Reperis un īpaša bērniņa tētis rolands če: "Autisks bērns ir nereāls pārbaudījums attiecībām"

Žurnāls "OK!" ar reperi tikās šoruden – īsi pēc tam, kad bija sācies šovs "Dejo ar zvaigzni".

Lai nu kur, bet šovā Dejo ar zvaigzni laikam neviens tevi negaidīja ieraudzīt. 

Kaut kāda kustību koordinācija jau man ir, galīgs lempis neesmu. Bet dejošana nav kaut kas, kas manī būtu ielikts no bērnības.

Un kas tevī ir no bērnības?

Futbolu man patika spēlēt. Bērnībā man bija divi sapņi – kļūt par futbolistu vai reperi. Reps man ir jau no bērna kājas. Cik man bija – kādi astoņi deviņi gadi? Bija deviņdesmito gadu beigas, bija radio Super FM. Viņi bija pretimnākoši pret tā laika latviešu reperiem, tur skanēja Ozols, Gustavo, Kurts. Tad es arī dzirdēju tos pirmos gabalus. Mans brālis klausījās ierakstus, vēl kasetēs pārrakstītus. Kad redzēju Ozolu pirmajā videoklipā, man uzsprāga galva! Kā cilvēks var TĀ izskatīties! Mani uzreiz parāva tas izmidžs, plus pati mūzika patika. Reps man reāli bija kā bērnības hobijs. Sāku rakstīt tekstus. Ap gadiem 14 arī mūziku – vairāk gan apstākļu spiests, jo kādam no mūsu bariņa to vajadzēja darīt, lai būtu dziesmas. Visas tās mazās lietiņas, ko toreiz iemācījos, ir izdzīvojušas līdz šai baltai dienai. Es daudz ko protu pats izdarīt, ierakstīt.

Tas tevi droši vien paglāba no vazāšanās pa Talsu ielām un kautiņiem.

Redz, tā repa būšana jau paredz to būšanu uz ielas. Tas zināmā mērā bija imidža atribūts. Mūsdienās reps jau ir visur – Tiktokā un uz lielajām skatuvēm. Bet kādreiz tas bija ielās. Mēs frīstailojām pie kāpņutelpām.

Kāpēc tev nav kopīgas dziesmas ar Busuli, ja reiz abi esat no Talsiem?

Vispār Busulis man ir attāls radinieks. Manas omes uzvārds pirms apprecēšanās bija Busuļu klanam biežs uzvārds. Plus vēl Busuļa sievas mamma bija manai mammai priekšniece veikalā deviņdesmitajos gados. Tos brāļus es atceros no seniem laikiem. Kaut Intars jau patiesībā ir cita paaudze, gadus 15 vecāks par mani. Viņa jaunākais brālis Lauris gan sākotnēji arī bija reperis, viņi repoja kopā ar manu brāli. Bet nu es jau tikai salīdzinoši nesen parādījos kaut kādā saulītē – nezin, varbūt arī būs kāda dziesma kopā.

Redzot tavu dziesmu skatījumus YouTubā – tu tagad esi slavenība. Kā tev pašam liekas? Tagad ar dalību deju šovā jau noteikti kļūsi par mūsu slavenību!

Man nav aktuāli to definēt. Es vienmēr uz visu skatos caur repa, hiphopa prizmu. Tas ceļš man jau ir bijis pietiekami garš. Man vairs nav svarīgi pārkvalificēties par slavenību. Man daudz svarīgāk ir ar lietu, kas man tiešām patīk, spēt nodrošināt ģimeni.

Sanāk?

Jā. Es citu neko vairs nedaru, tikai ar mūziku nodarbojos. Esmu iekārtojis savu studiju, kur ierakstu citus reperus. No tām vecajām prasmēm izveidojās tāds papildu darbs. Bet kopš 2018. gada es vairs nestrādāju tradicionālo “īsto” darbu. Esmu pārgājis tikai uz mūziku. Un pēdējā laikā pat arī vairs nestrādāju, ierakstot citus mūziķus, pietiek ar to, ko pats nopelnu honorāros.

