Biologs Aivars Cīrulis: eksistē tikai divi dzimumi – vīrietis un sieviete! Zinātnieks nosauc punktus, kas bērniem par seksualitāti ir jāmāca skolās

Nesen sabiedrību, jo īpaši vecākus, satrauca Valsts izglītības satura centra (VISC) publiskotais metodiskais materiāls “Seksuālā izglītība. Jautājumi un atbildes”. To izvērtējot, biologs Aivars Cīrulis saka: “Vislielākās problēmas tajā saskatu ar neskaidrajiem dzimšu jēdzieniem, piemēram, “bezdzimuma” persona, plūstoša dzimte, nebināra identitāte, daudzveidīga dzimte, dzimtes kvīri… Šķiet, paši šie aktīvisti ir patiesībā apjukuši terminos un īsti nezina, ko tie objektīvi nozīmē.” Aivars Cīrulis ir bioinformātiķis un bioloģijas doktors; doktora grādu ar specializāciju ģenētikā ieguvis Lundas universitātē Zviedrijā. Viņš ir arī neirobioloģijas kursa pasniedzējs Latvijas Universitātē un biedrības “Papardes zieds” padomes viceprezidents. VISC materiāls ir atcelts, tomēr sabiedrībā diskusija par seksuālo izglītību skolās, tās nepieciešamību un saturu turpinās.

Nesen sabiedrībā asas diskusijas izvērtās par VISC izdoto metodisko materiālu “Seksuālā izglītība. Jautājumi un atbildes”, kas domāts pedagogiem viņu zināšanu papildināšanai. Kas, jūsuprāt, par šo tēmu pedagogiem un sabiedrībai kopumā būtu jāzina, jāvienojas, ka bērniem to var mācīt?
Tas, par ko būtu jāvienojas attiecībā uz dzimumizglītību Latvijas skolās, neatkarīgi, vai cilvēks ir liberāli, konservatīvi vai kā citādi domājošs, ka dzimumizglītība ir par dzimumu, nevis dzimti.

Vispirms ir jābūt primitīvām zināšanām par dzimumu un to, kā rodas bērni – reprodukcijas pamatlieta. To apgūstot, ir jālieto skaidri termini un ka patiešām cilvēkiem ir tikai divi dzimumi. Var būt skaidrots, ka mēdz būt dažādi ar dzimumu saistīti attīstības traucējumi – medicīnas grāmatās tie visi ir aprakstīti. Interseksualitāti metodiskajos materiālos var pieminēt – vienkārši pieminēt, nevis uzsvērt. Tikpat labi tā vietā var pieminēt problēmas ar auglību.

Primārais ir tas, ka eksistē divi dzimumi – vīrietis un sieviete. Ja mēs runājam par bioloģiju, tad drīkstam šos vārdus lietot. Uzskatu, ka no šiem vispārīgajiem vārdiem – vīrietis un sieviete – nav jāatsakās, ko sākušas darīt vairākas rietumvalstis, to vietā izvēloties, piemēram, persona ar dzimumlocekli vai cilvēks ar vagīnu. Tradicionālā definīcija ir: vīrietis ir pieaudzis bioloģiskais vīrišķais dzimums. Attiecīgi arī sieviete ir pieaudzis bioloģiskais sievišķais dzimums. Mēs varam izmantot šos terminus, savukārt LGBT kopienas savā starpā var sarunāties, kā vēlas. Tomēr vispārējā izglītībā mums ir jāpieturas pie saprotamiem terminiem.

Otrais aspekts – uzskatu, ka arī izglītībā ir svarīgi pieminēt, ka eksistē homoseksualitāte un transseksualitāte. Tās eksistē. Un šādiem bērniem kā minoritātēm vienmēr būs jautājumi; skolās tā dēļ var notikt apsmiešana, mobings, tāpēc pedagogiem ir jābūt zināšanām par to. Par minoritāšu terminiem skolotājam ir jāzina. Un jāzina, kā rīkoties. Bet šādai informācijai metodiskajos materiālos ir jābūt pasniegtai zinātniskā līmenī, nevis šauri domājošā, aktīvistu līmenī. Ir redzams, ka pieminēto metodisko materiālu “Seksuālā izglītība. Jautājumi un atbildes” nav izstrādājuši akadēmiski cilvēki.

