Nenovērtējami dārga dāvana, ko mirušais var uzdāvināt citam cilvēkam

Runājot par orgānu transplantāciju, viņš teica: “Pats svarīgākais būtu dzīves laikā pieņemt lēmumu par sevi, paust savu gribu, vai cilvēks grib vai negrib palīdzēt citiem cilvēkiem pēc savas nāves. Manā skatījumā tas [iespēja veikt orgānu transplantāciju] nāvei iedod loģiskumu.

Mēs redzam, kas notiek pasaulē, un nekad nevaram zināt, kad un kā nāve piezagsies mums. 

Lai tajā momentā, kad būsim miruši, citiem nebūtu jāpieņem lēmums mūsu vietā, cilvēks pats var paust savu gribu, vēl esot dzīvs. 

Mums, mediķiem, nekad nevajag zināt, kāpēc jā vai kāpēc nē, jo saistībā ar to var būt visādi aizspriedumi, mīti utt. Mūsu uzdevums ir arī izkliedēt vairākus mītus, ko darām pārrunās ar radiniekiem.”

Visbiežāk veic nieru transplantāciju

Otrkārt, būtu jāveicina sabiedrības un katra cilvēka izglītošanās, lai iedzīvotāji vairāk izprastu, ka orgānu transplantācija un viss, kas notiek pirms un pēc tās, ir caurspīdīgs, uzticams, drošs un cieņpilns ārstēšanas veids. “Tā ir vienīgā cerība cilvēkiem, kuri vēl dzīvo, saņemt nenovērtējamu, nepārvērtējamu dāvanu. Pirmkārt, dzīvot tālāk pilnvērtīgu dzīvi. Otrkārt, palikt dzīvam.”

Visbiežāk veic nieru transplantāciju – ik gadu ir aptuveni 30 gadījumi. Savukārt aknu un sirds transplantācija notiek tikai pa vienam vai diviem gadījumiem gadā.

Ārsts norādīja, ka Latvijā orgānu transplantācija notiek diezgan maz, salīdzinot ar citu pasaules un Eiropas valstu pieredzi. Pie mums gadā parasti pārstāda mazāk par 50 orgāniem.

Viņi nav alkoholiķi vai vieglprāši

Kas kopīgs cilvēkiem, kuri saņem donoru orgānus? Bormotovs skaidroja: “Viņiem ir konkrēto orgānu mazspēja, nieru, aknu vai sirds mazspēja. Viens no nepamatotiem mītiem ir tāds, ka cilvēki, kuriem ir nepieciešams pārstādīt orgānu un viņi gaida donoru orgānu, par sevi nav rūpējušies vai vieglprātīgi attiekušies pret sevi. Piemēram, aknas sabojājuši alkoholisma dēļ. Arī nieres sabojājuši līdzīgi. Nē, pavisam nē! Viņi ir tādi paši cilvēki, kādi mēs visi. Nemaz nevajag vieglprātīgi attiekties pret savu ķermeni. Piemēram, pietiek ar pārciestu pneimoniju, kam nieru mazspēja ir kā komplikācija.

Var veikt pīrsingu vai tetovējumu (tas tagad ir diezgan droši, bet risks vienmēr pastāv) un dabūt tur C hepatītu, hroniskus aknu bojājumus, nonākt līdz aknu cirozes stadijai, kad vajadzīga aknu transplantācija.

Ar sirdi ir līdzīgi. Viens infarkts, otrs, un klāt ir sirds mazspēja. Tāpat arī miokardīts (sirds muskuļa iekaisums) var izraisīt sirds mazspēju.” Tad vienīgā ārstēšanas metode ir sirds transplantācija.

