Onkoginekoloģe: Latvijā ir noticis fantastisks izrāviens

Pasaules Veselības organizācija ir uzstādījusi mērķi – izskaust dzemdes kakla vēzi kā sabiedrības veselības problēmu, novēršot to līdz minimumam. Tāpēc vairāk nekā pusgadu Latvijas dzemdes kakla vēža izglītības fonds sadarbībā ar Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociāciju un Latvijas Kolposkopijas biedrību īstenoja informēšanas un motivēšanas kampaņu “Apsteidz dzemdes kakla vēzi!” ar aicinājumu “Veic valsts apmaksātu skrīninga pārbaudi!”.

Runājot tikai par līdzekļiem un iespējām, ja vēl tikai pirms pieciem gadiem Latvija bija diezgan tālu, piemēram, no Lielbritānijas, tad pēdējo gadu laikā cīņā ar dzemdes kakla vēzi Latvijā ir noticis fantastisks izrāviens, un tagad sabiedrībai to jāizmanto, intervijā atzina onkoginekoloģe un kolposkopijas eksperte Arta Spridzāne, kura savā jomā darbojusies arī Lielbritānijā.

Vai tiešām dzemdes kakla vēzi varētu izskaust pilnībā kā tādu, ja visas sievietes, attiecīgi, kad viņas aicina, un jaunieši vakcinētos?

Es teiktu, ka – gandrīz pilnībā, jo, kā mēs zinām, ideāli un absolūti realitātē nepastāv, nav 100 % jūtīga testa, nav arī 100 % pārklājošas vakcīnas pret cilvēka papilomas vīrusu (CPV). Taču, ja realizē primārās un sekundārās profilakses mērķus, kas nozīmē vismaz 90 % vakcinētu meiteņu un 70 % skrīninga aptveri, tad mēs varam gandrīz pilnībā izskaust. Un skaitļos tas nozīmē, ka dzemdes kakla vēzis nav biežāk kā četrām vai mazāk sievietēm no 100 000. Latvijā patlaban diemžēl ir 18–19 sievietes uz 100 000. Valstis, kuru iedzīvotāji ir tuvāk šim četru gadījumu slieksnim, ir, piemēram, Austrālija, Jaunzēlande, kur ir 5,6 gadījumi uz 100 000. Savukārt Dienvideiropā ir 7,7 gadījumi, Rietumeiropā – septiņi, kas ir pusceļā uz mērķi, bet, Latvija vēl ir ļoti tālu no tā.

Kāds praksē ir izplatītākais vecums, kad var attīstīties dzemdes kakla vēzis?

Arī šajā ziņā viss ir atkarīgs no tā, kā darbojas profilakses pasākumi. Ja tie darbojas labi, tad sagaidām, ka dzemdes kakla vēža incidences apjoma maksimums ir ap 35 gadu vecumu. Savukārt, valstīs, kur skrīnings darbojas neefektīvi, vecums ir lielāks, tur saslimstība savu augstāko apjoma maksimumu sasniedz ap 45, 55, 65 gadiem. Izklausās paradoksāli, ka valstīs, kur viss ir kvalitatīvāk, slimo jaunas sievietes, bet šajā sakarībā atspoguļojas iespējas atklāt vēzi agri, ļoti agrīnās stadijās, kas arī veiksmīgāk un saudzīgāk ir ārstējams. Savukārt valstīs, kur šis slimības atklāšanas vecums ir lielāks, slimība visbiežāk ir gana ielaista. 

Latvijā patlaban vidējais slimības atklāšanas vecums ir ap 55 gadiem, un diemžēl vairāk nekā 60 % gadījumu tā vairs nav pirmā stadija, bet gan ielaistas vēža stadijas.

Cik bieži būtu jāveic skrīnings pēc 40 gadu vecuma?

Atbilstoši jaunajai skrīninga programmai, kas ir kopš 2022. gada jūlija, pateicoties daudz jutīgākam testam, kas primāri nosaka vīrusu, nevis izmaiņas šūnās, sievietes pēc 30 gadu vecuma tiks testētas reizi piecos gados. Ja vīruss netiek noteikts šūnās, tad iespējamība, ka piecu gadu laikā sievietei izveidosies vēzis, ir ārkārtīgi niecīga, tādēļ šis intervāls ir gana drošs.

Kurā brīdī grūtniecība vēl ir vai arī vairs nav iespējama, ja skrīningā pamana priekšvēža stadiju vai vēzi un nekavējoties rīkojas?