Trešais punkts – dzimtes. Deviņdesmitajos gados feministes sāka kustību pret seksismu, proti, ka arī sievietes var būt pilotes un darīt visu pārējo, ko vīrieši, izņemot vīrieša bioloģisko funkciju. Tas viss bija pareizi un saprotami. Tagad ir vērojams, ka šie stereotipi tiek paņemti un veidoti kā dzimtes. Bet tā nedrīkst būt! Jāpaliek pie tā, ka, ja ir dzimumu atšķirības, tad ir lietas, ko visi dzimumi var darīt un ko patiešām nevar. Šobrīd tiek jaukta galva: ja tu esi meitene, bet neesi standarta meitene, jo tev patīk spēlēties ar vilcieniem, tad tu vairs neesi meitene. Tas ir tas pats, kā padomju laikā teikt: puiši neraud, un, ja tu raudi, tu neesi puisis. Dzimšu teorija balstās tieši uz šādiem stereotipiem! Tas ir šokējoši! Tā vienkārši ir jāmāca, ka gan puiši, gan meitenes ir dažādi. Šī psiholoģiskā mācība nāk jau no Freida laikiem, ka mūsos ir sievišķā un vīrišķā daļa, bet tās nenosaka tavu dzimumu.

Runājot par seksuālo izglītību, no sabiedrības veselības viedokļa ir svarīgi izglītot arī par slimībām un izsargāšanos. Nedrīkst būt konservatīva pieeja un iztēloties, ka cilvēkiem nav seksa. Sekss ir, un Latvijā seksuāli transmisīvu slimību ir ļoti daudz. Ir jārunā par to, kas ir drošs sekss.

Iepriekš pieminētajā materiālā ļoti laba bija sadaļa par piekrišanu. Veiksmīgi parādīts aspekts, ka neviens nedrīkst otru spiest nodarboties ar seksu. Vispirms ir piekrišana. Nedrīkst būt arī spiediens, sajūta, ka “esmu pēdējais klasē, kurš vēl nav nodarbojies ar seksu”. Tāpat jāmāca par seksuālajām tiesībām. Jauniešiem jāzina arī, ja tiek izplatītas viņu bildes vai video, tas ir Krimināllikuma pārkāpums. Jārunā par emocionālo un fizisko drošību.

Vēl vajag uzsvērt, ka cilvēkiem jājūtas komfortabli savā ķermenī. Protams, piedzīvojot pubertāti, ir daudz jautājumu, un mums, pieaugušajiem, ir jāpalīdz pusaudžiem justies komfortabli savā ķermenī un skaidrot, ka, jā, notiek pārmaiņas, jāmāk savu ķermeni pieņemt. Ja skolotājs redz, ka viņa redzeslokā ir transseksualitātes gadījums, tad var to skaidrot – arī vecākiem. Rietumos ir sākts apiet vecākus! Tā nedrīkst, vecākiem ir tiesības uz saviem bērniem, vienlaikus – vecāki nedrīkst pārkāpt bērna tiesības. Jautājumu var izskatīt, sākot ar skolas psihologu, tad ar klīnisko psihologu un psihiatru. Nopietnos jautājumos ir jābūt nopietnai pieejai. Izstrādātajos materiālos noskaņa ir tāda, ka viss ir atkarīgs no tavām šī brīža sajūtām. Nē, jautājums ir jārisina profesionāli, vienlaikus nenoliedzot, ka šādi gadījumi ir. 