Kāds bija tavs pēdējais “īstais” darbs?

Es strādāju vairumtirdzniecības uzņēmumā, kas nodarbojās ar ātrās aprites preču tirgošanu. Sākot no Rafaello, beidzot ar Domestos. Trīs kilogramus smags preču katalogs. Sāku kā preču kārtotājs veikalā, tad kļuvu par tirdzniecības aģentu un beidzamos gadus uzdienējos par vadītāju. Bet man bija arī vēl sava vadība, kas pamanīja, ka mēdzu četros naktī uzturēties vietā, kas nav manas mājas, respektīvi, studijā. Sanāca tieša saruna, viņi teica: “Ja tu taisīsi karjeru pie mums – tev viss izdosies. Ja tu taisīsi karjeru mūzikā – tev arī viss izdosies. Bet, ja tu taisīsi karjeru visur reizē, – tev nekas neizdosies. Tā ka izvēlies!” Un es izvēlējos. Tas bija tieši pirms četriem gadiem. Kopš tā laika neesmu bijis piesaistīts nevienam darba devējam un eju savu ceļu.

Tas “īstais” darbs tev arī patika?

Tas līdz galam nebija mans aicinājums. Strādāju, lai uzturētu ģimeni. Kad beidzu studēt, man negribējās braukt atpakaļ uz dzimtajiem Talsiem, gribēju palikt Rīgā. Talsos man gan jau būtu nodrošināts darbs pie tēva, viņš ir liels lauksaimnieks. Bet es tomēr gribēju palikt pilsētā un izšaut ar mūziku. Jo nu lauksaimniecība tomēr arī īsti nav mans aicinājums. Tēvs varbūt ar to nav apmierināts, toties tagad man patīk ar viņu kopā izbraukt, piemēram, medībās.

Tu lauz visus manus stereotipus par sevi. Es kā pirmo noskatījos videoklipu tavai dziesmai Riņķa deja. Tur mamma tevi pirms iziešanas ar karotīti pabaro, tad tu bezbēdīgi ielec mašīnā pie citiem tādiem pašiem džekiem. Nu, tu saproti… Bet tagad uzzinu, ka tev ne tikai ir sieva, bet arī bērns, sava ierakstu studija, gandrīz augstākā izglītība, bijis vadošs darbs un vispār tu kopā ar tēvu brauc vēl arī medībās! Jautājums – kāds ir klasisks repera dzīvesveids?

Nu… tas atkarīgs no lokācijas. Kad pirms gadiem divdesmit Eminems kļuva populārs, ar viņa stāstu radās priekšstats, ka reperi ir tie, kas neklausa mammas un noskuj plikas galvas. Bet pārsvarā reperi mīl savas mammas! Pēc nerakstītajiem likumiem katram reperim ir gods pēc panākumu sasniegšanas nopirkt savai mammai māju. Latvijā, protams, ar to ir grūtāk. Jāsaprot tomēr, kur atrodies. (smejas)

Ja par mani – es visbiežāk esmu tāds… pārspīlēts. Runāju savā mūzikā maksimāli atklāti, bet daru to hiperbolizēti. Visādi citādi esmu normāls cilvēks, kas staigā pa šīm pašām ielām un iepērkas parastos veikalos. Es savus fanus varu satikt ne tikai koncertā, bet arī, piemēram, pie bankomāta. Un tajā arī ir sava veida romantika.

Kāpēc tev pirkstā nav laulības gredzena?

Man ir laulības tetovējums. Un sievai arī.

Sieva arī dzied?

Sieva nedzied, nē. Sieva, kā runā, ir viena no labākajām skaistumkopšanas speciālistēm Rīgā. Taisa dažādas sejas procedūras. Viss par un ap skaistumu.

