Izglītības ministre Anda Čakša vecākiem atbild par plāniem, kā nodrošināt laikmetam atbilstošu izglītību

Kā jums klājas, kā jūtaties izglītības ministres amatā?
Meklēju pēc īstā vārda. Diezgan grūti. No tā aspekta, ka problēmu dziļums, ar ko esmu satikusies, ir plašāks, nekā biju paredzējusi. Skatoties no ārpuses, mēs redzam vienu, ieejot sistēmā iekšā un sākot jautājumus šķetināt, atklājas cita aina. Lai radītu pārmaiņas kopumā, tas prasa nopietnu darba intensitāti.

Vai varat minēt kādu piemēru dziļajām problēmām?
Kad mēs sakām “kvalitatīva izglītība” vai “kvalitatīva, iekļaujoša izglītība”, pirmajā brīdī šķiet, ka kaut ko samainīs, un viss būs kārtībā. Bet tad sāc vērtēt datus: pētījumi parāda, ka mūsu bērniem kļūst arvien sliktāka lasītprasme, sliktākas matemātikas un citu jomu zināšanas. Pētot, kas tad ir noticis, redzam, ka problēmas meklējamas dziļi – pat skolotāju sagatavošanā. Arī, kā mēs viņus vērtējam, cik maksājam, kā noslogojam, kādus esam iedevuši atbalsta materiālus. Runa nav tikai par algas pielikumu, bet pat par to, lai pedagoģiskā programma atbilstu šodienas vajadzībām. Turklāt nevis tikai uzrakstīta uz papīra, bet reāli, praktiski realizēta. Lai skolotājs no studijām iznāktu, arī ekipēts ar praktiskām prasmēm novadīt stundu, tikt galā ar klasi, būt iekļaujošs – lai būtu pilnīgi cits personības tips, nekā iepriekš esam sagaidījuši.

Lai pārrunātu ģimeņu aktualitātes, ar izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu tikās vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Cits piemērs – skolotājiem trūkst mācību materiālu. Izrādās, ka esam palaiduši garām metodiskās zināšanas, neesam investējuši tajā, lai pedagogs prastu labi uzrakstīt materiālu; tādu materiālu, kas būtu moderns, bērnam saprotams, interesants. Tātad ir jāizaudzē metodiskā kapacitāte.

Tāpat grūtības ir ar iekļaujošo izglītību. Jā, tā ir ielikta Izglītības likumā, un tas ir labi. Bet cik daudz mēs katrs tiešām esam gatavi būt iekļaujoši?

Mani priecē, ka ir saliņas – skolas –, kur tiešām iekļaujošā izglītība notiek. Teikšu, ka šī ir viena no manām lielākajām sāpēm – ka mēs, patiesību sakot, esam ļoti neiekļaujoši kā sabiedrība, un tas reflektē uz skolu.

Ļoti daudz risināmo jautājumu. Un tās manas saknes no medicīnas (Anda Čakša ir ieguvusi ārsta grādu – aut.) neļauj tā vienkārši jautājumam paiet garām, teikt, ka tālāk ar šo iet nevajag. Gluži pretēji, man šķiet, ka jāaiziet līdz pašai apakšai, līdz cēlonim. Varbūt tas darbs ir nemanāmāks, bet vismaz zini, ka pakāpe, kurā “dziedināšana” veikta, ir tāda, ka nesīs rezultātu.

Ministres amatā esat pusgadu. Par ko no līdz šim paveiktā jūs pati sevi varētu paslavēt, jo ir izdevies, un par ko ne, jo nav izdevies, kā iecerēts?
Gribu parādīt, ka skolu tīkls ir viens no elementiem, kas traucē mums sasniegt kvalitatīvu rezultātu. Ka jēga ir tajā, kāda veida zināšanas mēs iedodam saviem bērniem, – ja gribam panākt ekonomikas transformāciju, ja gribam labklājīgāku Latviju. Ka sākums tam ir izglītība.

Izdevies ir tas, ka diskusija par izglītību ir pacēlusi kājās vairāk cilvēku, notiek mijiedarbība ar skolotājiem – lai arī ne vienmēr gluda. Tāpat es 

uzskatu, ka skolotāju atalgojumam ir jābūt 2500 līdz 3000 eiro. Domāju, ka šī diskusija ir aizvirzījusies pareizā virzienā.

