Narkologs Jānis Strazdiņš atklāti par alkoholismu: "Ir tik svarīgi neaiztikt to pirmo glāzi.."

Jūs jau labu laiku varētu atļauties nestrādāt. Kāpēc turpināt strādāt?

Es nevaru bez darba. Tā ir mana mīļākā lieta. Esmu nostrādājis narkoloģijā 56 gadus. Kad beidzu institūtu, jaunos ārstus sūtīja strādāt uz laukiem. Mani aizsūtīja uz Straupi. Tur jau tolaik bija narkoloģiskā slimnīca. Kā ierados, tā galvenais ārsts ātri iesniedza ministram atlūgumu, bija jau sarunājis iet strādāt uz Jūrmalas sanatoriju. Tā nu es tur paliku ar vēl diviem dakteriem. Bija jāsāk strādāt. Tā iesākās mans ceļš narkoloģijā.

Man gan jau bija līdzīga pieredze – visus studiju gadus biju nostrādājis psihiatriskajā slimnīcā par sanitāru. Mana māte bija medmāsa, protams, ka viņa mani studiju gados nevarēja uzturēt. Bet tur bija garāki atvaļinājumi, lielākas algas, un tur ņēma strādāt tādus būdīgākus kungus. Jo toreiz vēl bija trakokrekli, palagi, ar ko piesaitēt pie gultas uzbudinātos slimniekus, viss restēs… Toreiz jaunie psihotropie medikamenti vēl tikai sāka parādīties, tad arī trakokrekli un deķi pamazām pazuda. Viss notika ar zālēm.

Kāda jūsu darba pirmajos gados bija narkoloģiskā ārstniecība Straupē?

Pilnīgi visas tā laika metodes. 40. gadu beigās vienā ķīmiskajā rūpnīcā Dānijā atklāja tādu brīnumu, ka kāda ceha strādnieki nepanes alkoholu. Sāka meklēt un atrada sēra preparātu, kas piedalījās tehnoloģijā. Tad izdomāja, ka to taču var izmantot atkarību ārstēšanā. Un tā tas iegājās visā pasaulē ar nosaukumu disulfirāms, vēlāk esperāls. Esperālu izmanto joprojām, smagākos gadījumos man pacienti paši prasa: “Dakter, iedodiet man ko tādu, lai es skaidri zinu, ka nemaz nedrīkstu iedzert!” No tā tiešām cilvēks arī nedrīkst iedzert, sekas ir smagas, bet tieksme paliek.

Bet nu galvenā tāpat ir un paliek psihoterapija. Pārliecināšana. 

Kamēr cilvēkam nav šī ideja, ka viņš var dzīvot bez alkohola un ka tāda dzīve ir daudz labāka, saturīgāka, ka tad ir galva uz pleciem un arī intereses, tikmēr nekas nelīdzēs. 

Bet nu, protams, terapijā ir vēl citi līdzekļi. Nereti tie ir antidepresanti, reizēm arī psihotropie preparāti no neiroleptiķu grupas mazās devās, kas samazina abstinenci, garastāvokļa svārstības, noņem krampjus.

Bet tagad ir jauns galvenais ārstēšanas veids, kas patiesībā radās jau pirms gadiem trīsdesmit Amerikā, Vācijā un Somijā. Es par to pirmo reizi dzirdēju neatkarības gadu sākumā. Tā ap deviņdesmitajiem gadiem arī pie mums notika pavērsiens narkoloģijā, kas padarīja visas “kodēšanas” par patiesi vecu metodi. Ir trīs medikamenti, kuru nosaukumus nereklamēšu, bet zinoši narkologi un psihiatri tos labi zina un izraksta saviem pacientiem. Tās ir zāles, kas noņem slimīgo tieksmi, rada vienaldzību pret alkoholu, un šī iedarbība saglabājas vismaz 72 stundas. Man ir pacienti, kas vienmēr nēsā kastīti ar tām sev līdzi kabatā, un, tiklīdz sajūt tieksmi, tā iedzer, un tieksme pāriet. Ja arī cilvēks iedzer, tad viņam nav tādas reakcijas kā no esperāla (kad tiešām šķiet, ka pēdējā stundiņa klāt). Plus nav arī tieksmes turpināt dzert. Tas tiešām bija milzīgs pavērsiens narkoloģijā.