Tavam dēlam būs 7, tev ir 31. Esi diezgan agri apprecējies.

Apprecējos es pirms diviem gadiem. Bērns gan piedzima jau 2015. gadā. Es pat, godīgi sakot, neatceros, kāds bija tas gala lēmums, kāpēc apprecējāmies. Viss notika ļoti spontāni. Kā jau visas labākās lietas dzīvē.

Tātad tev patīk laulībā dzīvot?

Nesūdzos. Ir kāpumi un kritumi, bet, vidēji izrēķinot, – jā, patīk.

Kurš cilvēks tevi vislabāk pazīst?

Hmmm. Gan jau, ka sieva. Ir iztestēti visi mani stiķi un niķi. Ar mani ir grūtāk, jo ar emociju izteikšanu man nav tik viegli. Bet ar visu to sieva noteikti ir tas cilvēks, kas mani spēj nolasīt. Redz, kad man ir slikta un kad laba diena.

Tu pie Krīvēna raidījumā Pāļa bazars teici, ka vari ballēties arī trīs dienas no vietas.

Trīs dienas vairs nenotiek. Tīri fiziski es to varu izturēt, bet tādi pasākumi vairs nenotiek. Taču pusotru dienu varu. Bet arī tad es turēšu sevi onlainā, nevienam nebūs par mani jāuztraucas. Es nemēdzu pazust.

Īsajā saskarsmē ar tevi pārsteidza, ka neturi vienmēr pa rokai telefonu. Atbildi uz jautājumu vatsapā gaidīju dienām!

Nē, es ļoti daudz pieskaros telefonam, man vienīgi skaņa tam nav ieslēgta, un vatsaps nav mana aplikācija. Bet tā man ir pilnīgi reflekss lavierēt starp trim aplikācijām: Instagram, Twitter un Facebook mesendžeris. Twitter ir smieklīga aplikācija, man visvairāk patīk.

Kāpēc?

Tur visu laiku var novērot kādas kaku vētras, tas ir vienkārši brīnišķīgi. Man gan ne visai patīk tas auditorijas 30+ diskurss. Tie cilvēki daudz raksta to, ko var vienkārši ieguglēt un uzzināt. Man liekas, cilvēki tur vienkārši grib, lai taču viņus arī pamana. Bet vislabākais tviterī ir tāda sava veida jaunrade. Prikoli, ko cilvēks pats izdomā. Tas pat varbūt ir kas visai padebils, bet vienalga smieklīgs. Bez prikoliem dzīve ir pelēka. Bez prikoliem mēs esam vienkārši roboti.

Izstāstīsi kādu notikumu no savas dzīves? Pirmo, kas nāk prātā.

Pirmais man nāk prātā kāds notikums no 2009. gada. Bijām tāda trijotne uzaicināti piedalīties kaut kādā jauniešu projektā. Nosaukums tam projektam bija Narkotikas tevi iznīcinās. Foršs pasākums, brauksim tusēt! Bet bija jāuztaisa prezentācijas video par šo tēmu. Izdomājām, ka būs situācija: dīleris un pircējs. Bet filmējām to mājās pie džeka, kuram bija šausmīgi daudz dārziņos savāktas un izkaltētas kaņepes. Kas vispār nekādu efektu nedod. Mēs to tomēr nolēmām uzpīpēt – un tā sāka riktīgi bliezt! Bet mums tās tik daudz, nu tik daudz…

Pēc nedēļas jābrauc uz to pasākumu un mēs paņemam arī kaltēto kaņepi līdzi. Braucam, braucam, iebraucam Igaunijā. Un autobusu aptur pārbaude ar suni. Ikdienišķa pārbaude. Tas suns stāv man blakus, es – aukstos sviedros pamiris, jo tās kaņepes uztraukumā ātri esmu iebāzis kurpē. Un ko domā – tai nepareizajai latviešu kaņepei taču nebija tās raksturīgās smaržas! Suns aiziet man garām. Es pat nezinu, kāda ir šī stāsta morāle, bet tagad es to atcerējos. Tāda bija mūsu jaunība. Tur varēja sanākt nepatikšanas. Un šis vēl tāds maigs stāsts.