To, ko tiešām uzskatu par veiksmi, ir budžetā ieliktais zinātnes finansējums – tam ir jābūt vēl lielākam, bet jau panāktais ir skaidrs signāls, ka zinātnei ir nozīme. Par valdības darbu var spriest pēc tā, kāds ir budžets un kādas ir likumdošanas izmaiņas.

Ir arī iesāktas vairākas labas lietas, piemēram, jau pieminētie materiāli skolotājiem, “Skola2030” pilna satura izstrāde, jo satura veidošanai vajag ilgu laiku. Gribētos ātrāku, efektīvāk funkcionējošu Izglītības un zinātnes ministriju. Jutīgāku uz nozares vajadzībām, spējīgāku sadarboties. Vēl labāku sadarbību ar visiem partneriem – pašvaldībām, augstskolām un citiem. 
 

Pieminējāt vēlamo skolotāju atalgojumu – 2500 līdz 3000 eiro. Zinot, kāds ir kopējais valsts budžets, zinot valsts dažādās vajadzības, kā arī to, kā ministrijā notiek lietas – vai varat prognozēt, kurā gadā šādu atalgojumu skolotāji varētu piedzīvot?
Es to redzu četru gadu posma beigās – līdz šī politiskā cikla beigām. Tas ir politiskās izšķiršanās jautājums. Skolotāju alga nav par to, cik valstij ir naudas, bet par to, ka pasakām: šis ir svarīgi. Ja ir skaidrs uzstādījums transformēt ekonomiku, tad atdeve, lai mēs iegūtu no izglītības gudrus cilvēkus, ir vismaz četri, pieci, seši gadi, atkarībā, no kura posma raugāmies. 

Izvirzītie mērķi: būt TOP 500 augstskolu sarakstā Eiropā, nokļūt PIZA pētījumu desmitniekā. Tie ir ambiciozi mērķi, kurus nevar sasniegt bez skolotāja. 

Skolotājs nozīmē arī algu. Ja ir alga, tas ļauj piesaistīt jaunus skolotājus. Paralēli algai ir jāceļ izglītības kvalitāte – pašu pedagogu izglītības kvalitāte. Lai mēs saprotam, par ko mēs maksājam.

Nākotnes darbos ir skaidri iezīmēts – skolotājs ir nākotnes profesija. Skolotāja loma gan turpmāk ir pilnīgi cita – tas vairāk ir kā pavadonis, kas palīdz izprast zināšanas, kā zināšanas sašķirot šajā digitālajā laikmetā, kad bērni ļoti agri saskaras ar ļoti lielu informācijas apjomu. Kā vadīt mācību procesu, kā būt skolēna atbalstam. Skolotāja loma ļoti mainās. Arī iekļaujošās izglītības kontekstā skolotājs kļūst aizvien svarīgāks, bet – citādā lomā. 
 

Kādām pogām ir jānospiežas, lai politiskā griba izglītības jomai par labu notiktu? Es piekrītu, ka politiskā griba izglītības nozarē ir visa atslēga. 
Svarīgs ir sabiedrības spiediens, un ar to es nedomāju pašus skolotājus, nedomāju pedagogu arodbiedrību. Vairāk vecāku organizāciju uzstādījumu. 

Jo ar savu uzstādījumu mājās mēs mācām bērniem, kas ir skolotājs. Vai mācām, ka tā ir vecā muļķe, kas tev ne tā pastāstīja jauno mācību vielu, vai ka skolotājs ir ļoti augstu vērtējams cilvēks? 

Ģimenē par skolotājiem ir jārunā labā toņkārtā. 

Kopumā šis ir sarežģīts jautājums. Man ir sajūta, ka “Jaunajā vienotībā” izglītība ir nolikta kā TOP 5 prioritāte, taču koalīcijas valdībā budžeta sadalīšana vienmēr ir grūta saruna.