Atveseļošanās faktiski notiek gadu, pusotru. Pēc pusgada sākas “baltā zona” – cilvēks izjūt to jauno dzīvi, pats no tā ir laimīgs. Man tajā posmā visvairāk ar viņiem patīk parunāties – ko cilvēks šajā pacēlumā izjūt, ko dara. Dažs saka: “Dakter, es taču tagad vienā mēnesī esmu izdarījis vairāk nekā visā iepriekšējā gadā!” Jo dzerot jau vienmēr ir tāds: “Ai, rītdien…” Nav taču ne spēka, ne intereses ko darīt.

Kādā stāvoklī jābūt alkoholiķim, lai ārstēšana uz viņu labi iedarbotos? Līdz kam jānonāk?

Es kādreiz smejos, ka narkologam jābūt kā dārzniekam – jāstāv zem ābeles un jāgaida, kad ābols ir nogatavojies un gatavs krist. Tad mēs arī sākam. Bet tas ir garš ceļš. Vispirms jau nabaga sievas un vīri savu darbu ir paveikuši. Bērni jau ir pārdzīvojuši, īpaši meitas. Un tad viņš beidzot ir gatavs ārstēties. Tas bieži notiek caur asarām, konfliktiem.

Jo cilvēkam visu laiku saglabājas cerība, ka spēs iemācīties lietot alkoholu mēreni. Un viņš nav gatavs atteikties pilnībā. Tāpēc man ļoti patīk mūziķa un komponista Jura Kulakova teiktais intervijās: pašam jāpieņem lēmums, ka alkohols uz tevi vairs neattiecas. Kamēr tāda lēmuma nav, kamēr cilvēks pats nav gatavs atteikties no alkohola pilnīgi, mēs citi varam tikai palīdzēt izdzīvot, bet nevaram šo savienību izšķirt. Izšķirt to var tikai cilvēks pats. Un te ir psihoterapijas loma – man pacients ir jānoved līdz šim lēmumam, lai viņš pieņemtu šo priekšlikumu – nelietot vispār – un sāktu to realizēt.

Ne jau tie medikamenti ir galvenie terapijā. Galvenā ir psihoterapija. To tagad gudri sauc par biheiviorālo terapiju, bet tā ir uzvedības terapija. Agrākos laikos to vēl sauca par racionālo psihoterapiju. Man ir jāpalīdz izstrādāt pamatojumu, kāpēc cilvēks maina savu dzīvesveidu. Un te ir interesants fenomens: viss noslēpums ir tajā vienā glāzē. Pirmajā glāzītē. Vai tā būs vai nebūs.

Bet joprojām ir tik daudz iebiedēšanas metožu! Dažādās tā sauktās kodēšanas. 

Man jau arī mēdz piezvanīt ar tekstu: “Dakter, es gribu nokodēties!” Saku, ka es ar tik vecām metodēm sen vairs nestrādāju. Atklāti sakot, man ētika to neatļauj. Jo tā ir visīstākā mānīšana. Tieksme taču paliek, tā neizzūd.

Kas tad ir tajā kodēšanas injekcijā vai kā tas notiek?

Kodēšanas vēsture ir daudz interesantāka un garāka nekā pati šī procedūra. Savulaik Feodosijā, Ukrainā, bija slavens psihoterapeits Aleksandrs Dovženko. Varens, liela auguma vīrs, kurš pāris reizes bija uzaicināts viesoties arī Rīgā. Rūpnīca VEF vēl sedza viņa vizītes izdevumus, lai viņš no dzeršanas ārstētu tās strādniekus. Es arī tajos seansos esmu piedalījies. Savos seansos viņš atlasīja tos, kas ir iespaidojami. Pārējiem teica: “Jums es nevaru palīdzēt, jums jāmeklē cits ārsts.” Ņēma tikai tos, kuriem pārbaudes mēģinājumos iespaidojamības pakāpe bija atbilstoša.

Tos tad viņš pēc ievadlekcijas sauca savā kabinetā un taisīja tā saukto emocionāli stresoro psihoterapiju ar hipnozes elementiem, vēl ar spiedienu uz acs āboliem. Tajā brīdī iespaidoja: “Dzersi – mirsi!” Krievijā to nosauca par kodēšanu.