Jaunībā paniekojies – un viss?

Es esmu daudz prātīgāks kļuvis. Bet ar zāli man kaut kas notika, vienkārši nevarēju to uzpīpēt – kaut kas līdzīgs paranojai.

Tu esi stipri mainījies, salīdzinot ar to, kāds biji gados 16?

Kad man bija 16 un mācījos vidusskolā, man tas viss laiks likās kaut kāds apokaliptisks. Skolotāji mūs noskaņoja, ka tie gala eksāmeni ir kaut kas nu TIK svarīgs! Ka tam ir ļoti jāgatavojas un, ja nesanāks, būs briesmīga nelaime. Ka eksāmeni ir tāds beigu punkts. Un kas tad nāk pēc tā? Kad tas viss beidzās, jutos kā milzīgā, melnā vakuumā. Es pat, šķiet, vispār neko nedomāju. Gāju studēt, kaut gan nemaz nezināju, ko īsti gribu studēt. Iestājos Sociālo zinātņu fakultātē Komunikācijas nodaļā. Žurnālistika un reklāma likās tuvākais, kas varētu interesēt.

Plus vēl tēvs atkārtoja: “Jāiet studēt!” Nu, ja tu maksā par tām studijām, tad es iešu, labi. Bet netrāpīju ar pareizo studiju izvēli. Gūto pieredzi gan tāpat negribu svītrot un sev atņemt. 

Tomēr tagad es jauniem cilvēkiem, kuri pēc vidusskolas nezina, ko grib studēt, ieteiktu pāris gadus pagaidīt, lai vēlmes izkristalizējas. 

Es toreiz studijas nepabeidzu, palika neuzrakstīts bakalaura darbs. Pat neatceros, kāpēc to neizdarīju. Bet labi atceros, ka jutos kā astronauts kosmosā. Tagad man krietni vairāk ir sajūta, ka kājas pie zemes. Un ir pat kaut kāds fokuss dzīvē.

Mācīsies vēl?

Nez vai. Man ir sajūta, ka tām lietām, kas mani interesē, 2022. gadā īsti nav nepieciešama speciāla izglītība.

Kas ir tās lietas?

Tās pat nav nekādas lielas lietas. Šobrīd es visu dzīvi pakārtoju tam, lai pats varu nodrošināt savu darbību. Es esmu tāda diezgan liela princese, teiksim tā. Ja nav tā, kā man patīk, tad lai nav vispār. Bet, ja gribu, lai ir tā, kā man patīk, tad – dari pats! Es šo gadu laikā esmu apaudzējis daudz tādu mazu skilu. Pats, piemēram, varu samontēt sev videoklipu. Varu pats sev bildes uztaisīt, pasākumu noorganizēt. Tikai jābūt vīzijai, ko gribu panākt. Un man tās vīzijas bieži spiežas ārā pa visām malām.

Kāds tu esi tēvs?

Es nezinu, tiešām. Katrā ziņā – es mēģinu audzināt tā, kā neaudzināja mani. Tas ir pats galvenais. Nekas personīgs, ar šo es nevēršos pret saviem vecākiem. Bet es gribu savu dēlu audzināt citādi.

Kā tu nedari?

Es bērnībā dabūju pērienus, piemēram. Es pats netaisos tos dot. Mēģinu bērnam pievērst maksimāli daudz uzmanības. Jo esmu pamanījis – bērniem tiek pievērsta uzmanība tikai tad, kad viņi sataisa sūdus vai kad ir slimi. Bet uz labām lietām ir neko neizsakošs ok. Un, laikam ejot, cilvēks tā iemācās, ka, taisot sūdus, var tikt pie uzmanības. Un pats nesaprot, kāpēc tos sūdus visu laiku arī taisa.