Tātad, lai pasludinātu, ka, piemēram, es neesmu meitene, bet puisis, ar manis pašas sajūtu vien nepietiek?
Transseksualitātes jautājums sevī ietver ļoti daudz lietu, kas katrs ir stipri atšķirīgs gadījums un tiem jāpieiet individuāli. Ja runa ir par medicīnu, tad varētu runāt par trīs transseksualitātes tipiem. Pirmais ir tradicionālais, kad jau no bērnības var redzēt, ka bērns atšķiras, un parasti šie bērni izauga par homoseksuāliem cilvēkiem un dzimuma maiņa vai citas manipulācijas nebija vajadzīgas – tikai ļoti maza daļa izvēlējās ko tādu. Otrais ir dzimuma disforija, kas radusies pēkšņi – bērnībā meitene ir bijusi parasta, pat varbūt stereotipiska meitene, bet pēkšņi pusaudzes vecumā ir vēlme mainīt dzimti vai dzimumu. Šis fenomens zinātniskajā literatūrā ir parādījies tikai pēdējos gados un iepriekš netika aprakstīts – tips, par ko tagad ceļ trauksmi – par pusaudžu meitenēm. Agrāk lielākā daļa transseksuāļu bija vīrieši, kas kļūst par sievietēm. Tagad ir apgriezies otrādi, un pētījumi nav pietiekami veikti, un ir jābūt kādam stopkrānam ar jautājumu: kas šeit notiek? Statistika ir mainījusies ļoti strauji!

Sākotnējos pētījumos, kas tagad parādās, ir minēts sociālais konteksts – fenomens sāk izplatīties pa grupiņām, no meitenēm uz meitenēm. Šis vēl nav zinātniski izpētīts, bet mans viedoklis ir – agrāk meitenēm bija raksturīgas graizīšanās un līdzīgas problēmas, un, tā kā dzimtei un dzimumam mūsdienās ir milzīgs sociālo mediju un mediju kopumā spiediens, tad meitenes, kuras dažādu iemeslu dēļ neiejūtas vai kurām ir grūtības iziet cauri pubertātes posmam, viņām ir jautājumi, un diemžēl atbildes viņas atrod pārsvarā “TikTok”. Lielākā problēma nav šis metodiskais materiāls, par kuru runājām, bet “TikTok”, kur var uzzināt ļoti nepareizu informāciju. Piemēram, TikTok” sāka runāt par Tureta sindromu, kura viena no izpausmēm ir tiki. Bērni, saskatoties video, kur stāsta par šo sindromu, sāka teikt, ka viņiem ir tiki. Vecāki veda pie neirologa, kuri saka – nē, nekā tāda jums nav. Tā ir realitāte, kādā mēs dzīvojam; nav runa tikai par dzimuma disforiju.

Un trešais tips ir kvīri. Es personīgi uzskatu, ka agrāk bija dažādas subkultūras – emo, goti, skinhedi utt., no kā cilvēks izaug. Tagad vietā ir nākuši kvīri – tev nav jābūt homoseksuālam, lai būtu kvīrs. Pietiek, ja vīrietis nokrāso nagus un ir seksuāli romantiski brīvs. Mīl visus! Līdzīgi kā septiņdesmitajos gados hipiji. Manuprāt, tā ir modes lieta, kas pēc desmit gadiem izzudīs un to nomainīs kas cits.

No vecāku puses satraukums ir par smadzeņu skalošanu attiecībā uz to, ka jānotiek dzimumu maiņai. 
Amerikā eksistē kontroversiāla kustība Gays against groomers – geji pret pedofiliem. Viņi dalās ar video, kuros, piemēram, pieaudzis vīrietis, kurš ir kļuvis par sievieti, transseksuālis, speciāli tēmējot uz bērniem, stāsta par dzimuma maiņu. Uzdod, piemēram, šādus jautājumus: kāds tu esi? Varbūt tu esi transseksuāls? 
Cilvēki vienmēr grib, lai līdzinās tieši viņam.
 