Negribēja garo nosaukumu lietot. Atrada īsāku. Un pēc tam sākās vēl citi brīnumi, piemēram, esperāla implantācija. Un arī to sāka saukt par kodēšanu. Krievijā viscaur šīs metodes joprojām tiek piekoptas un pie mums diemžēl arī.  Tas viss balstās uz bailēm. Ka dzersi – mirsi. Ievieto preparātu caur mazu griezumu, caurdurot muskuļu fasciju. Pēc tam tur paliek tāds bumbulis. To tad cilvēks arī satausta un saka: “Man taču ampula iešūta, es nevaru dzert!” Bet tieksme jau paliek.

Esmu pieredzējis tādus, kas gājuši griezt to pie ķirurga. Dzirdēts, ka citi paši mēģinājuši izkasīt no sevis… Bet tās vecās metodes izplatījās atkarīgo vidū vēja spārniem! Viens otram stāstīja, kā vienā dienā varot atbrīvoties no alkohola un vēl dabūt zīmi, ka nu ir vesels, ko sievai parādīt! Un tas zeļ joprojām. Bez jebkādas papildu psihoterapijas. Čik, un gatavs! Samaksā, un – nākamais!

Kāda ir jūsu attieksme pret Minesotas programmu un Anonīmajiem alkoholiķiem?

Ļoti laba. Tur atkal ir interesanta vēsture. Latvijā savulaik bija tādi bezalkoholiskie klubi. Mūsu psihiatri, psihoterapeiti bija sākuši Pretalkohola kluba veidošanu, lai cilvēkiem, kuri pārtrauc lietot alkoholu, būtu kopības sajūta. Faktiski tāda pašpalīdzības organizācija. Tikai mēs toreiz nesaucām to par Anonīmajiem alkoholiķiem. 1985. gadā līdz mums nonāca informācija, kā ASV darbojas Minesotas programma un Anonīmie alkoholiķi. Toreiz trīs mūsu ārstus uzaicināja uz apmācību – aizbrauca dakteri Jaksons, Preinbergs un daktere Dāve. Viņi atgriezās, un Minesotas programma attīstījās arī pie mums. Un tagad mums ir trīs Minesotas programmas. Viena privāta iestāde “Akrona”, kur strādā jau pieminētie Jaksons un Preinbergs, kā arī tur strādā mācītājs Māris Ķirsons, brīnišķīgs cilvēks, mēs jau sen esam pazīstami.

Daktere Dāve vada Minesotas programmu Rīgā, pie Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra. Un Jelgavā, Ģintermuižā, ir daktere Caune, kas strādā ar Minesotas programmu. Visā valstī aktīvi strādā Anonīmo alkoholiķu sanāksmes. Tā pašpalīdzības programma tiešām darbojas. Un īpaši labi tas ir laikā, kad narkoloģiskie dienesti valstī tiek arvien sašaurināti un sašaurināti… Mums pat ir likvidētas veselas divas pusaudžu rehabilitācijas kopienas. Ļoti bēdīgi. Arī vairākus pieaugušo rehabilitācijas centrus likvidēja. Daudz kas ir pačabējis, bet Anonīmie alkoholiķi darbojas, un cilvēki turpina palīdzēt cits citam.

Es jums parādīšu shēmu, ko izmantoju praksē. Tas ir viena mana pacienta dzīvesstāsts līknēs. Viņš sāka dzert 16 gados, mērenība saglabājās līdz 25 gadiem. Tālāk sākās pierašana. Tad viņš atnāca pie manis un piecus gadus nelietoja. Pacēla pirmo glāzi – un iekrita atpakaļ. Turpināja dzert trīs gadus – līdz trīsdesmit astoņiem. Tad atkal nedzēra līdz 47 gadiem. Kā iedzēra, atkal pazuda. Man vairs nav ziņu par viņu.

Varbūt jau miris.

Bieži tā notiek. Alkoholisms ir nāvējoša slimība. Tagad gan vairs nesaka “hronisks alkoholisms”, tagad saka “alkohola atkarības slimība”.