Bet mana situācija ir mazliet atšķirīga. 

Manam bērnam ir autiskais spektrs. Es nevaru līdz galam novērtēt, vai esmu supertēvs vai neesmu. Apkārtējie cilvēki saka, ka mēs ar sievu esam malači. Bet es par to sev uz pleca nesitu. Darbs uz priekšu tāpat vēl ir milzīgs.

Nu, par ko es varbūt arī varu būt lepns: ka esmu uz vietas. Ka es dzīvoju ar viņu. Mēs ar sievu mēdzam aiziet uz sapulcēm, kur tiekas vecāki ar līdzīgām problēmām. Tās pārsvarā ir vientuļās mātes. Autisks bērns ir nereāls pārbaudījums attiecībām. Lielākā daļa tēvu vienkārši no tā visa aizmūk. Bet tas nav mans gadījums. Es sev no laika gala biju nosolījis, ka savu bērnu nepametīšu. Man pat sevi uz to nebija īpaši jāpārbauda.

Kā jūsu bērns atšķiras?

Viņam lielākā problēma ir komunikācija un koncentrēšanās, uzmanības noturēšana. Runāt viņš prot, rakstīt prot, rokraksts pat ir skaists. Angliski to sauc par social cues. Sociālie pavedieni. Viņš nesaprot, kad ir jāpasaka – labdien. Vai kad jāpasmaida otram pretī. Tāda elementāra komunikācija. Bet forši ir tas, ka sabiedrība tagad ir daudz atvērtāka pret tādiem cilvēkiem.

Autisms, kustību traucējumi vairs nav kaut kas mājās slēpjams. Man, piemēram, ir paziņa, kurai ir pīrsinga studija. Viņas administrators ir ar autisko spektru. Viņa saka – labāku darbinieku nevarot iedomāties! Katrs var atrast savu vietu dzīvē, ja viņam dod iespēju, nevis jau bērnībā iespundē specskolā uz mūžu, kā tas dažkārt ir novērojams. Mums jau arī sākās skola. Pagaidām savējo atstājam skolā tikai uz četrām stundām.

Tā jau ir, ka bērna piedzimšana maina. Man ir jāpabaro tā mute. Sīcis piedzima, kad es vēl biju tirdzniecības aģents. Tā alga jau nebija nekāda labā, izdzīvošana tolaik bija diezgan švaka. Un es reāli pamanīju, ka pāris mēnešos pēc bērna piedzimšanas mana performance palielinājās. Iespējams, ka uzlabojās arī kādas cilvēciskās kvalitātes. Ļoti jau gribas ticēt, ka neesmu es kaut kāds ķēms.

Mans mīļākais jautājums – vai tu pats sevi izvēlētos kā dzīvesbiedru, kā draugu?

Labs jautājums patiesībā. Teikšu tā: es sevi izvēlētos kā draugu, ja es pats būtu godprātīgs cilvēks. Es ļoti cilvēkos vērtēju godprātību, lojalitāti. Ar mani ir tā – ja tu esi ar mani, tad es 100 % būšu ar tevi! Un, ja tu vēl nekavē katru reizi desmit minūtes, – tad mēs varam būt draugi līdz mūža galam! (smejas) Man ļoti patīk punktualitāte. Un, ja tu gribi gāzt kalnus, – tad mēs arī varam būt draugi.

Tavi draugi ir no repa vides?

Mans draugu bariņš, gadiem ejot, mainās. No 5 līdz 9 gadu vecumam tie bija sētas draugi, vēlāk – pilsētas reperi. Es vienkārši draudzējoties sekoju savām interesēm. Man laikam ideja ir svarīgāka par konkrētu cilvēku. Un tagad, pēdējos desmit gadus, mani draugi ir Rīgas reperi. Un šoreiz neizskatās, ka tas mainīsies. Pāris draugu man joprojām ir no bērnības Talsos, bet viņi tagad arī ir Rīgā.

