7 bērnu mamma Sandra: brāļi un māsas ir kā dvēseļu radinieki

Patlaban Armandam ir 52 gadi, Sandrai – 51 gads, bet viņi satikās, vēl būdami jaunieši.

Kopā jau 34 gadus

“Mēs ar vīru iepazināmies, kad man bija 17 un viņam 18 gadi, viņš dzīvoja manas draudzenes blakus dzīvoklī. Ievērojusi viņu pilsētā biju jau agrāk, bet satikāmies un iemīlējāmies tieši tad. Pēc gada un 2 mēnešiem apprecējāmies, kopā esam jau 34.gadu, 1.decembrī būs 33 gadi laulībā.”

Balamu vecākajam dēlam Arnim jau ir 32 gadi, bet meitai Evijai – 30 gadi. Viņiem seko Evelīna (18), Rūdolfs (15), Katrīna Elizabete (12), Līva (7) un pastarītis Pēteris (6), kurš nosaukts vectētiņa vārdā.

Mantojumā saņemtā māja deva iespēju kuplināt ģimeni

Sandra atklāja, ka vienmēr gribējusi kuplu ģimeni: “Godīgi sakot, tas nav pilnīgi apzināts lēmums [par tik daudz bērniem]. Es vienmēr gribēju palielu ģimeni, taču bija manos plānos bija aptuveni 4 bērni. Bet sanāca tā, kā sanāca. No sākuma jaunībā mums bija 2 bērni. Kā jau visiem gadās, kad neieplāno. Bērni auga, mēs dzīvojām vienistabas dzīvoklītī. Protams, mēs tajā brīdī nedomājām par lielāku ģimeni.

Bet pēc gadiem es saņēmu mantojumā vecmāmiņas māju. Tad jau domājām, ka mums varētu piepulcēties vēl kāds bērniņš. Starp otro un trešo bērnu mums ir 12 gadu starpība. Tas saistīts ar jaunu dzīvesvietu – kad bija vairāk vietas, tad radās doma par vēl kādu bērniņu. Pirms tam, kad dzīvojām vienistabas dzīvoklī, nevarējām par to domāt. Tad piedzima vēl viens puika un vēl viena meitene, kā jau mēs iepriekš gribējām 4 bērnus, bet ar laiku sanāca tā, kā ir patlaban.”

Vienistabas dzīvoklī daudzbērnu ģimenei būtu grūti

Viņa atzina, ka laulātajiem, domājot par bērnu skaitu, ļoti nozīmīgs ir jautājums par dzīvesvietu un tās izmēriem. Ja miteklis ir plašāks, tad pāris ir atvērtāks lielākam bērnu skaitam. Ir vieglāk, ja visiem ģimenes locekļiem ir, kur palikt. Vienistabas dzīvoklī kopīga sadzīvošana noteikti ir daudz grūtāka.

Tieši tāpēc Armanda un Sandras apzinātais lēmums par trešo un ceturto bērnu nāca tikai pēc padsmit gadiem, kad viņi jau dzīvoja savā mājā Siguldas centrā nevis iepriekšējā vienistabas dzīvoklītī.

Nav laika novecot, jo nepārtraukti par kādu jārūpējas

Sandra ir apmierināta, ka ir mamma tik daudz bērniem. “Mums starp vairākiem bērniem ir liela vecuma starpība. Es pati smejos, ka man nav laika novecot! Visu laiku ir kāds, par ko ir jārūpējas. Es esmu apmierināta! Pagaidām viss ir labi, kamēr veselība un pārējais atļauj.”

Abi vecākie bērni jau ir paši savā dzīvē. “Dēls un viņa ģimene jau vairākus gadus dzīvo Anglijā, bet meita mīt tepat Siguldā. Jau vairāk nekā 10 gadus abi vecākie bērni ir katrs savā dzīvē. Var teikt, ka arī 18 gadus vecā meita jau ir savā dzīvē Rīgā, kur dzīvo un mācās. Tādējādi mums mājās šobrīd palikuši tikai 4 jaunākie bērni.”