Alkohols maina zemgarozas funkcionēšanu jeb tā saukto kateholamīnu atalgojuma sistēmu. Visa tā slimība perinās mūsu zemgarozā. Te izdalās ļoti svarīgas vielas, kas regulē mūsu psihi. Tie ir serotonīns, laimes hormons dopamīns, labsajūtu izraisošie endorfīni un gamma aminosviestskābe. Ja viss ir kārtībā, cilvēkam nevajag nekādu ķīmisko atbalstu. Alkohols šo visu nojauc, paaugstina dopamīnu, bet samazina pārējos kateholamīnus – tieši tāpēc jau cilvēki arī dzer. Bet paralēli tam sākas bezmiegs, nav vairs labsajūtas bez alkohola. Labi ir tikai iedzerot. Un to ir grūti salauzt, vajadzīga palīdzība. Te ir tā galvenā nelaime, ka veidojas reakcija starp alkohola sadalīšanās produktu – acetaldehīdu – un laimes hormonu dopamīnu, un rezultātā parādās narkotiska viela, ko akadēmiķis Ivars Kalviņš sauc par heroīnam līdzīgu savienojumu, un tāds tas arī ir. Tas dod vislielāko kaifu, un tieši tāpēc cilvēki dzer un tajā brīdī ir laimīgi. Bet tas ir ļoti īss mirklis. Cilvēks pats saviem spēkiem nevar to mainīt, viņam ir tikai viena doma, kā turpināt lietot. Viņš ir kā ķēdē piesiets. Un tā ķēde ir jāpārcērt. Tas nav viegli.

Vai depresīvi cilvēki nesāk dzert, lai izbēgtu no depresijas? Vai tieši otrādi – no dzeršanas sākas depresija?

Gan, gan. Dzeršana noteikti izraisa depresiju. Palielinās vainas apziņa, cilvēks pats sevi uzskata par sliktu un nekam nederīgu, jūtas nevienam nevajadzīgs neveiksminieks. Jo trūkst serotonīna! Dabīgi, ka iedzerot uz brīdi kļūst labāk. Bet tad ir jādzer visu laiku, diendienā… Arī nu jau slavenā veģetatīvā distonija daudziem ir iemesls iedzert. Iedzerot uz brīdi kļūst vieglāk, bet pēc tam ir vēl sliktāk… Tā ir ķīmija. Un tad sākas plosts mēnešu garumā. Vai arī katru vakaru jāpaņem sava deva. Daudz ir sistemātisko lietotāju – dzer katru dienu, bet turpina darba pienākumus. Tiesa, arī līdzi uz darbu jāpaņem alkohols.

Bet, arī nelietojot alkoholu, vienā receptorā saglabājas šīs patoloģiskās reakcijas atmiņa. Tieši tāpēc notiek tā, ka, tiklīdz parādās alkohols, viss atsākas. Un tāpēc tā ir slimība uz mūžu. 

Cilvēks var nedzert, bet, iedzerot pirmo glāzi, viņš nevar pārtraukt dzert. Tāpēc ir tik svarīgi neaiztikt to pirmo glāzi!

Alkohola lietošanas līkne vienmēr iet uz augšu?

Vienmēr. Vēl vienu svarīgu lietu gribu pateikt: Latvija ir līdere alkohola patēriņā. 12,9 litri uz vienu pieaugušo iedzīvotāju. Bet ¾ no tā kvantuma izdzer mūsu atkarīgie slimnieki. Un te nekādas pretdzeršanas akcijas, nekādi nodokļi vai izmaiņas veikalu darba laikos nelīdzēs. Ir jāārstē tā lielā atkarīgo masa, tam jādod līdzekļi. Tos lielos “ciparus” neveido visa tauta, to veido atkarīgie. Un viņu mums ir ļoti daudz. Bet palīdzība kļūst arvien skopāka. Tie ir tie cilvēki, kuri astoņos no rīta jau gaida pie veikala tā atvēršanu.

Jā, ir privātās klīnikas, bet tas ir ļoti dārgs prieks, un tur jau nenotiek pilna cikla ārstēšana. Viesnīcas tipa iestādes, kas arī maksā kā labas viesnīcas, kur atkarīgais salīdzinoši komfortabli var izciest paģiru laiku. Bet atgūties vajag vismaz 10 dienas, kaut vai nedēļu. Kādreiz detoksikācija bija 14 dienas, tagad tas viss ir ātri, intensīvi, un – ārā! Tā ir liela problēma Latvijā. Ir jābūt ārstēšanai. Un ir jābūt rehabilitācijas iespējām. Ne tikai Bruknas muiža, kur priesteris Andrejs Mediņš cīnās ar viņiem, kā nu izdodas. Cilvēkus šī rehabilitācija atgriež dzīvē. Un tie ir ļoti smagi gadījumi – cilvēki pēc cietuma, ļoti smaga narkotiku atkarība. 

