Pulkvežleitnants Agris Liepiņš stāsta, kur mācīties savas valsts aizstāvēšanu

Kā jūs nonācāt līdz Studentu bataljona komandiera amatam?
Tas ir 22 gadu garš stāsts. 
Bērnībā izmēģināju daudz – airēšanu, boksu, karatē, badmintonu, tenisu. Nebija tā, ka tētis vai mamma mani kaut kur dzina, un netika arī kas liegts. Tad aizgāju Jaunsardzē, lai gan paralēli gāju vēl trīs citās nodarbēs; pat klūdziņu pīšanas kursos mammai gāju līdzi. Tomēr Jaunsardzē toreiz nepaliku, aizgāju uz basketbolu – trenējos profesionālā komandā.

Limbažos absolvēju vidusskolu un domāju, kur mācīties tālāk – gribēju iet sportā, bet galvā bija doma: ar to dzīvē varu arī nenopelnīt iztiku. Man bija divi lielie dzīves mērķi – vai nu sporta līnija, vai Ekonomikas fakultāte. Abus esmu sasniedzis. Jo pēc vidusskolas iestājos Latvijas Universitātē, ieguvu bakalauru pedagoģijā, savukārt pirms trīs gadiem ieguvu maģistra grādu Ekonomikas fakultātē projektu vadībā.

Ar pulkvežleitnantu Agri Liepiņu sarunājas vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Vēlāk stājos gan Policijas akadēmijā, gan Aizsardzības akadēmijā; abās tiku iekšā, tomēr aizgāju uz Aizsardzības. Draugi jautāja, kāpēc, jo daudzi aizgāja uz Policijas akadēmiju. To es viņiem neteicu, bet nospriedu: viens ir draudzība, bet otrs – kas tevi vairāk interesē. Es aizgāju uz to jomu, kas mani vairāk pievelk. Pēc dabas biju kluss un mierīgs, bet, pabeidzot Aizsardzības akadēmiju, es tāds vairs nedrīkstēju būt.

Absolvēju Aizsardzības akadēmiju, un dienests pagāja tādā ātrumā, ka nevaru atjēgties, ka pagājuši jau 22 gadi! Biju vada komandieris, rotas komandiera vietnieks, bija dažādi štāba darbi, tad divas reizes dienēju Afganistānā. Visus šos posmus ejot, ieguvu gan zināšanas, gan praksi.

Tas īsumā par ceļu līdz Studentu bataljona komandiera amatam, ko pildu jau četrus gadus. Bruņotajos spēkos ir prakse periodiski mainīt komandierus – rotācija ir būtiska, jo visi cilvēki, vadot padotos, kādā brīdī sevi izsmeļ. Tāpēc šogad pāriešu citā amatā – vairāk uz mācību plānošanas darbu.

Man ir arī ģimene un trīs ar pusi gadus vecs dēls Emīls. Kā māte saka – neviens no mums nav bijis tik aktīvs, cik viņš. Attiecīgi es vairs darbu nenesu uz mājām – kā pārnāku no darba, tā esmu ģimenei. Ja ir vēl kādas darba lietas, tad tām pieslēdzos pēc vienpadsmitiem vakarā vai pirms sešiem no rīta. Bērns man dzīvē spēlē vislielāko lomu. 
 

Pieminējāt, ka bērnībā izmēģinājāt daudz un dažādus pulciņus. Vecākiem šis bieži vien ir rūpju pilns jautājums: ļaut bērnam izmēģināt daudzus pulciņus vai tomēr palikt pie viena?
Es pats par to šobrīd šaubos un vērtēju. Šobrīd mans dēls mācās bungu skolā un nupat sāka apmeklēt basketbolu. Bet nesen redzēja futbolu un teica, ka labāk grib to. Ar sievu nospriedām, ka pie bungu skolas – pie vienas lietas – ir jāpieturas. Taču basketbolu vai futbolu – ir jāpamēģina abi, lai var sajust, ko īsti grib. Dilemma ir. Domāju, ka uz šo jautājumu varēšu atbildēt pēc gada. Bet, kamēr bērns ir tāds galīgi maziņš, manuprāt, vajag piedāvāt variantus. 

