Karīna Beinerte: "Daudz vairāk pacientu Bērnu psihiatrijas klīnikā nonāk akūtā stāvoklī, nepieciešams arī apkārtējo atbalsts un pieņemoša attieksme"

Bērnu slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnika oktobra sākumā pārveidota par Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centru, kurš jau gada beigās pacientus gaidīs jaunajā ēkā Bērnu slimnīcas novietnē “Torņakalns” Vienības gatvē 45. Centrs šobrīd tiek iekārtots, tostarp arī par sabiedrības saziedotajiem līdzekļiem. 

Arvien vairāk sabiedrībā palielinās izpratne par bērnu un jauniešu psihiskās veselības traucējumiem un to iespējamām sekām, ja laikus netiek sniegta nepieciešamā palīdzība. Vairāk par savu šodienas darbu, pieredzi un rūpēm par to, lai Latvijas bērni un jaunieši saņem augsti kvalificētu palīdzību, stāsta bērnu psihiatre Karīna Beinerte.

Londonā gūtās pieredzes pārnese 

Uz dzīvi Latvijā no Londonas, kur rezidentūrā mācījos deviņus gadus, atgriezos pirms gada. Lielbritānijā ārstu apmācības sistēma ir veidota tā, ka garajos rezidentūras gados tiek attīstītas ne tikai klīniskās, bet arī citas, tai skaitā līderības un veselības menedžmenta prasmes, kas šobrīd manā darbā ir ļoti noderīgas, veidojot jaunās struktūrvienības Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centrā. 

Mēs tikām apmācīti par ārstiem, kuri spēj ne tikai palīdzēt pacientiem, bet arī strukturēti no iekšienes rūpēties par valsts pārvaldība esošo veselības iestādi – savu darbavietu.

Lielbritānijā ir prestiži strādāt valsts medicīnas sistēmā, valsts veselības aprūpes sistēma ir nacionālais lepnums. Tā ir burvīga pieredze – strādāt ar cilvēkiem, kuriem patiešām rūp iestāde, kurā viņi strādā, darot visu iespējamo, lai tā attīstās un pilnveidojas. Deviņu gadu laikā darbs vairākās lielās slimnīcās Londonā man deva pārliecību, ka, atgriežoties Latvijā, vēlos strādāt tieši Bērnu slimnīcā.
 

Kopš atgriešanās mērķtiecīgi meklēju veidu, kā visefektīvāk varētu dot savu pienesumu bērnu un jauniešu psihiskās veselības aprūpes uzlabošanā Latvijā. Man ir gan klīniskā pieredze, gan redzējums par bērnu psihiatrijas attīstību Lielbritānijā, gan pieredze vadošos amatos – joprojām esmu Latvijas ārstu un zobārstu apvienības (LĀZA) valdes locekle. Izveidoju diasporas māsu un vecmāšu apvienību, jo mani vadīja entuziasms un ticība diasporas ieguldījumam Latvijas veselības aprūpes sistēmas un mediķu izglītības veicināšanas attīstībā, kas joprojām ir ļoti nozīmīgs. Arī man iekārtoties pirmajā darbā Londonā palīdzēja latvietis, kontaktēšanās ar diasporas pārstāvjiem ir bijusi ļoti vērtīg, un šo saikni nevēlos zaudēt.
 

Arī, pildot virsārstes pienākumus, kā bērnu psihiatre turpināšu strādāt ar pacientiem, kuri cieš no depresijas un trauksmes, kā arī tiem, kuri ir tendēti uz paškaitējumu. 

Vienā no Londonas vadošajām klīnikām guvu lielu pieredzi konsultatīvajā psihiatrijā, kas nozīmē, ka daudzprofilu slimnīcā psihiatri citās nodaļās konsultē pacientus. Piemēram, ja bērnam ilgstoši sāp vēders un speciālisti nevar atrast iemeslu, tiek aicināts psihiatrs, lai saprastu, vai tie nav psihosomatiski traucējumi. 

Jau tagad ievērojami pieaudzis konsultāciju skaits Bērnu slimnīcā, kad bērnu psihiatrus aicina kolēģi no citām specialitātēm, bet kopš šī gada beigām, kad pārcelsimies uz Bērnu slimnīcas novietni “Torņakalns”, mums pavērsies plašas iespējas strādāt multidisciplinārās komandās un arvien labāk palīdzēt bērniem atveseļoties.

Dzīves skola

Ārsta diplomu ieguvu Latvijā, bet uz Londonu pārcēlos, lai mācītos rezidentūrā. Taču starp šiem diviem nozīmīgajiem izglītības posmiem gadu pavadīju Ķīnā. Uz Pekinu devos līdzi savam nākamajam vīram un pēc sešiem studiju gadiem universitātē gadu pilnībā "atslēdzos” no medicīnas, mācoties ķīniešu valodu un baudot dzīvi svešā kultūrā. 