Jūs pats kādreiz alkohola lietošanu esat uzskatījis par izlaidību?

Es biju pavisam jauns narkologs, strādāju Straupē. Un uzrakstīju es žurnālam “Zinātne un Tehnika” rakstu par to, ka alkoholisms ir slimība. Kas sākās! Mani izsauca toreiz valsts galvenā psihiatre Zuzanna Sočņeva, viņa 40 gadus vadīja Rīgas Psihiatrisko slimnīcu, lai viņai vieglas smiltis. Teica: “Ko jūs te esat sarakstījis?! Kas tā par slimību – tā ir izlaidība!” Un to teica galvenā psihiatre… Man ļoti patīk, kā par gribu un iespēju ar gribas palīdzību nedzert saka jau pieminētais Māris Ķirsons: “Kad jums nākamreiz ir caureja, pamēģiniet to ar gribu pārtraukt!” Griba ir vājāka par šo patoloģisko tieksmi. Lai kā cilvēks gribētu, viņam nesanāk.

Ir ļoti laba grāmata, ko pacientiem piedāvāju lasīt. To sarakstījis pasaulslavenais Alens Karrs. Viņš tagad jau miris no plaušu vēža, savulaik pats daudz smēķēja un arī daudz dzēra. Pārsvarā cilvēki zina viņa lielisko grāmatu par to, kā atmest smēķēšanu, bet viņam ir grāmata arī par alkoholu – “Viegls veids, kā atmest dzeršanu”. Divi izdevumi latviešu valodā bijuši, bet tā ir liels retums. Veikalos nevar nopirkt, jāmeklē bibliotēkās vai krievu, angļu valodā.

Abos latviskajos izdevumos gan diemžēl var izlasīt arī ļoti nepareizu grāmatas nosaukumu “Kā viegli kontrolēt alkohola lietošanu”. Muļķības, to nevar kontrolēt! Bet grāmata ir ļoti laba. Man tajā vislabāk patīk teksts: “Dzīve nebeidzas, kad atmetat dzeršanu. Tā turpinās citā kvalitātē. Turpiniet baudīt dzīvi!” Tas arī ir iemesls, kāpēc vērts ar atkarīgajiem strādāt. Un kāpēc tas ir daudz interesantāk nekā, piemēram, lielā psihiatrija, kur bieži vien tomēr nav tas labākais rezultāts. Bet te cilvēks beidz lietot un pilnvērtīgi atgriežas dzīvē.

Vesels?

Nē, jo alkohola nepanesība paliek. Izārstēt pavisam zinātne šobrīd vēl nav spējīga. Cilvēkam visu atlikušo mūžu jāievēro režīms. Bet tāpat tas jāievēro, piemēram, cilvēkam ar kādu alerģiju.

Bet vispār atkarība ir psihiska slimība?

Tās visas ir slimību klasifikatora F grupā. F1 – alkohola atkarība, opija atkarība, cannabis atkarības slimība. F2 – šizofrēnija. F3 – afektīvie garastāvokļa traucējumi utt. Viss vienā grupā. Nereti tā ir kombinācija. Bieži vien tas ir pirmais simptoms pie šizofrēnijas – cilvēks sāk stipri dzert. Arī pie afektīviem traucējumiem tas tā ir. Psihiatrija un narkoloģija ir tuvākās nozares.

Ko jūs iesakāt atkarīgajiem, kas atkal sāk staigāt ap to pirmo glāzīti? Kā no tās izvairīties?

Es saviem pacientiem vēl mācu pašiedvesmu. Katram cilvēkam divas reizes diennaktī ir dabīgie hipnozes stāvokļi. Iemiegot un pamostoties. Tāds pusmiega stāvoklis. Un šo stāvokli var izmantot terapijā. No rīta pamostoties pateikt sev: “Šodien es atkal būšu skaidrs.” Bet iemiegot: “Cik labi būt skaidrā!” Un katru dienu tā. Cilvēks būs skaidrā un laimīgs.