Man ir cerība, ka dēlam būs kā man: izmēģinās vairākas lietas un tad pats sapratīs, ko labāk gribētu. Bet tas nenāks piecu gadu vecumā. Vēl jau maza sirsniņa.

Saprotu, ka jūsu ģimenē neviens cits nebija izvēlējies militāro karjeru? 
Jā, ģimenē nevienam šādas pieredzes nebija. Vecaistēvs bija karojis.

Kādas atziņas paņēmāt līdzi no Afganistānas?

Tā bija skola karalaukā; tur norisinājās kara darbība. Esot tur, bija sajūta, ka cilvēki tur dzīvo gadsimtu atpakaļ. Žēl par to. 

Paņēmu līdzi kaujas pieredzi – to, kas grāmatās mācīts, ķermenī iedzīts, bet reālā dzīvē nebija izmantots. Bet kara laukā saproti – jā, mums mācīja, kā jāslēpjas, tagad tas jāizmanto; ja uz tevi šauj, jāšauj pretī. Censties neieslīgt detaļās, neiegrimt filosofijā, pretējā gadījumā galva “aizies ciet”. Tur bija grūti brīži. 

Līdz šim grūtākos brīžus dzīvē esmu piedzīvojis Afganistānā. 

Vēl mācība, ko tur guvu: ja gribi dzīvot, var iztikt bez miega. Vari aizvērt acis un iemigt jebkurā vietā, kur atrodies, tad pēc mirkļa pamosties un atkal darboties četras stundas. Es tur ieraudzīju savas patiesās spējas. 
Gadu no gada es atskatos uz šo laika posmu; kādreiz arī katru darīto niansi pierakstīju. Uz dienēšanu Afrganistānā es skatos kā uz Latvijas aizstāvēšanu misijas ietvaros citā valstī. Jo mēs veidojam kolektīvo aizsardzību NATO. Karavīra profesija vienmēr noved līdz jautājumiem, kā tas ir – aizsargāt? Vai tu tiešām fiziski aizsargāsi? Vai esi tam gatavs?

Cik sen bijāt misijās Afganistānā?

2010. gadā deviņus mēnešus un 2014. gadā sešus mēnešus. Pirmā pieredze bija skarba, otrā – nedaudz mierīgākos apstākļos. 
 

Vai jūs skatāties kara filmas?
Mani vairāk interesē dokumentālās filmas, balstītas uz faktiem.

Mākslas filma “The Outpost” (“Priekšpostenis” – tulk.) ir uzņemta tieši tajā vietā, kur dienēju es. 

Dienu pirms lielās kaujas, kas atrādīta filmā, es devos atvaļinājumā. Filmā ir izmantoti īstie tēli, pēc filmas šie cilvēki, kas piedalījās kaujās, tika arī intervēti. Taču tas, kā šajā filmā tika parādīta karavīru dzīve, – tik nesmuki nav. Režisors laikam gribēja, lai nāk ārā rupjības; tas man nepatika, tas bija nekorekti. Šīs filmas varoņus es pazīstu personīgi, mēs arvien uzturam kontaktus; žēl, ka viņi tā tika atrādīti. Jāateic, ka amerikāņi ir baigie malači. Katru gadu par godu šai kaujai viņi satiekas, draudzīgi pasēž. Reiz pievienojos arī es. Pēc kara ir patīkami aprunāties ar saviem biedriem; sajūta, ka esam rada gabali. Jūtos kā savējais.

Bet viss pārējais konkrētajā filmā attainots pareizi – kaujiniecisko grūtumu šajā filmā var redzēt. 

Arī filmās “Black hawk down” (“Melnais vanags notriekts” – tulk.) un “Shooter” (“Snaiperis” – tulk.) ir atrādīta realitāte – var redzēt, ka padomus snieguši militāristi.

Kas jums savā darbā vislabāk patīk? 
Man patīk, ka var saplānot un arī saplānoto realizēt. Tas iet kopā ar to, ko mācījos – ar projektu vadību. Un vēl man patīk vadīt cilvēkus – vadīt cilvēkus grupā, komandā. 
Ieroči, tehnika, realitātes pieskaņa – arī tas. 

Patīk, ka varu nodot savu pieredzi. Īpaši tas ir aktuāli tagad, Krievijas uzsāktās kara darbības Ukrainā dēļ. 