Tev ir ļoti laba latviešu valoda. Biju iedomājusies, ka vispār nesapratīšu daļu no tevis teiktā, jo tas būs reperu žargons.

Man arī pašam patīk domāt, ka man ir laba latviešu valoda. Es, piemēram, ļoti labi protu likt komatus. Tiesa, nezinot likumus, vienkārši pēc izjūtas. Es varu runāt arī citādāk, bet saprotu, ka tad tu mani nesapratīsi. Un man patīk, ka mani saprot.

Ja tu liec komatus pēc izjūtas, tad noteikti esi grāmatu lasītājs.

Nu, skolā neko no obligātās literatūras es tā arī neizlasīju. Ja bija jāmācās par Frici Bārdu, es prasīju, kāpēc ne par Čārlzu Dikensu, kas vienu lapaspusi tālāk. Mums bija laba literatūras skolotāja, viņa teica: “Izlasi kādu Dikensa grāmatu un nāc mums pastāsti – dabūsi 10!” Tā es izlasīju Oliveru Tvistu. Vēlāk man patika lasīt Orvelu un Vonnegūtu. Tagad kā beidzamo mēģināju lasīt Markesa Simts vientulības gadu – neaizgāja. Starp citu, mēģināju arī Kamī Mēri, bet arī nekā. Toties man ļoti patika Kamī Svešinieks, viena no labākajām grāmatām, ko vispār esmu lasījis.

Ko tu ar savām dziesmām gribi pavēstīt? Kas ir tā tēma, kas tev atkārtojas?

Mēs jau pārsvarā runājam par pakaļām, vieglas uzvedības sievietēm un arī vīriešiem. Bet – tie ir tikai elementi. 

Izfiltrējot esencīti – es gribu parādīt individualitātes vērtību. Izcelt arī savu individualitāti. Jo cita jau nekā man nav. Piedzimu viens un nomiršu viens. Man ir svarīgi, lai cilvēks, kas klausās, pats var sevi iedvesmot. 

Man nav jāsaka: “Tev jāiet uz priekšu!” Es saku: “Es esmu viskrutākais!”

Tu tā tiešām arī jūties?

Kad esmu procesā – jā. Kad esmu uz savas svētās vietas – skatuves, man vispār neviens neko nevar izdarīt. Es vienkārši eju pa gaisu. Un es gribu to vēl vairāk. Gribu koncertus jau ar lielākiem šova elementiem, lielu skatuvi. Pāris, bet lielus koncertus.

Situācijas, kurās jūties bezpalīdzīgs un nevarīgs?

Procesa sākuma stadija, kad vēl nav virziena. Un arī galva man noteikti labāk strādā tad, kad dibens deg un termiņi spiež. Bet visbezpalīdzīgākais es jūtos, kad man nav ideju. Ideja ir tas, kas virza šo pasauli. Ideja arī ir skaistākais, kas var būt. Un, ja es ilgi nespēju atrast labu ideju, tas mani frustrē.

Tevi interesē cita stila mūzika vai tikai reps?

Interesē, es katrā žanrā varu atrast kaut ko sev. Ja mēs tagad brauktu manā mašīnā, tur skanētu hiphops, pēc tam – septiņdesmito gadu pankroks, tad R’n’B, bet nākamā dziesma varētu būt amerikāņu tumšais kantri. Pēdējais, starp citu, ir pilnīgi neieņemts lauciņš latviešu mūzikā. Ja kāds ko tādu darītu Latvijā, es laikam klausoties vienkārši apraudātos.

Kurš mākslinieks tevi visvairāk ietekmējis?

Nu laikam jau Ozols un Gustavo. Tam visam joprojām ir tāda bērnības garša. Tāpat kā bērnībā ēstas pankūkas ar zemeņu zapti visu mūžu šķiet visgardākās.