Arī mācību turpināšana rezidentūrā Londonā vairāk saistīta ar vīra karjeras līkločiem. Dzīvojot Pekinā, dažbrīd jutos nepiederīga vietējai kultūrai, taču tas, ko piedzīvoju, bija arī fascinējoši. Pekinā atradu darbu – piestrādāju telefonu testēšanā fabriku rajonā, kur vislabāk varēju sajust vietējo ķīniešu ikdienu, ēdot pusdienas par dažiem centiem mūsu naudā. Tā kopumā bija ļoti interesanta pieredze, bet pēc gada jau ļoti vēlējos atgriezties medicīnā un doties atpakaļ uz Eiropu. Atbraucām uz Latviju, apprecējāmies un pēc mēneša pārcēlāmies uz Londonu.
 

Londonā pavadītajos gados pieradu pie daudzveidības un dažādības. Katram nāk līdzi savas kultūras bagāža, kas jārespektē. Iemācījos, kā tas ir – neizteikt pieņēmumus par citiem, bet ieklausīties un vērot. 

Svarīga ir atvērtība tam, ka cilvēki tev blakus dzīvi var redzēt pavisam citādi. 

Par atgriešanos Latvijā sākām domāt, kad piedzima bērni. Tagad vecākajam dēlam ir astoņi gadi, jaunākajam – četri, vecākais dēls Londonā sāka skolas gaitas. Lēmumu atgriezties Latvijā pieņēmām, veidojot ieguvumu un zaudējumu sarakstu, primitīvi liekot plusiņus un mīnusiņus. Ļoti ilgi runājām par šo sarakstu, reflektējām. Skaidri apzinājos, ka kaut ko arī pazaudēšu no tā, kas man patika Londonā un ir mani izaudzinājis kā ārsti, palīdzējis attīstīties. Atvadīties no dzīves Londonā palīdzēja apziņa, ka iegūtie kontakti saglabāsies.

Apkārtējo cilvēku atbalsta nozīme

Kā jau minēju, tieši bērnu ienākšana ģimenē ļoti izmainīja mūsu ar vīru vērtību sistēmu – sākām domāt par atgriešanos Latvijā, jo vēlējāmies būt tuvāk saviem vecākiem un draugiem. Atbraucot ciemos, redzējām, kā bērni atplaukst, pavadot laiku kopā ar vecvecākiem. Turklāt, arvien vairāk strādājot ar psihisko veselību, arvien skaidrāk gan pieredzes līmenī, gan, iepazīstoties ar pētījumiem, sāku izprast, cik svarīga cilvēka labbūtībai ir komūna, apkārtējo atbalsts. Līdzko biju iedziļinājusies šajā jautājumā, vairs nevarēju par šo aspektu nedomāt.
 

Psihiatrijas nodaļās slimnīcās gan bērniem un jauniešiem, gan pieaugušajiem pacientiem atveseļošanās norit ātrāk, ja pie viņiem ciemos nāk ģimenes locekļi un draugi, kuri patiesi rūpējas un atbalsta. 

Tāpat tiem pacientiem, kuriem ir regulāri slimības paasinājumi, novēro ilgākus periodus starp tiem. Arī cilvēkiem, kuri cieš no smagiem psihiskās veselības traucējumiem, bet apkārtējie viņus turpina atbalstīt, kopumā dzīve ir panesamāka. 
 

Taču mums visiem, ikkatram tuvinieku un citu cilvēku klātbūtne un atbalsts dzīvē ir ļoti svarīgs. To piedzīvojām arī savā ģimenē. Londonā pirmajos gados izjutu, ka kļūstu trauksmaināka, jo nesaprotu vietējo vidi, nezinu, kā veselības aprūpē lietas tiek kārtotas. Līdz noteiktam līmenim trauksme ir pozitīva, jo tā motivē, palīdz saorganizēties. Bet iejušanās svešā vidē daudziem, arī man radīja grūtības, kuras neizdevās ātri un viegli pārvarēt, jo trauksmes līmenis bija pārāk augsts.
 

Londonā mēs vairāk turējāmies kopā tikai savā nukleārajā ģimenē. Kaut arī mums bija draugi, nekad nejutāmies līdz galam iekļāvušies viņu komūnā, bija grūti atrast tik noturīgas un pamatīgas draudzības saites, kādas mums bija izveidojušās Latvijā, kur ar savējiem sapratāmies no pusvārda. Šo saprašanos un kopābūšanu izbaudām kopš pirmās atgriešanās dienas. 