Kad karš sākās, cilvēki man daudz jautāja, ko un kā darīt, ja kaut kas sāksies arī pie mums, bēgt prom vai palikt Latvijā? 

Es atbildēju, ka tā ir katra paša izvēle, un padalījos ar to, kā darītu es – labākais ir iestāties Zemessardzē vai līdzīgā organizācijā, lai saprastu, kas un kā notiek. Mums kopā kā komandai ir jāstāv un jākrīt par Latviju; vai varēsi to izdarīt no Spānijas vai Zviedrijas? Nezinu. Sekoja daudz pakārtotu jautājumu, piemēram, kur likt ģimeni? Jā, viens variants ir laicīgi nogādāt ģimeni ārvalstīs vai tepat, Latvijā, drošākā vietā – tālāk no lieliem ceļiem. Katram ir jāaizstāv sava valsts, un katrs to var darīt citā veidā. Katram ir savas zināšanas. Karš jau nav tikai karavīrs – tā ir mazākā sadaļa. Aiz muguras stāv liela komanda – ēdiens, medicīna, apģērbs un citi resursi. Aizmugure ir liela un ļoti svarīga. 

Tieši vakar pie satikos ar karavīriem no Ukrainas – bija priecīgi šeit satikt savus bērnus. Emocionāli. Viņi tiešām cīnās arī par Latviju. Tāpēc mums visiem maksimāli jāturpina iesaistīties palīdzības sniegšanā Ukrainai.

Te mēs nonākam pie Studentu bataljona. Pieļauju, ka kara dēļ bataljonam sabiedrības acīs ir izveidojusies cita nozīme. 
Viennozīmīgi. Nav tāda drauga no civilajiem iedzīvotājiem, kurš man nav pajautājis, ko darīt, ja Ukrainā paliks sliktāk vai sāksies karadarbība Latvijā. Es atbildu, ka ir vairāki veidi, kā to darīt – vienkāršākais ir stāties Zemessardzē. Tur iedos pamata iemaņas. Kāpēc es to iesaku? Zemessardzē iedod lielas zināšanas. Zemessardzē pēdējo piecu gadu laikā ir notikusi ļoti liela attīstība. Instruktori ir ļoti profesionāli. Mūsu bataljonā iestājās arī Intars Rešetins un Gustavs Terzens – vajag redzēt, kā viņiem deg acis. 
Var, protams, iet arī profesionālo ceļu – Jaunsardzē, Valsts aizsardzības dienestā.

Vai Zemessardzē iestāties ir sarežģīti?
Var iestāties jebkurš pilsonis vecumā no 18 līdz 60 gadiem. Sarežģīti nav. Vislabāk ir piezvanīt uz rekrutēšanas tālruni 1811, kur visu izstāstīs.

Mani kā mammu interesē atbildība, ko līdzi nes iestāšanās Zemessardzē? Jo, kā zināms, var iestāties arī sievietes. Ja es iestājos Zemessardzē, lai gūtu zināšanas, un sākas kara darbība – kāda ir mana atbildība? Ja man ir nepilngadīgi bērni, mani tāpat var iesaukt karā? 
Jā. Ja apmācība ir izieta un sākas krīzes situācija, tad zemessargiem ir jāpilda pavēles. Te atkal ir jājautā pašam sev – ja būs krīze, ko es varu darīt? Jo tādā gadījumā krīze būs mums visiem. Mums visiem būs jādomā, kur likt savus bērnus, kā viņus nosargāt. Jā, pirmais ir atrast drošo vietu mammai ar bērniem. Un maksimāli vienam otram jāpalīdz.

Ja šobrīd 9. vai 12. klases absolvents vēlas savu karjeras dzīvi saistīt ar valsts aizsardzību, kādas ir iespējas?
Viens virziens ir Jaunsardze – tā ir jauniešiem no 10 līdz 16 gadiem. Apmācība notiek līdzīgi kā Zemessardzē. Otrs variants – valsts aizsardzības mācība, ko drīzumā varēs izvēlēties apgūt vidusskolas programmas ietvaros. Pēc 9. klases var mācīties arī Pulkveža Oskara Kalpaka profesionālajā vidusskolā, kas ir ar militāru ievirzi. 

