Tētis 22 gadu vecumā: bērns ir milzīga svētība

Svētdien, 10. septembrī, Rīgā notiks nu jau desmitais Tēva dienas gājiens un festivāls – gājiens sāksies plkst. 12.00 no Brīvības pieminekļa, savukārt festivāls norisināsies Vērmanes dārzā. Svētkus gaidot, “Mammamuntetiem.lv” saruna ar Hariju, viņš par tēti kļuva 22 gadu vecumā.

Kā ir būt tētim?

“Kā ir būt tētim? To nevar vārdos izstāstīt! Tu balansē uz diviem lieliem ekstrēmiem: vienu brīdi tas ir milzīgs stress, citā brīdī – milzīga laime. Piemēram, kad redzi, ka bērns ir iemācījies kaut ko jaunu. Ja tev dzīvē ir garlaicīgi, taisi bērnu (smejas)! 

Piekrītu, ka mūsdienās 22 gadi ir agrs vecums, kad kļūt par tēti; starp maniem vienaudžiem reti kuram ir bērns. Tomēr tie, kam vēl nav, šobrīd bērnu plāno – viņi ir iedvesmojušies no mums! 

No kā iedvesmojāmies mēs? Khm, jāpadomā. Draudzene bija iniciators tam, ka mēs varētu kļūt par vecākiem. Tajā laikā man jau bija diezgan stabils darbs, ar labu atalgojumu. Draudzene stāstīja, ka viņai tas bijis sapnis kopš bērnības – ka viņai ir bērns agrā vecumā, ka viņa ir jaunā mamma. Iespējams, tāpēc, ka arī viņas vecāki ļoti agri kļuva par vecākiem. Es arī īsti neesmu fans domai, ka bērniem vajadzētu būt vēlā vecumā. Uzskatu: kamēr esi jauns, vari vairāk paciest, un, esot ar bērnu, ir daudz ko paciest (smejas). Piemēram, negulētas naktis. 

Kad ar draudzeni plānojām bērnu, mēs bijām vienisprātis – lai kļūtu par vecākiem, mums ir jābūt noteiktiem ienākumiem un viņai ir jāpabeidz skola. Parasti nav tā, ka mazulis “sanāk” ar pirmo reizi, – mēs ar to rēķinājāmies. Taču mums sanāca ar pirmo, tāpēc draudzenei izlaidumā jau bija bērns. Par laimi, skola bija pretimnākoša. 

Kad abu vecākiem paziņojām par grūtniecību, mūsu sākuma doma bija, ka viņi būs dusmīgi. Taču tas bija kļūdains priekšstats! Vecāki bija super priecīgi un atbalstīja. Un tā ir ļoti liela svētība, ka jaunajai ģimenei ir tādi vecāki, kuri var bērnu “pavākt”, kad nepieciešams. Es nespēju iedomāties, kā citādi var mazliet atpūsties no bērna – ja tā var teikt –, ja tev nav vecāku vai labu draugu, kuri var palīdzēt. 

Es teiktu, ka mums dzemdības bija diezgan labas – nav nekādu šausmu stāstu par slimnīcu. Pēc dzemdībām mēs visi kopā palikām ģimenes palātā. Vai čalim ir jāpiedalās dzemdībās? Grūti pateikt, pat neraugoties uz to, ka esmu piedalījies. Ir vērts būt blakus, lai saprastu, ap ko lietas grozās. Bet nu… 

Harijs Pēteris ar draudzeni Luīzi un dēlu Bruno dzīvo Brocēnos. 

Brīžiem dzemdībās sajutos lieks. Draudzene teica, ka viņu pat besījis, ka lielāko sāpju laikā es viņu mēģināju uzmundrināt. Taču 

tas prieks, kad ieraugi savu tikko dzimušo bērnu, tas ir kaut kas neaprakstāms! Kad viņš iznāk ārā un iebļaujas – tas ir diezgan skaisti. Process līdz tam – šausmas! 

Bērns ir milzīga svētība, es to tā varētu saukt. Viņš ir ienesis manā dzīvē daudz priecīgu brīžu, kurus es nezinu, kā citādi varētu dabūt. Protams, mazulis ir lauzis daudzus manus stereotipus par bērniem. Piemēram, man likās, ka bērns klausīs manam “nē”. Bet nesen viņš ir pasācis paskatīties man acīs, parādīt mēli un parādīt “nē” man pretī! Šādā situācijā es pat nevaru uztaisīt nopietnu seju, jo tas ir tik smieklīgi (smejas)! Pirmais bērns ir projekts, kad visu gribas izdarīt pareizi, pēc grāmatas, bet tad tu atduries pret realitāti. Ja kādam, kuram bērnu vēl nav, šķiet, ka viņš zina, kā audzinās savu bērnu, tad šo savu priekšstatu var mest ārā pa logu – tas, visticamāk, tā nenotiks; bērns diktēs savus noteikumus, un tu pielāgosies. Jā, šobrīd visa mūsu ikdiena grozās ap viņu, dzīves centrā ir mazais. 

Kāpēc jaunieši šobrīd atliek bērnu? Manā skatījumā loģisku apsvērumu dēļ – ir saprotami vispirms pabeigt augstskolu, ieiet darba tirgū, tajā sevi nostiprināt un tikai tad taisīt bērnus. 

Jo bērns – tas galīgi nav lēti. Ja gribi foršu dzīvi ar bērnu, tad finansiāli ir jābūt nodrošinātam. Un vēl, iespējams, jauniešus biedē nezināmais. Cilvēks negrib būt bezatbildīgs. Bet to, cik laimīgs jūties ar bērnu, nevar izstāstīt, kamēr vien pats tajā lomā neesi ielēcis.”