē

+ 12

Skatīt visus

Kādi dokumenti nepieciešami, lai dzīvotu Taizemē?

Zane: Ieceļotājiem ir nepieciešama vīza un veselības apdrošināšana. Lai iegūtu vīzu, ir nepieciešams uzrādīt, ka tev ir nauda uz konta. Bieži vien tie pat ir vairāki tūkstoši. Tas ir tāpēc, ka viņiem ir bail, ka paliksi bez naudas un sāksi prasīt palīdzību valstij. Viņiem jau tā ir grūti nodrošināt savus iedzīvotājus ar palīdzību, kur nu vēl ieceļotājus. Tāpat arī veselības apdrošināšana ir nepieciešama, jo viņi vēlas, lai ieceļotāji ārstējas no saviem, nevis no valsts līdzekļiem. 

Kādi ir pieejamie medicīnas pakalpojumi?

Zane: Medicīnas pakalpojumi ir labā līmenī, bet dārgi. Tādu ģimenes ārstu te īsti nav, bet mums ir iedoti kontakti ārstiem, pie kuriem varam griezties nepieciešamības gadījumā. Taču līdz šim mums šāda nepieciešamība nav bijusi. Tāpat mums šeit ir “Bangkok Hospital Samui”, kur pēc palīdzības var vērsties visu cauru diennakti tieši ārvalstu cilvēki.

Kā nopelnāt iztiku, dzīvojot Taizemē?

Zane: Vīrs ir tas, kas pelna iztiku ģimenei. Viņam ir uzņēmums Latvijā un iespēja strādāt attālināti.        

Vai esat ieguvuši jaunus draugus Taizemē?

Zane: Manam vīram ļoti patīk spēlēt tenisu un kad pirmo reizi te atbraucām, viņš nokļuva tādā tenisa kopienā. Draugu loks mums sāka veidoties no tenisa. Mums ar vīru jau forši, tad mēs aizbraucam ciemos pie vieniem, tad pie otriem draugiem. Ļoti sadraudzējāmies un mūs ļoti gaidīja atpakaļ. Bija gatavi palīdzēt ar pārvākšanos, bet tā kā esam pieraduši paši visu organizēt un meklēt, tad šo palīdzību diezgan maz prasījām. 

Savukārt bērniem pirmajā reizē bija skumīgi, jo viņiem vēl nebija draugu. Īpaši vecākajai meitai gribējās kaut kur iziet kopā ar vienaudžiem. 

Tāpēc mēs nolēmām, ka tad, kad pārvāksimies, bērni ies vietējā skolā, lai varētu iegūt draugus. Meitām jau tagad veidojas savs draugu loks.

Pavisam eksotiski dzīvnieki! Foto no privātā arhīva.

Kādu skolu apmeklē jūsu bērni?

Zane: Mūsu bērni iet British International School un šī skolu sistēma ir citādāka nekā Latvijā, to ir grūti pielāgot Latvijas izglītības sistēmai.  Mācības notiek angļu valodā. Klases nav lielas, Elizabetei ir 12 bērni klasē, Luīzei – 16 un Raulam – 10. Klasesbiedri ir no dažādām valstīm – Francijas, ASV, Krievijas, Ukrainas, Zviedrijas, Baltkrievijas, Austrālijas.  Bērnudārzā bērnus uzņem jau no 1,5 gada vecuma, skolā sāk iet 4 gadu vecumā. Protams pirmais skolas gads nav tāds kā Latvijā, kur 40 minūtes jāsēž solā. Zināšanas 4 gadu vecumā viņi apgūst caur rotaļām. Skolā bērni mācās 13 gadus, pēc 11. skolas gada viņi iegūst vidusskolas diplomu un 12./13. gadā turpina mācīties biznesu. Elizabete Latvijā jau būtu absolvējusi vidusskolu, bet šeit viņai sanāk vēl vienu gadu mācīties biznesu. Tā nav joma, kas viņai ļoti interesē, bet es saku, lai neskumst par to, ka vēl viens gads jāmācās, tās zināšanas ir ļoti vērtīgas un jau studiju līmenī. Izglītības novērtējums arī sanāks nedaudz augstāks nekā tikai vidējā izglītība. Luīze savukārt Latvijā ietu 7. klasē, bet šeit viņai sanāk 9. klase. Savukārt Raulam dzīve bērnudārzā ir ļoti forša un radoša, kā arī vienmēr strukturēta. Diena bērnudārzā sākas plkst. 8.30 un beidzas jau pusdienlaikā ap plkst. 16.00, nav jāguļ pusdienas laiks, kas Raulam tik ļoti nepatīk, tā vietā ir 1 atpūtas stunda, kurā, ja kāds vēlas, var arī pagulēt.   

Kāds ir dienas ritms bērniem? Vai apmeklē kādus pulciņus?

Zane: Skola sākas no rīta plkst. 8.30 ar karoga pacelšanu un Taizemes himnas atskaņošanu. Ja ierodies vēlāk par plkst. 8.30, tiek uzskatīts, ka esi jau kavējis. Visiem skolēniem ir iespēja izvēlēties arī dažādus izvēles priekšmetus. 

Luīze ir izvēlējusies japāņu valodu, drāmu un podkāsta pulciņu. Savukārt Elizabete ir izvēlējusies fotografēšanas un dokumentālo filmu pulciņu. 

Skola un bērnudārzs beidzas ap plkst. 15.00-16.00, tad arī braucam mājās. Šeit ir iespēja arī izvēlēties ārpusskolas pulciņus. Luīze pēc skolas nodarbosies ar PADEL sporta veidu, bet Elizabete dejo. Raulam pagaidām pietiek tikai ar bērnudārza apmeklēšanu. Vispār ap plkst. 18.30 kļūst jau tumšs, tāpēc mēs diezgan agri ejam gulēt, ja vien neskatāmies kādu filmu.