Parasti saka, ka 4 bērni mājās ir ļoti daudz, bet Balamu ģimenes gadījumā var teikt, ka 4 bērni ir tikai daļa no visas viņu lielās saimes.

Kopā sanāk liels mudžeklis

Sandra atzina, ka visi 7 ģimenes bērni nav pastāvīgi dzīvojuši kopā zem viena jumta. “Viņiem ir liela vecuma starpība. Kad mazie sāka dzimt, lielie jau būtībā bija prom no mājām. 5 bērni ir lielākais skaits, kas dzīvojuši kopā.

Protams, kad lielākie atbrauca ciemos, bija liels mudžeklis. Tad bija kišs mišs. Kopā ar visiem bērniem un mazbērniem sanāk liels pulks.”

Meita un mazmeita ir vienā vecumā

Turklāt daļa Armanda un Sandras mazbērnu ir vienā vecumā ar viņu jaunākajiem bērniem. Sievietei bija nedaudz savādi dzemdēt savu meitu vienā laikā ar dēla pirmdzimtās nākšanu pasaulē.

“Pirmajā reizē bija jocīgi, bet pēc tam vairs nē, pieradām. Tas arī bija vienīgais gadījums, kad bērnu vecums bija tik līdzīgs. Gan meitai, gan mazmeitai ir 12 gadi.”

Iztiek ar saviem ienākumiem

Sandra piekrita, ka 7 bērni ir liels skaits, īpaši ņemot vērā mūsdienu sociālekonomiskos apstākļus. “Mēs kaut kā pa šiem gadiem esam iemanījušies iztikt. Mums ir hipotekārie kredīti, līdz ar to mums nepienākas nekāda īpašā palīdzība no valsts. Tikai tik daudz, cik visām pārējām daudzbērnu ģimenēm.”

Nevar teikt, ka ģimene nesaņem nekādu atbalstu no pašvaldības, jo ir diezgan plaša palīdzības sistēma novada daudzbērnu ģimenēm, piemēram, atlaide nekustamā īpašuma nodoklim, brīvpusdienas bērniem, atlaides dažādiem pulciņiem.

Nav jādzīvo badā

“Vienīgi nevaram pretendēt uz maznodrošinātā statusu, kaut pēc līdzekļiem mums nesanāk vajadzīgā minimālā summa uz cilvēku, jo ir kredīti un divas automašīnas, kas ir absolūta nepieciešamība daudzbērnu ģimenē.”

“Ir kā ir katru reizi, bet gluži badā nedzīvojam. Vīrs ir mednieks un makšķernieks, un mēs pa vasaru lasām ogas un sēnes. Nav tā, ka mēs badā dzīvotu.”

Bērni nav apdalīti!

Pat tad, ja bērni grib nopirkt kaut ko tādu, kas ir klases biedram, kurš ir vienīgais bērns ģimenē, vecāki mēģina to sagādāt. “Varētu teikt, ka iespēju robežās tā sanāk. Mūsu bērni nav apdalīti! Varbūt viņiem nav augstākie brendi, bet tas, kas ir normāls, labs un lietojams, ir arī mūsu bērniem. Nav tā, ka viņi ir apdalīti. Apdalīts neviens nav!”

Tiesa, reizēm tika uzteikts, ja Sandra iebilda, ka varbūt nevajag to dārgo lietu, paskatīsimies kaut ko analogu, lētāku, jo šobrīd nevaram atļauties dārgo lietu.

Balamu ģimenē nav tā, ka jaunākajiem bērniem jāvalkā tikai vecāko bērnu apģērbs. Turklāt tas nav iespējams arī viņu lielās vecuma starpības dēļ. Kopumā par iztikšanas jautājumu nākas diezgan padomāt, bet labi, ka tas ir atrisināts. “Ir ko padomāt, bet sanāk.”