Man gan kā mammai, gan kā vecāku organizācijas pārstāvei, godīgi sakot, šobrīd rokas ir nolaidušās, skatoties uz to, kas un cik pēdējo gadu laikā ir kustējies uz priekšu izglītības jomā. Īpaši sākumskolas un pamatskolas posmos. Ir aizgājis pat tik tālu, ka arvien biežāk nākas dzirdēt par klases audzinātājiem, kas nenodarbojas ar klases saliedēšanu, draudzības veidošanu – arī starp sevi un saviem audzināmajiem. Lai gan tas ir visa pamats. Arvien biežāk dzirdams, ka audzinātājs negrib rīkot klases ekskursijas, klases vakarus. 

Es domāju, ka atslēga ir tajā, kā mēs skolotāju sagatavojam darbam. Labs piemērs pedagogu sagatavošanā ir “Iespējamā misija” – viņi atlasa pretendentus skolotāja apmācībām četrās kārtās! Viņi uzsver to, kādu tu redzi savu nākotni skolā, kāpēc vispār izvēlies šo profesiju. Ja pabeidz 12. klasi un iestājies pedagoģijas fakultātē, jo tā ir pietiekami novērtēta augtākā izglītība, – tā nav labākā motivācija. Skolotājus vajadzētu atlasīt, bet, lai kaut ko atlasītu, lai veidotos konkurss, profesijai jābūt prestižai.

Darbs skolā nav vienkāršs. Tā ir arī psiholoģiskā spriedze un stress. Ir vajadzīgs personības briedums. Ir ļoti jāmīl bērni. Ne tikai savi, bet bērni kopumā. Ar visām viņu iespējamām dažādības izpausmēm. Jāsaprot bērni, jāprot likt robežas.
Nezinu, vai es pati varētu būt skolotāja visu vecuma bērnu grupās.

Skolas kontekstā pēdējos gados plaši izskanējusi arī vardarbības tēma. Kādi ir tuvākie plānotie reālie pasākumi, kas varētu tikt īstenoti?
Jāatzīmē, ka augsts vardarbības līmenis skolās ir ne tikai starp bērniem, bet arī starp pedagogiem, kā arī dažādos citos virzienos. 
Šobrīd notiek “KiVa” programmas ieviešana Latvijā – tā ir bāzes lieta, uz kuru liekam lielas cerības (“KiVa” ir Turku universitātē Somijā izstrādāta, pētījumos un pierādījumos balstīta programma vardarbības mazināšanai vienaudžu vidū, kas balstās vairāku desmitgažu garos pētījumos par bulingu un tā mehānismiem – aut.). 

Tāpat ministrijā šobrīd tiek mērīti un vērtēti visi pieejamie un izmantotie rīki labjūtības mērīšanai skolās, ņirgāšanās profilaksei u.c., lai būtu skaidrība, kurus no visiem ministrija iesaka izmantot.

Pirms intervijas ar jums aicinājām vecākus iesūtīt jautājumus; kāds vecāks šajā kontekstā jautā: vai ir kāds plāns, kā strādāt ar bērniem, kuriem ir novirzes no uzvedības normām?
Šos jautājumus risinām Bērnu lietu padomē kopā ar Labklājības ministriju – runājam par agrīno diagnostiku, par skolotāja spēju atpazīt, kurā brīdī ir nepieciešams piesaistīt atbalsta personālu, kādu atbalstu vajag, kā nodrošinām, lai skolā būtu psihologs, logopēds un cita veida atbalsta personāls.

No vecāku puses – ir biedējoši, ka pedagogiem trūkst profesionāla atbalsta personāla, ko var vajadzības gadījumā operatīvi pieslēgt, ja klasē kādam audzēknim ir uzvedības grūtības. Iepriekšējā gadā LIZDA un LIVA rosināja kā operatīvo rīku ieviest direktoram piešķirtas pilnvaras konkrēto bērnu nolikt mājmācībā. Mums, “Mammamuntetiem.lv”, kopā ar citām NVO un speciālistiem šo izdevās noraidīt, neiekļaujot likumā. Bet LIZDA un LIVA šo priekšlikumu atkal ir ieviesušas dienaskārtībā – jaunajai Saeimai. 
Esmu kategoriski pret bērna izņemšanu no skolas un nolikšanu mācīties mājās. Tā ir pieeja no otra gala. Šādā veidā sanāk, ka to, kura dēļ izglītības sistēmu organizējam – bērnu – padarām par vainīgo un izņemam no skolas. Esmu arī pret to, ka bērnus mēdz sūtīt mācīties uz citām skolām. Tas ir nepareizi. Iekļaujošā izglītība nozīmē tādu vidi, kurā katrs bērns var realizēt sevi vislabākajā veidā.