Esam galda spēļu spēlētāji un to varam darīt kopā ar draugu ģimenēm. Šajā dzīves posmā ļoti daudz laika veltu saviem bērniem. Priecājos, ka vecākajam dēlam jau ir izveidojies savs draugu loks, sava kopiena. Tepat tuvākajā apkaimē pēc skolas viņiem ir kopīgas nodarbes. Ļoti apzināti meklējām mājvietu netālu no skolas un bērnudārza, lai veidotos piederība vietai, kur dzīvojam, un bērni pēc skolas kopā ar draugiem varētu pavadīt brīvo laiku savā rajonā.

Ar jaunu vērienu bērnu psihiatrijā 

Pusaudžu vecumu atceros kā grūtu laiku, jo emocionāli bija sarežģīti tikt ar sevi galā. Varbūt tāpēc man patīk strādāt ar jauniešiem, ka viņus labi saprotu. Lai neizdegtu, veltu laiku sev. Man patīk sportot – vasarā braukt ar riteni, ziemā patīk ziemas sporta veidi, bet, lai uzturētu veselību ikdienā, eju vingrot uz parku. 
 

Ļoti bieži nākas atbildēt uz jautājumu, vai bērnu psihiatram nav pārlieku smags darbs. Kad tu savu jomu saproti un patīk tas, ko dari ikdienā, darbs sagādā prieku. Proti, prieku sagādā tas, ka manās rokās ir daudzi profesionālie rīki, kā arī esmu apguvusi dažādas palīdzības tehnikas, kas, strādājot kopā ar pacientu un viņa ģimeni, var palīdzēt bērnam justies labāk. Tā ir ekskluzīva pozīcija, kad tu spēj otram palīdzēt. 

Ārstējot bērnus, ir daudz jāstrādā ar vecākiem un citiem ģimenes locekļiem. Manuprāt, ģimene ir jācenšas iesaistīt arī, ārstējot pieaugušos, bet, domājot par bērnu un jauniešu psihiskās veselības uzlabošanu, tas ir priekšnoteikums – skatīties uz visu bērna sociālo sistēmu kopumā. Vecākiem šajā sistēmā ir ļoti liela nozīme, jo ārstniecības plānu mājās būs jārealizē viņiem. 
 

Pēc mazliet vairāk kā mēneša plānojam pārcelšanos no fiziski un morāli novecojušajām telpām novietnē „Ģaiļezers”, kur no mūsu klīnikas paliks tikai akūtās psihiskās palīdzības sniegšanas kabinets, uz jauno ēku Bērnu slimnīcas novietnē ”Torņakalns”. Šajās mūsdienīgajās telpās varēsim strādāt ar jaunām metodēm un jaunu vērienu. Tuvākajā laikā apmācīsim darbiniekus strādāt ar sensorās integrācijas metodi, kā arī vēlamies piesaistīt ģimenes terapeitu. Būs arī citi jaunumi. Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra vadītājs Ņikita Bezborodvs ir mērķtiecīgi sagatavojis darbam vairākus jaunus bērnu psihiatrus, kuri tikko ir pievienojušies mūsu komandai. 

Tāpat man ir vērienīgs mērķis tuvākajos gados uzlabot psiholoģiskā pakalpojuma kvalitāti, paplašinot uz pierādījumiem balstītu metožu pieejamību mūsu centrā. 

Speciālistu trūkums bija ļoti jūtams pēdējos gados, īpaši Covid-19 pandēmijas laikā, kad vairākas reizes palielinājās paškaitējumu nodarījušo bērnu skaits, kas vērsās pēc palīdzības Bērnu slimnīcā, kā arī ievērojami pieaudzis pacientu skaits ar garastāvokļa svārstību, ēšanas, ar stresu saistītiem psihiskiem traucējumiem un depresiju. 

Daudz vairāk pacientu Bērnu psihiatrijas klīnikā nonāk akūtā stāvoklī, pieaug arī pieprasījums pēc psihiatru konsultācijām citās nodaļās, tāpēc būtiski, ka psihiskās veselības speciālisti strādās Bērnu slimnīcas novietnē “Torņakalns”, kur atrodas citas stacionāra nodaļas. 
 

Ir ļoti svarīgi paplašināt valsts apmaksātas palīdzības pieejamību un piedāvāt bērniem un jauniešiem mūsdienīgus pakalpojumus multidisciplinārās speciālistu komandās. Tas, kā mums izdosies, lielā mērā atkarīgs no valsts veselības aprūpes sistēmas atbalsta, Bērnu slimnīcas vadības iesaistes un visu mūsu kopīgā darba Bērnu slimnīcas Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centrā.