Priekšvēža stāvokļi ir vairāki... Tās ir trīs pakāpes priekšvēža pārmaiņām – viegla, vidēji smaga un smaga pakāpe. Vieglas pakāpes gadījumā sievietes tiek novērotas, jo vairumā gadījumu imunitāte tiek galā ar vīrusu, pārmaiņas reducējas, šūnas atkal kļūst normālas, un nav problēmu ar grūtniecību. Smagākām priekšvēža pārmaiņām patlaban pieņemtā ārstēšanas metode ir dzemdes kakla elektroekscīzija, kas ir kolposkopijas jeb palielinājuma kontrolē, kur ar speciālu cilpu tiek izgriezts bojātais dzemdes kakla fragments, saglabājot lielāko daļu dzemdes kakla. Arī šajos gadījumos tas netraucē iestāties grūtniecībai, bet pavisam nedaudz pieaug risks, ka bērniņš varētu pieteikties nedaudz pirms termiņa. Tas ir priekšvēža stāvokļa gadījumos, savukārt, runājot jau par dzemdes kakla vēzi, arī šai slimībai ir līdz četrām stadijām, un atkarībā no stadijas tiek pielāgota ārstēšanas metode. Un pirmā stadija iedalās vēl sīkākās pakāpēs. No IB2 stadijas, kad audzēja izmērs pārsniedz 2 cm, visbiežāk ārstēšana ir, pielietojot radikālu operāciju, kad tiek izoperēta visa dzemde ar visu dzemdes kaklu un apkārt esošajiem audiem un limfmezgliem vai tiek pielietota staru ķīmijterapija. Pēc šādām procedūrām grūtniecība vairs nav iespējama. Savukārt agrīnākās stadijās, līdz audzējs sasniedzis 2 centimetrus, izpildoties vēl dažādiem kritērijiem, iespējams veikt dzemdi saudzējošu operāciju, taču riski ir ievērojami augsti, ja salīdzina ar sievietēm, kas ārstētas ar priekšvēža pārmaiņām.

Kāds bija jūsu darbs Lielbritānijā un kādi novērojumi, secinājumi, salīdzinot, kā tur viss notiek?

Lielbritānijā aptuveni pusotra gada laikā apguvu kolposkopijas un strādāju vienlaikus gan kolposkopijas klīnikās, gan arī pieņemšanas punktos, ko arī viņi sauc par klīnikām, kur sūta pacientes, kurām jau ir aizdomas, ka viņām varētu būt kāds ginekoloģisks audzējs. Tad bija jāveic gan kolposkopija, gan dažādi citi diagnostikas izmeklējumi, kas apstiprināja vai noliedza šo diagnozi.

Pirms pieciem gadiem atšķirības bija diezgan dramatiskas, ja salīdzina, un pa šiem gadiem Latvijā ir īstenots fantastisks izrāviens. 

Patlaban gan ir pieejama efektīvākā vakcīna, gan arī skrīninga metodes tagad ir tādas pašas kā Lielbritānijā. Atšķirības ir tādas, ka, to visu ieviešot, mēs iepalikām. Savukārt Lielbritānijā skrīninga programmas pirmsākumi ir meklējami vēl septiņdesmitajos gados, un visu šo laiku tur rodas idejas, kādus vēl precīzākus testus varētu izveidot, ko varam uzlabot programmās, lai atsaucība būtu lielāka, lai rezultāti būtu precīzāki. Kopš septiņdesmitajiem gadiem viņi ir samazinājuši mirstību no dzemdes kakla vēža par 75 %, kas ir ievērojams sasniegums. Viņiem ir stingras tradīcijas, kas balstās arī uz rūpīgu cilvēku izglītošanu. Man ļoti patika tas, ka sievietes nāca uz klīniku jau zinošas, kas ir noticis ar šūnām, ko šis tests liecina. Viņām tika izsūtītas saprotamas, skaidras vēstules ar pamatinformāciju, un klīnikā saruna bija ļoti konstruktīva. Kopumā radās iespaids, ka lielākoties sievietes Lielbritānijā ir gribošas zināt un pašas iesaistīties, lai uzlabotu savu veselību. Ne tikai saistībā ar skrīningu, bet par veselības jautājumiem vispār. Lielbritānijā ir arī liela ģimenes ārstu prakšu iesaiste, jo skrīninga paraugi tiek ņemti ģimenes ārstu praksēs. Ģimenes ārsti kontrolē, cik pacientu no viņu prakses ir atsaukušies un cik nav. Viņiem, lai uzlabotu aptveri, tiek piešķirts papildu finansējums, lai skrīninga paraugu paņemšanu varētu organizēt arī sestdienās, kad var ierasties sievietes, kas strādā un netiek darba dienās. Tāpat ir atkārtotie uzaicinājumi, kas šobrīd nav Latvijā. Ja sieviete nav atsaukusies, viņu aicina vēlreiz, izsūtot atkārtotu uzaicinājumu pēc 18 nedēļām. Atšķirībā no Latvijas pacientes ar izmainītiem skrīninga testa rezultātiem klasificē grupās. Sievietes, kurām  skrīninga tests liecināja par zemākas pakāpes pārmaiņām, kolposkopijas klīnikā papildus izmeklējumus bija jāveic sešu nedēļu laikā, bet tām, kurām bija aizdomas par smagākas pakāpes pārmaiņām, divu nedēļu laikā bija jānodrošina kolposkopijas izmeklējums. Šāda pieeja mazina iespēju, ka diagnoze būs novēlota, ja tur slēpjas vēzis, kā arī salīdzinoši īsais gaidīšanas laiks smagāku izmaiņu gadījumā ievērojami mazina psihoemocionālo spriedzi sievietēm.