Šobrīd ir nepietiekamas skolotāju prasmes, pirmkārt, ieraudzīt, vai viņam pašam pietiek zināšanu, kas tajā brīdī darāms, un vai vajadzīgs atbalsts, un, otrkārt, ko tālāk darīt. Tāpat jāatzīmē, ka skola viena nevar tikt galā, ja problēmas risināšanā neiesaistās vecāki. Diskusija ir par to, cik liela šādās situācijās ir vecāku atbildība. Kā atbalstīt vecākus pieņemt to, ka tiešām kaut kas nav kārtībā, ka ir vajadzīga speciālistu iesaiste, iespējams, diagnostika, ka varbūt nepieciešams izveidot individuālu mācību plānu? Kā vecākam palīdzēt nonākt līdz tam, ka problēma ir jārisina kopīgi? 

Vecākiem mēdz būt noliegums, ka problēma eksistē. Bērna labākajās interesēs ir, ka skola sadarbībā ar vecākiem un speciālistiem problēmu risina kopā.

Man pašai ir pieredze šādu jautājumu risināšanā, un mūsu skolā tas notika ļoti veiksmīgi. Klases vecāki ļoti atbalstīja konkrētā bērna vecākus, tika norīkots atbalsta personāls klasē, un mācības normāli varēja turpināties. Es biju patīkami pārsteigta, cik ļoti vecāku kopiena spēja saņemties, jo pirmā reakcija bija: mūsu klasē šo bērnu nevajag, ko mēs ar viņu tagad ņemsimies. Taču situācija aizgāja labu, pozitīvu ceļu, atbalstot konkrētā bērna vecākus un skaidrojot, cik ļoti ir vajadzīgs atbalsts. Mums kā vecākiem pēc tam bija laba sajūta par to, ka nevienu neesam izslēguši, bet tieši pretēji – iekļāvuši. Un šī mana labā pieredze ļauj domāt, ka risinājums ir iespējams ļoti dažādos gadījumos.

Runājot par vecāku un skolas sadarbību – savstarpējo sadarbību ir nepieciešams veicināt. Nevar gaidīt no vecāka sadarbību, ja pamata sadarbība ir formālas sapulces, negatīvas uzvedības ziņojumi e-klasē vai zvans vecākam, kad bērns kaut ko sastrādājis. 
Piekrītu. Un atkal – skolām pietrūkst zināšanu, prasmju un izpratne, ka laba vecāku un skolas sadarbība būtiski uzlabotu visu, kas notiek skolā. Ir skolas, kas to labi dara. Tāpat jāatzīmē direktora nozīme – pētījumi liecina, ka viņa loma ir ļoti būtiska mācīšanās organizācijas veidošanā. Viņam ir jāstrādā ne tikai ar skolotājiem, bet arī ar bērniem un vecākiem.

Vecāka jautājums: “Ko darīs skolēni, kuriem skolotāju trūkuma dēļ netiek mācīts kāds priekšmets, piemēram, ģeogrāfija, vēsture, un tajā būs obligātais eksāmens?” Vai šī ir bieža problēma, ka atsevišķu priekšmetu mācīšana tiek atlikta pedagogu trūkuma dēļ?
Jā, šādas situācijas notiek un ar atšķirīgu ilgumu. Skolas ne vienmēr šo problēmu pietiekami labi risina. Zināšanai – Izglītības pārvalde ir pašvaldību organizēta struktūra, kurai ir jāseko līdzi, lai nodrošinātu pilnu stundu klāstu. Līdz mums tas nonāk, ja vecāki sūdzas Izglītības kvalitātes dienestā. Un, ja šis notiek un skola netiek galā, vecākiem tas arī ir jādara – jāziņo Izglītības kvalitātes dienestam. Pretējā gadījumā mēs bērnam nodarām kaitējumu. 