Ja paģirās lāpās, tas vienmēr jau ir alkoholisms?

Paģiras ir intoksikācija. Cilvēks sajaucis nejaucamus alkoholus vai iedzēris par daudz. Tad viņam ir pilns organisms ar pašu indīgāko vielu – acetaldehīdu, tas ir četras reizes indīgāks par pašu alkoholu. Bet tie, kam ir alkoholisms, jau labi zina, ka stāvokli atvieglo nākamā deva. Un atkal ņem iekšā, nākamajā dienā atkal tas pats…

Ilgākais dzeršanas laiks, par kādu cilvēks jums stāstījis?

Tie plosti ir ilgi – kādam nedēļas, kādam pat pusgads. Daži dzer tikai reizi gadā, bet tad tas ir kārtīgs plosts. Pēc tam atkal gadu nedzer. Dažādi ir. Ir arī tā sauktās sausās paģiras, kas piemeklē atturības posmos. Bieži vien tās saskan ar Mēness fāzēm. 

Pēc uzvedības izmaiņām tuvinieki jau var paredzēt, ka drīz atkal būs plosts: cilvēks kļūst kašķīgs, nemierīgs, izraisa konfliktus. 

Sievas parasti jau labi jūt to brīdi, kad vīrs atkal iedzers, lai nomierinātos. Dipsomānija – īpaša garastāvokļu traucējumu forma, kas saistīta ar dzeršanu. Sākas šis stāvoklis, un tam seko briesmīgais plosts ar draugiem, klātiem galdiem un milzīgiem naudas līdzekļiem. Vai arī cilvēks aizbrauc, piemēram, uz vasarnīcu, līdzi kastēm alkohola, noslēdzas un dzer vienatnē.

Kad, pārtraucot dzert, pazūd tieksme?

Pēc pusgada. Visgrūtākais ir pirmais mēnesis, pamazām kļūst vieglāk. Sliktākais ir tas, ka nedzerot sliktais ātri aizmirstas, un cilvēkam sāk likties: “Vienu taču var!” Tic, ka nu ir iemācījies kontrolēt dzeršanu. Un atkal plosts. Ceļas un krīt, ceļas un krīt…

Man ir viens gadījums – pāris, abi nedzēra 15 gadus. Sākumā pie manis atnāca vīrs, tad viņš atveda savu sievu. Un, jā, abi nelietoja veselus 15 gadus. Pirmā norāvās sieva. Abi bija mazliet sastrīdējušies, un viņa paņēma to pirmo glāzi. Nabaga vīrs spēja tik skriet uz bodi, lai viņu nomierinātu. Tad viņu atkal atveda pie manis, pēc diviem mēnešiem viņa zvanīja: “Dakter, šausmīgi gribas dzert…” Vēl pēc diviem mēnešiem zvana, un jūtu, ka jau iedzērusi. Tagad atkal ir labi, nedzer. Bet tam visam pa vidu vīrs no pārdzīvojumiem arī iedzēra. Nonāca Strenčos, tur viņu saveda kārtībā. Abiem pieder liela saimniecība, zemnieki, darba un naudas gana. Kad abi dzēra, visi darbi apstājās.

Kā jums pašam ar alkohola lietošanu?

Es zinu, kas tas ir un ko ar to darīt (smejas). Neesmu atturībnieks un nekad tāds neesmu bijis. Atbalstu tā saukto kulturālo iedzeršanu. Daudzās dienvidu valstīs vīns ir uztura produkts. Itālijā uz galda stāvēs vīna karafe un ūdens karafe. Jo tīru vīnu dzer tikai plebeji. Atšķaidītu vīnu – patricieši.

Frančiem atkal tas ir kā tāda mērce pie ēdiena. Pastiprina ēdiena kvalitāti. Viņi dzer, lai baudītu. Mēs parasti dzeram, lai noreibtu. Un tā ir liela atšķirība. Tā arī ir mūsu nelaime. Bet tā nu tas ir. Un nāk tas no mūsu austrumu kaimiņa. Atceros, kā mani brālēni atgriezās no izsūtījuma 1956. gadā. Sagaidījām ar svētku galdu, uz tā arī mazas glāzītes. Viņi brīnījās par tām un prasīja kārtīgas graņonkas… Tā bija.