Notiekošais ir spēcīgs brīdinājums vecākiem, ka viņiem ar savu bērnu ir jārunā par seksualitāti, par ķermeni, lai cik tas ir neērti. Jāmeklē veidi, kā ar bērnu labi, forši par šīm tēmām sarunāties, nevis viņus atgrūst, sakot, ka tu vēl esi mazs, fui, par to nerunāsim utt. Jo, ja bērnam ir jautājumi, atbildes viņš meklēs, un labāk tās saņemt mājās vai skolā, pretējā gadījumā viņš tās atradīs citur, piemēram, “TikTok”. 
Tieši tā. Par šiem jautājumiem ir atvērti jārunā, jādiskutē. Jāstāsta par manis minētajiem galvenajiem punktiem, proti, kā rodas bērni, par veselības aspektiem, par piekrišanu, par bioloģiskajiem dzimumiem u.c., kā arī jāpiemin to, ka pastāv homoseksualitāte un transseksualitāte, un ka eksistē sievišķīgi puiši un vīrišķīgas meitenes. Man šķiet, tā ir tā ziņa, kas jādod tālāk, nevis jāuzskaita dzimtes. Ja mēs jautātu dzimšu akadēmiķiem, viņi atbildētu, ka dzimšu ir neskaitāms daudzums, jo katrs var noteikt savu dzimti. Tas, manuprāt, ir bezjēdzīgs koncepts. Es kā zinātnieks varu izskaidrot, kāpēc cilvēkiem ir divi dzimumi un ne vairāk. Vai tie cilvēki, kuri veidojuši dzimtes terminus, var to izskaidrot? Es stipri šaubos. Domāju, ka viņi paši ir apjukuši šajos terminos. Cilvēki var identificēties daudz un dažādi, tā ir viņu brīvība, bet mācīt par to bērniem…

Es tādā ziņā esmu konservatīvs 

– vienmēr ir bijušas puiciskas meitenes un sievišķīgi zēni, kas visbiežāk izaug attiecīgi par heteroseksuālām sievietēm un vīriešiem. Tā vietā tagad nav jāmāca, kurā LGBT skalā tu esi – ja tu esi šajos procentos, tad tev ir tāda dzimte, ja šajos, tad tāda dzimte.

Manuprāt, tas ir cilvēktiesību pārkāpums – piespiest otru runāt tā, kā tu vēlies, piespiest izmantot tādu valodu, kādai tu nepiekrīti. Tas ir mēģināt otru ielikt prāta cietumā – ka tu nedrīksti teikt to, ko tu patiesībā uzskati. Dzimšu feministes pašas māca, ka “nē” nozīmē – nē. Šajā gadījumā, ja tu nepiekrīti arī citām lietām, tu arī drīksti pateikt – nē nozīmē nē.

Piemēram, tas ir situācijās, kurās ārstam dzemdētāju liek saukt par personu, kas gaida bērnu, nevis par grūtnieci?
Jā, piemēram, bija tāds skandāls, kad Hārvarda universitātes profesore atteicās teikt “stāvoklī esošas personas” vārda “grūtniece” vietā. Iedomājamies situāciju: Rīgas Dzemdību namā ierodas dzemdēt transvīrietis. Uzskatu, ka oficiālajos materiālos jānorāda, ka dzemdē sieviete, grūtniece, jo mēs runājam par bioloģiju. Mums, manuprāt, ir jāsaglabā šis bioloģiskais termins. Citādi sanāk, ka mēs pieņemam, ka transcilvēki ir stulbi! Viņi taču apzinās, kas viņi ir; nevar izlikties, ka viņi nezina, kāds ir viņu dzimums. Piemēram, es bioloģiski esmu sieviete un tagad zināmā mērā esmu mainījusies un līdzinos vīrietim. Tas nav nekāds uzbrauciens vai diskriminācija. Un, ja transvīrietis dzemdē bērnu, tad personāls var uzrunāt – viņš. Apkārtējie var būt cilvēcīgi un uzrunāt cilvēku tā, kā viņš vēlas. Taču tāpēc nav jāmaina visa sabiedrība un oficiālajos dokumentos nav jāraksta, ka dzemdējis vīrietis! 