Mazais Rauls Roberts. No privātā arhīva.

Ko brīvdienās parasti darāt?

Zane: Brīvdienās mēs cenšamies izbraukt un apskatīt kaut ko jaunu. Šeit uz salas ir skaistas pludmales. Lai arī sala ir ļoti maza, pludmales katrā vietā ir atšķirīgas. Kā arī skati, ko var redzēt no kalna, ir elpu aizraujoši un fenomenāli. Izrādās gan, ka mēs daudz ko esam paspējuši jau redzēt pirmajā reizē, kad bijām šeit. Kad bērniem būs brīvlaiks, tad plānojam izbraukt ārpus salas – aizbrauksim uz citu salu vai Taizemes kontinentu. Pārsteigums bija, kad atklājām, ka te ir kino. Tad Luīze vienu sestdienu ar draugiem bija aizgājusi. 

Kāda ir dzīve uz salas?

Zane: Ko Samui ir neliela sala, šeit ir ap 70 tūkstoši cilvēku, no kuriem liela daļa ir ieceļotāji. Tādēļ arī viss pārsvarā ir angļu valodā, lai ieceļotājiem būtu vieglāk. Tā kā dzīvojam uz salas, te nav tāda centra vai pilsētas. Pa salu iet galvenais ceļš, pa kuru var apbraukt salu stundas laikā. Lai nokļūtu no vienas vietas uz citu vietu, nepieciešamas apmēram 20-25 minūtes. Varētu šķist, ka dzīve uz salas ir mierīga, taču šeit arī ir daudz motorolleru un arī mašīnu sastrēgumus var piedzīvot. Ceļu satiksmes noteikumus viņi varbūt te zina, arī līnijas un joslas ir sazīmētas, bet principā vietējie brauc un pagriežas, kur vajag. Nav baigi traki, pierast var, bet jābūt uzmanīgiem braucot. Mēs esam nokārtojuši starptautiskās tiesības, kas der uz 4 gadiem un, ja kaut kur jābrauc, tad īrējam automašīnu. 

Kādi ir laikapstākļi Taizemē?

Zane: Visu laiku šeit ir silts, jaciņu un garās bikses te nevajag. Pirmajā reizē biju paņēmusi garos legingus un, ja istabā ar ventilatoru vēl bija normāli, tad, izejot laukā, sapratu, ka nē, tomēr par karstu. Šoreiz neesmu paņēmusi līdzi nevienas garās bikses, viss palika Latvijā. Tagad no oktobra beigām līdz decembra vidum būs lietus sezona. Tas nozīmē, ka lietus var līt pat vairākas dienas pēc kārtas un saule var vispār neuzspīdēt. Reizēm ir arī plūdi, kad ūdens nepaspēj notecēt no ceļiem, bet cilvēki jau ir pieraduši. Tāpat brīžiem ir arī liels vējš. Un tad decembrī sākas ļoti silts un patīkams laiks. Martā un aprīlī ir ļoti karsts laiks, temperatūra rāda +32°C, bet sajūtās ir +42°C. Vasaras laiks arī ir diezgan karsts. 

Kas ir tās lietas, ko bērni ir iemācījušies tieši Taizemē?

Zane: Pirmkārt, tā ir drosme. Tu esi svešā vieta, viss no jauna jāapgūst, kā arī valoda, kuru ikdienā lietojam, nav dzimtā. Vecākā meita Elizabete atzīst, ka viņa pati par sevi brīnoties, ka viņa tik drosmīga kļuvusi, ka nav nekāda satraukuma. 

Drosme darīt un uzdrīkstēties, jo neviens šeit tev nepārmet, nesmejas. Visi ir mīloši un atsaucīgi. 

Otrkārt, tā ir valoda un citu cilvēku pieņemšana, cik dažādi mēs esam. Katram līdzi nāk savas tradīcijas, savs pasaules redzējums un uzskati. Bērni kļūst brīvāki, paplašinās robežas, viņi redz, kā var būt citās pasaules vietās. Kad esi ārpus savas ierastās vides un komforta zonas, tad palielinās viss, gan brīvība, gan drosme.

Ģimene atpūtā. No privātā arhīva.

Ko jūs guvāt no šī sapņa piepildīšanas?

Zane: Ticību savai sirdij, ja ļoti gribas, tad jāiet un jādara. Jo atrast argumentus, kāpēc to nedarīt, mēs ļoti labi mākam. Mums ļoti daudzi saka “Es arī tā gribētu, ja varētu”, es īstenībā tajā brīdī nedaudz novēršos, jo tā atkal ir kārtējā atruna. Mēs nospraudām šo sapni kā mērķi, ka gribam dzīvot Taizemē un ņēmām un īstenojām to. Lai arī cik grūti tas bija – saprast un savākt visus papīrus. Kā arī tas iekšējais uztraukums arī vienmēr bija, vai mūs tur neizmetīs ārā, vai ielaidīs iekšā. Taču galvenais ir nebaidīties, darīt un uzticēties, ka viss jau notiks tā, kā tam jānotiek. Es reizēm tā sēžu, skatos apkārt un domāju, vai es tiešām to izdarīju? Daudzi mums saka, ka esam drosmīgi, bet pašiem jau vairs tā nešķiet. Bija arī tādi, kas prasīja, vai nav žēl aizbraukt? Un tad es atbildu, ka tas taču ir mūsu sapnis, mēs visi kopā braucam piepildīt mūsu sapni, žēl būtu, ja mēs to nedarītu.