Sandra ir pilna laika mamma

Sandra šobrīd nestrādā algotu darbu, bet darbojas pa mājām. “Patlaban algotu darbu strādā tikai vīrs. Mūsu jaunākā meitiņa šobrīd mācās 1.klasē, un es gaidu, kad viņa pati varēs patstāvīgi doties uz skolu. Tad es arī meklēšu darbu. Arī vīrs teica, ka labāk, lai es tagad kādu brīdi esmu pa mājām, lai bērniem vienmēr būtu siltas pusdienas. Lai nav tā, ka viņi atnāk mājās no skolas, bet neviens nesagaida.

Bet, protams, nākotnē tas mainīsies. Šobrīd ir vajadzība padzīvoties pa mājām, jo jaunāko meitiņu vēl nedrīkst vienu pašu laist.”

Gan jau pavāre darbu atradīs

Plānots, ka pēc tam, kad arī pastarītis Pēteris sāks iet skolā, Sandra iesaistīties darba dzīvē aktīvāk. “Ko tad es darīšu mājās viena pati? Protams, meklēšu darbu!”

Viņa pēc profesijas ir pavāre, un ir pozitīvi, ka labu pavāru patlaban trūkst. Līdz ar to iespējams, ka viņai būs salīdzinoši viegli atrast labu darba vietu, kad būs vajadzība atgriezties darba tirgū. “Es tagad neesmu interesējusies par darbu, bet zinu, ka daudz kur vajag pavārus, tādējādi varētu nebūt problēmu atrast darbu.”

Arī ar praktisku darbu var uzturēt ģimeni

Savukārt Armands strādā katlu mājā un brauc ar traktoru. Stereotipiski domājot, šķiet, ka tik lielas ģimenes vadītājam jābūt kādam ietekmīgam biznesmenim, lai varētu atļauties uzturēt tik daudz bērnu, bet Balamu ģimenes piemērs apliecina, ka ne vienmēr tā notiek.

Arī ar praktisku darbu var uzturēt ģimeni. “Var, var! Ir arī tāda lieta kā makšķerēšana, kas ir vīra hobijs. Tas arī samazina pārtikas izdevumus. Arī medības. Nav tik traki!”

Lai gan Armands ir mednieks, dažkārt ģimene gaļu iegādājas veikalā, jo bērniem meža dzīvnieku gaļa ne īpaši garšo. “Bet, ja domātu tikai praktiski, tad mums nebūtu jāpērk gaļa veikalā. Tas dod ļoti daudz ko.”

Arī bez algota darba ir daudz pienākumu  

Sandra ikdiena sākas agri no rīta, kad viņa aizved bērnus uz izglītības iestādēm. “Es pati braucu ar mašīnu un izvadāju viņus pa skolām un dārziņiem, kur nu kuram vajag. Tad atgriežos mājās, apdaru steidzamākos mājas darbus, aizeju uz veikalu, sapērku visu pusdienām. Tad jādodas pakaļ mazajai meitiņai.

Mums ir māja, te jebkurā gadījumā ir, ko darīt. Mums ir jānes malka un ūdens. Mēs dzīvojam Siguldas centrā, bet mums nav centrālās apkures un ir 4 malkas krāsnis. Paiet laiks, kamēr tās sakurina un visu vajadzīgo sanes. Tā laiks paiet. Tad pamazām mājās atgriežas visi pārējie un mēs gatavojamies vakara cēlienam. Vēl mums ir 2 suņi un 4 kaķi, tie arī prasa savu.”

Kopā dodas makšķerēt

Kādā veidā pāris atpūšas, lai ikdienā spētu vadīt tik lielu saimi? “Mēs ar vīru kopā braucam makšķerēt. Man patīk adīt un minēt krustvārdu mīklas. Tas varētu būt mans hobijs, protams, tad, kad ir laiks. Kādreiz daudz lasīju grāmatas, bet tagad tam vairs nesanāk laika.”

Armandam un Sandrai divatā ir diezgan maz laika. “Tikai tik daudz, kad kopā aizbraucam makšķerēt.” Dažreiz pāris apmeklē arī kultūras pasākumus, piemēram, koncertus. “Bet šobrīd, kamēr bērni mazi, ir tā, kā ir. Gan jau tas mainīsies ar laiku, kad visi paaugsies!”