Īpaši vajadzētu pievērst uzmanību, ja skola saka: meklējiet privātskolotāju. Tas noteikti nav jārisina šādā veidā; ir nepieciešams sistēmisks risinājums.

Zinu, ka ir pat tādi skolotāji, piemēram, matemātikas, kas aizgājuši no darba skolā un strādā pilnā slodzē kā privātskolotāji…
Jā, un es mēģinu saprast, kādēļ šādi ir noticis. Man gribētos uztaisīt diskusiju ar šiem skolotājiem, kas ir aizgājuši no darba skolā un strādā kā privātskolotāji, pie kam, ar veiksmīgiem rezultātiem attiecībā uz bērnu zināšanu celšanu priekšmetā. Paši skolotāji man ir atbildējuši, ka nav bijuši apmierināti ar sistēmu skolā. Atbildēs tiek minēta birokrātija un dokumentu apjoms. Arī samaksa. Vecāki ir gatavi maksāt pietiekami daudz. Tāpat vide kopumā – par nelabjūtību, strādājot konkrētajā skolā, kolektīvā. Domāju, ka šie ir galvenie signāli.

Vēl viena lieta varētu būt, ka, lai skolotājs skolā tiktu pie sev vēlamā atalgojuma, viņš ir spiests ņemt audzināmo klasi. Nevajadzētu būt, ka priekšmeta skolotājam, kurš grib mācīt savu priekšmetu, bet negrib būt audzinātājs noteiktai klasei, ir spiests to darīt naudas dēļ. 
Jā, jaunajā finansēšanas modelī, ko veidojam, par šo jautājumu diskutējam – kā ar šo situāciju tikt galā? Mums vajag audzinātājus. Vai viņam obligāti jābūt skolotājam? Varbūt tas var būt koordinators, atbalsts, kas palīdz bērniem iet cauri mācību procesam?

Šobrīd teju visiem, kas ieiet skolā, ir jābūt skolotājiem – direktoram, mācību pārziņiem, klases audzinātājam u.c. Tā, manuprāt, ir pārspīlēta prasība. Direktoram ir jābūt ar zināšanām par izglītības sistēmu un par pedagoģiju, bet viņam nav jābūt skolotājam. Arī šobrīd skaidri redzu – nereti labus skolotājus izņemam no skolotāja darba, bet viņš nekļūst par labu direktoru. Direktoram ir jāvada organizācija, faktiski kā uzņēmums, un tas ir cits piegājiens, nekā ir vajadzīgs skolotāja darbā. Skolotājiem ir vajadzīgas vienas prasmes, citiem amatiem – citas, un ja pieietu šādi, domāju, ka situācija nozarē kļūtu vieglāka.  

Vēl ir šāds vecāku jautājums: “Kāds ir ilgtermiņa plāns, lai sekmētu eksakto zinātņu apguves līmeni skolās? Gan pedagogu trūkums, gan mūsdienīgas metodes, gan nākotnes perspektīvas iezīmēšana, pie tam, mudinot arī meitenes izvēlēties labāk apmaksātas profesijas.”
STEM priekšmetu fokuss šobrīd ir ļoti izteikts. Tas attiecas gan uz pedagogu sagatavošanas programmu, gan izglītības satura kvalitātes mērīšanā, gan citviet. Par kvalitatīvu izglītības saturu atbild VISC, un šobrīd mums ir jāskatās uz to, lai saturs, kuru uzskatām par kvalitatīvu, tieši tādā veidā tiktu arī ieviests skolā. Tas ir skolotāju mentorings un stundu hospitācija.

Par meitenēm – tas lielā mērā ir saistīts arī ar interešu izglītības pakas paplašināšanu, kur STEM interešu izglītības pulciņi nav pieejami visās pašvaldībās, un par to tiek domāts. Tāpat vajadzīga arī sabiedrības domāšanas maiņa – ka no prāta spēju viedokļa visi, neatkarīgi no dzimuma, vienādi var strādāt ar matemātiskiem algoritmiem, mums tikai jādod vienādas iespējas un savlaicīgi. Piemēram, redzam, ka skolās, kur ir šaha pulciņi, zēni un meitenes ir vienādā skaitā. Te jāpiebilst, ka meitenes mums uzrāda labākus rezultātus gan lasītprasmē, gan eksaktajās zinātnēs – patiesībā meitenes “izvelk” Latvijas kopējos rezultātus izglītības nozarē.