Ozols ir diezgan ārišķīgs.

Man arī pret to nav iebildumu. Zelta zobus es nelieku, jo negribu, lai tie sabojā īstos. Taču citādi man patīk krāsaini un interesanti saposties uz koncertiem. Bet Ozols tajā ziņā vienalga ir nepārspēts. Viņam arī ikdienā vajag vienmēr citā drēbju kārtā iziet. Bet nu tā ir viņa lieta – viņam vienkārši patīk apģērbs.

Vēl esmu no Eminema, Kanjes Vesta ietekmējies. Nekas superunikāls, pārsvarā esmu pie meinstrīma turējies. Vests gan arī ir labs piemērs tam, ko slava un liela uzmanība nodara mentālajai veselībai. Viņš gan pats, man liekas, no tā kaifo, ka viņam vajag uzmanību. Bet uz tā visa rēķina vienalga top lieliska mūzika. Īpaši nesekoju viņa privātās dzīves peripetijām, bet tās kaut kā pašas gadās ceļā.

Mums jau tagad arī ir savs skandāls – Kristapa Strūberga šķiršanās. Tu tam sekoji?

Īpaši nē, bet mans viedoklis tad un arī tagad – viņam jau sākumā vajadzēja reaģēt un runāt, nevis nogaidīt gadu. Tad, man liekas, tā situācija būtu citādāka. Bet, jā, es esmu Kristapa pusē. Pazīstu abus, mums ir kopīgi draugi. Taču tā ir delikāta tēma. Katrā ziņā es gribētu, lai viņu bērniem viss ir kārtībā.

Tev pašam ir bijušas dzīvē grūtības?

Ir bijuši momenti, kad grūti no gultas izkāpt. Tas bija 2019. gads. Viens tāds klikšķis… Interesanti, ka tolaik tieši biju izlasījis kādu tvītu no Amerikas: “Vai man vienīgajam ir summertime sadness?” Izlasīju un aizmirsu. Bet divas nedēļas vēlāk nevarēju ne studijā pastrādāt, ne ar draugiem komunicēt, nevarēju neko. Es nezinu, vai tā bija depresija, bet es sāku iet pie psihoterapeita. Negāju ilgi, bet toreiz tur no manām acīm plūda okeāni.

Tās cilpas, kas bija manā prātā no bērnības, vienā brīdī sāka mani žņaugt nost. Manā gadījumā tā bija emocionālā vardarbība, man mazam esot. Es no tā nenomiru, bet prāts to ik pa laikam mēdza atražot. 

Mana problēma ļoti bieži ir pārāk lielas ekspektācijas. Un, kad tās nepiepildās, es nokrītu un neko vairs negribu darīt. Tā tās cilpas darbojas.

Par vieglākām tēmām runājot – kādu deju tu tagad īpaši gaidi šovā Dejo ar zvaigzni? Tu jau gan nezini, cik ilgi paliksi.

Es nezinu, cik ilgi es tur palikšu, bet plānoju palikt līdz beigām. Citādi nemaz nav jēgas sākt. Es negaidu, lai uzvar draudzība, un ielieku tur lielu darbu. Bet gaidu es džaivu. Jo gribu savu deju partneri izlaist sev starp kājām un uzmest gaisā. Visi mani pazīst kā superaugstās enerģijas čali, un to es arī plānoju parādīt. Un vēl mana partnere teica, ka man noteikti patikšot pasodoble. To arī gaidu. Es jau šodien pat gurnus pakustināju!

P.S. Kā pirmie šovu pameta reperis, dziesmu autors un mūzikas producents Rolands Če un Latvijas valsts čempionāta 2. un 3. vietas ieguvēja Vita Laicāne. Viņi pirmajā tiešraidē priecēja ar sambu, bet otrajā – ar Vīnes valsi.