Vienīgā iespēja – orgāna transplantācija

Nieru mazspējas gadījumā cilvēks var izmantot arī dialīzes pakalpojumu, tiesa, tas būtiski pasliktina viņa dzīves kvalitāti un saīsina mūža ilgumu. Bet ar sirds un aknu mazspēju ir ļoti maz iespēju, ja nenotiek orgānu transplantācija. “Skaidrs, ka nekāda cita varianta [bez orgāna transplantācijas] nav, jo orgāna aizstājējterapija aknu un sirds gadījumā ir stipri ierobežota. Var likt speciālas asistējošas ierīces sirdij, bet tam ir termiņš.” Tas nav ilgtermiņa risinājums, ārsts skaidroja.

Orgānu transplantāciju veic dažāda vecuma cilvēkiem. Speciālisti piemeklē orgānu devējus tā, lai orgāna donora vecums būtu līdzīgs tam, cik vecs ir cilvēks, kas saņems orgānu, jo tad tiek sasniegti labāki rezultāti un pārstādītais orgāns funkcionēs ilgāk.

“Skaidrs, ja ir noticis nelaimes gadījums un miris jauns cilvēks, viņa orgānus var pārstādīt vecākam cilvēkam, bet otrā virzienā noteikti nē. Ir zināmi ierobežojumi.

Kaut gan gadījumi ir ļoti individuāli. Var būt, ka no lielāka vecuma cilvēkiem tiek paņemti orgāni, kuri ļoti labi funkcionē, un pārstādīti par viņiem jaunākiem cilvēkiem.” Visbiežāk orgānu pārstādīšanu veic cilvēkiem vecumā 45–55 gadi.

Mīts par pārgalvīgiem motociklistiem

Ārsts noraidīja mītu, ka par orgānu donoriem kļūst tikai motociklisti, kuri pārāk lielā ātrumā traucas pa ielām un pēkšņi iet bojā. Galvenie iemesli, kāpēc cilvēki aiziet bojā un kļūst par orgānu donoriem, parasti ir citi. “Visbiežāk tie ir insulti, asins izplūdumi galvas smadzenēs vai liels trombs, kas nosprosto asins piegādi lielai daļai smadzeņu.

Otrajā vietā ir galvas smadzeņu traumas ar neatgriezenisku bojājumu. Smadzenes ir specifisks orgāns. Ja mēs to, neskatoties uz visu ārstēšanu, pazaudējam, tad pazaudējam arī cilvēku, viņa personību. Tad cilvēks aiziet bojā un skaitās neapšaubāmi miris. Es salīdzinu, ka tas būtu tas pats, kas nogriezt cilvēkam galvu, bet pēc tam ātri sašūt atpakaļ asinsvadus. Mēs iegūtu gulošā stāvoklī esošu cilvēku.”

Arī motociklistiem negadījumu rezultātā var būt izteikti smagi smadzeņu bojājumi, kuriem progresējot iestājas neatgriezeniska koma. Bojājumu dēļ attīstās smadzeņu tūska, kā rezultātā smadzenes iet bojā pilnībā. Tas ir neatgriezeniski.

Arī daži audzēji un infekcijas nav šķērslis

Var būt arī citi negadījumi, pēc kuriem cilvēks ilgstoši bijis bez skābekļa. Piemēram, viņam apstājusies sirds, viņu ilgi reanimē, bet, neskatoties uz to, viņam ir neatgriezeniski smadzeņu bojājumi. Tas saistīts ar to, ka smadzenes līdz trīs minūtēm var iztikt bez skābekļa, bet līdz ar trešo minūti sāk attīstīties neatgriezeniski bojājumi.

Arī dažādu smadzeņu audzēju gadījumos cilvēki var kļūt par orgānu donoriem. 

“Daži no audzējiem nav šķērslis, lai tā cilvēka orgānus izmantotu. Protams, ja audzējs neveido metastāzes. To mēs arī pārbaudām.”

Arī infekciju, kas rada smadzeņu bojājumus, meningītu gadījumos cilvēku orgānus pēc tam var pārstādīt citiem pacientiem, norādīja ārsts.

Kā kļūt par orgānu donoru pēc nāves, uzzini ŠEIT.