Nav jāmaina bioloģiskie termini un jāpārraksta grāmatas tikai tādēļ, lai cilvēki justos ērti un mēs izliktos, ka nepastāv bioloģiskā realitāte. Bioloģija no cilvēku iedomām un vēlmēm nemainās!

Jā, atsevišķos gadījumos mēs varam būt vienkārši cilvēcīgi, jo transseksualitāte eksistē, taču tie nav bieži gadījumi. Seksuālā orientācija medicīnā ir svarīga, jo pastāv dzimumu atšķirības, tāpēc ir būtiska personalizētā medicīna. Piemēram, geju atbildes reakcija uz antidepresantiem ir citāda nekā heteroseksuāliem vīriešiem, jo geju smadzenes nosacīti ir sievišķīgākas (Cīrulis, 2023).

Es gribētu, lai Latvijā saglabājas oficiālā sistēma, kurā ir obligāti jāiet pie psihiatra un ka šī transseksualitāte tiek noteikta kā oficiāla diagnoze. Jo Rietumos šobrīd ir tāda problēma: ir kustība “I know, who I am”. Es zinu, kas es esmu. Ka nav vajadzīgs speciālista atzinums, lai pateiktu, ka šodien es vairs neesmu vīrietis, bet sieviete. Un ar to pietiek. Tā tas nedrīkst būt. Jo tas paceļ ļoti daudzus jautājumus, kas skar citu cilvēku tiesības. Piemēram, par koplietošanas tualetēm, dušām, cietumu, sportu utt.

Jo citiem cilvēkiem arī ir sava komforta zona un robežas, kuras nedrīkst pārkāpt. Šobrīd sanāk tā – cilvēks iedomājas, ka ir Visuma centrs, iedomājas, ka ir minoritāte, kuru visi apspiež, bet rezultātā pats pārkāpj citu cilvēku robežas. 

Sanāk, ka minoritātes diktē vairākumam, kā būs; tā nav demokrātija, tā ir tirānija. Visām šīm lietām ir jāpieiet individuāli, un nav jāmaina sabiedrības funkcionēšana.

Arī statistikā šobrīd veidojas milzīga problēma – zinātniskus pētījumus atsevišķās valstīs ir grūti veikt, jo pat nezinām, kas ietverts šajos datos, ja cilvēks katru reizi var izvēlēties citu dzimumu. Tā, man šķiet, ir disfunkcionāla sabiedrība.

Materiāli skolotājiem tieši tāpēc ir jāveido, zinātnē balstīti.
Materiālā, ko apspriežam, ir minēta kritiskā domāšana. Bet tā nav kritiskā domāšana – pieņemt visu, ko  kāds tev saka. Kritiskā domāšana nozīmē analizēt, ko tev kāds saka. 

Mani visvairāk fascinē, ka šo materiālu atbalsta centrs “Marta”. Tas ir centrs, kas uzņem sievietes, kuras cieš no vardarbības. Bet ja nu atbalsts tiks sniegts transsievietei, kura ir bijusi heteroseksuāls vīrietis, kurš pats ir izvarojis sievietes? Es nesaku, ka tā notiks, bet tā teorētiski var notikt – šāds gadījums bija Skotijas sieviešu cietumā (plašāk informācija šeit). Jautājums ir, kā mēs kā sabiedrība šādas problēmsituācijas risināsim.

Starp citu, ja paskatās, kas vienlīdzības jautājumos notiek Rietumos un angļu valodā, tad gandrīz neviens nav mainījis vīriešu definīciju, bet tikai sieviešu. Ja ir tualetes, tad parasti ir divas tualetes – vīriešu tualetes un “sieviešu un citu tualetes”. Attiecīgi sievietes šajā modernajā ideoloģijā atkal tiek apspiestas.