Vairāki vecāki rosina: “Vajag pārdomāt vajadzību mājasdarbu uzdošanā. Vai un cik daudz tos vajag uzdot.”
Mājasdarbu uzdošana vai neuzdošana ir skolotāja autonomija un skolotāja profesionalitāte izprast, kurā brīdī vajag kaut ko papildus un kurā ne. Mājasdarbiem ir jābūt ar konkrētu mērķi. 
No ministrijas puses uzstādījumu nav, mājasdarbi drīkst arī nebūt. 
Ja runājam par mazajiem bērniem – domāju, ka tur mājasdarbu vajadzība nav liela, mēs ar tiem tikai lieki pārslogojam vecākus.  

Mamma Līga jautā: vai tas ir normāli, ka Rīga tagad savās vidusskolās uzņem skolēnus tikai tad, ja centralizētie eksāmeni nokārtoti uz vismaz 35%? Valstī prasība ir 10%.
Pašvaldība drīkst uzlikt savu latiņu – savus uzņemšanas nosacījumus.

Kopumā šis ir liels jautājums. Latvijā šobrīd vidējo izglītību var iegūt vidusskolās, ģimnāzijās un tehnikumos. Šobrīd vislielākā neskaidrība ir starp vidusskolu un ģimnāziju. Būtībā tas ir vidējās izglītības posms, kur pēc noklusējuma visi šie absolventi var doties iegūt augstāko izglītību. Attiecīgi tas, ka uz vidusskolas un ģimnāzijas posmu prasības pieaugtu, ir tikai loģiski – ja vien pretī ir otrs zars, kur doties, lai attīstītu savas profesionālās kvalifikācijas, proti, tehnikumi.

Tehnikumos tiek iegūta gan vidusskolas izglītība, gan uzreiz profesionālā kvalifikācija, kas, manuprāt, šobrīd ir ļoti būtiska. 

 

Tehnikumi šodien ir ļoti mainījušies, tiem ir savs prestižs; 60% no tehnikumu absolventiem dodas iegūt arī augstāko izglītību. 

Domāju, ka ir ļoti jāstrādā uz to, lai atpazītu, kura izvēle kuram bērnam būtu vērtīgāka. Jo, pabeidzot vidusskolu bez jebkādas kvalifikācijas un nestartējot akadēmisko zināšanu laukā, mēs patiesībā šo jaunieti pazaudējam. Un bieži tie ir tie, kuri aizbrauc no Latvijas prom, jo mazkvalificētajos darbos ārvalstīs var nopelnīt vairāk. Tāpēc ir labi, ja jau vidusskolas posmā tiek iegūta kvalifikācija. 
 

Ir diskusija arī par šo: ir bērni, kuriem arī tehnikuma prasības ir par augstu. Likums šobrīd skaidri pasaka, ka kvalifikācijas drīkstam sadalīt mini kvalifikācijās, nodrošinot iespēju, ka cilvēkam ir darba prasmes. Nevis mākslīgi izstumt cauri vidusskolai, un finālā jaunietim vienalga nav profesijas. 
 

Vairāki vecāki un arī izglītības darbinieki ir iesūtījuši jums jautājumus par skolu reformu. Kādas lauku skolas direktore Ina jautā šādi, nolasīšu fragmentu: “Vai vispār kāds pirms lēmuma pieņemšanas, ka jāslēdz skola, ir aprunājies ar pašiem bērniem personīgi? Vai ir pajautājis, kā viņi jūtas, vai vēlas doties uz lielajām skolām? Mani šausmina fakts, ka mazās skolas tiek noniecinātas. (..) Kāds ir galvenais arguments skolu slēgšanai? Ja skolas slēgs, pagasti iznīks, jo skolas ir pagastu sirds.” 
Viss, ko mēs runājām pirms tam, saplūst šeit. Pirmkārt, mērķis nav kaut ko slēgt. Mērķis vai cēlonis, kāpēc vispār runājam par skolu tīkla pārmaiņām, ir Latvijas bērnu izglītības rādītāji.