Vai līdzīgi Latvijai skrīningu apmaksā valsts?

Jā, Lielbritānijā vispār ir tā, ka lielākā daļa medicīnas pakalpojumu tiek sniegti tā saucamajā “National Health Service” (NHS) sistēmā, kas ir valsts dotēta. Skrīnings ir šajā veselības paketē, kas ir pilnībā apmaksāts. Tāpat visas ārstēšanas un medikamenti – viss ir 100% valsts apmaksāts. Privātais sektors tur salīdzinoši ir ļoti niecīgs. 

Privātajā sektorā tiek  nodrošinātas atsevišķas ļoti specifiskas, sarežģītas, reti nepieciešamas manipulācijas vai procedūras, kas neatmaksājas valsts sektorā,  vai, piemēram, atsevišķi zobārstniecības pakalpojumi. Lielbritānijā rēķina līdzi cilvēka kvalitatīvajiem dzīves gadiem, ko viņi iegūst, saņemot šo pakalpojumu pretī izmaksām.

Ar ko dzemdes kakla vēzis atšķiras no citiem vēža veidiem?

Šis ir ļoti atšķirīgs vēža veids, jo mēs zinām tā izsaucēju – CPV. Un tad ir ilgs periods no inficēšanās ar vīrusu līdz tam, kad rodas vēzis, attiecīgi ir laiks atklāt priekšvēža izmaiņas un rīkoties. Lielākajai daļai citu vēžu mēs nezinām izsaucēju, un tas parādās jau kā vēzis. Šis ir tāds veiksmīgāks variants arī ārstēšanas ziņā, jo iespējams pamanīt agrīnās stadijas. Ja mēs runājam par olnīcu vēzi, tad tam gandrīz nav agrīnu stadiju. Tas tiek atklāts, kad audzējs jau ir izplatījies pa ķermeni. Savukārt dzemdes kakla vēzi, ja noķeram mazu, tad varam veiksmīgi ārstēt un pat izārstēt.

Ko jūs uzsvērtu pret bažām – no kā nav jābaidās?

Jāsāk ar vienkāršāko, ka pats izmeklējums nav sāpīgs. Analīzes tiek paņemtas rutīnas ginekoloģiskās apskates laikā, un to var just tikai kā vieglu diskomfortu. Tāpat nebūtu jābaidās no skrīninga intervāliem un jāatceras, ka ir pieejams visjutīgākais tests, kur arī cilvēciskā kļūda ir ievērojami mazāka nekā agrāk pieejamiem testiem. Un bez vīrusa klātbūtnes dzemdes kakla vēzis praktiski neveidojas. Domāju, daļa sieviešu baidās, kas notiks tālāk, ja pārmaiņas tiks atrastas. Tad ir pieejama valsts apmaksāta novērošana un arī ārstēšanas metodes, lai nenonāktu līdz dzemdes kakla vēzim un lai to novērstu, pirms tas ir radies. Jebkādas aizdomas, ko konstatē skrīningā, ir iespēja, nevis bēdas, jo varam laikus rīkoties, un sievietei dzīve turpinās pilnvērtīgi bez lieliem zaudējumiem un ierobežojumiem.