Ja bērniņš piesakās, viņu nedrīkst nogalināt!

7 bērni ir Balamu ģimenes limits. Viņi nav ticīgi un neseko kristiešu principam: “Cik daudz bērnu Dievs dos, tik arī būs.”

Vienlaikus viņos ir doma: ja gadījumā bērniņš piesakās, viņu nedrīkst nogalināt! “Ja bērniņš gadījās, lai aug!” Vairāki ģimenes bērni ir pieteikušies paši bez īpašas vecāku plānošanas.

Iedrošina dzemdēt arī vecumā virs 40 gadiem

Jāņem vērā arī Armanda un Sandras vecums – abiem ir vairāk par 50 gadiem. Dažkārt Sandra ir iedvesma tām sievietēm, kurām jau ir 40 gadi un kuras tikai tad plāno savu pirmo grūtniecību. Viņas sestais un septītais bērns piedzima attiecīgi 43 un 45 gadu vecumā!

“Esmu iedrošinājusi ļoti daudz sieviešu. Ja internetā kāda kaut ko raksta, es vienmēr padalos ar savu pieredzi, ka grūtniecība tādā vecumā nav tik traka, ka vajag tikai uzticēties ārstiem, ka būs jau labi!”

Visus 7 bērnus piedzemdēja pati

Sandra pārliecinājusies, ka arī pēc 40 gadiem iespējams ieņemt, iznēsāt un piedzemdēt mazuli. “Varētu pat teikt, ka mums viss bija ideāli. Visus 7 bērnus piedzemdētu pati, nebija ķeizargriezienu.

Es domāju, ka grūtniecība var būt arī vecumā virs 40 gadiem. Cenšos iedrošināt, ja kāda sieviete šaubās par to. Protams, nesaku, ka tas ir obligāti jādara. Saku: ja kāda ir izlēmusi, to var mēģināt. Nav tā, ka krusts pāri un viss.”

Ļoti ieklausījās mediķu padomos  

Protams, katrā grūtniecībā bija nelielas problēmas, bet kopumā visas gaidības noritēja normāli. Arī par pēdējām grūtniecībām, īpaši ņemot vērā māmiņas vecumu, var teikt, ka tās bija samērā labas: “Viss kārtībā!”

Tiesa, ģimene, gaidot savus pēdējos bērnus, arī bažījās par viņiem. “Es arī bažījos un satraucos, bet ļoti daudz klausījos ārstu teiktajā. Es daudz ko ievēroju, un tad jau viss bija kārtībā.” Pret grūtniecībām ģimene neizturējās vieglprātīgi, bet gan klausījās mediķu ieteikumos un rūpīgi ievēroja tos. “Tas nebija vieglprātīgi. Jāapzinās, ka tas jebkurā gadījumā ir liels risks.”

Gan vecāki, gan bērni kopumā ir apmierināti ar kuplo ģimeni

“Kopumā esmu apmierināta, ka man ir šie mazie brīnumi!” Sandra teica un atzina, ka arī no bērniem nav dzirdēti negatīvi vārdi par tik kuplu ģimeni.

“Dažreiz kāds noburkšķas, bet noteikti nav negatīvas attieksmes. Pusaudži jau vienmēr atradīs iemeslu, par ko paburkšķēt!” mamma smaidot atgādināja.

“Mēs cenšamies visiem pievērst uzmanību un maksimāli izpildīt to, kas katram vajadzīgs, tādējādi liela burkšķēšana izpaliek.” Ja bērnu vajadzības kopumā ir apmierinātas, viņiem nav pamata taisīt lielu traci.

Pārsvarā iztika bez bērnu greizsirdības

Sandra atminējās, ka tagad 18 gadus vecā meita savā laikā bija nepamierināta un greizsirdīga, kad pēc 12 gadu pārtraukuma piedzima nākamais brālis. Abi vecākie bērni jau bija lielāki, bet viņa bija pieradusi būt kā maza un samērā izlutināta princesīte.