Piemēram, ja vērtējam Latvijas bērnu lasītprasmes pētījumus – no 5. vietas 2001. gadā esam nokrituši uz 23. vietu 2021. gadā. PIZA pētījumā no Igaunijas atpaliekam konstanti par  20 līdz 40. vietām – gan lasīšanā, gan matemātikā. Un mūsu skolās ir ļoti augsti vardarbības rādītāji. Tā ir viena daļa.

Otra daļa ir šķēre ar nevienlīdzības pieaugumu starp skolām – lielo pilsētu, pilsētu, reģionu centru un mazo skolu. Diemžēl mazās skolas uzrāda sliktākus rezultātus, tostarp vardarbības ziņā. Lai gan pirmajā brīdī varētu šķist, ka mazajā skolā noteikti viss ir mīļi un labi. Tomēr dažādu resursu trūkumu dēļ un dažādības trūkuma dēļ labāka situācija nekā mazajās skolās ir lielajās.  

Vēl viena skolas kvalitātes daļa ir skolotājs. Pilnu slodzi var strādāt lielajā skolā, mazajā skolā skolotājam ir grūtāk sevi attīstīt, trūkst sava priekšmeta kolēģu, ar kuriem pārrunāt, kā labāk vadīt stundu, mācību vielu. Attiecīgi daļa mazo skolu skolotāju braukā strādāt vairākās skolās un dienas beigās ir pārguruši; mazāk noguris ir skolotājs, kurš strādā vienā skolā. 

Un vēl viens jautājums ir tas, kā mēs investējam naudu – jā, arī finanšu faktoram ir nozīme. Ja mēs ļoti daudz maksājam par skolas telpām, tā vietā, lai investētu skolotāju algās, tad tas ir finanšu neefektīvi. Mēs nevaram uzturēt pili trīs klašu dēļ. Taču, ja ir reģions, kurā cilvēku skaits uz vienu kvadrātkilometru ir ļoti zems, tad tur jebkurā gadījumā ir jānodrošina skolu pieejamība; šādā brīdī neskatāmies, cik tas maksā. 

Neviens nav teicis, ka mazās lauku skolas ir sliktas. Taču kursu piedāvājums, īpaši, ja runājam par vidusskolas posmu, ir ierobežots. 

Tādēļ šī skolu karte, kas šobrīd tiek zīmēta, ir, lai piedāvātu bērnam iespējami labāko. Gribu gan uzsvērt, ka skolu tīkls ir tikai viena no daļām, lai tiktu līdz kvalitatīvai izglītībai. Bet tā nav pati svarīgākā, varbūt skaļākā gan. 

Noslēdzošais jautājums ir no mammas Ievas: “Kādi ir plāni nodrošināt īstu, reālu izglītību, kas atbilst šim laikmetam?”
Vislielākie (smaida). Jau esošo “Skola2030” es gribētu piepildīt ar “Skola4.0” digitālo saturu, adaptīvo saturu, kad no jebkuras vietas ir iespējams pieslēgties un mācīties, un digitālā testēšanas sistēma palīdz saprast, kur ir iekavētais, kā virzīties uz priekšu un galvenais – nodrošināt, ka saturs ir pieejams visiem. Izšķirošais ir saturs un skolotājs, kurš palīdz saturu izprast un vadīt bērnu tam cauri. Skolotājs ir nākotnes profesija. 

Es esmu optimiste, es tiešām ceru, ka man izdosies izglītības nozarē iedzīt nopietnus ceļa stabus un iekustināt iestagnējušo domāšanu. Man ļoti gribas arī pārlauzt to domāšanu, ka ministrija zina labāk, kā ir darāms. Visam jānotiek sazobē ar nozari un sabiedrību. 

Daudz pārmaiņu šajā gadā ir jau notikušas, iespējams, pat par daudz. No vienas puses – gribas ātras pārmaiņas, no otras – jāsaprot, kā tas ietekmē skolotāja darbu; pārmaiņu apjoms nedrīkst skolotājus iedzīt stresā. Es domāju, ka sistēma šobrīd ir pārkarsusi. Tāpēc es ar respektu un cieņu skatos uz to, kam skolotāji ir gājuši cauri un ko izturējuši. 

Anda Čakša un Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Raksts sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv”.