Pēc 12. klases ir vairākas iespējas. Viena ir, kādu izvēlējos es, – ieguvu bakalaura grādu sevis izvēlētajā profesijā, un tad vienu gadu mācījos Aizsardzības akadēmijā virsniekos. 

Otra ir Valsts aizsardzības dienests, kas šobrīd ir brīvprātīgs. Un vēl iespēja ir Zemessardze. Zemessardzē var iziet pamata apmācību, bet, ja gribas apgūt ko vairāk, tad var mācīties par instruktoru vai pat virsnieku. Ja gribas vēl ko, var stāties profesionālajā dienestā – to izvēlas daudzi zemessargi.
 

Zemessardze ir kā rezerves variants arī Valsts aizsardzības dienestam – ja piecus gadus nāk Zemessardzē, tad var neiet uz Valsts aizsardzības dienestu. Bet arī Valsts aizsardzības dienests ir lielisks virziens, kurā doties. Tam ir arī finansiāls atbalsts, turklāt tas nenozīmē, ka 11 mēnešus turēs sprostā. Pēc šodienas Bruņoto spēku pieredzes, es domāju, ka dienēšanai būs labs iznākums. 
Ja cilvēkos būs vēlme stāties dienestā brīvprātīgi, tad domāju, ka dienests nekļūs obligāts.

Kā ir pieaugusi interese par Zemessardzi kopš kara sākuma Ukrainā?
Skaitļi ir ievērojami lielāki. Sākšu ar savu bataljonu un salīdzināšu to ar 24. februāri. 2022. gadā papildus esošajiem tika uzņemti 354 zemessargi. Taču, ja salīdzinām ar šo gadu – līdz jūnijam –, tad ir uzņemti 400 zemessargi. 

Ja skatāmies valstiskā līmenī, tad kopumā bija 10 000 zemessargu. No 2022. gada 24. februāra klāt nākuši gandrīz 3000. Tas ir pamatīgs skaitlis!

Vai ir noteikts cilvēka īpašību kopums, kas vajadzīgs, lai būtu veiksmīgs militārajā jomā?
Pats labākais, ja cilvēks ir nosvērts, disciplinēts, zinošs, prot darboties komandā un viņam ir degsme. Taču, ja kaut kas no šī trūkst, tas apmācību procesā tiek attīstīts. 

Tāpat jāzina, ka tiek piedāvātas dažādas specialitātes. Ir vieni, kuri grib vairāk darīt fiziski, citi – vairāk komandēt. Varbūt cilvēkam ir, piemēram, ļoti laba angļu valoda un patīk vadīt pilotus uz mērķi. Kas ir svarīgi – pat ja cilvēks šo jomu uzsāks un apmācību nepabeigs, viņš vienalga būs ieguvis ļoti daudz – zināšanas, kas noderēs arī civilajā dzīvē.

Saprotu, ka karjeras iespējas Bruņotajos spēkos ir plašas arī sievietēm?
Protams. Skaitliski Bruņotajos spēkos šobrīd ir 20% sieviešu un 80% vīriešu. Sievietes komandā tiek ļoti labi pieņemtas. Mācībās redzu, ka sievietes bieži vien lietas dara apzinīgāk, centīgāk nekā vīrieši. Jā, kaut ko var nevarēt fiziski, bet, kā jau teicu, – mēs darbojamies komandā. Varbūt šīm meitenēm ir labākas zināšanas radio sakaros vai medicīnā. Bet viņas nes ieročus un grib karot. 

Mūsu bataljonā daudzas sievietes iet arī izlūkos, un šādas sievietes ir vajadzīgas. 

Jā, Bruņotajos spēkos daudz sieviešu ir pie “papīra” darbiem, bet šobrīd daudz arī – tā vienkāršoti sakot – pļavā. Un, ja kāds fiziski varbūt nav tik spējīgs, tad vēlāk ir. Turklāt dažkārt ir šādas situācijas – pie noteiktas grūtības pakāpes vīrietis “nolūst”, bet sieviete teic, ka ir jāiet tālāk. Un vēl, manuprāt, līdz ar sieviešu pieaugumu Bruņotajos spēkos vide šeit ir kļuvusi disciplinētāka.