“Kad parādījās brālis, viņa nevarēja pārdzīvot, ka vairs nav vienīgā mazā.” Neliela greizsirdība pastāvējusi arī citu bērnu vidū.

Brāļi un māsas kā dvēseļu radinieki

18 gadus vecā meita vēl tagad dažreiz mēdzot teikt: “Visi bija pa divi, bet es esmu viena pati, man nav pārīša.”

“Vecākie bērni bija pa divi, pēc tam nākošie bērni aiz Evelīnas bija pa divi, un arī jaunākie bērni ir pa divi. Viņa vienīgā sanāca tādā vecumā, ka nebija pārīša. Tāpēc viņa mēdz vaicāt: “Kāpēc man nav tāda brāļa vai māsas, tāda dvēseļu radinieka?” Viņai īsti nesanāca pa ceļam ne ar lielajiem, ne mazajiem.”

Mamma nav speciāli runājusi ar bērniem par to, kā viņus ietekmējusi dzīve tik kuplā saimē, bet domā, ka kopumā bērni ir apmierināti: “Domāju, ka nav tik traki! Nav naida, aizvainojuma. Vismaz neviens neko tādu neizrāda.”

Pēc vecāku nāves bērni nepaliks vieni

Viņa uzskata, ka bērni, augot tik lielā ģimenē, iegūst vairākas priekšrocības. Viņi iemācās rūpēties viens par otru un sadzīvot. “Es augu viena. Man bija brālis, bet viņš nomira 33 gados. Es tālāk augu un dzīvoju viena. Es ļoti gribēju, lai man būtu kāds, kuram varētu izstāstīt kaut vai to, kas man sāp. Ne visu var izstāstīt vīram. Tomēr gribas arī kādu savu tuvinieku.

Es vienmēr domāju, ka tad, kad mēs ar vīru nomirsim, mūsu bērni nepaliks vieni. Viņi būs viens otram. Viņiem būs cilvēks, pie kā aiziet un pastāstīt savu dzīvi un sāpi arī tad, kad viņiem būs pašiem savas ģimenes. Man tā ļoti pietrūkst!”

Dažreiz brālim var pastāstīt vairāk nekā draudzenei

Ir ļoti labi, ka cilvēkam ir kāds dvēseles radinieks, piemēram, brālis vai māsa. “Tomēr brālim var pastāstīt kaut ko vairāk nekā, piemēram, draudzenei.

Man ļoti pietrūkst tā, ka man nav tāda otra cilvēka. Tāpēc es ļoti priecājos, ka maniem bērniem būs ne viens vien šāds cilvēks. Viņi nepaliks vieni. Viņiem būs stiprais plecs, uz kura izraudāties.”

Apkārt nav tik kuplu ģimeņu

Arī vīrs Armands nenāk no kuplas ģimenes, viņam ir tikai viens brālis. “Mums vispār tuvākajos rados nav tik kuplu ģimeņu. Ne viņam, ne man. Pārsvarā ir 2-3 bērni. Mēs esam rekordisti. Mēs nenākam no kuplām ģimenēm ne viens, ne otrs. Mēs esam kā baltie zvirbuļi savā radu lokā.”

Sākumā radinieki brīnījās par Balamu ģimenes lielo bērnu skaitu, bet tagad ir pieraduši un vairs neko nesaka.

Nepatiesais stereotips par nelabvēlīgām daudzbērnu ģimenēm

Arī no apkārtējiem cilvēkiem nav jūtama negatīva, nosodoša attieksme.

“Vismaz acīs nesaka, protams, es nezinu, ko aiz muguras runā. Ņemot vērā, ka Latvijā vispār valda stereotips, ka daudzbērnu ģimenes ir nelabvēlīgas, tad ir iespējams, ka arī par mums tā domā. Bet acīs mums neviens neko tādu nav teicis.”

Nedzīvo no pabalstiem un nesēž uz nodokļu maksātāju kakla  

Ļoti žēl, ka daļa Latvijas iedzīvotāju turpina domāt, ka visas daudzbērnu ģimenes ir nelabvēlīgas. Gadās, ka pie interneta rakstiem, ka jāmaina negatīvais iespaids par daudzbērnu ģimenēm, parādās reti riebīgi komentāri.