Džoanna Roulinga, Harija Potera grāmatu autore, arī par šo runā un neatkāpjas no šī, neraugoties uz sabiedrības milzīgo spiedienu. Viņa ir pat izveidojusi centru, kurā patvērumu un atbalstu var rast tikai bioloģiskās sievietes. Liberāļi to sauc par transfobiju. Es uzskatu, ka, ja cilvēks par savu naudu izveido centru, kur grib pasargāt konkrētu cilvēku grupu, tas ir cienījams mērķis, un nomelnot par šādu rīcību ir “slimi”. Ja vēlas, ikviens var veidot centru transcilvēkiem, un arī tas būs labs darbs.

Mūsdienu Rietumu pasaules milzīgā cīņa un problēma ir tā, ka netiek rasts kompromiss. Zviedrija šajā ziņā ir prasmīgāka. Piemēram, publiskajās telpās ir dušas sievietēm, vīriešiem un trešās dušas ar uzrakstu – “visiem”. Es studēju Zviedrijā un šo novēroju, ejot uz baseinu. Kas uz šīm dušām parasti gāja? Nevis LGBT cilvēki, bet vecāki ar pretēja dzimuma bērnu. Piemēram, tētis ved meitu peldēties un pēc tam uz šīm dušām – mazgāt un apģērbt. 
Kopsaucējs ir jāmeklē. Tikai tad mēs varam runāt par iekļaujošu un cieņpilnu sabiedrību. Nevis viens otram izvirzīt galējus ultimātus. 
 

Kā Latvijā skolās bērniem būtu jāmāca par seksuālo izglītību, kādas programmas būtu jāizmanto?
Latvijā trūkst veselības mācības, kurā var iekļaut arī šīs tēmas; ja būtu, tad varētu veidot arī oficiālas mācību grāmatas, kā tas ir jebkurā citā priekšmetā. Veselības mācība ir viena no svarīgākajām mācībām! Mums ir jāzina, kā rūpēties par savu veselību visa mūža garumā. Saturs veselības mācībai ir jāveido tāds, kas ir zinātnē balstīts un kuram vairākums piekrīt.

Kas man visvairāk nepatīk šī brīža materiālā – ka tā veidotāji noteikti zināja, ka sabiedrībā tāda reakcija būs. Viņi noteikti nedomāja: tagad visi pieņems mūsu smuko materiālu. Man šķiet, ka tā ir provokācija. Nedaudz provokācija vienmēr ir noderīga, bet ne šajā gadījumā.

Mūsu sabiedrībai, šķiet, jau tā ir slikta veselības pratība, tostarp seksuālā, ka tagad sanāk atkritiens?
Tieši tā. Es ļoti ceru, ka materiāls tiks pārstrādāts, nevis atlikts vispār. Ceru, ka cilvēki sanāks kopā, lai spriestu, kādam šim materiālam ir jābūt, un ceru, ka uz sarunām būs uzaicināti gan konservatīvi domājoši, gan liberāli cilvēki. Es negribu dzīvot sašķeltā sabiedrībā. Paskatāmies uz Ameriku – tā ir kļuvusi par slimu, disfunkcionālu demokrātiju; tur daudzos jautājumos notiek trakas lietas. Tā nav vienota sabiedrība, tāpēc ir joks par Divided States of America. Bet mēs Latvijā taču varam atrast kopsaucēju.

Tie, kas ir autentiski LGBT cilvēki, manuprāt, rezultātā būs cietēji. Sabiedrībai uzskati mainīsies – šobrīd tie arvien kļūst draudzīgāki. Citās valstīs jau atkal kļūst nedraudzīgāki, jo ir jau radies šis jautājums: stop, kas notiek!?

Šādas diskusijas turpināsies, tas ir mūsu gadsimta fenomens.

Atsauce:
Cīrulis, A. (2023). Sexual orientation as an important factor in personalized medicine. European Neuropsychopharmacology, 66: 62-63.

Raksts sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv”.