Var visu mūžu dzert daudz un tomēr nekļūt par atkarīgo?

Ir tādi izturīgie. Šiem cilvēkiem ir cita vielmaiņa. Bieži vien tie ir arī miesās druknāki ļaudis, viņiem alkohols labāk pārstrādājas.

Atsevišķa tēma ir atkarīgo tuvinieki, kuri cieš ne mazāk kā pats atkarīgais.

Līdzatkarīgie, jā. Nu, tā ir problēma. Es bieži vien uz pirmo tikšanos aicinu runāt gan vienu, gan otru. Un stāstu sievām, kā nepiepalīdzēt pacientam, bet ļaut šo jautājumu risināt pašam atkarīgajam. Jo, ja viņam par daudz palīdz, viņam nolaižas rokas. Parasti sievietes visu grib risināt savu vīru vietā, kamēr vīrs vien nosaka: “Nu, man tā atkal gadījās…” Arī no viņu audzināšanas, strostēšanas labāk nepaliks. Labāk paliks tad, kad viņš sāks ārstēties. Kad pazudīs tieksme un cilvēks atradīs saturu citur – tad viņš būs vesels. Bet sievai jāatiet malā. Sievas pašas bieži vien ir depresijā, viņām pašām vajadzīga palīdzība. Pat meitām ir depresija! Bērni mēdz ārkārtīgi pārdzīvot vecāku atkarību, kaunēties.

Jums ir bijis jāuztraucas par kādu tuvu cilvēku alkohola sakarā?

Man šai ziņā ir paveicies. Mani gan audzināja tikai māte, tēvs Otrajā pasaules karā pazuda bez vēsts. Manā ģimenē nevienam nav bijis šis alkohola gēns. Arī dēls un meita šajā ziņā iztikuši bez sarežģījumiem. Viņi nav atturībnieki, bet viņiem tā nav problēma. Viņi ar alkoholu nedara sev pāri.

Savulaik mums skolā bija veselības mācība, es pats piedalījos mācību grāmatas radīšanā. Tajā detalizēti izskaidroja bērniem šos jautājumus. Bet tad mūsu Izglītības ministrija izdomāja, ka atkal kaut kas jāsamazina, jāsašaurina un veselības mācība vairs nav vajadzīga. Un tagad mums ir sociālās zinības, kas faktiski par šo tēmu nepastāsta neko. 

Bērni ir dziļāk jāizglīto, viņiem jāmāca apieties ar šo bīstamo produktu. Jo alkohols tiešām ir bīstams, no tā ir jāuzmanās. Tāpēc ir šīs devas, tāpēc ir dzeršanas kultūra. Tam visam ir nozīme.

Pie jums atnāk arī narkomāni?

Jā, un pēdējā laikā daudzi ir tieši ar marihuānas problēmām. Viņi nāk ar vārdiem: “Dakter, es esmu palicis viens, man vairs nekā nav…” Aiziet uz darbu, nopērk zālīti, uzsmēķē, aizmieg. No rīta uz darbu, atkal zālīte, atkal aizmieg… Tā arī ir visa dzīve. Draugu vairs nav. Interešu vairs nav. Labi, ja jau ir paspēts iegūt profesiju, jo bieži vien viņi arī pamet mācības – nekam vairs nevar savākties, nekas nav interesanti. Dzīve kļūst nožēlojama. Plus ļoti maz runā par marihuānas toksisko ietekmi – faktiski tie ir sveķi, kas nogulsnējas smadzeņu garozā. Mainās uzvedība, psihiskais stāvoklis. Turklāt šī inde ļoti lēni izvadās no organisma.

Ir kāds vecums, kad jau ir par vēlu ārstēt atkarību?

Jā, kad jau sākusies degradācija, tad ir par vēlu. Jo iet bojā smadzeņu šūnas, šūnu vietā saaug saistaudi. Smadzeņu rievas iztaisnojas. Pat smadzeņu tilpums samazinās. Cilvēks kļūst nekritisks, savā ziņā plānprātīgs. Sevi ne kontrolēt, ne vadīt. Ir tāds teiciens: “Viņš ir muļķis, viņam ir labi.” Nu, tā viņi tur kā tādi balodīši visi kopā arī turas, galvenais ir pudeli atrast.