“Automātiski liekas: ja ģimenē ir daudz bērnu, tad viņi dzīvo no pabalstiem, sēž uz nodokļu maksātāju kakla utt. Bet tā nav! Vismaz tajā daļā, cik es zinu daudzbērnu ģimenes. Kaut arī tajās nav tik daudz bērnu, cik ir mums, tomēr reti kurā ģimenē pilnībā sēž uz pabalstiem un neko nedara savā dzīvē. Ir vienkārši muļķīgi tā uzskatīt!” Sandra pauda pārliecību.

Balamu ģimenes vecāki paši rūpējas par sevi un saviem bērniem. Viņi paši sagādā sev pārtiku, malku un visu nepieciešamo ikdienas dzīvei. “Mēs pilnībā neesam atkarīgi no pabalstiem! Šis nav tas gadījums!”

Arī lielie bērni ir atvērti dzīvībai

Balamu pārim ir jau 5 mazbērni. Nav runāts ar saviem vecākajiem bērniem, vai arī viņi plāno vēl kuplākas ģimenes. “Godīgi sakot, neesmu viņiem to prasījusi.” Iespējams, bērnībā piedzīvotā brāļu un māsu klātbūtne mudina uz kuplāku saimi, bet tāpat var gadīties, ka daudzbērnu ģimenē augušie nemaz nevēlas lielāku atvašu skaitu.

“Dēlam jau ir 2 bērni, bet meitai – 3 bērni. Tā jau ir daudzbērnu ģimene!”

Nedaudz skumji, ka dēla ģimene dzīvo Anglijā

Mammai ir skumīgi, ka vecākais dēls un viņa ģimene dzīvo Anglijā. “Ņemot vērā, ka viņi nevar tik bieži atbraukt, mēs pārsvarā sazināmies video zvanos. Mums patlaban nav līdzekļu, lai aizbrauktu pie viņiem ciemos. Ir skumīgi, ļoti pietrūkst.”

Dēls uz Angliju devās labāka darba meklējumos. “Vispirms aizbrauca dēls, kurš atrada darbu, bet pēc tam līdzi devās arī pārējā ģimene. Tagad viņu bērni tur iet skolā. Visa ģimenes dzīve ir iekārtota tur. Šobrīd viņi netaisās atgriezties Latvijā, bet redzēs, kā būs vēlāk.

Es arī neko nevaru viņiem pārmest par to. Visi grib dzīvot labāk. Tur viņi tagad dzīvo tā, kā būtu gribējuši dzīvot šeit.” Daudziem latviešiem Anglijā dzīves apstākļi ir labāki, nekā bija dzimtenē.

Katram pašam jāizlemj par savu dzīvi

Sandra neuzskata, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem būtu jāveido daudzbērnu ģimenes. Arī viņa dažkārt ir domājusi, ka vieglāk būtu tad, ja bērnu skaits būtu mazāks.

“Dažreiz domāju, ka varbūt vajadzēja mazāk bērnu un vairāk baudīt dzīvi. Dažkārt piezogas tādas domas, bet, no otras puses, es padomāju, ka ir labi tā, kā ir! Es nemāku motivēt citus un nezinu, kā ir pareizi. Katram pašam ir jāizdomā un jānolemj, kas viņam ir svarīgākais.”

Patlaban bērni ir lielākā prioritāte

Arī Balamu pārim gribētos vairāk ceļot, dzīvot ar plašāku vērienu un biežāk baudīt dažādus pasākumus. Bet viņi apzinās, ka visas lietas kopā dzīvē nav iespējamas.

“Šobrīd mēs noliekam malā to visu. Gan jau pienāks laiks, kad paaugsies bērni, kad būs ceļojumi, kad būs viss pārējais. Šobrīd mūsu prioritāte ir nostādīt bērnus uz savām kājām. Gan jau nekas vēl nav nokavēts!” Sandra noslēgumā pauda pārliecību.